Radioaktīvā oglekļa datēšana

No ''Vēsture''
Versija 2011. gada 22. janvāris, plkst. 20.21, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Radioaktīvā oglekļa datēšana jeb datēšana ar radioaktīvo oglekli - metode objekta absolūtā vecuma noteikšanai (līdz 50 000 gadu tālai pagātnei) pēc oglekļa 14C sabrukšanas ātruma (radioaktīvā oglekļa sabrukšana). Plaši izmanto arheoloģijā un citās zinātnes nozarēs.

Visos dzīvajos organismos uzņemot oglekli, atrodas trīs veidu oglekļa izotopi: 12C, 13C un 14C. Izotopi 12 un 13 ir stabili, bet 14 ir nestabils. Organismam pārstājot funkcionēt (mirstot), tas vairs nepapildinās ar nestabilo izotopu 14C, bet esošais noārdās par stabilu slāpekļa izotopu 14N. Zinot 14C sabrukšanas ātrumu (pussabrukšanas periods 5730 gadi), radioaktīvās sabrukšanas likumu unnoskaidrojot, cik 14C ir atlicis organiskajās atliekās, iespējams noteikt organisma nāves laiku, ja pieņem, ka 14C daudzums, ko uzņēma organismi, saglabājies nemainīgs gadu tūkstošiem ilgi. Organismu atliekām, kuru vecums ir līdz 1000 gadiem, vecumu iespējams noteikt ar kļūdu ± 5 gadi.

Resursi internetā par šo tēmu