Sociālisms

Sociālisms - atkarībā no konteksta 1. marksismā paredzēta hipotētiska sabiedriskā iekārta, civilizācijas attīstības stadija starp kapitālismu un komunismu, kurā pastāv sociālā vienlīdzība un labklājības vienlīdzīga sadale, kas kalpotu sabiedrībai kā veselumam un kurā tirgus saimniecības spontanitātes izraisīto pretrunu postošo raksturu novērš ar kopsabiedrības nozīmes procesu kopsabiedrisku pārvaldīšanu. Īpašumtiesības un vispārējā labklājibas izplatīšana sociālismā ir pakļauti sabiedrības kontrolei. Šo kontroli vai nu tieši pārvalda populāri kolektīvi, kā strādnieku padomes vai netieši – pilsoņu izvēlēta valsts pārvalde. Valstij ir jābūt tikai mehānismam, kuram ir jāgarantē visu sabiedrības locekļu vienlīdzība, attiecīgi, ražošana līdzekļiem jāatrodas visas sabiedrības kopīpašumā. Kā ekonomiska sistēma sociālisms raksturo valsti, kopienu vai strādnieku pārvaldītu ražošanas procesu. 2. Sociāldemokrātijas kustību ideoloģija. Sociālismā kā demokrātiskā ideoloģijā un pasaules uzskatā tiek uzsvērta cilvēku morālā vienlīdzība un līdztiesība. Tādējādi sociālisma izpratne pēdējo gadu desmitos tuvinās liberālisma koncepcijai, sevišķi – Dž. Loka un I. Kanta liberālismam. Šajā sakarā laiku pa laikam tiek uzsvērts, ka mūsdienu sociāldemokrātija patiesībā ir kreisais liberālisms, kas neatsakās no individuālisma, tomēr uzsver egalitārismu un kolektīvo solidaritāti, sevišķi ekonomikas un sociālajā jomā. Latvijā sociāldemokrātija un sociālisma idejas bija izteikti populāras XX gs. pirmajā pusē – starpkaru periodā.