Ozols Voldemārs

Voldemārs Oskars Edmunds Ozols (1884.-1949.) - viens no starptautiski zināmākajiem latviešu virsniekiem, mititārais teorētiķis, pedagogs.

Dzimis 1884. gada 17. oktobrī Vitebskas guberņā, Vidrejas latviešu kolonijā. Luterānis. Tēvis - kokvirpotājs, - māte - bezzemniece, kalpone. 1891. gadā ģimene pārcēlusies uz Maskavu, bet 1895. gadā atgriezās Rīgā. Strādāja par ķieģeļu pienesēju celtniecībā, kad paaugās - palīgstrādnieks čuguna lietuvē. 1902. gadā absolvēja imperatores Katrīnas II vārdā nosaukto Rīgas pilsētas skolu un sāka strādāt dzelzceļa stacijā "Aleksandra vārti" (mūsd. Zemitāni) par stacijas priekšnieka palīgu. Nokārtoja dienesta eksāmenus, kas deva tiesības kļūt par kantoristu. No 1904. gada LSDSP biedrs.

1904. gada 1. septembrī iestājies Krievijas impērijas armijā. Uzreiz nosūtits uz mācīties Viļņas junkuru skolā (Виленское пехотное юнкерское училище - ВПЮУ), kuru absolvējis 1907. gadā kā podporučiks. No 1907. līdz 1911. gadam dienējis 8. Maskavas grenadieru pulkā (8-й гренадерский Московский великого герцога Мекленбург-Шверинского Фридриха полк), kas bija dislocēts Tverā. 24.03.1910. paaugstināts par praporščiku. 1911. gadā iestājies, bet 1914. gada 15. maijā ar izcilību un pirmās pakāpes diplomu absolvējis Krievijas impērijas Ģenerālštāba akadēmiju (Императорская Николаевская военная академия) pilnu kursu kā 1. kategorijas aboslvents, štabskapitans (24.03.1914.). Viņa vārds iekalts akadēmijas izcilāko absolventu marmora plāksnē, kas izvietota goda vietā mācību iestādē pie centrālās sienas. Pēc tam, kad Ozols atteicās no piedāvājuma palikt akadēmijā par pasniedzēju, ar rīkojumu Nr.12.1914. nosūtīts uz Kaukāza kara apgabala Virspavēlnieka štābu Tiflisā. Norīkots kā pastāvīgais virsnieks 4. korpusa štābā (дежурный офицер штаба 4-го армейского корпуса), štāba priekšnieka vietas izpildītājs. Piedalījies korpusa kaujas operāciju vadīšanā Kaukāza frontē pret Osmaņu impērijas karaspēku. Organizējis pirmās armēņu nacionālās vienības (kam pateicoties, vēlāk tapusi Armēnijas valsts), vadīja to uzvaras pie Saračkamišas (11.1914.), Tanarizas, Bajazitagas,Bergra-Kalas, Latvadzadzinas vadījis Van-Dilmanas operāciju (05.04.1915. viņa vadībā armēņu zemessargi pārrāva Vanas aplenkumu un ieņēma pilsētu), bet atpazīstamību visas valsts mērogā Ozols guva ar pārdrošu reidu dziļā Turcijas armijas aizmugurē līdz Erzerumai un atpakaļ. 31.10.1915. Kaukāza frontes ģenerālštāba izlūkošanas daļas vecākais adjutants Ozols tika pārcelts uz Rietumu frontes 4. armiju, 55. divizijas štābu, 01.11.1915. iecelts par vecāko adjutantu. 1916. gada 19. februārī pēc paša pieprasījuma pārcelts uz latviešu strēlnieku daļām, kur pēc ierašanās ieskaitīts 5. bataljonā, pēc tam pārcelts uz 8. Valmieras bataljonu, bet 1917. gadu sagaidīja 5. Zemgales pulkā. Kopš 1916. gada oktobra 2. latviešu strēlnieku brigādes vecākais štāba adjutants, t.i. štāba priekšnieks (līdz 09.1917.). No 02.04.1917. kapitans. Piedalījies visās brigādes kaujās, Plānojis Ziemassvētku kaujas operāciju, personīgi vadījis 53. Sibīrijas strēlnieku pulku pārrāvumā. 1917. gada janvārī pie Ložmetējkalna cietis no vācu uzbrukuma ar kaujas gāzēm.

