Atšķirības starp "Rūnas" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
 
(26 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas)
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Rūnas''' (no senģ. ''rūn, rūna'' - "noslēpums") - kopīgs apzīmējums alfabētu grupai. Tā kā rūnu alfabēti tapuši, lai šīs zīmes iegrieztu kokā vai kaulā, zīmes veido dažādi kombinētas taisnas līnijas. Izdala senģermāņu rūnas un tjurku rūnas.
+
[[Attēls:Mervalas_runakmens.png|right|thumb|200px|Mervalas rūnakmens]]
* '''Senģermāņu rūnas''' nav pašu [[Ģermāņi|ģermāņu]] izgudrojums, lai gan ir sastopamas vairākas pašu ģermāņu zīmes, bet paraugs rūnu izveidošanai bijis latīņu vai sengrieķu alfabēts, kāds tas sastopams majuskulu kursīvā pie Melnās jūras, un arī kāds nezināms antīks alfabēts (etrusku?). Pirmās rūnu 16 zīmju alfabēts, radies kur aptuveni III gs. sākumā (šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem). IX gs. šo alfabētu nomaina jau 24 zīmju rūnu alfabēts "futhart". Katrai zīmei bija dubulta nozīme: tā  nozīmēja ne tikai skaņu, bet arī jēdzienu, piemēram, rūna "f" nozīmēja arī "fehu" (lopi, manta). Raksta virziens bija no kreisās uz labo pusi vai arī otrādi. Bez tam sastopams t.s. ''būstrofedon'' (no lat. ''būstrophedon'' - "aršana ar vērsi") pieraksta veids: pirmo rindu lasa no kreisās uz labo pusi, bet nākošo - no labās uz kreiso pusi. Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus"). Visvairāk materiāla specifikas dēļ saglabājušies rūnakmeņi (Dānijā ap 1800, Zviedrijā ap 2000, Uplandē vien ap 900, u.c. Eiropā), kas visbiežāk sniedz ziņas par personu un notikumiem, kuros tā ņēmusi dalību (piem. skat. [[Mervalas rūnakmens]]). Rūnu akmeņu teksti, kuros pieminēti vietvārdi Latvijā, kā arī uzraksti uz priekšmetiem, kam kāda saistība ar Latvijas teritoriju, apkopoti "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 12.-15. un 17. avots.
+
'''Rūnas''' (acīmredzot no gotu ''rūna'' - "ziņa"; an. ''runes, runic alphabets'', vc. ''Runen'', kr. ''руны'') - kopīgs apzīmējums jēdzienalfabētu grupai, kam kopīgs zīmju vizuālais veidols: dažādi kombinētas taisnas līnijas. To, acīmredzot, ietekmējis nesējmateriāls - rūnas grieza kokā vai kaulā, gravēja metālā, kala akmenī, t.i, materiālos, kur taisnas līnijas attēlot vieglāk, nekā liektas. Izdala ģermāņu, maģāru un tjurku rūnu pamatgrupas, kas katra iever sevī virkni rūnu tipa alfabētu.
  
==== Atsauces un piezīmes ====
+
'''Ģermāņu rūnu grupas''' (gotu, anglosakšu, markomanu, skandināvu, punktētās, islandiešu, Menas, helsingu, Dalas) sākotnējais paraugs, visticamāk, bijis sengrieķu alfabēta kursīvs, ar ko [[goti]] sastapās grieķu kolonijās pie Melnās jūras. Pirmais ģermāņu rūnu 16 zīmju alfabēts, radies kur aptuveni 3. gs. sākumā (šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem), bet 9. gs. parādās plašāks 24 zīmju rūnu alfabēts "futhart". Raksta virziens bija no kreisās uz labo pusi vai arī otrādi. Bez tam sastopams t.s. ''būstrofedon'' (no lat. ''būstrophedon'' - "aršana ar vērsi") pieraksta veids: pirmo rindu lasa no kreisās uz labo pusi, bet nākošo - no labās uz kreiso pusi. Katrai zīmei bija dubulta nozīme: tā  nozīmēja ne tikai skaņu, bet arī jēdzienu, piemēram, ģermāņu rūna "f" nozīmēja arī "fehu" (turīgums).
  
{{atsauces}}
+
Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus").
  
