Sabiedriski ekonomiskā formācija

Sabiedriski ekonomiskā formācija – marksisma vēstures teorijā sabiedrības vēsturisks tips, kuram raksturīgs noteikts ražošanas veids, un kas izdalāms kā posms cilvēces vēsturiskajā attīstībā no pirmatnējās kopienas iekārtas cauri verdzības iekārtai, feodālismam, kapitālismam un sociālismam uz komunismu. Tas ļāva tipoloģizēt dažādas, uz vienas ražošanas pakāpes esošas kopības, par pamatu ņemot atkārtošanās kritēriju, aplūkot cilvēku sabiedrību katrā tās attīstības posmā kā vienotu „sociālu organismu“, kas ietver visas sabiedriskās parādības to vienādībā un mijiedarbībā uz ražošanas veida pamata. Jebkuras sabiedrības materiāli tehniskā bāze ir ražošanas spēki, bet tās ekonomiskais pamats ir ražošanas attiecības. Uz bāzes pamata radušās idejas, ideoloģiskās attiecības, dažādie institūti un organizācijas veido sabiedrības virsbūvi; valoda, ģimene, konkrētās cilvēku vēsturiskās kopības (cilts, tautība, nācija) u.tml. ir savdabīgas sabiedriskas parādības, kas nepieder ne pie bāzes, ne pie virsbūves, et ir būtiski svarīgas, lai izprastu vienas vai otras formācijas konkrēto attīstības gaitu. Katrai sabiedriski ekonomiskai foormācijai ir savi īpašie rašanās un attīstības likumi, taču katrā formācijā darbojas arī kopējie likumi, kas tās saista vienotā pasaules vēstures procesā.

Literatūra par šo tēmu

• Revolucionāra situācija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 368.-369. lpp.