Sjoguns
Sjoguns (将軍 - šōgun[1], "pavēlnieks"; no titula 征夷大将軍, seītaišōgun, "armijas virspavēlieks") - armijas virspavēlnieks, "militārais premjerministrs" rietumnieku izpratnē, Japānas impērijas faktiskais vadītājs sjogunāta laikā - no 1192. līdz 1867. gadam. Amats bija mantojams (kā rezultātā veidojās sjogunu dinastijas). Kopš VIII gs. seitaisjoguns bija trīs armiju, kuru katru vadīja sjoguns, kopējais virspavēlnieks. Hieroglifs "sei" (夷, "lokšāvējs") nozīmē "pakļaut", "uzvarēt", un ar šo hieroglifu apzīmēja "barbarus" Japānas ziemeļaustrumos - pirmo reizi šis tituls tika piešķirts 794. gadā Otomo no Otomaro, uzticot tam vadīt karaspēku pret "barbariem". X gs. "barbaru" ciltis bija tā novājinātas, ka pārstāja apdraudēt valsti, un mikado pārstāja iecelt seitaisjogunus. 1192. gadā tituls tika atjaunots, to piešķirot Joritomo no Minamoto, kurš reformēja valsts un bruņoto spēku pārvaldi, izveidojot sjogunātu. 1867. gadā Meidzi reformas ietvaros sjoguna tituls tika likvidēts.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ Tieša ķīniešu titula "dzjandzjun" japanizācija (将军, jiāngjūn, "karavadonis", literatūrā parasti tiek tulkots kā "ģenerālis"), kur "dzjan" (sjo) nozīmē "turēt rokās", "vadīt", "komandēt", bet "dzjun" (gun) - "karaspēks", "armija". "Japānas vēstures enciklopēdijā" (国史大辭典, Kokusi daidziten) tituls "sjoguns" tiek tulkots kā "karavadonis, kurš pēc imperatora pavēles uzņēmies vadīt karaspēku, kā uzdevums ir apspiest dumpjus vai pakļaut barbarus".
Literatūra
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens, Rīga, 2001., 85. lpp.
