Atšķirības starp "Sefardi" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Sefardi''' (''sephardim'') - subetnoss, Pireneju pussalas (''Sfarad'') ebreji un to pēcnācēji, kam gadsimtu gaitā izveidojusies sava liturģija, kultūra un valoda (no senspāņu un senebreju valodas elementiem - t.s. ''ladino'' jeb ''judeoespañol'').  
 
'''Sefardi''' (''sephardim'') - subetnoss, Pireneju pussalas (''Sfarad'') ebreji un to pēcnācēji, kam gadsimtu gaitā izveidojusies sava liturģija, kultūra un valoda (no senspāņu un senebreju valodas elementiem - t.s. ''ladino'' jeb ''judeoespañol'').  
  
Pirmās ebreju kopienas Pireneju pussalas ostu pilsētās izveidojās jau m.ē. I gs., taču iebrūkot [[vestgoti]]em, lielākā daļa pārcēlās uz dzīvi citur un V-VII gs. ebreju skaits tur bija nenozīmīgs. 711.–718. gados pussalu iekaroja arābi, zem kuru varas ebrejiem kā "nepareizi" ticīgiem tika piemērots [[Zimmi|zimmu]] statuss, piešķirtas kopienu pašpārvaldes autonomiju, ticības un saimnieciskās darbības brīvība, kā rezultātā ebreju skaits Pireneju pussalā sāka strauji pieaugt. Reliģiskajā doktrīnā Pireneju ebreju kopienas kā pamatu pieņēma [[Talmuds|Babilonas Talmudu]].
+
Kaut pirmās ebreju kopienas Pireneju pussalas ostu pilsētās izveidojās jau m.ē. I gs., par ''sefardu'' ģenēzes sākumu jāuzskata VII gs, kad 711.–718. gados pussalu iekaroja arābi, zem kuru varas ebrejiem kā "nepareizi" ticīgiem tika piemērots [[Zimmi|zimmu]] statuss, piešķirtas kopienu pašpārvaldes autonomiju, ticības un saimnieciskās darbības brīvība, kā rezultātā ebreju skaits Pireneju pussalā sāka strauji pieaugt. Reliģiskajā doktrīnā Pireneju ebreju kopienas kā pamatu pieņēma [[Talmuds|Babilonas Talmudu]]. X gs. Pireneju pussala bija izveidojusies par svarīgāko ebreju civilizācijas centru, kurā to saimnieciskā darbība, kultūra un zinātne piedzīvoja strauju uzplaukumu, veidojot no perifērijas atšķirīgu sabiedrību. Izglītotā elite visai harmoniski apvienoja reliģisko un laicīgo dzīvi, kas lielā mērā ietekmēja tālāko ''sefardu'' mentalitātes ģenēzi. Liela ietekme, par spīti ortodoksālo reliģijas autoritāšu - Nahmanīda, Jonas ben Abrahama Herondi u.c. - pretestībai, bija [[Maimonids|Maimonida]] mācībai, kuras pamatā pamatā bija jūdaisma teoloģijas un [[Aristotels|Aristoteļa]] mācības sintēze. Pilnveidojās un savas specifiskas iezīmes ieguva ebreju kopienu pašpārvalde, strauji attīstījās teoloģija, skolu tīkls, izveidots ebreju rakstība (t.s. ''Raši alfabēts'' jeb ''rabību alfabēts'') utt.
  
 
XVI gs. izraidīti no Spānijas, ''sefardi'' veidoja savu kopienu tīklu Vidusjūras reģiona zemēs kā arī Rioetumeiropas lielākajos centros, saglabājot savu identitāti līdz visjaunākajiem laikiem. Tradicionāli būdami izglītotāki un daudz attīstītāku, izsmalcinātāku un bagātāku kultūru, lepojas ar savu izcelsmi, no augšas raugoties uz [[aškenazi]]em. XI gs. gadsimta beigās 97% no pasaules ebrejiem bija ''sefardi'', XVII gs. vidū - 35%, proporcijai pamazām samazinoties.<ref>[http://www.delfi.lv/news/comment/comment/valdis-ziemelis-vai-ebreji-valda-pasauli.d?id=19136705 Valdis Ziemelis: Vai ebreji valda pasauli? // DELFI. 06. oktobris 2007.]</ref> XX gs. otrajā pusē jaundibinātajā [[Izraēla]]s valstī pie ''sefardiem'' pieskaita arī gadsimtiem ilgi Ziemeļāfrikā (t.s. [[Magribi|magribus]]), Kaukāzā un Tuvajos austrumos ([[Levante]]) dzīvojošos ebrejus, jo arī šīs grupas reliģiozajā dzīvē ievēro ''sefardu'' kanonu.
 
