Atšķirības starp "Saimnieks" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Saimnieks''' - [[Muižniecība|muižnieka]] apstiprināts patriarhālās lielģimenes (saimes) galva mūsdienu Latvijas teritorijā, kas pārraudzīja sētu jeb mājas - saimes dzīvesvietu, - un organizēja saimes sadzīvi un darbus. Saimniekoja 3 vai 6 gadus, | + | '''Saimnieks''' - [[Muižniecība|muižnieka]] apstiprināts patriarhālās lielģimenes (saimes) galva mūsdienu Latvijas teritorijā, kas pārraudzīja sētu jeb mājas - saimes dzīvesvietu, - un organizēja saimes sadzīvi un darbus. Saimniekoja 3 vai 6 gadus. Sainniekošanas tiesības bija jāatkalpo ar [[Klaušas|klaušu]] un nodevu apjomu pēc sētas zemes auglības vērtības un platības apvienojuma formulā: arkls, ½ arkls, ¼ arkls, 1/8 arkls. Vēlāk vērtējums izteikts dālderos un grašos. Nemainīgi nosacīts: cik attiecīgi novērtētā sētā jābūt darba spējīgiem ļaudīm, cik zirgiem, cik liellopiem, cik un kāda labība jāsēj, cik ļauts liniem, cik lielu līduma platību var apgūt šai un citā gadā, kur cirst žagarus un malku. Ja šos noteikumus ievēroja, rentes kontraktu pagarināja uz nākamo periodu. Labi saimniekojot, turējās cerība, ka rentes vieta pāries mantojumā – t.i. muiža neliegs dēlam turpināt tēva saimniekošanu, kas parasti arī notika. |
| + | |||
| + | Nostiprinoties Livonijā feodālajām attiecībām, saimnieks pārstāvēja savu saimi muižkunga priekšā, nodrošināja savu saimes ļaužu piedalīšanos [[Klaušas|klaušās]]. XVIII-XIX gs. iegūstot sociālas un ekonomiskas priekšrocības, ''saimnieki'' izveidoja īpašu [[zemniecība]]s kategoriju, tās eliti. Gūstot tiesības un iespējas izpirkt zemi un sētu, kļūstot tiesiski brīviem, saimnieki XIX gs. vidū ieguva savas saimniecības privātīpašumā - t.s. vecsaimnieki jeb "pelēkie baroni". | ||
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2013. gada 30. jūnijs, plkst. 09.49
Saimnieks - muižnieka apstiprināts patriarhālās lielģimenes (saimes) galva mūsdienu Latvijas teritorijā, kas pārraudzīja sētu jeb mājas - saimes dzīvesvietu, - un organizēja saimes sadzīvi un darbus. Saimniekoja 3 vai 6 gadus. Sainniekošanas tiesības bija jāatkalpo ar klaušu un nodevu apjomu pēc sētas zemes auglības vērtības un platības apvienojuma formulā: arkls, ½ arkls, ¼ arkls, 1/8 arkls. Vēlāk vērtējums izteikts dālderos un grašos. Nemainīgi nosacīts: cik attiecīgi novērtētā sētā jābūt darba spējīgiem ļaudīm, cik zirgiem, cik liellopiem, cik un kāda labība jāsēj, cik ļauts liniem, cik lielu līduma platību var apgūt šai un citā gadā, kur cirst žagarus un malku. Ja šos noteikumus ievēroja, rentes kontraktu pagarināja uz nākamo periodu. Labi saimniekojot, turējās cerība, ka rentes vieta pāries mantojumā – t.i. muiža neliegs dēlam turpināt tēva saimniekošanu, kas parasti arī notika.
Nostiprinoties Livonijā feodālajām attiecībām, saimnieks pārstāvēja savu saimi muižkunga priekšā, nodrošināja savu saimes ļaužu piedalīšanos klaušās. XVIII-XIX gs. iegūstot sociālas un ekonomiskas priekšrocības, saimnieki izveidoja īpašu zemniecības kategoriju, tās eliti. Gūstot tiesības un iespējas izpirkt zemi un sētu, kļūstot tiesiski brīviem, saimnieki XIX gs. vidū ieguva savas saimniecības privātīpašumā - t.s. vecsaimnieki jeb "pelēkie baroni".
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 22. lpp.
- Niedre Uģis. Latvieša sēta : Iespējas. Ieteikumi. Instrukcijas. // Latvijas arhitektūra. Nr.95., 2011. gada jūnijs, 78.-85. lpp.
