Sabiedrības modeļi
Sabiedrības modelis (no lat. modulus - mērs, paraugs) - hipotētisks sabiedrības pamatprincipu modelējums, kuram jāatspoguļo sabiedrības attīstības gaitu, jāfiksē sasniegto stāvokli un jāparādīt pēdējās stadijas būtiskās atšķirības no visiem iepriekšējiem stāvokļiem. Tā ir reāla vai iedomāta palīgsistēma, kas līdzīga kādam neizzinātam objektam un tiek izmantota oriģināla (neizzinātā objekta) pētīšanai. Ar modeli kā vienkāršāku sistēmu aizstāj oriģinālu, saglabājot tā būtiskās iezīmes, īpašības un likumsakarības. Modelēšanas loģiskais pamats ir secinājums pēc analoģijas, kurš dod nevis absolūti drošas, bet gan varbūtējas zināšanas. Modelim, saglabājot atbilstību (adekvātumu) oriģinālam, vienlaicīgi ir jābūt vienkāršākam, izziņai pieejamākam u noderīgākam nekā oriģinālam. Konkrēta modeļa izvēle ir atkarīga gan no oriģināla specifikas, gan tā, kādas zināšanas (piem., par struktūru, par izmaiņām, par attiecībām un savstarpējām sakarībām utt.) grib iegūt par oriģinālu. Dažādu sabiedrības modeļu veidošana balstījās uz pieņēmumu, ka vēstures procesam ir vienota loģika, iekšēja jēga, regularitāte un virzība (tie ir tikai analītiskos nolūkos veidoti sabiedrības modeļi, nevis reālas vēsturiskas sabiedrības) - piemēram, H.Spensera ar militārās un industriālās sabiedrības modeli, Dirkheima sociālo saišu dažādo kvalitāšu modelis, F.Tennīsa kopienas (Gemeinschaft) un kopsabiedrības (Gesellschaft modelis u.c.
Populārākie ir sabiedrības trīs attīstības stadiju modeļi. O.Konts, uzskatīdams, ka vēsturisko izmaiņu virzošais spēks ir zināšanu kvantitatīvs un kvalitatīvs pieaugums, cilvēces attīstībā atšķīra 3 stadijas: teoloģisko, metafizisko un pozitīvo. Pēc L.H.Morgana domām, sabiedrības attīstību virza izgudrojumi, atklājumi, tehnoloģiskie jaunievedumi, un saistībā ar tiem var izdalīt trīs sabiedrības modeļus jeb fāzes: mežonību, barbarismu, civilizāciju. K.Markss, balstīdamies uz savu pieņēmumu par katrai sabiedrībai raksturīgajām attiecībām starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām, izdalīja 3 sabiedrības attīstības stadijas jeb sabiedriski ekonomiskās formācijas: neantagonisko, antagonisko, neantagonistisko. F.Engelss un Marksa sekotāji šīs 3 stadijas sadalīja piecās, un šī shēma joprojām dominē skolu vēstures programmās: 1) pirmatnējā kopiena – primitīvais /nolīdzinošais/ komunisms (pirmā neantagonistiskā); 2) verdzības iekārta (pirmā antagonistiskā); 3) feodālisms (otrā antagonistiskā); 4) kapitālisms (trešā antagonistiskā); 5) komunisms (otrā neantagonistiskā). XX gs. popularitāti guva un visilgāk zinātniskajā apritē noturējās tradicionālās sabiedrības modelis un industriālās sabiedrības modelis, kurus gadsimta otrajā pusē papildināja postindustriālās sabiedrības modelis.
Tiek atlasītas noteiktas pazīmes, īpašības, konstatētas tendences un no visa tā izveidota vairāk vai mazāk saskaņota, loģiski nepretrunīga konstrukcija ( shēma, koncepcija, teorija). Katram zinātniekam ir tiesības skatīties uz sabiedrību caur savu „konceptuālo prizmu”, „uzklāt” realitātei savu „konceptuālo shēmu”. Pie tam spēkā ir tā saucamais „ass princips”, t.i., katrai shēmai (teorijai) ir sava „ass”, ap kuru izkārtojas pētījuma loģika. „Ass” nosaka pētījuma specifiku, pieejas savdabību problēmām. Var būt dažādas „asis”: vēsturiskā, politiskā, ekonomiskā, tehnoloģiskā u.c. Tās nevar būt patiesas vai aplamas, bet tikai derīgas vai nederīgas sabiedrības izpratnei.