XVI gs. izraidīti no Spānijas, ''sefardi'' veidoja savu kopienu tīklu Vidusjūras reģiona zemēs kā arī Rioetumeiropas lielākajos centros, saglabājot savu identitāti līdz visjaunākajiem laikiem. Tradicionāli būdami izglītotāki un daudz attīstītāku, izsmalcinātāku un bagātāku kultūru, lepojas ar savu izcelsmi, no augšas raugoties uz [[aškenazi]]em. XI gs. gadsimta beigās 97% no pasaules ebrejiem bija ''sefardi'', XVII gs. vidū - 35%, proporcijai pamazām samazinoties.<ref>[http://www.delfi.lv/news/comment/comment/valdis-ziemelis-vai-ebreji-valda-pasauli.d?id=19136705 Valdis Ziemelis: Vai ebreji valda pasauli? // DELFI. 06. oktobris 2007.]</ref> XX gs. otrajā pusē jaundibinātajā [[Izraēla]]s valstī pie ''sefardiem'' pieskaita arī gadsimtiem ilgi Ziemeļāfrikā (t.s. [[Magribi|magribus]]), Kaukāzā un Tuvajos austrumos ([[Levante]]) dzīvojošos ebrejus, jo arī šīs grupas reliģiozajā dzīvē ievēro ''sefardu'' kanonu.

Versija, kas saglabāta 2011. gada 31. maijs, plkst. 09.52

sefardu migrācijas virzieni

Sefardi (sephardim) - subetnoss, Pireneju pussalas (Sfarad) ebreji un to pēcnācēji, kam gadsimtu gaitā izveidojusies sava liturģija, kultūra un valoda (no senspāņu un senebreju valodas elementiem - t.s. ladino jeb judeoespañol).

Kaut pirmās ebreju kopienas Pireneju pussalas ostu pilsētās izveidojās jau m.ē. I gs., par sefardu ģenēzes sākumu jāuzskata VII gs, kad 711.–718. gados pussalu iekaroja arābi, zem kuru varas ebrejiem kā "nepareizi" ticīgiem tika piemērots zimmu statuss, piešķirtas kopienu pašpārvaldes autonomiju, ticības un saimnieciskās darbības brīvība, kā rezultātā ebreju skaits Pireneju pussalā sāka strauji pieaugt. Reliģiskajā doktrīnā Pireneju ebreju kopienas kā pamatu pieņēma Babilonas Talmudu. X gs. Pireneju pussala bija izveidojusies par svarīgāko ebreju civilizācijas centru, kurā to saimnieciskā darbība, kultūra un zinātne piedzīvoja strauju uzplaukumu, veidojot no perifērijas atšķirīgu sabiedrību. Izglītotā elite visai harmoniski apvienoja reliģisko un laicīgo dzīvi, kas lielā mērā ietekmēja tālāko sefardu mentalitātes ģenēzi. Liela ietekme, par spīti ortodoksālo reliģijas autoritāšu - Nahmanīda, Jonas ben Abrahama Herondi u.c. - pretestībai, bija Maimonida mācībai, kuras pamatā pamatā bija jūdaisma teoloģijas un Aristoteļa mācības sintēze. Pilnveidojās un savas specifiskas iezīmes ieguva ebreju kopienu pašpārvalde, strauji attīstījās teoloģija, skolu tīkls, izveidots ebreju rakstība (t.s. Raši alfabēts jeb rabību alfabēts) utt.

