Atšķirības starp "Pļehanovs Georgijs" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1856. gada 11. decembrī Tambovas guberņā. Viens no narodņiku organizācijas „Zeme un brīvība“ vadītājiem (vēlāk iesaistījās nelegālajā grupā „Zemes vispārējā pārdalīšana“). 1880. gadā emigrēja uz Eiropu, kur iepazinās ar Marksa atziņām un kļuva par aktīvu marksistu. 1883. gadā Šveicē kopā ar domubiedriem izveidoja „Darba atbrīvošanas“ grupu, ar mērķi propagandēt marksisma idejas Krievijā. 1903. gadā, sākot šķelties Krievijas sociāldemokrātijai radikāļos un mērenajos, pieslējās t.s. [[mazinieki]]em, uzņemoties vadīt to ideoloģisko pretstāvi [[lielinieki]]em. Miris 1918. gada 31. maijā Pitekjarvī, [[Somijas lielkņaziste|Somijas lielkņazistē]]. | Dzimis 1856. gada 11. decembrī Tambovas guberņā. Viens no narodņiku organizācijas „Zeme un brīvība“ vadītājiem (vēlāk iesaistījās nelegālajā grupā „Zemes vispārējā pārdalīšana“). 1880. gadā emigrēja uz Eiropu, kur iepazinās ar Marksa atziņām un kļuva par aktīvu marksistu. 1883. gadā Šveicē kopā ar domubiedriem izveidoja „Darba atbrīvošanas“ grupu, ar mērķi propagandēt marksisma idejas Krievijā. 1903. gadā, sākot šķelties Krievijas sociāldemokrātijai radikāļos un mērenajos, pieslējās t.s. [[mazinieki]]em, uzņemoties vadīt to ideoloģisko pretstāvi [[lielinieki]]em. Miris 1918. gada 31. maijā Pitekjarvī, [[Somijas lielkņaziste|Somijas lielkņazistē]]. | ||
| − | Savos darbos „Kā attīstījies monistiskais uzskats par vēsturi“ (1895.), „Apcerējumi par materiālisma vēsturi“ (1896.), „Jautājums par personības lomu vēsturē“ (1898.) u.c. papildināja marksistisko domu, uzsvēra masu psiholoģijas nozīmi Eiropu pārņēmušanā ideju un koncepciju cīņā. Bija viens no marksistiskās estētikas un mākslas kritikas aizsācējiem, izveidoja savu koncepciju par mākslas izcelšanos, par mākslu kā īpašu sabiedrības dzīves atspoguļošanas formu, par reālismu kā tās būtību. Māksla marksismam ir daļa no „virsbūves”. Tā ir daļa no sabiedrības ideoloģijas (ar dažiem izņēmumiem) - elements sarežģītajā sociālās percepcijas struktūrā, kurš rāda, ka situāciju, kurā vienai sociālajai šķirai ir vara pār pārējām, vairums sabiedrības locekļu vai nu uzskata par „dabisku”, vai arī nesaskata to vispār. Tas nozīmē, ka lai saprastu literatūru, ir jāsaprot sociālais process kopumā, jo literatūra ir tā daļa. Pļehanovs to skaidro: „Laikmeta sociālo mentalitāti nosaka šā laikmeta sociālās attiecības. Tas nekur neparādās tik uzskatāmi kā mākslas un literatūras vēsturē”. No materiālistiskās kritikas viedokļa pievērsās arī reliģijas lomai un vēsturei. Atzina t.s. hieroglifu teoriju. Pedagoģijā pirmais pamatoja rotaļu sociālo būtību: rotaļas saturu nosaka sabiedriskie apstākļi, apkārtējo cilvēku darbs; bērns uzreiz nepiedalās, neiesaistās darbā, vispirms viņi rotaļās attēlo šo pieaugušo darbu un tikai pēc tam paši iesaistās. Tātad rotaļa ir sociāla gan pēc rakstura, gan pēc izcelšanās. | + | Savos darbos „Kā attīstījies monistiskais uzskats par vēsturi“ (1895.), „Apcerējumi par materiālisma vēsturi“ (1896.), „Jautājums par personības lomu vēsturē“ (1898.) u.c. papildināja marksistisko domu, uzsvēra masu psiholoģijas nozīmi Eiropu pārņēmušanā ideju un koncepciju cīņā. Bija viens no marksistiskās estētikas un mākslas kritikas aizsācējiem, izveidoja savu koncepciju par mākslas izcelšanos, par mākslu kā īpašu sabiedrības dzīves atspoguļošanas formu, par reālismu kā tās būtību. Māksla marksismam ir daļa no „virsbūves”. Tā ir daļa no sabiedrības ideoloģijas (ar dažiem izņēmumiem) - elements sarežģītajā sociālās percepcijas struktūrā, kurš rāda, ka situāciju, kurā vienai sociālajai šķirai ir vara pār pārējām, vairums sabiedrības locekļu vai nu uzskata par „dabisku”, vai arī nesaskata to vispār. Tas nozīmē, ka lai saprastu literatūru, ir jāsaprot sociālais process kopumā, jo literatūra ir tā daļa. Pļehanovs to skaidro: „Laikmeta sociālo mentalitāti nosaka šā laikmeta sociālās attiecības. Tas nekur neparādās tik uzskatāmi kā mākslas un literatūras vēsturē”. No materiālistiskās kritikas viedokļa pievērsās arī reliģijas lomai un vēsturei. Atzina t.s. hieroglifu jeb siblolu teoriju (tajā pirmais sāka lietot jēdzienu "hieroglifs"). Pedagoģijā pirmais pamatoja rotaļu sociālo būtību: rotaļas saturu nosaka sabiedriskie apstākļi, apkārtējo cilvēku darbs; bērns uzreiz nepiedalās, neiesaistās darbā, vispirms viņi rotaļās attēlo šo pieaugušo darbu un tikai pēc tam paši iesaistās. Tātad rotaļa ir sociāla gan pēc rakstura, gan pēc izcelšanās. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2010. gada 20. oktobris, plkst. 09.59
Georgijs Pļehanovs (Плеханов) – kreisais domātājs, publicists, sociāldemokrātijas kustības aizsācējs un viens no vadītājiem Krievijas impērijā.