== Literatūra par šo tēmu ==
+
Visvairāk materiāla specifikas dēļ saglabājušies rūnakmeņi (Dānijā ap 1800, Zviedrijā ap 2000, Uplandē vien ap 900), kas visbiežāk sniedz ziņas par personu un notikumiem, kuros tā ņēmusi dalību (piem. skat. [[Mervalas rūnakmens]]). Rūnu akmeņu teksti, kuros pieminēti vietvārdi Latvijā, kā arī uzraksti uz priekšmetiem, kam kāda saistība ar Latvijas teritoriju, apkopoti "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 12.-15. un 17. avots.
 +
 
 +
Pirmie teksti, kuros atsevišķām ģermāņu rūnām tiek piešķirta mistiska jēga - maģiska un sakrāla nozīme, - parādās 19 gs. vidū [[Nacionālromantisms|nacionālromantisko]] literātu darbos par mītisko senču varonīgo un garīguma apdvesto mantojumu.
 +
 
 +
'''Tjurku rūnu grupa''' ietver sevī 7 apakšgrupas": Ļenas-Aizbaikāla, Jeņisejas kirgīzu, mongoļu, Altaja rietumtjurku, Austrumturkestānas uiguru, Vidusāzijas uiguru, Austrumeiropas pečeņegu-hazāru. Atrastie paraugi satura ziņā lielāko tiesi epigrāfiski. Alfabēts, 8. gs. sastāvēja no 38 patskaņiem un līdzskaņiem, kā arī no atstarpes zīmes. Visticamāk, par paraugu ņemta [[Sogdi|sogdu]] rakstība, to piemērojot tjurku tradicionālajām [[Tamga|tamgām]].
 +
 
 +
'''Maģāru rūnu grupa''' iedalās 2 apakšgrupās: senajā Karpatu (ung. ''Kárpát-medencei rovásírás'') un sekejas-ungāru (ung. ''székely–magyar rovásírás''). Pēdējo veidoja 46 patskaņu un līdzskaņu zīmes.
 +
 
 +
'''Bulgāru rūnas''' neietilpst nevienā no šīm pamatgrupām, jo , pēc visa spriežot, tapušas ~6. gs., kopmilējot tjurku rūnas ar tamgām, grieķu, latīņu u.c. zīmēm - tās pārveidojot rūnu manierē. Līdz šim nav atšifrētas.
 +
 
 +
==== Literatūra par šo tēmu ====
  
 
* Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 12.-13. lpp.
 
* Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 12.-13. lpp.
 +
----
 +
* Odenstedt Bengt. On the Origin and Early History of the Runic Script. - Uppsala, 1990. ISBN 978-91-85352-20-3
 +
* Page Raymond Ian. Runes. - The British Museum Press: 2005. ISBN 978-0-7141-8065-6.
 +
----
 +
* Hunger Ulrich. Die Runenkunde im Dritten Reich. Ein Beitrag zur Wissenschafts- und Ideologiegeschichte des Nationalsozialismus. - Lang: Frankfurt am Main, 1984.
 +
* Gaul-Ferenschild, Hartmut. National-voelkisch-konservative Germanistik. Kritische Wissenschaftsgeschichte in personengeschichtlicher Darstellung. - Bolvier: Bonn, 1993.
 +
----
 +
* Мельникова Е.А. Скандинавские рунические надписи. - Восточная литература: Москва, 2001. ISBN 5-02-018082-3
 +
 +
==== Resursi internetā par šo tēmu ====
 +
 +
*[https://www.academia.edu/16876415/Introduction_to_Runes_and_Triads? Kitty Grimnirs. Introduction to Runes and Triads. // academia.edu]
 +
----
 +
* [http://norroen.info/articles/hlevov/hsb11.html Хлевов A.A. Об историко-культурной интерпретации керченских рун.]
  
== Resursi internetā par šo tēmu ==
 
   
 
 
[[Kategorija:Vēstures avoti]]
 
[[Kategorija:Vēstures avoti]]

Pašreizējā versija, 2020. gada 6. augusts, plkst. 09.04

Mervalas rūnakmens

Rūnas (acīmredzot no gotu rūna - "ziņa"; an. runes, runic alphabets, vc. Runen, kr. руны) - kopīgs apzīmējums jēdzienalfabētu grupai, kam kopīgs zīmju vizuālais veidols: dažādi kombinētas taisnas līnijas. To, acīmredzot, ietekmējis nesējmateriāls - rūnas grieza kokā vai kaulā, gravēja metālā, kala akmenī, t.i, materiālos, kur taisnas līnijas attēlot vieglāk, nekā liektas. Izdala ģermāņu, maģāru un tjurku rūnu pamatgrupas, kas katra iever sevī virkni rūnu tipa alfabētu.

