Postindustriālās sabiedrības modelis
Postindustriālā sabiedrība - ideju par sabiedrības attīstības trešo – postindustriālo stadiju sabiedrības modeļu teorijā 1962. gadā izteica Daniels Bells savā darbā „The Coming of Post-Industrial Society: A Venture in Social Forecasting” (1973.). Pēdējo 150 gadu laikā sabiedrības attīstības centrā ir rūpniecības uzņēmums. Industriālā sabiedrībā galvenās figūras ir uzņēmēji, biznesmeņi, rūpniecības vadītāji. Nākošajā piecdesmitgadē par sabiedrības galveno institūtu kļūs universitātes, un vadošā loma piederēs dažādu nozaru zinātniekiem, augstas klases speciālistiem – intelektuāļiem un inženiertehniskajiem darbiniekiem. Postindustriālajā sabiedrībā noteicošais būs nevis finansu, bet gan intelektuālais kapitāls. Universitātes kļūs par cilvēkresursu sadales centriem, jo tur gatavo zinātniekus un speciālistus. D.Bells raksta par gaidāmo meritokrātiju, t.i., varu atbilstoši nopelniem, kurus noteiks zināšanas, spējas intelekts. D.Belss min 5 postindustriālās sabiedrības pazīmes:
- notiek pāreja no preču ražošanas uz pakalpojumu industriju. Lielākā daļa strādājošo ir nodarbināti nevis ieguves un apstrādes rūpniecībā, bet apkalpes un zinātnes sfērā, kas aptver tirdzniecību, finanses, transportu, izklaidi un atpūtu, veselības aizsardzību, zinātniskos pētījumus, jauno, tā saucamo, augsto tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu, valsts pārvaldi utt.;
- sabiedrībā noteicošo stāvokli ieņem augstas klases profesionāļi un tehniskie speciālisti; palielinās zinātnieku un inženieru īpatsvars sabiedrībā;
- vadošā loma pieder teorētiskajām zināšanām;
- attīstās jauna „intelektuālā tehnoloģija”, kurai sabiedrības dzīvē būs vēl lielāka loma nekā mašīntehnoloģijai;
- progresējoša tehnoloģijas pašattīstība.
Literatūra par šo tēmu
- The Concise Oxford Dictionary of Sociology. / Ed. Marshall g. - Oxford, 1994
- The Penguin Dictionary of Sociology. / Ed. Abercrombie N., Hill S., Turner B. - London, 1988
