Sensimonisms

No ''Vēsture''
Versija 2010. gada 13. decembris, plkst. 11.57, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums) (jauns šķirklis)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Sensimonisms - Sensimona (1760.-1825.) izveidota sociāli politiska mācība XIX gs. vidū. To turpināja attīstīt Anfantēns B.P. (1796.-1864.), Bazārs S.A. (1791.-1832.) u.c. Sensimonisti uzskatīja, ka pozitīvajam laikmetam seko pārtraukums, kura vietā nāk - organiskie un kritiskie laikmeti. Organiskos laikmetos darbojas asociācija, kritiskos - antagonisms. Organiskie laikmeti atšķiras ar to, ka uzvar altruisma ideja un jūtas , valda mīlestība uz tuvāko. Kritiskie laikmeti arvien ir pilni egoisma, kas ir neizbēgamas šaubu un vienaldzības sekas. Kritiskos laikmetos cilvēks vairs neizprot savu sakaru ar citiem cilvēkiem un savas personīgās sūtības sakaru ar kopīgo likteni. Meklēja progresa likumu , kad cilvēks māzāk ekspluatēs cilvēku, un izpaudīsies ģimenē, pilsētu komūnā, nācijā un baznīcā. Indivīda dzīve norisināsies pakāpeniski visu šo grupu sfērās paralēli vēstures attīstības gaitai. Vēstures procesā visu laiku notiek cīņa bezdarbīgo šķiru un materiālo labumu ražotāju starpā. Visa pasule dodas pretī globālai unifikācijai - teorētiskajos uzskatos, vērtībās un praktiskā sadzīvē. Savā attīstības gaitā cilvēce iet no krīzes uz krīzi, no vienas organizācijas pie otras, un ir jānojauc vecais, lai uzceltu jauno. Tikai krīze var iznīcināt novecojušās formas un dot iespēju izveidoties pinīgākai iekārtai.