XVI gs. izraidīti no Spānijas, sefardi veidoja savu kopienu tīklu Vidusjūras reģiona zemēs kā arī Rioetumeiropas lielākajos centros, saglabājot savu identitāti līdz visjaunākajiem laikiem. Tradicionāli būdami izglītotāki un daudz attīstītāku, izsmalcinātāku un bagātāku kultūru, lepojas ar savu izcelsmi, no augšas raugoties uz aškenaziem. XI gs. gadsimta beigās 97% no pasaules ebrejiem bija sefardi, XVII gs. vidū - 35%, proporcijai pamazām samazinoties.[1] XX gs. otrajā pusē jaundibinātajā Izraēlas valstī pie sefardiem pieskaita arī gadsimtiem ilgi Ziemeļāfrikā (t.s. magribus), Kaukāzā un Tuvajos austrumos (Levante) dzīvojošos ebrejus, jo arī šīs grupas reliģiozajā dzīvē ievēro sefardu kanonu.

Atsauces un piezīmes

LIteratūra par šo tēmu

  • Ashtor Eliyahu. The Jews of Moslem Spain, Vol. 2 - Jewish Publication Society of America: Philadelphia, 1979
  • Assis Yom Tov. The Jews of Spain: From Settlement to Expulsion. - The Hebrew University of Jerusalem: Jerusalem, 1988
  • Baer Yitzhak. A History of the Jews of Christian Spain. 2 vols. - Jewish Publication Society of America, 1966
  • Dan Joseph. The Epic of a Millennium: Judeo-Spanish Culture's Confrontation // Judaism Vol. 41, No. 2, Spring 1992
  • Gampel Benjamin R. Jews, Christians, and Muslims in Medieval Iberia: Convivencia through the Eyes of Sephardic Jews. // Convivencia: Jews, Muslims, and Christians in Medieval Spain. /ed. Vivian B. Mann, Thomas F. Glick, and Jerrilynn D. Dodds - George Braziller Inc.: New York, 1992
  • Kaplan Yosef. An Alternative Path to Modernity: The Sephardi Diaspora in Western Europe. - Brill Publishers, 2000. ISBN 9004117423
  • Spain and the Jews: The Sephardi Experience 1492 and After. / Kedourie Elie ed. - Thames & Hudson, 1992
  • Stillman Norman. Aspects of Jewish Life in Islamic Spain. // Aspects of Jewish Culture in the Middle Ages. / ed. Paul E. Szarmach - State University of New York Press: Albany, 1979
  • Swetschinski Daniel. Reluctant Cosmopolitans: The Portuguese Jews of Seventeenth-Century Amsterdam. - Litmann Library of Jewish Civilization, 2000

  • Georg Bossong. Die Sepharden. Geschichte und Kultur der spanischen Juden. - Beck: München, 2008, ISBN 978-3-406-56238-9
  • Mein Vater war portugiesischer Jude... : Die sefardische Einwanderung nach Norddeutschland um 1600 und ihre Auswirkungen auf unsere Kultur. / Sabine Kruse, Bernt Engelmann (Hrsg.) - Steidl: Göttingen, 1992, ISBN 3-929076-11-X
  • Die Sefarden in Hamburg. Zur Geschichte einer Minderheit; die Grabinschriften des Portugiesenfriedhofs an der Königstraße in Hamburg. Band 1. / Michael Studemund-Halévy (Hrsg.) - Buske: Hamburg, 1994, ISBN 3-87548-048-1
  • Die Sefarden in Hamburg. Zur Geschichte einer Minderheit; die Grabinschriften des Portugiesenfriedhofs an der Königstraße in Hamburg. Band 2. / Michael Studemund-Halévy (Hrsg.) - Buske: Hamburg, 1997, ISBN 3-87548-099-6
  • Schlomo Svirsky, Devorah Bernstein, Karlheinz Schneider. Sefarden in Israel. Zur sozialen und politischen Situation der Jüdisch-Orientalischen Bevölkerung. // Deutsch-Israelischer Arbeitskreis für Frieden im Nahen Osten. - Hamburg, 1999, ISBN 3-925031-02-2

Resursi internetā par šo tēmu