Ģermāņu rūnu grupas (gotu, anglosakšu, markomanu, skandināvu, punktētās, islandiešu, Menas, helsingu, Dalas) sākotnējais paraugs, visticamāk, bijis sengrieķu alfabēta kursīvs, ar ko goti sastapās grieķu kolonijās pie Melnās jūras. Pirmais ģermāņu rūnu 16 zīmju alfabēts, radies kur aptuveni 3. gs. sākumā (šīs zīmes atrastas apmēram uz 200 artefaktiem), bet 9. gs. parādās plašāks 24 zīmju rūnu alfabēts "futhart". Raksta virziens bija no kreisās uz labo pusi vai arī otrādi. Bez tam sastopams t.s. būstrofedon (no lat. būstrophedon - "aršana ar vērsi") pieraksta veids: pirmo rindu lasa no kreisās uz labo pusi, bet nākošo - no labās uz kreiso pusi. Katrai zīmei bija dubulta nozīme: tā nozīmēja ne tikai skaņu, bet arī jēdzienu, piemēram, ģermāņu rūna "f" nozīmēja arī "fehu" (turīgums).

Rūnas galvenokārt lietoja īsiem uzrakstiem, maksimālais 3-4 teikumi, turklāt visi ir izteikti utilitāri, piemēram: "šo zobenu kalis Haralds no Jomsfjorda", vai "Ingrīda vēlēja uzcelt piestātni un izgriezt akmenī rūnas, lai saglabātu ļaužu piemiņā savu vīru Ingemaru un savus dēlus Danu un Banki; viņi dzīvoja Rundbjū, kur tiem piederēja saimniecība". Ļoti reti rūnas sastopamas uz ieročiem, rotaslietām vai amuletiem, un arī tad teksts ir utilitārs. Apjomīgāki teksti tika ar rūnām rakstīti reti (piemēram, dāņu apdzīvotajā Skonē rūnu rakstā pierakstīts tiesību krājums "Codex runicus").

Visvairāk materiāla specifikas dēļ saglabājušies rūnakmeņi (Dānijā ap 1800, Zviedrijā ap 2000, Uplandē vien ap 900), kas visbiežāk sniedz ziņas par personu un notikumiem, kuros tā ņēmusi dalību (piem. skat. Mervalas rūnakmens). Rūnu akmeņu teksti, kuros pieminēti vietvārdi Latvijā, kā arī uzraksti uz priekšmetiem, kam kāda saistība ar Latvijas teritoriju, apkopoti "Senās Latvijas vēstures avoti" 1. burtnīcā kā 12.-15. un 17. avots.

Pirmie teksti, kuros atsevišķām ģermāņu rūnām tiek piešķirta mistiska jēga - maģiska un sakrāla nozīme, - parādās 19 gs. vidū nacionālromantisko literātu darbos par mītisko senču varonīgo un garīguma apdvesto mantojumu.

Tjurku rūnu grupa ietver sevī 7 apakšgrupas": Ļenas-Aizbaikāla, Jeņisejas kirgīzu, mongoļu, Altaja rietumtjurku, Austrumturkestānas uiguru, Vidusāzijas uiguru, Austrumeiropas pečeņegu-hazāru. Atrastie paraugi satura ziņā lielāko tiesi epigrāfiski. Alfabēts, 8. gs. sastāvēja no 38 patskaņiem un līdzskaņiem, kā arī no atstarpes zīmes. Visticamāk, par paraugu ņemta sogdu rakstība, to piemērojot tjurku tradicionālajām tamgām.

Maģāru rūnu grupa iedalās 2 apakšgrupās: senajā Karpatu (ung. Kárpát-medencei rovásírás) un sekejas-ungāru (ung. székely–magyar rovásírás). Pēdējo veidoja 46 patskaņu un līdzskaņu zīmes.

Bulgāru rūnas neietilpst nevienā no šīm pamatgrupām, jo , pēc visa spriežot, tapušas ~6. gs., kopmilējot tjurku rūnas ar tamgām, grieķu, latīņu u.c. zīmēm - tās pārveidojot rūnu manierē. Līdz šim nav atšifrētas.

Literatūra par šo tēmu

  • Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 12.-13. lpp.

  • Odenstedt Bengt. On the Origin and Early History of the Runic Script. - Uppsala, 1990. ISBN 978-91-85352-20-3
  • Page Raymond Ian. Runes. - The British Museum Press: 2005. ISBN 978-0-7141-8065-6.

  • Hunger Ulrich. Die Runenkunde im Dritten Reich. Ein Beitrag zur Wissenschafts- und Ideologiegeschichte des Nationalsozialismus. - Lang: Frankfurt am Main, 1984.
  • Gaul-Ferenschild, Hartmut. National-voelkisch-konservative Germanistik. Kritische Wissenschaftsgeschichte in personengeschichtlicher Darstellung. - Bolvier: Bonn, 1993.

  • Мельникова Е.А. Скандинавские рунические надписи. - Восточная литература: Москва, 2001. ISBN 5-02-018082-3

Resursi internetā par šo tēmu