1917. gada 29. martā ievēlēts par Iskolastrela (Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildkomiteja) priekšsēdētāju, bet jūlijā no šī posteņa atteicies. Kaujās pie Inčukalna smagi ievainots un evakuēts uz Pēterburgu ārstēties. Vērsās pie Krievijas Pagaidu valdības ar plānu reorganizēt latviešu strēlniekus korpusā, atvaļinot politizētos elementus, kā arī uzticēt viņam organizēt frontes aizmugurē Latgaliešu partizānu pulku. Kad plāns tika akceptēts, lielinieku oktobra apvērsums Pēterburgā tam pielika punktu. Demobilizējies. Dzīvojis Pēterburgā, tad Maskavā politikā neiesaistoties, 1918. gada martā pārcēlās uz Saratovu. Vasarā devās uz Vladivostoku, taču Krievijas pilsoņu karš viņu apturēja Permā, kur Ozols iztiku pelnījis Motorliha fabrikā kā strādnieks. 1918. gada 5. decembrī kopā ar brāli Pēteri (bijis Kolčaka armijā artilērijas baterijas komandieris) un virsnieku Nikolaju Tetermani devās uz Maskavu, tad caur Pētrogradu un Pleskavu nonāca Igaunijā, no kurienes ieradās Latvijā. Ieradies Rīgā 29. decembrī, vērsās pie Apsardzības ministra Zālīša ar lūgumu ieskaitīt Latvijas bruņotajos spēkos, taču netika uzklausīts. 2. janvārī Jelgavā atkārtoja lūgumu, taču atkal tika noraidīts. 6. janvārī tika kopā ar brāli Pēteri un virsnieku Nikolaju Tetermani Liepājas dzelzceļa stacijā arestēts - pēc M.Valtera rīkojuma arestu veica vācbaltiešu karavīri, - taču 7. janvārī pēc nopratināšanas visi atbrīvoti. Sapratis, ka jaunajai Latvijai viņš nav vajadzīgs, bet situācija kļūst aizvien ļaunāka, sāka kārtot izbraukšanas dokumentus (spēkā bija Pagaidu valdības aizliegums Latvijas iedzīvotājiem atstāt valsti), taču 13. janvārī atkal arestēts. Izmeklēšanas komisija izskatīja visus štabskapitana Alkšņa iesniegtās apsūdzības punktus un atzina, ka tiem nav nekādu pierādījumu, kā vien Alkšņa personīga nepatika. Tika nolemts Ozolu atbrīvot un ļaut tam atstāt valsti.

Devās uz Igauniju, taču ceļā saslima ar tīfu un bija spiests karantīnas laiku uzturēties Sāmsalā. Tur uzzinājis, ka Latvijas kara tiesa viņam aizmuguriski piespriedusi viņam nāvessodu. Vērsas pie sava bijušā studiju un dienesta biedra Igaunijas armijas virspavēlnieka Laidonera, kurš V.Ozolu uzņēma Igaunijas armijā, un iecēla par 2. divizijas Tērbatā štāba priekšnieku pulkvežleitnanta pakāpē (pakāpe pienācās pēc izdienas laika). Pēc viņa rīkojuma tur sāka organizēt Ziemeļlatvijas brigādes daļas. 1919. gadā sākoties karadarbībai pie Apes, V.Ozols iecelts par apvienoto Igaunijas-Latvijas spēku Alūksnes grupas (kurā ietilpa arī Zemitāna vadītā latviešu vienība) štāba priekšnieku. Plānojis un vadījis visas kaujas operācijas pret lieliniekiem un landesvēru Vidzemē (par kauju pie Alsviķiem 31. martā, kuru vadīja personīgi, apbalvots ar LkO III šķiru (Nr.492.). Pēc viņa plānotajām un vadītajām Cēsu kaujām atgriezies Igaunijā (spēkā bija aizliegums viņam kā pretvalstiskam elementam atrasties Latvijas teritorijā), kur jūlija sākumā tika komandēts uz Pleskavas apkārtnē operējošo Bulak-Balahoviča vienību par tās štāba priekšnieku. Taču oktobrī ataicināts uz Rīgu glābt situāciju frontē bermontiešu uzbrukuma laikā, ģen. P.Radziņam ieceļot viņu par Latvijas armijas Galvenā štāba Operatīvās daļas priekšnieku. Ozols izstrādāja operatīvos plānus un kūrē visas lielākās operācijas pret bermontiešiem un lieliniekiem Latvijas teritorijā. 1920. gada 18. maijā pulkvedis V.Ozols tika no Igaunijas armijas atvaļināts kā citas valsts pilsonis (pieņemt Igaunijas pilsonību atteicās, jo uzskatīja sevi par Latvijas pilsoni).

