Atšķirības starp "Padomju Sociālistisko Republiku Savienība" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (Ideoloģija)
m (Valsts vara)
13. rindiņa: 13. rindiņa:
 
Padomju nomenklatūras sistēmas ietvaros notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūras ietvaros notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T.i. par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.
 
Padomju nomenklatūras sistēmas ietvaros notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūras ietvaros notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T.i. par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.
  
Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais – nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš no komjaunatnes uz kompartiju.
+
Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais – nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam - privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš - no komjaunatnes uz kompartiju.
  
Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem) , bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram Staļinam. 60.–70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.
+
Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā - pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram - Staļinam. 60.–70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai - vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.
  
 
== Ekonomika ==
 
== Ekonomika ==

Versija, kas saglabāta 2010. gada 11. februāris, plkst. 07.23

Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) - totalitāra valsts, kas pastāvēja Eirāzijas ziemeļos no 1922. līdz 1991. gadam. Izveidojās pilsoņu kara rezultātā, sabrūkot Krievijas Republikai un visai varai koncentrējoties lielinieku partijas rokās. Konstitūcija definēja valsts iekārtu kā proletariāta diktatūru, vēlāk - kā sociālistisko demokrātiju. Pasaulē pirmā valsts, kurā tika mēģināts ieviest sociālismu.

Valsts vara

"Partejiska valsts" – vienas vienīgas partijas vara visciešākajā veidā saaugusi ar valsts varu. Komunistiskajai partija (PSKP) piederēja varas monopols, tā bija pilnībā pārņēmusi visas valsts struktūras, uzurpējusi visas valsts funkcijas – tā vadīja un kontrolēja visas sabiedriskās dzīves jomas un visus pilsoņus. Rezultātā PSKP nebija vairs politiska, bet valstiska organizācija, kurai palkļāvās sabiedrības pārstāvniecības institūciju – padomju darbība. Partija monopolizēja visus masu saziņas līdzekļus, visu poligrāfisko bāzi. Tās vadībai bija pakļauta armija, drošības un represīvie orgāni.

Vara koncentrējās tā saucamās nomenklatūras rokās. Nomenklatūrā ietilpa gan politiskā elite, gan politizētā valsts pārvaldes aparāta augstākais, vidējais un daļēji pat zemākais slānis – arī arodbiedrību, komjaunatnes un vēl dažu citu institūtu vadošie funkcionāri (darbinieki). Nomenklatūra darbojās saskaņā ar birokrātijas standartiem, kuru pamatā bija nevis likumi, bet kompartijas radītās instrukcijas vai pat mutiski norādījumi. Nomenklatūra rekrutējās no dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem. Kaut arī tās darbinieku izvēlē pastāvēja visai liela dažādība, tomēr var izdalīt vairākas vispārējas prasības, kuras ievēroja kadru atlasē. Uz iekļaušanu nomenklatūras sistēmā varēja pretendēt tas:

  • kam bija politiskā ziņā "tīra” biogrāfija (pati persona bija absolūti lojāla varai, tai rados nebija "ekspluatatoru šķiru" pārstāvju);
  • kas pilnībā atzina valdošo ideoloģiju un kārtību;
  • kas savas darbības uzdevumus uztvēra caur politizētiem sabiedrības izpratnes stereotipiem;
  • kas savā darbībā vispirms ievēroja pārvaldes formālos nosacījumus, demonstrējot saprātīgu, nomenklatūras noteiktajām robežām atbilstošu, iniciatīvu.

Padomju nomenklatūras sistēmas ietvaros notika kā horizontālā, tā arī vertikālā kadru rotācija. Horizontālā kadru pārvietošanās nomenklatūras ietvaros notika tad, kad darbinieks nebija ticis galā ar saviem pienākumiem, pieļāvis tā sauktos "ārkārtējos notikumus”, kuri turklāt kļuvuši par apspriešanas objektu ārpus noslēgtās nomenklatūras sabiedrības, vai arī pārkāpis varas etiķetes noteikumus. Rezultātā šis funkcionārs vairs nevarēja atrasties zināmā pozīcijā varas hierarhijā. T.i. par darba pienākumu nepildīšanu vai sliktu izpildi. Ja šādā gadījumā neizdevās atrast funkcionāra statusam atbilstošu amatu, tad tika radīta speciāli šim cilvēkam jauna pozīcija varas piramīdā (hierarhijā pakāpi zemāka par iepriekšējo), nereti citā pārvaldes apakšsistēmā. Virzība pa karjeras kāpnēm (vertikālā pārvietošanās) lielā mērā bija atkarīga no nomenklatūras iekšējās kārtības nosacījumu izpildes nekā no panākumiem vai neveiksmēm pārvaldes lēmumu izpildē attiecīgajā sabiedrības dzīves jomā.

