Atšķirības starp "Peitāns Rūdolfs" versijām
(jauns šķirklis) |
m ("Peitāns Rudolfs" pārdēvēju par "Peitāns Rūdolfs") |
||
| (3 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | ''' | + | '''Rudolfs Peitans''' (''Rudolf Peitan'', 1894-1922) – [[Latvijas Neatkarības karš|Latvijas Neatkarības kara]] dalībnieks, virsnieks, LKO kavalieris |
Dzimis 1894. gada 20. janvārī, fabrikanta Paula Peitāna ģimenē. Absolvējis biržas komercskolu. 1913. gadā uzsācis studijas RPI Ķīmijas fakultātē. 1914. gada 1. jūlijā kā brīvprātīgais iestājies Krievijas impērijas armijas dienestā, 4. sapieru bataljonā. Komandēts uz kazaņas karaskolu, kuru absolvējis kā [[podporučiks]], dienestu turpinot 109. un 693. kājnieku pulkos. Abpalvots, bijis rotas, vēlāk bataljona komandieris. Demobilizējies 1918. gada aprīlī, būdams [[štabskapitans]]. | Dzimis 1894. gada 20. janvārī, fabrikanta Paula Peitāna ģimenē. Absolvējis biržas komercskolu. 1913. gadā uzsācis studijas RPI Ķīmijas fakultātē. 1914. gada 1. jūlijā kā brīvprātīgais iestājies Krievijas impērijas armijas dienestā, 4. sapieru bataljonā. Komandēts uz kazaņas karaskolu, kuru absolvējis kā [[podporučiks]], dienestu turpinot 109. un 693. kājnieku pulkos. Abpalvots, bijis rotas, vēlāk bataljona komandieris. Demobilizējies 1918. gada aprīlī, būdams [[štabskapitans]]. | ||
| − | 1918. gada 23. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], Kurzemes aizstāvēšanā, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[ | + | 1918. gada 23. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā), [[Malmedes nodaļa|Malmedes nodaļā]]. Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], Kurzemes aizstāvēšanā, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[kapteinis]]. |
1921. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.481) par to, ka kā treiciengrupas komandieris, 1920. gada 13.-20. janvāra kaujās ar savu vienību izsita pretienieku no vairākām nocietinātām sādžām, sasniedzot līniju Malta-Ružina-Grāverīši. Ipašu varonību izrādīja, ieņemot Tiskādu sādžu. Atvaļināts 1921. gada martā, bet tā paša gada decembrī atjaunots dienestā, ko turpināja līdz 1922. gada aprīlim. Miris 8. jūlijā, uzreiz pēc atvaļināšanas. | 1921. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.481) par to, ka kā treiciengrupas komandieris, 1920. gada 13.-20. janvāra kaujās ar savu vienību izsita pretienieku no vairākām nocietinātām sādžām, sasniedzot līniju Malta-Ružina-Grāverīši. Ipašu varonību izrādīja, ieņemot Tiskādu sādžu. Atvaļināts 1921. gada martā, bet tā paša gada decembrī atjaunots dienestā, ko turpināja līdz 1922. gada aprīlim. Miris 8. jūlijā, uzreiz pēc atvaļināšanas. | ||
| 11. rindiņa: | 11. rindiņa: | ||
* Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 323. lpp. | * Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 323. lpp. | ||
| − | [[Kategorija: | + | [[Kategorija:P]] |
Pašreizējā versija, 2016. gada 30. aprīlis, plkst. 08.58
Rudolfs Peitans (Rudolf Peitan, 1894-1922) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, virsnieks, LKO kavalieris
Dzimis 1894. gada 20. janvārī, fabrikanta Paula Peitāna ģimenē. Absolvējis biržas komercskolu. 1913. gadā uzsācis studijas RPI Ķīmijas fakultātē. 1914. gada 1. jūlijā kā brīvprātīgais iestājies Krievijas impērijas armijas dienestā, 4. sapieru bataljonā. Komandēts uz kazaņas karaskolu, kuru absolvējis kā podporučiks, dienestu turpinot 109. un 693. kājnieku pulkos. Abpalvots, bijis rotas, vēlāk bataljona komandieris. Demobilizējies 1918. gada aprīlī, būdams štabskapitans.
1918. gada 23. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā), Malmedes nodaļā. Piedalījies Inčukalna kaujā, Kurzemes aizstāvēšanā, visā 1919. gada pavasara Kurzemes un Zemgales atbrīvošanas kampaņā, Rīgas atbrīvošanā, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, kapteinis.
1921. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.481) par to, ka kā treiciengrupas komandieris, 1920. gada 13.-20. janvāra kaujās ar savu vienību izsita pretienieku no vairākām nocietinātām sādžām, sasniedzot līniju Malta-Ružina-Grāverīši. Ipašu varonību izrādīja, ieņemot Tiskādu sādžu. Atvaļināts 1921. gada martā, bet tā paša gada decembrī atjaunots dienestā, ko turpināja līdz 1922. gada aprīlim. Miris 8. jūlijā, uzreiz pēc atvaļināšanas.
Literatūra par šo tēmu
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 323. lpp.
