Atšķirības starp "Sintoisms" versijām

Versija, kas saglabāta 2010. gada 14. decembris, plkst. 17.13

Sintoisms jeb sinto (no ķīn. šendao - "dsvētais ceļš") - reliģisko priekšstatu un ticējumu kopums Japānā, kam raksturīga dabas (kuru piepilda gari - kami) dievišķošana un senču kults (pirmo reizi vārds "shinto" avotos fiksēts 720. gadā). Starpnieks starp dievību/garu pasauli un cilvēkiem ir mikado kā tiešs saules dievības Amaterasu pēcnācējs un tās iemiesojums zemes virsū. Kā reliģija noformējās VI-VII gs. 1868. gadā sintoisms tika oficiāli pasludināts par valsts reliģiju un šo statusu zaudēja 1946. gadā.

Mācības pamatā ir japāņu mitoloģija, priekšstati par dabas fenomeniem - vējam, saulei, mēnesim, ūdenim, kalniem u.c. - piemītošo individuālo dvēseli/garu - kami, - kas var palīdzēt vai darīt ļaunu. Kami mājo arī cilvēka darinātajos objektos. Dvēsele (tami) piemīt katram cilvēkam, un līdz ar cilvēka nāvi pamet miesu, iemiesojoties kādā dabas objektā: akmenī, saknē, koka zarā, zobenā, spogulī u.tml. Tami iemiesojumiem (piemēram, akmeņiem) ir jāziedo ziedi un pārtika. Rituālus un ceremonijas katrā svētnīcā vada priesteri vai kopienas locekļu grupa - rituāli sarežģīti un tiek veikti saskaņā ar Nacionālās svētnīcu organizācijas (Jinja Honchi) kodifikācijām. Rituālos liela nozīme dejām un mūzikai (kagura). Svētnīca (jinja) irslēgts laukums, kas sastāv no koka tempļa un vairākām palīgceltnēm, kurās tiek veikti sintoisma rituāli.

Literatūra

• Sintoisms. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 377. lpp.
• Klīve V.V. Ticības ceļos : reliģiju vēsture : eksperim. māc. līdzeklis. - Zinātne: Rīga, 1995. - 413 lpp. ISBN 5-7966-1133-X