1921. gadā dienēja Lietuvas armijā kā militārais padomnieks tās ģenerālštābā, piedalījies kaujās pret Poliju par Viļņas apgabalu, no kuras sakarā ar karadarbības izbeigšanos, 1922. gada vasarā demobilizējās. Pēc tam iztiku mēģinājis pelnīt kā lauksaimnieks, nomājis Lielplatones muižu, taču neveiksmīgi. 26. maijā aprecējās ar Annu Rīteli. Pēc tam bijis revidents Finanšu ministrijas Valsts linu monopola nodaļā, no kuras atlaists 1929. gada 18. aprīlī. 1925. gadā piedalījies Latvijas Darba savienības dibināšanā. Aktīvi darbojās Veco latviešu strēlnieku biedrības padomē, iestājās par strēlnieku vēstures uzrakstīšanu. Publicējās presē, aprakstot brīvības cīņu notikumu problēmas. Vairākkārt aizturēts un tiesāts (1932.). Laikrakstu "Tautas Sociālists" (1930.-1931.), "Jaunā diena" (1922.-1934.) un "Tautas Vienība" (1933.-1934.) redaktors. 1932. gada 15. decembrī V.Ozols nodibināja Lāčplēša kara ordeņa kavalieru un brīvības cīnītāju biedrību "Leģions", kurā apvienojās 1905. gada cīnītāji, strēlnieki, Latvijas atbrīvošanas kara dalībnieki un no Latvijas armijas atvaļinātie karavīri. Šajā laikā viņu it kā savervējis PSRS armijas izlūkdienests (ГРУ). 1933. gada februārī un martā leģionāri sarīkoja publisku sabiedrisko tiesu par korupciju Saeimā. Tas deva ieganstu leģionārus pasludināt par valsts iekārtai bīstamu organizāciju un to aizliegt. 11. aprīlī V.Ozolu apcietināja (pamatojoties uz Krievijas 1917. gada 2. augusta likumu, t.s. Kerenska likumu) un pēc pusgada turēšanas ieslodzījumā izraidīja uz mūžu no Latvijas uz Igauniju. 1934. gada 6. maijā V.Ozols caur Valkas robežpunktu ieradās Latvijā, bet tūdaļ tika arestēts ar ieganstu, ka jāglābj Latvijas valsts no "Ozola militārās diktatūras draudiem". Aizturētais tika ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā, vieninieka kamerā, atkal uz t.s. Kerenska likuma pamata, kad patvaļīgam beztermiņa ieslodzījumam pietika ar iekšlietu un kara ministru parakstiem. 1935. gada 18. jūnijā uz mūžu izraidīts no Latvijas. Sākumā apmetās uz dzīvi Lietuvā, Telšos, bet 1936. gada septembrī pārcēlās uz Parīzi, taču jau 22. novembrī devās uz Spāniju, kur V.Ozolu iecēla par brigādes ģenerāli, īpašo stratēģisko padomnieku galvenā štāba operatīvajā daļā, aizmugures apmācību daļas priekšnieku. 1937. gada marta vidū uz pusgadu aizturēts aizdomās par sadarbību ar frankistiem, bet atbrīvots pārcēlies uz Franciju (28.04.1939. Latvijas valdība "uz mūžīgiem laikiem" atņēma Ozolam pavalstniecību). 1940.-1945. gados piedalījies Francijas pretošanās kustibā Rēsistance, plānojis un organizējis partizānu kaujas operācijas, organizējis militāro izlūkošanu sabiedroto labā. 7.11.1944. Francijas pretizlūkošanas dienests (DST) viņu esot apcietinājuši, bet it kā izglābusi PSRS reevakuācijas komisija. Līdz 17.05.1945. strādājis PSRS Tirdzniecības pārstāvniecībā, tad kopā ar sievu un audžumeitu Katrīnu caur Marseļu, Odesu un Maskavu 22. jūlijā ieradās Rīgā. Okupētajā Latvijā (LPSR), strādājis par pasniedzēju (kopš 1945. gada 1. septembra docents) LU Ģeogrāfijas fakultātē, no 1946. gada 1. septembra pasniedzējs Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā, lasīja kartogrāfijas un ģeodēzijas kursu. Bezpartejiskais. V.Ozols sarakstīja mācību grāmatu "Kartogrāfisko projekciju teorija". Vasarās viņš klātienes un neklātienes studentiem vadīja praksi, veica Raunas un Vaives upju baseina topogrāfisko un hidrotehnisko izpēti, uzņēma Priekuļu izmēģinājumu saimniecības topogrāfiju. Miris 1949. gada 12. jūlijā (pēc citām ziņām, 5. jūnijā) no sirdstriekas.

