Atšķirības starp "Pils" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
* '''1.''' ar [[Palisāde|palisādi]], [[Aizsardzības mūris|aizsardzības mūri]], [[Donžons|donžonu]] un sargtorņiem (dažkārt arī ar [[Aizsarggrāvis|aizsarggrāvi]] un [[Paceļamais tilts|paceļamo tiltu]]) nocietināta [[Senjors|zemes kunga]] rezidence, kurā pastāvīgi vai sporādiski uzturējās pats zemes kungs, tā kalpotāji, administrācija, [[gvarde]]. Arhitektoniski pils veido vienu kompleksu ēku ar piebūvēm un iekšpagalmu. Iekšpagalms visbiežāk pārdalīts uz pusēm ar iekšējo mūri (vienā pagalma pusē kara gadījumā uzturējās [[Vasalis|vasaļi]] ar saviem vīriem, otrā pusē atradās donžons un uzturējās pils kungam tuvākie ļaudis). Šāda tipa nocietinātas rezidences sastopamas jau [[Senie laiki|senajos Austrumos]], [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]], [[Japānas impērija|Japānā]] un [[Senā Roma|Romas impērijā]], taču visplašāko izplatību no [[Bizantija]]s guva Eiropā [[Viduslaiki|viduslaikos]], līdz ar [[Feodālisms|feodālās sistēmas]] veidošanos. Eiropā pilis sākotnēji būvētas no koka ([[koka pils]]), bet attīstoties celtniecības tehnoloģijām, kopš XII gs. - mūra u.c. ilgtermiņa celtniecības materiāliem. Attīstoties metamajai [[artilērija]]i, pastāvīgi pilnveidojās arī piļu fortifikācija un izskats, līdz ar šaujampulvera parādīšanos, mehānisko artilēriju nomainīja uguns artilērija un kopš XV gs. pils kā militāra būve zaudēja savu stratēģisko nozīmi.  
 
* '''1.''' ar [[Palisāde|palisādi]], [[Aizsardzības mūris|aizsardzības mūri]], [[Donžons|donžonu]] un sargtorņiem (dažkārt arī ar [[Aizsarggrāvis|aizsarggrāvi]] un [[Paceļamais tilts|paceļamo tiltu]]) nocietināta [[Senjors|zemes kunga]] rezidence, kurā pastāvīgi vai sporādiski uzturējās pats zemes kungs, tā kalpotāji, administrācija, [[gvarde]]. Arhitektoniski pils veido vienu kompleksu ēku ar piebūvēm un iekšpagalmu. Iekšpagalms visbiežāk pārdalīts uz pusēm ar iekšējo mūri (vienā pagalma pusē kara gadījumā uzturējās [[Vasalis|vasaļi]] ar saviem vīriem, otrā pusē atradās donžons un uzturējās pils kungam tuvākie ļaudis). Šāda tipa nocietinātas rezidences sastopamas jau [[Senie laiki|senajos Austrumos]], [[Senā Ķīna|Senajā Ķīnā]], [[Japānas impērija|Japānā]] un [[Senā Roma|Romas impērijā]], taču visplašāko izplatību no [[Bizantija]]s guva Eiropā [[Viduslaiki|viduslaikos]], līdz ar [[Feodālisms|feodālās sistēmas]] veidošanos. Eiropā pilis sākotnēji būvētas no koka ([[koka pils]]), bet attīstoties celtniecības tehnoloģijām, kopš XII gs. - mūra u.c. ilgtermiņa celtniecības materiāliem. Attīstoties metamajai [[artilērija]]i, pastāvīgi pilnveidojās arī piļu fortifikācija un izskats, līdz ar šaujampulvera parādīšanos, mehānisko artilēriju nomainīja uguns artilērija un kopš XV gs. pils kā militāra būve zaudēja savu stratēģisko nozīmi.  
 
*  '''2.''' Grezna valdnieka rezidence (vc. ''Schloss'', kr. ''дворец'') [[Jaunie laiki|jaunajos laikos]] un [[Jaunākie laiki|jaunākajos laikos]], tā [[galms|galma]] uzturēšanās vieta, prestiža simbols.
 
