Saimnieks

No ''Vēsture''
Versija 2014. gada 1. februāris, plkst. 10.31, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Saimnieks - mūsdienu Latvijas teritorijā zemnieku saimniecības vadītājs, zemes kunga (muižas) apstiprināts saimniecības galva, kas pārraudzīja sētu jeb mājas - saimes dzīvesvietu, - un organizēja saimes sadzīvi un darbus. Atbildēja par savu saimniecību, saimi, iztiku un nodevām. Saimniekoja 3 vai 6 gadus. Sainniekošanas tiesības bija jāatkalpo ar klaušu un nodevu apjomu pēc sētas zemes auglības vērtības un platības apvienojuma formulā: arkls, ½ arkls, ¼ arkls, 1/8 arkls. Vēlāk vērtējums izteikts dālderos un grašos. Nemainīgi nosacīts: cik attiecīgi novērtētā sētā jābūt darba spējīgiem ļaudīm, cik zirgiem, cik liellopiem, cik un kāda labība jāsēj, cik ļauts liniem, cik lielu līduma platību var apgūt šai un citā gadā, kur cirst žagarus un malku. Ja šos noteikumus ievēroja, rentes kontraktu pagarināja uz nākamo periodu. Labi saimniekojot, turējās cerība, ka rentes vieta pāries mantojumā – t.i. muiža neliegs dēlam turpināt tēva saimniekošanu, kas parasti arī notika. XVIII-XIX gs. iegūstot sociālas un ekonomiskas priekšrocības, saimnieki izveidoja īpašu zemniecības kategoriju, tās eliti. Gūstot tiesības un iespējas izpirkt zemi un sētu, kļūstot tiesiski brīviem, saimnieki XIX gs. vidū ieguva savas saimniecības privātīpašumā - t.s. vecsaimnieki jeb "pelēkie baroni".

Literatūra par šo tēmu

  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 22. lpp.
  • Niedre Uģis. Latvieša sēta : Iespējas. Ieteikumi. Instrukcijas. // Latvijas arhitektūra. Nr.95., 2011. gada jūnijs, 78.-85. lpp.