Apbalvojumi: (vislielāko skaitu militāro apbalvojumu saņēmušais Viļņas junkuru skolas absolvents)

• I, II, III (08.05.1914.) Sv. Staņislava ordenis
• II, III, IV šķiras Sv. Annas ordenis
• IV šķiras Sv. Vladimira ordenis ar zobeniem un banti (31.10.1917. pavēle Nr.848)
• IV šķiras Sv. Jura ordenis (13.02.1917. pavēle Nr.161.; apstpr. 28.08.1917. - par Ziemassvētku kaujām)
• III šķiras Lāčplēša Kara ordenis Nr.3./492. (par 31.03.1919. kauju pie Alsviķiem)
• Igaunijas Brīvības krusts

• 

  5. armēņu družīnas zemessargi

• 

  armēņi aizstāv Vanas pilsētu

• 

  Ozols u.c. virsnieki Cēsis, 06.06.1919.

Literatūra un avoti par šo tēmu

• Heniņš A. Čiekurkalna Volda akselbantes. - Medols: Rīga, 1998.
• Lāčplēša kara ordeņa kavalieri - bibliogrāfiska vārdnīca. - LVVA, Jāņa sēta: Rīga, 1995., 383. lpp.
• Daukšts B. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. - LU Akadēmiskais apgāds, 2012. - 120 lpp. ISBN 978-9984-45-541-9
• Ķemzāns I. No zobena saule lēca jeb ieskats Voldemāra Ozola dzīvē. // Par Brīvību, par Tēvzemi. - LKF: Rīga, 1988.
• Lielbārdis J., Latvju tautai ziedots mūžs. Leģionāra, ģenerālštāba atv. Pulkv.-ltn. Lāčplēša ordeņa kavaliera Voldemāra Ozola gaitas, cīņas un ciešanas. - autora izdevums: Rīga, 1933.
• Jēkabsons Ē. Būtiska liecība par 1919. un 1940. gada notikumiem : Pētera Ozola liecība. // Latvijas arhīvi, 1997., Nr.2, 68.-72. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Heniņa A. grāmatas "Čiekurkalna Volda akselbantes" apraksts
• Vēstule pulkvedim Balodim
• Pulkv. V. Ozola iecelšana par operatīvās daļas priekšnieku // Ģenerāļa Jāņa Baloža atmiņu fragmenti
• Jēkabsons Ē. Būtiska liecība par 1919. un 1940. gada notikumiem : Pētera Ozola liecība. // Latvijas arhīvi, 1997., Nr.2, 68.-72. lpp.

---

• Степанянц С.М. Сопротивление армян геноциду в годы первой мировой войны. // Новая и новейшая история. №1. 2007