Atšķirības starp "Rozenbergs Eduards fon" versijām
m |
m |
||
| (4 starpversijas, ko mainījis viens dalībnieks, nav parādītas) | |||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Eduards barons fon Rozenbergs''' (''Eduard Baron von Rosenberg'', 1878-1954) – jurists, sabiedrisks darbinieks, diplomāts. | + | [[Attēls:Rosenberg_Baron_Wappen.png|thumb|200px|]] |
| + | '''Eduards [[barons]] fon Rozenbergs''' (''Eduard Baron von Rosenberg'', 1878-1954) – jurists, sabiedrisks darbinieks, diplomāts. | ||
| − | [[Vācbaltietis]]. Dzimis Pēterburgā 1878. gada 18. augustā. 1904. gadā absolvējis Pēterburgas universitāti ar pirmās šķiras diplomu, strādāja par advokātu | + | [[Vācbaltietis]]. Dzimis Pēterburgā 1878. gada 18. augustā. 1904. gadā absolvējis Pēterburgas universitāti ar pirmās šķiras diplomu, strādāja par advokātu līdz 1915. gadam, kad sakarā ar t.s. [[Likvidācijas likumi]]em, sākās vācbaltiešu represēšana un viņam tika liegts nodarboties ar jurista praksi. |
Pēc 1917. gada lielinieku oktobra apvērsuma pārcelās uz Rīgu, kur iesaistījās politiskajā dzīvē. 1918. gada rudenī viņš piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanā, kļuva par tikko nodibinājušās [[Vācu progresīvā partija|Vācu progresīvās partijas]] (''Deutsch-baltische Fortschrittliche Partei (DbFP)'') vadītāju. Šī partija bija ne tikai lojāla jaunajai Latvijas valstij, bet atbalstīja to arī politiski. E.Rozenbergam, kas bija [[Tautas padome]]s loceklis, [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Pagaidu valdība]] uzticēja Valsts kontroliera pienākumus. | Pēc 1917. gada lielinieku oktobra apvērsuma pārcelās uz Rīgu, kur iesaistījās politiskajā dzīvē. 1918. gada rudenī viņš piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanā, kļuva par tikko nodibinājušās [[Vācu progresīvā partija|Vācu progresīvās partijas]] (''Deutsch-baltische Fortschrittliche Partei (DbFP)'') vadītāju. Šī partija bija ne tikai lojāla jaunajai Latvijas valstij, bet atbalstīja to arī politiski. E.Rozenbergam, kas bija [[Tautas padome]]s loceklis, [[Latvijas Republikas Pagaidu valdība|Pagaidu valdība]] uzticēja Valsts kontroliera pienākumus. | ||
| − | 1919. gada jūlijā viņu atbrīvoja no šī amata. Tā kā jaunajai valdībai katastrofāli trūka izglītotu darbinieku, akadēmisko izglītību un dzīves pieredzi ieguvušo E.Rozenbergu, kas perfekti pārvaldīja krievu, angļu, franču un latviešu valodas, 1920. gada 6. februārī iecēla par Latvijas diplomātisko priekšstāvi Austrijā | + | 1919. gada jūlijā viņu atbrīvoja no šī amata. Tā kā jaunajai valdībai katastrofāli trūka izglītotu darbinieku, akadēmisko izglītību un dzīves pieredzi ieguvušo E.Rozenbergu, kas perfekti pārvaldīja krievu, angļu, franču un latviešu valodas, 1920. gada 6. februārī iecēla par Latvijas diplomātisko priekšstāvi Austrijā par ''Reprēsentant diplomatique temporaire'' (pagaidu diplomātiskais pārstāvis). 1921. gada 17. februārī, pateicoties aktīvai fon Rozenberga darbībai, Austrija atzina Latvijas Republiku ''de iure''. Neilgi pēc tam Rozenbergs saņēma Ungārijas Karalistes ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Vīnē K.Mazireviča paziņojumu, ka Ungārija atzīst Latvijas Republiku par neatkarīgu valsti. |
| − | Latvijas valdība paaugstināja viņu matā, 1922. gada 9. jūnijā ieceļot par pilnvaroto lietvedi (''Charg¸ d’Affaires''). 1924. gadā E. fon Rozenbergs piedalījās Latvijas un Austrijas tirdzniecības un kuģniecības līguma izstrādāšanā, kuru parakstīja 9. augustā, bet nākamā gada vasarā organizēja [[Meierovics Zigfrīds|Z. Meierovica]] vizītes sagatavošanu un norisi Vīnē. 1925. gada 23. jūlijā tika pieņemts lēmums atbrīvot viņu no ieņemamā amata, likvidējot pārstāvniecību Vīnē. Pēc tam viņam, kā vācbaltietim, vieta valsts dienestā vairs neatradās. Pēc atgriešanās Rīgā E. fon Rozenbergs uzrakstīja memuārus “Für Deutschtum und Fortschritt in Lettland” (Par vācietību un progresu Latvijā), kurus izdeva 1928. gadā. | + | Latvijas valdība paaugstināja viņu matā, 1922. gada 9. jūnijā ieceļot par pilnvaroto lietvedi (''Charg¸ d’Affaires''). 