Atšķirības starp "Poļu-zviedru karš (1600-1635)" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Poļu-zviedru karš (1600-1635)''' - 1600. gadā sācies karš starp [[Žečpospoļita|Žečpospoļitu]] un [[Zviedrijas karaliste|Zviedrijas karalisti]], kura iemesls bija Polijas karaļa pretenziju dēļ uz Zviedrijas troni, taču karadarbība norisinājās galvenokārt Vidzemē un Kurzemē. | '''Poļu-zviedru karš (1600-1635)''' - 1600. gadā sācies karš starp [[Žečpospoļita|Žečpospoļitu]] un [[Zviedrijas karaliste|Zviedrijas karalisti]], kura iemesls bija Polijas karaļa pretenziju dēļ uz Zviedrijas troni, taču karadarbība norisinājās galvenokārt Vidzemē un Kurzemē. | ||
| − | Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Žečpospoļitas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi – bads un sērgas. Kurzemes hercogi – gan [[Ketlers Fridrihs, Kurzemes hercogs|Frīdrihs]], gan [[Ketlers Vilhelms, Kurzemes hercogs|Vilhelms]] – pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā. Sākot ar 1625. gadu, hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noslēgšanas 1629. gadā. Tikai pamiera pagarināšana 1635. gadā Štumsdorfā uz 26 gadiem nozīmēja patiesas kara beigas. | + | Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja [[Kurzemes un Zemgales hercogiste]]s piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Žečpospoļitas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi – bads un sērgas. Kurzemes hercogi – gan [[Ketlers Fridrihs, Kurzemes hercogs|Frīdrihs]], gan [[Ketlers Vilhelms, Kurzemes hercogs|Vilhelms]] – pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā. Pēc gandrīz trīs gadus ilgā pamiera karadarbība starp poļiem un zviedriem atsākās 1625. gada vidū. Sākot ar 1625. gadu, hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc [[Altmarkas pamiers|Altmarkas pamiera]] noslēgšanas 1629. gadā. Tikai pamiera pagarināšana 1635. gadā Štumsdorfā uz 26 gadiem nozīmēja patiesas kara beigas. |
Skat. arī: [[Salaspils kauja (1605)]] | Skat. arī: [[Salaspils kauja (1605)]] | ||
[[Kategorija:Militārie konflikti un agresijas akti]] | [[Kategorija:Militārie konflikti un agresijas akti]] | ||
Versija, kas saglabāta 2012. gada 22. jūnijs, plkst. 21.33
Poļu-zviedru karš (1600-1635) - 1600. gadā sācies karš starp Žečpospoļitu un Zviedrijas karalisti, kura iemesls bija Polijas karaļa pretenziju dēļ uz Zviedrijas troni, taču karadarbība norisinājās galvenokārt Vidzemē un Kurzemē.
Jau pirmajos kara gados zviedri vairākkārt postīja Kurzemes un Zemgales hercogistes piekrasti no Ventspils līdz Bolderājai. Ne mazāk ļaunuma nodarīja arī Žečpospoļitas karaspēks. Sevišķi smagi cieta hercogistes Zemgales daļa. Zaldātu patvaļai pievienojās arī parastie kara pavadoņi – bads un sērgas. Kurzemes hercogi – gan Frīdrihs, gan Vilhelms – pildīja savus vasaļa pienākumus pret Polijas karali un ne tikai apgādāja armiju, bet arī vairākkārt personīgi piedalījās karadarbībā. Pēc gandrīz trīs gadus ilgā pamiera karadarbība starp poļiem un zviedriem atsākās 1625. gada vidū. Sākot ar 1625. gadu, hercogs Frīdrihs mēģināja noslēgt ar abām karojošajām pusēm neitralitātes līgumus, cerot tādējādi pasargāt zemi. Lai gan pēc vairāku gadu pūliņiem hercogam izdevās panākt Kurzemes neitralitātes atzīšanu, realitātē tas līdzēja maz, jo dotie solījumi bieži vien netika pildīti. Svešzemju karaspēks palika hercogistē arī pēc Altmarkas pamiera noslēgšanas 1629. gadā. Tikai pamiera pagarināšana 1635. gadā Štumsdorfā uz 26 gadiem nozīmēja patiesas kara beigas.
Skat. arī: Salaspils kauja (1605)
