Atšķirības starp "Seldžuki" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
'''Seldžuki''' – [[Tjurki|tjurku]] oguzu [[Nomadi|nomadu]] cilšu kopība, kas t.s. [[Seldžukīdu dinastija]]s vadībā X-XI gs. dominēja centrālāzijā. Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava [[Beks|beka]] Seldžuka (''Seljuk beg'', ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairākas citas [[Oguzi|oguzu]] ciltis. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 [[Cilts|ciltis]] (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī [[Kipčaki|kipčaku]] u.c. tjurku klani, izveidojot t.s. seldžuku (''seljuklar'') [[Orda|ordu]]. Nostiprinājies Sirdarjas upes baseina lejtecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki - karadraudze un cilšu aristokrātija, - pieņēma [[Sunnītisms|sunnītu]] [[islams|islamu]] (lielākā daļa vienkāršo seldžuku palika [[Tengrisms|tengristi]], kā līdz šim, un islamu pieņēma pakāpeniski, turpmāko desmitgažu gaitā). XI gs. pirmajā pusē, pēc asiņaina kara sagrāvuši [[Gaznevīdu lielvalsts|Gaznevīdu lielvalsti]], izveidoja t.s. [[Lielo Seldžuku impērija|Seldžuku lielvalsti]].
+
'''Seldžuki''' – [[Tjurki|tjurku]] oguzu [[Nomadi|nomadu]] cilšu kopība, kas t.s. [[Seldžukīdu dinastija]]s vadībā X-XI gs. dominēja centrālāzijā. Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava [[Beks|beka]] Seldžuka (''Seljuk beg'', ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairākas citas [[Oguzi|oguzu]] ciltis. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 [[Cilts|ciltis]] (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī [[Kipčaki|kipčaku]] u.c. tjurku klani, izveidojot t.s. seldžuku (''seljuklar'') [[Orda|ordu]]. Nostiprinājies Sirdarjas upes baseina lejtecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki - karadraudze un cilšu aristokrātija, - pieņēma [[Sunnītisms|sunnītu]] [[islams|islamu]] (lielākā daļa vienkāršo seldžuku palika [[Tengrisms|tengristi]], kā līdz šim, un islamu pieņēma pakāpeniski, turpmāko desmitgažu gaitā). XI gs. pirmajā pusē, pēc asiņaina kara sagrāvuši [[Gaznevīdu sultanāts|Gaznevīdu sultanātu]], izveidoja t.s. [[Lielo Seldžuku impērija|Seldžuku lielvalsti]].
  
 
==== Literatūra par šo tēmu ====
 
==== Literatūra par šo tēmu ====

Versija, kas saglabāta 2016. gada 27. decembris, plkst. 15.03

Seldžukitjurku oguzu nomadu cilšu kopība, kas t.s. Seldžukīdu dinastijas vadībā X-XI gs. dominēja centrālāzijā. Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava beka Seldžuka (Seljuk beg, ~902-1009), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja savas teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairākas citas oguzu ciltis. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 ciltis (kiniki, bajunduri, ivas, saluri, afšari, bektili, bajati, imuri, jazgiri, kara-bulaki, alka-bulaki u.c.), vēlāk tiem pievienojās arī kipčaku u.c. tjurku klani, izveidojot t.s. seldžuku (seljuklar) ordu. Nostiprinājies Sirdarjas upes baseina lejtecē, kur seldžuki turpināja savu nomadisko dzīvesveidu, pamazām apgūstot arī zemkopību un vietsēdību, Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki - karadraudze un cilšu aristokrātija, - pieņēma sunnītu islamu (lielākā daļa vienkāršo seldžuku palika tengristi, kā līdz šim, un islamu pieņēma pakāpeniski, turpmāko desmitgažu gaitā). XI gs. pirmajā pusē, pēc asiņaina kara sagrāvuši Gaznevīdu sultanātu, izveidoja t.s. Seldžuku lielvalsti.

Literatūra par šo tēmu

  • Claude Cahen. The Turkish Invasion: The Selchükids. // A History of the Crusades. Vol. 1. / Kenneth M. Setton (Ed.) – University of Wisconsin Press u. a., Madison WI, 1969, S. 135-176
  • Islam and Empire from the Seljuks through the Mongols. // Carter Vaughn Findley. The Turks in World History. – Oxford University Press, Oxford, 2005, p. 56-92. ISBN 0-19-517726-6
  • Gillies E. Tetley. The Ghaznavid and Seljuk Turks. Poetry as a Source for Iranian History. – Routledge, New York, 2009, ISBN 978-0-415-43119-4
  • Peacock A.C.S. The Great Seljuk Empire. / Edinburgh History of the Islamic Empires Eup - Edinburgh University Press: Edinburgh, 2015, 392 pages ISBN 0748638261

  • Martin Strohmeier. Seldschukische Geschichte und türkische Geschichtswissenschaft. Die Seldschuken im Urteil moderner türkischer Historiker. – Klaus Schwarz Verlag, Berlin 1984, ISBN 392296897X

  • Райс Т. Сельджуки. Кочевники - завоеватели Малой Азии. - ЗАО Центрполиграф: Москва, 2004 – 238 с.

Resursi internetā par šo tēmu