1924. gadā E. fon Rozenbergs piedalījās Latvijas un Austrijas tirdzniecības un kuģniecības līguma izstrādāšanā, kuru parakstīja 9. augustā, bet nākamā gada vasarā organizēja [[Meierovics Zigfrīds|Z. Meierovica]] vizītes sagatavošanu un norisi Vīnē. 1925. gada 23. jūlijā tika pieņemts lēmums atbrīvot viņu no ieņemamā amata, likvidējot pārstāvniecību Vīnē. Pēc tam viņam, kā vācbaltietim, vieta valsts dienestā vairs neatradās. Pēc atgriešanās Rīgā E. fon Rozenbergs uzrakstīja memuārus “Für Deutschtum und Fortschritt in Lettland” (''Par vācietību un progresu Latvijā''), kurus izdeva Rīgā, 1928. gadā. |
1939. gada rudenī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, viņš bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests emigrēt]]. | 1939. gada rudenī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, viņš bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests emigrēt]]. | ||
Pašreizējā versija, 2017. gada 9. aprīlis, plkst. 09.08
Eduards barons fon Rozenbergs (Eduard Baron von Rosenberg, 1878-1954) – jurists, sabiedrisks darbinieks, diplomāts.
Vācbaltietis. Dzimis Pēterburgā 1878. gada 18. augustā. 1904. gadā absolvējis Pēterburgas universitāti ar pirmās šķiras diplomu, strādāja par advokātu līdz 1915. gadam, kad sakarā ar t.s. Likvidācijas likumiem, sākās vācbaltiešu represēšana un viņam tika liegts nodarboties ar jurista praksi.
Pēc 1917. gada lielinieku oktobra apvērsuma pārcelās uz Rīgu, kur iesaistījās politiskajā dzīvē. 1918. gada rudenī viņš piedalījās Latvijas Republikas proklamēšanā, kļuva par tikko nodibinājušās Vācu progresīvās partijas (Deutsch-baltische Fortschrittliche Partei (DbFP)) vadītāju. Šī partija bija ne tikai lojāla jaunajai Latvijas valstij, bet atbalstīja to arī politiski. E.Rozenbergam, kas bija Tautas padomes loceklis, Pagaidu valdība uzticēja Valsts kontroliera pienākumus. 1919. gada jūlijā viņu atbrīvoja no šī amata. Tā kā jaunajai valdībai katastrofāli trūka izglītotu darbinieku, akadēmisko izglītību un dzīves pieredzi ieguvušo E.Rozenbergu, kas perfekti pārvaldīja krievu, angļu, franču un latviešu valodas, 1920. gada 6. februārī iecēla par Latvijas diplomātisko priekšstāvi Austrijā par Reprēsentant diplomatique temporaire (pagaidu diplomātiskais pārstāvis). 1921. gada 17. februārī, pateicoties aktīvai fon Rozenberga darbībai, Austrija atzina Latvijas Republiku de iure. Neilgi pēc tam Rozenbergs saņēma Ungārijas Karalistes ārkārtējā sūtņa un pilnvarotā ministra Vīnē K.Mazireviča paziņojumu, ka Ungārija atzīst Latvijas Republiku par neatkarīgu valsti.
Latvijas valdība paaugstināja viņu matā, 1922. gada 9. jūnijā ieceļot par pilnvaroto lietvedi (Charg¸ d’Affaires). 1924. gadā E. fon Rozenbergs piedalījās Latvijas un Austrijas tirdzniecības un kuģniecības līguma izstrādāšanā, kuru parakstīja 9. augustā, bet nākamā gada vasarā organizēja Z. Meierovica vizītes sagatavošanu un norisi Vīnē. 1925. gada 23. jūlijā tika pieņemts lēmums atbrīvot viņu no ieņemamā amata, likvidējot pārstāvniecību Vīnē. Pēc tam viņam, kā vācbaltietim, vieta valsts dienestā vairs neatradās. Pēc atgriešanās Rīgā E. fon Rozenbergs uzrakstīja memuārus “Für Deutschtum und Fortschritt in Lettland” (Par vācietību un progresu Latvijā), kurus izdeva Rīgā, 1928. gadā.
1939. gada rudenī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, viņš bija spiests emigrēt.
Miris Leipcigā 1954. gada 22. decembrī.
Literatūra par šo tēmu
- Treijs Rihards. Vācbaltieši Latvijas brīvvalsts ārpolitiskajā dienestā. // Latvijas vēstnesis. 2003., Nr.49, Nr.50
