Atšķirības starp "Pfalcgrāfs" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Pfalcgrāfs''' jeb '''palatīns''' (lat. ''Comes palatinus'', vāc. ''Pfalzgraf'', angl. ''Count Palatine'' or ''Palsgrave'') - [[grāfs]], kura uzdevumos ietilpa [[karalis|karaļa]] pils jeb pfalca pārziņa vācu un itāļu zemēs agrajos viduslaikos. [[Senā Roma|Romas valstī]] ''comes palatinus'' bija augstākie tiesneši. Pēc [[Rietumromas impērija]]s sabrukumu ar ''palatinus'' barbaru karalistēs sāka apzīmēt valdnieka palīgu tiesās, vēlāk tā pārstāvi tiesās - karalisko tiesnesi. Parasti šos pienākumus uzticēja karaļa grāfiem. [[Karolingu dinastija]]s valdījumos, kur nebija vienas konkrētas galvaspilsētas, bet galms pārvietojās no vienas [[Monarhs|monarha]] rezidences uz otru, katrā rezidencē tika iecelts savs ''palatinus'', kurš monarha prombūtnes laikā bija tā tiešais pārstāvis un vietvaldis. Teritoriju ap rezidenci dēvēja par "palatinātu" (palatināts no parastas grāfistes atšķīrās ar papildus privilēģijām un autonomu jurisdikciju: te nedarbojās karalistes likumi un tiesneši, bet gan grāfistes jurisdikcija - palatināta tiesa). [[Austrumfarnku karaliste|Austrumfranku karalistē]] monarhs iecēla 4 ''pfalcgrāfus'' (burt. amata tulkojums no latīņu valodas) - Lotringas, Saksijas, Švābijas un Bavārijas hercogistēs kā karaļa interešu pārstāvjus (īpaši tiesā un domēņu pārvaldē). Pēc Burgundijas pievienošanas, ieviesa arī Burgundijas pfalcgrāfa titulu, kura | + | '''Pfalcgrāfs''' jeb '''palatīns''' (lat. ''Comes palatinus'', vāc. ''Pfalzgraf'', angl. ''Count Palatine'' or ''Palsgrave'') - [[grāfs]], kura uzdevumos ietilpa [[karalis|karaļa]] pils jeb pfalca pārziņa vācu un itāļu zemēs agrajos viduslaikos. [[Senā Roma|Romas valstī]] ''comes palatinus'' bija augstākie tiesneši. Pēc [[Rietumromas impērija]]s sabrukumu ar ''palatinus'' barbaru karalistēs sāka apzīmēt valdnieka palīgu tiesās, vēlāk tā pārstāvi tiesās - karalisko tiesnesi. Parasti šos pienākumus uzticēja karaļa grāfiem. [[Karolingu dinastija]]s valdījumos, kur nebija vienas konkrētas galvaspilsētas, bet galms pārvietojās no vienas [[Monarhs|monarha]] rezidences uz otru, katrā rezidencē tika iecelts savs ''palatinus'', kurš monarha prombūtnes laikā bija tā tiešais pārstāvis un vietvaldis. Teritoriju ap rezidenci dēvēja par "palatinātu" (palatināts no parastas grāfistes atšķīrās ar papildus privilēģijām un autonomu jurisdikciju: te nedarbojās karalistes likumi un tiesneši, bet gan grāfistes jurisdikcija - palatināta tiesa). [[Austrumfarnku karaliste|Austrumfranku karalistē]] monarhs iecēla 4 ''pfalcgrāfus'' (burt. amata tulkojums no latīņu valodas) - Lotringas, Saksijas, Švābijas un Bavārijas hercogistēs kā karaļa interešu pārstāvjus (īpaši tiesā un domēņu pārvaldē). Pēc Burgundijas pievienošanas, ieviesa arī Burgundijas pfalcgrāfa titulu, kura nēsātājs pārvaldīja [[Burgundijas grāfiste|Burgundijas grāfisti]]. XII gs. ''pfalcgrāfu'' amats pārtapa par mantojamu titulu, bet tā nēsātāji par [[Svētā Romas impērija|Svētās Romas impērijas]] [[Imperators|imperatora]] [[vasalis|vasaļiem]]. Bavārijas ''pfalcgrāfa'' titulu XIII gs. vidū pievienoja Bavārijas [[Hercogs|hercoga]] titulam. Saksijas ''pfalcgrāfa'' titulu likvidēja 1322. gadā. Švābijas ''phalcgrāfu'' titulu ieguva grāfu fon Nagoldu dzimta, un to valdījumi turpmāk tika dēvēti par Tībingenas pfalcgrāfisti. Burgundijas grāfistē ''pfalcgrāfa'' titulu 1169. gadā nomainīja [[Freigrāfs|freigrāfa]] (vāc. ''Freigraf'') tituls. |