*  '''2.''' Grezna valdnieka rezidence (vc. ''Schloss'', kr. ''дворец'') [[Jaunie laiki|jaunajos laikos]] un [[Jaunākie laiki|jaunākajos laikos]], tā [[galms|galma]] uzturēšanās vieta, prestiža simbols.
 +
 +
Koncentrētāko pārskatu par piļu būvtipem un telpu funkcijām [[Livonija|Livonijā]] sniegusi vēsturniece I. Ose. Vadoties pēc pašu celtņu plānojuma, apjoma un datējuma, Livonijas ordeņpiļu arhitektūrā izdalāmi trīs galvenie būvperiodi. Pirmais periods datējams ar 13. gs., kad jauniekarotajā teritorijā uzsāka ierīkot vācu bruņinieku apmešanās vietas un blakus iepriekšējām parastajām koka un zemes aizsargceltnēm tapa mūra nocietinājumi. Tā kā visu XIII gs. turpinājās kaujas, ordenim bija grūti izvērst plašu celtniecību. Otrais periods attiecas uz XIV gs. un XV gs. pirmajiem gadu desmitiem, kad ordenis izvērsa monumentālu, plānā kvadrātisku četru korpusu piļu celtniecību. Prūsijā un Livonijā esošo ordeņa atzaru ciešie sakari veicināja arī savstarpējas ietekmes nocietinājumu veidošanā. Trešais periods ordeņpiļu celtniecībā datējams no XV gs. vidus līdz XVI gs. vidum. Šajā laikā kara mākslā strauji izplatījās ugunsieroči. Ordeņvalsts robežu nostiprināšanai celtas atsevišķas jaunas pilis, tomēr lielākoties modernajiem aizsardzības principiem piemēroti vecie nocietinājumi, pilīm piebūvējot apaļos lielgabalu torņus, kā arī ceļot jaunas nocietinājumu sienas un veicot citus aizsardzības pasākumus.
  
 
Skat. arī: [[cietoksnis]], [[forts]]
 
Skat. arī: [[cietoksnis]], [[forts]]

Versija, kas saglabāta 2014. gada 8. janvāris, plkst. 15.30

Pils (an. castle, vc. Burg, fr. château fort, kr. замок; no lat. castellum no clusa - nocietinājums) - augstākās aristokrātijas rezidence. Atkarībā no konteksta (latviešu valodā nav atsevišķu apzīmējumu, par pilīm dēvē gan mazos viduslaiku cietokšņus, gan pilis, gan valdnieku rezidences un pat vienkārši greznākus kungu namus muižās):

  • 1. ar palisādi, aizsardzības mūri, donžonu un sargtorņiem (dažkārt arī ar aizsarggrāvi un paceļamo tiltu) nocietināta zemes kunga rezidence, kurā pastāvīgi vai sporādiski uzturējās pats zemes kungs, tā kalpotāji, administrācija, gvarde. Arhitektoniski pils veido vienu kompleksu ēku ar piebūvēm un iekšpagalmu. Iekšpagalms visbiežāk pārdalīts uz pusēm ar iekšējo mūri (vienā pagalma pusē kara gadījumā uzturējās vasaļi ar saviem vīriem, otrā pusē atradās donžons un uzturējās pils kungam tuvākie ļaudis). Šāda tipa nocietinātas rezidences sastopamas jau senajos Austrumos, Senajā Ķīnā, Japānā un Romas impērijā, taču visplašāko izplatību no Bizantijas guva Eiropā viduslaikos, līdz ar feodālās sistēmas veidošanos. Eiropā pilis sākotnēji būvētas no koka (koka pils), bet attīstoties celtniecības tehnoloģijām, kopš XII gs. - mūra u.c. ilgtermiņa celtniecības materiāliem. Attīstoties metamajai artilērijai, pastāvīgi pilnveidojās arī piļu fortifikācija un izskats, līdz ar šaujampulvera parādīšanos, mehānisko artilēriju nomainīja uguns artilērija un kopš XV gs. pils kā militāra būve zaudēja savu stratēģisko nozīmi.
  • 2. Grezna valdnieka rezidence (vc. Schloss, kr. дворец) jaunajos laikos un jaunākajos laikos, tā galma uzturēšanās vieta, prestiža simbols.