Interesi iekļūt nomenklatūrā un taisīt karjeru noteica ne tikai vēlme iegūt politisko varu, bet arī zināmas sociālās un materiālās privilēģijas, jo padomju sistēmā eksistēja divi materiālo vērtību sadales un pārdales kanāli: atklātais, visai sabiedrībai pieejamais, un slēptais – nomenklatūras darbiniekiem pieejamais. Speciālā slēptā sadale ietvēra lielākajai sabiedrības daļai grūti vai vispār nesasniedzamo materiālo labumu un pakalpojumu piešķiršanu par salīdzinoši simbolisku samaksu ("speciālie" veikali ar daudz plašāku preču klāstu, dienesta automašīna, dienesta dzīvoklis, dienesta vasarnīca u.tml. Jo augstāk nomenklatūras hierarhijas piramīdā atradās funkcionārs, jo plašākas bija iespējas izmantot elitārās privilēģijas. Turklāt šī sistēma sekmēja nomenklatūras darbinieku atkarību no piederības pārvaldes aparātam - privilēģijas galvenokārt bija iespējams izmantot tikai tik ilgi, cik tika ieņemts atbilstošais amats: aizejot no amata, lielākā daļa tam pienākošos privilēģiju zuda. Tika izveidots visai noturīgs profesionālās politiskās karjeras ceļš - no komjaunatnes uz kompartiju.

Varas piramīda balstījās uz principu, kas aizgūts no militārās jomas: vadītājam tika dota liela, pat neierobežota vara (sevišķi pār pakļautajiem), bet viņš pats bija stipri atkarīgs (Staļina laikā - pilnīgi neaizsargāts) no varas piramīdas augstākiem slāņiem. Absolūta vara kulta laikā piederēja tikai vadonim, partijas ģenerālsekretāram - Staļinam. 60.–70. gados ģenerālsekretāri zaudēja savu vienpersonisko varu, tajā daloties ar partijas Centrālkomitejas politbiroju. Staļina laikam raksturīgo uzticību vienai personai - vadonim, nomainīja uzticība bezpersoniskam, neidentificējamam partijas un valsts aparātam.

Ekonomika

Pastāvēja uz valsts īpašuma balstīta stingra saimnieciskās dzīves centralizācija - t.s. [[komandekonomika. Privātpersonām nevarēja piederēt ražošanas līdzekļi (ražotnes, derīgo izrakteņu ieguves karjeri u.tml.) un dabas resursi, kas viss skaitījās "tautas īpašums". Bija atsevišķi īslaicīgi periodi (NEPa laiks, kooperatīvu laiks), kad bija atļauta nosacīta individuāla uzņēmējdarbība, taču nebija atļauts izmantot citu personu algotu darbu lielākas peļņas gūšanai. Saimnieciskajā dzīvē noteicošie bija ideoloģiski un politiski apsvērumi, nevis ekonomiska lietderība. Tautsaimniecībā dominēja ārpusekonomiskas, uz ideoloģiskām direktīvām balstītas, politiskās vadības, plānošanas un piespiešanas metodes. Tautas vārdā ar "tautas īpašumu" un tās darba rezultātiem rīkojās nomenklatūra – partijas un valsts aparāta funkcionāri. Indivīdu personiskās vajadzības un intereses tika pakārtotas valsts labumam un valsts interesēm.