Dzimis 1856. gada 11. decembrī Tambovas guberņā. Viens no narodņiku organizācijas „Zeme un brīvība“ vadītājiem (vēlāk iesaistījās nelegālajā grupā „Zemes vispārējā pārdalīšana“). 1880. gadā emigrēja uz Eiropu, kur iepazinās ar Marksa atziņām un kļuva par aktīvu marksistu. 1883. gadā Šveicē kopā ar domubiedriem izveidoja „Darba atbrīvošanas“ grupu, ar mērķi propagandēt marksisma idejas Krievijā. 1903. gadā, sākot šķelties Krievijas sociāldemokrātijai radikāļos un mērenajos, pieslējās t.s. maziniekiem, uzņemoties vadīt to ideoloģisko pretstāvi lieliniekiem. Miris 1918. gada 31. maijā Pitekjarvī, Somijas lielkņazistē.
Savos darbos „Kā attīstījies monistiskais uzskats par vēsturi“ (1895.), „Apcerējumi par materiālisma vēsturi“ (1896.), „Jautājums par personības lomu vēsturē“ (1898.) u.c. papildināja marksistisko domu, uzsvēra masu psiholoģijas nozīmi Eiropu pārņēmušanā ideju un koncepciju cīņā. Bija viens no marksistiskās estētikas un mākslas kritikas aizsācējiem, izveidoja savu koncepciju par mākslas izcelšanos, par mākslu kā īpašu sabiedrības dzīves atspoguļošanas formu, par reālismu kā tās būtību. Māksla marksismam ir daļa no „virsbūves”. Tā ir daļa no sabiedrības ideoloģijas (ar dažiem izņēmumiem) - elements sarežģītajā sociālās percepcijas struktūrā, kurš rāda, ka situāciju, kurā vienai sociālajai šķirai ir vara pār pārējām, vairums sabiedrības locekļu vai nu uzskata par „dabisku”, vai arī nesaskata to vispār. Tas nozīmē, ka lai saprastu literatūru, ir jāsaprot sociālais process kopumā, jo literatūra ir tā daļa. Pļehanovs to skaidro: „Laikmeta sociālo mentalitāti nosaka šā laikmeta sociālās attiecības. Tas nekur neparādās tik uzskatāmi kā mākslas un literatūras vēsturē”. No materiālistiskās kritikas viedokļa pievērsās arī reliģijas lomai un vēsturei. Atzina t.s. hieroglifu jeb siblolu teoriju (tajā pirmais sāka lietot jēdzienu "hieroglifs"). Pedagoģijā pirmais pamatoja rotaļu sociālo būtību: rotaļas saturu nosaka sabiedriskie apstākļi, apkārtējo cilvēku darbs; bērns uzreiz nepiedalās, neiesaistās darbā, vispirms viņi rotaļās attēlo šo pieaugušo darbu un tikai pēc tam paši iesaistās. Tātad rotaļa ir sociāla gan pēc rakstura, gan pēc izcelšanās.
Literatūra par šo tēmu
- Pļehanovs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 332.-333. lpp.
- Pļehanovs G.V. Filozofisko darbu izlase : 5 sējumos / I sēj. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1958. - 750 lpp.
- Pļehanovs G.V. Filozofisko darbu izlase : 5 sējumos / II sēj. - Latvijas Valsts Izdevniecība: Rīga, 1959. - 728 lpp.
- Pļehanovs G.V. Filozofisko darbu izlase : 5 sējumos / III sēj. - Latvijas Valsts Izdevniecība: Rīga, 1961. - 700 lpp.
- Pļehanovs G.V. Filozofisko darbu izlase : 5 sējumos / IV sēj. - Latvijas Valsts Izdevniecība: Rīga, 1962. - 826 lpp.
- Pļehanovs G.V. Filozofisko darbu izlase : 5 sējumos / V sēj. - Latvijas Valsts Izdevniecība: Rīga, 1963. - 824 lpp.