| − | + | Vācu nācijas Sv. Romas impērijā '''Lielpfalcgrāfs''' (lat. ''Comites palatini caesarei'', vāc. ''Hofpfalzgraf'') - tāpat kā savu monētu kalšanas tiesības liecināja par statusu nobilitātes rangu hierarhijā, arī ģerboņu piešķiršanas tiesības kļuva tikai dažu augstāko aristokrātu prerogatīva. Sv. Romas impērijā aristokrātus, kam [[imperators]] bija piešķīris šādas tiesības, dēvēja par '''palatīniem''' jeb '''galma pfalcgrāfiem'''. „Lielajiem palatīniem“ (Sv. Romas impērijā 100 augstākās aristokrātijas dzimtas), bija tiesības piešķirt pat dižciltību, bet t.s. „mazajiem palatīniem“ bija privilēģija apstiprināt ģerboņus. | |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 20. maijs, plkst. 20.04
Pfalcgrāfs jeb palatīns (lat. Comes palatinus, vāc. Pfalzgraf, angl. Count Palatine or Palsgrave) - grāfs, kura uzdevumos ietilpa karaļa pils jeb pfalca pārziņa vācu un itāļu zemēs agrajos viduslaikos. Romas valstī comes palatinus bija augstākie tiesneši. Pēc Rietumromas impērijas sabrukumu ar palatinus barbaru karalistēs sāka apzīmēt valdnieka palīgu tiesās, vēlāk tā pārstāvi tiesās - karalisko tiesnesi. Parasti šos pienākumus uzticēja karaļa grāfiem. Karolingu dinastijas valdījumos, kur nebija vienas konkrētas galvaspilsētas, bet galms pārvietojās no vienas monarha rezidences uz otru, katrā rezidencē tika iecelts savs palatinus, kurš monarha prombūtnes laikā bija tā tiešais pārstāvis un vietvaldis. Teritoriju ap rezidenci dēvēja par "palatinātu" (palatināts no parastas grāfistes atšķīrās ar papildus privilēģijām un autonomu jurisdikciju: te nedarbojās karalistes likumi un tiesneši, bet gan grāfistes jurisdikcija - palatināta tiesa). Austrumfranku karalistē monarhs iecēla 4 pfalcgrāfus (burt. amata tulkojums no latīņu valodas) - Lotringas, Saksijas, Švābijas un Bavārijas hercogistēs kā karaļa interešu pārstāvjus (īpaši tiesā un domēņu pārvaldē). Pēc Burgundijas pievienošanas, ieviesa arī Burgundijas pfalcgrāfa titulu, kura nēsātājs pārvaldīja Burgundijas grāfisti. XII gs. pfalcgrāfu amats pārtapa par mantojamu titulu, bet tā nēsātāji par Svētās Romas impērijas imperatora vasaļiem. Bavārijas pfalcgrāfa titulu XIII gs. vidū pievienoja Bavārijas hercoga titulam. Saksijas pfalcgrāfa titulu likvidēja 1322. gadā. Švābijas phalcgrāfu titulu ieguva grāfu fon Nagoldu dzimta, un to valdījumi turpmāk tika dēvēti par Tībingenas pfalcgrāfisti. Burgundijas grāfistē pfalcgrāfa titulu 1169. gadā nomainīja freigrāfa (vāc. Freigraf) tituls.
Vācu nācijas Sv. Romas impērijā Lielpfalcgrāfs (lat. Comites palatini caesarei, vāc. Hofpfalzgraf) - tāpat kā savu monētu kalšanas tiesības liecināja par statusu nobilitātes rangu hierarhijā, arī ģerboņu piešķiršanas tiesības kļuva tikai dažu augstāko aristokrātu prerogatīva. Sv. Romas impērijā aristokrātus, kam imperators bija piešķīris šādas tiesības, dēvēja par palatīniem jeb galma pfalcgrāfiem. „Lielajiem palatīniem“ (Sv. Romas impērijā 100 augstākās aristokrātijas dzimtas), bija tiesības piešķirt pat dižciltību, bet t.s. „mazajiem palatīniem“ bija privilēģija apstiprināt ģerboņus.
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters - Rīga: Divergens, 2001., 14., 95. lpp.
- Conrad Schneider: Geschichte des Wild- und Rheingräflichen Hauses, Volkes und Landes auf dem Hundsrücken. 1854 (Nachdruck: Verlag Glaube und Heimat, Birkenfeld 1926)