Koncentrētāko pārskatu par piļu būvtipem un telpu funkcijām Livonijā sniegusi vēsturniece I. Ose. Vadoties pēc pašu celtņu plānojuma, apjoma un datējuma, Livonijas ordeņpiļu arhitektūrā izdalāmi trīs galvenie būvperiodi. Pirmais periods datējams ar 13. gs., kad jauniekarotajā teritorijā uzsāka ierīkot vācu bruņinieku apmešanās vietas un blakus iepriekšējām parastajām koka un zemes aizsargceltnēm tapa mūra nocietinājumi. Tā kā visu XIII gs. turpinājās kaujas, ordenim bija grūti izvērst plašu celtniecību. Otrais periods attiecas uz XIV gs. un XV gs. pirmajiem gadu desmitiem, kad ordenis izvērsa monumentālu, plānā kvadrātisku četru korpusu piļu celtniecību. Prūsijā un Livonijā esošo ordeņa atzaru ciešie sakari veicināja arī savstarpējas ietekmes nocietinājumu veidošanā. Trešais periods ordeņpiļu celtniecībā datējams no XV gs. vidus līdz XVI gs. vidum. Šajā laikā kara mākslā strauji izplatījās ugunsieroči. Ordeņvalsts robežu nostiprināšanai celtas atsevišķas jaunas pilis, tomēr lielākoties modernajiem aizsardzības principiem piemēroti vecie nocietinājumi, pilīm piebūvējot apaļos lielgabalu torņus, kā arī ceļot jaunas nocietinājumu sienas un veicot citus aizsardzības pasākumus.

Skat. arī: cietoksnis, forts

Literatūra par šo tēmu

  • Kaufmann J.E., Kaufmann H.W. The Medieval Fortress: Castles, Forts and Walled Cities of the Middle Ages. - De Capo Press: Cambridge (MA), 2001. ISBN 0-306-81358-0
  • Plantagenet Somerset Fry. Castles of Britain and Ireland. - New York 1997, ISBN 0-7892-0278-6
  • Cathcart King D.J. Castellarium Anglicanum: An Index and Bibliography of the Castles in England, Wales and the Islands (2 vols), - Kraus International Publications: New York, 1983. ISBN 0-527-50110-7
  • Johnson Matthew. Behind the Castle Gate: From Medieval to Renaissance. - Routledge: London, 2002. ISBN 0-415-26100-7
  • Kenyon J. Medieval Fortifications. - Leicester University Press: Leicester, 1991. ISBN 0-7185-1392-4
  • Monreal y Tejada Luis. Medieval Castles of Spain. - Konemann, 1999. ISBN 3-8290-2221-2
  • Pounds N.J.G. The Medieval Castle in England and Wales: A Social and Political History. - Cambridge University Press: Cambridge, 1994. ISBN 0-521-45828-5
  • Thompson M.W. The Rise of the Castle. - Cambridge University Press: Cambridge, 1991. ISBN 0-521-37544-4

  • Rainer Atzbach, Sven Lüken, Hans Ottomeyer. Burg und Herrschaft. - Sandstein: Dresden, 2010, ISBN 978-3-942422-02-4
  • Thomas Biller, G. Ulrich Großmann> Burg und Schloss. Der Adelssitz im deutschsprachigen Raum. - Schnell und Steiner: Regensburg, 2002, ISBN 3-7954-1325-7
  • Neue Forschungen zum frühen Burgenbau. / Hans-Heinrich Häffner - Deutscher Kunstverlag: München/Berlin, 2006, ISBN 3-422-06569-5
  • Die Burg – ein kulturgeschichtliches Phänomen. / Hartmut Hofrichter (Hrsg.) - Theiss: Stuttgart, 1994, ISBN 3-8062-1134-5
  • Klaus Leidorf, Peter Ettel. Burgen in Bayern. 7000 Jahre Burgengeschichte im Luftbild. - Theiss: Stuttgart, 1999, ISBN 3-8062-1364-X
  • Heribert J. Leonardy, Hendrik Kersten. Burgen in Spanien. Eine Reise ins spanische Mittelalter. - Theiss: Stuttgart, 2002, ISBN 3-8062-1654-1
  • Zentrale Funktionen der Burg. Wartburg/Eisenach 1996. / Barbara Schock-Werner, Hartmut Hofrichter (Hrsg.) - Europäisches Burgeninstitut: Braubach, 2001, ISBN 3-927558-07-9
  • Joachim Zeune. Burgen – Symbole der Macht. Ein neues Bild der mittelalterlichen Burg. - Pustet: Regensburg, 1996, ISBN 3-7917-1501-1

  • Jean Mesqui. Chateaux forts et fortifications en France. - Flammarion: Paris, 1997, ISBN 2-08-012271-1

Resursi internetā par šo tēmu