Iekšpolitika

Ideoloģija

Visas sabiedrības dzīves jomas, ieskaitot izglītību, kultūru, zinātni un sportu bija pakļautas politiskai vadībai un kontrolei. Valdīja viena ideoloģija – marksisms-ļeņinisms – PSRS raksturīgs marksisma variants. Valsts iedzīvotājiem ikdienā bija publiski jādemonstrē šīs ideoloģijas atzīšana, apgūstot (studējot) un propagandējot to. Atbilstoši partijas vadības konkrētā brīža ideoloģiskajiem orientieriem (kuri bieži mainījās), tika noteikti mākslas un literatūras kritēriji, traktētas morāles un tiesību normas, dota kārtējā oficiālā vēstures interpretācija.

Raksturīga visu sabiedriskās dzīves izpausmju ideoloģiska (bieži arī politiska) polarizācija. Ļeņinisma ideoloģijas "ass” bija šķiriskuma princips jeb šķiriskā pieeja. Tā balstījās uz mācību par šķiru cīņu, kura turpinoties un pat saasinoties sociālisma apstākļos. Sociālisma iekārtā tās uzdevums esot bijušo ekspluatatoru šķiru apspiešana; šķiriski neapzinīgo elementu (zemniecības, inteliģences) piespiedu pāraudzināšana; jaunas morāles un disciplīnas jeb plašāk – "jauna padomju cilvēka" veidošana; vecās vai kapitālistiskās iekārtas palieku likvidēšana cilvēku apziņā. Šķiriskā pieeja radīja un uzturēja polāru – "melnbaltu” pasaules ainu. Visas sabiedriskās dzīves parādības tika klasificētas (dalītas) proletāriskās–buržuāziskās, sociālistiskās–kapitālistiskās, derīgās – padomju cilvēkam pieņemamās un kaitīgās jeb padomju cilvēkam naidīgās. No mazotnes mēģināja ieaudzināt principu: „Kas nav ar mums – tas ir pret mums”. Aktīvi tika propagandēts naids, neiecietība pret citādi domājošiem. Valstī tika kultivēts aizdomīgums, neuzticēšanās, denunciācija un slepena ziņu pienešana. Visaptverošās drošības institūcijas ("čeka”) realizēja totālu izsekošanu, citādi domājošo iebaidīšanu un vajāšanu. Tas viss tika pamatots ar kolektīvismu, partijas un tautas vienotību. Par ideoloģisko un politisko represiju upuriem kļuva ne tikai atsevišķas personas, bet arī sociālas grupas un pat veselas tautas, ,kuras tika deportētas no to etniskās un vēsturiskās dzimtenes. Bailes no valsts vardarbības un represijām uzturēja nemitīga iekšējā un ārējā ienaidnieka tēla reproducēšana, kā arī nemitīgā cīņa ar „pagātnes paliekām” un iespējamo buržuāziskās ideoloģijās ieplūšanu padomju sistēmā.

Pastāvēja milzīgas atšķirības starp valdošo ideoloģisko orientāciju un sociālo realitāti., veicinot dubultmorāles iesakņošanos. Tika sludināta nāciju vienlīdzība un draudzība, internacionālisms un harmonisks vienotas "padomju tautas” veidošanās process. Realitātē tas bieži bija politiski virzīts administratīvs rusifikācijas process, kurā veidojās sovjetizēts krievu valodā runājošu iedzīvotāju variants.

Masu politiskās uzvedības pamatā bija vājas un vienpusīgas – tikai PSKP ideoloģijā sakņotas - zināšanas par sabiedrību un tās dzīves likumsakarībām. Sabiedrībā valdīja politiska atsvešinātība, pasivitāte, bailes no valsts vardarbības un sociālām nekārtībām, plaši izplatīta bija autokrātijas kā neizbēgama ļaunuma pieņemšana, emocionāla pieķeršanās politiskajam līderim, aktīvs vai pasīvs atbalsts vadoņa kultam. Savukārt, ja indivīds par politiku neizteicās un neinteresējās, tikai pildīja obligātos sabiedriskos rituālus (specifiska "sabiedriskā" leksika valodā, piedalīšanās valsts svētku publiskajos gājienos, darba vietas sapulcēs u.tml.), valsts varas politiskie un vardarbīgie aspekti to praktiski neskāra, līdz ar to lielākais pilsoņu vairums bija iemācījies visai ērti sadzīvot ar varu un tās totalitāro raksturu pat īsti nemanīja.