Atšķirības starp "Staprāns Sergejs" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprāna ģimenē. Mācījās Ventspils [[Reālskola|reālskolā]]. 1915. gadā ģimene devās uz Iekškrieviju, kur Sergejs uzsāka studijas Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā pameta studijas un iestājās Aleksandra kājnieku karaskolā, ko pēc saīsinātā apmācības kursa absolvēja kā [[podporučiks]]. 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās [[Latviešu nacionāldemokrātu partija|Latviešu nacionāldemokrātu partijā]], tās Centrālkomitejas loceklis. 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā. Pēc [[Latvju kareivju nacionālā savienība|Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS)]] dibināšanas bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijevā. Iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, sakaru komandas priekšnieka palīgs. Demobilizējies 1918. gada pavasarī. | Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprāna ģimenē. Mācījās Ventspils [[Reālskola|reālskolā]]. 1915. gadā ģimene devās uz Iekškrieviju, kur Sergejs uzsāka studijas Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā pameta studijas un iestājās Aleksandra kājnieku karaskolā, ko pēc saīsinātā apmācības kursa absolvēja kā [[podporučiks]]. 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās [[Latviešu nacionāldemokrātu partija|Latviešu nacionāldemokrātu partijā]], tās Centrālkomitejas loceklis. 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā. Pēc [[Latvju kareivju nacionālā savienība|Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS)]] dibināšanas bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijevā. Iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, sakaru komandas priekšnieka palīgs. Demobilizējies 1918. gada pavasarī. | ||
| − | 1919. gada janvārī atgriezies Kurzemes guberņā, organizējis pretlieliniecisko pretestību Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada martā pārgājis frontes līniju un iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]], iecelts par jaunizveidotās Kontroles un informācijas nodaļas priekšnieku. 15. maijā S. Staprāna vadītā latviešu virsnieku grupa (Staprāns, Ozoliņš, Austrics, Caunītis, Jansons un Klucis) nolaupīja un vairākas dienas turēja gūstā LR Pagaidu valdības premjerministru [[Niedra Andrievs|A. Niedru]] (kurš gan izmuka, izmantojot savu apsargu nedisciplinētību un neprofesionalitāti). 1919. gada 22. maijā ar kuģi ieradās Vidzemē, ieskaitīts Igaunijas armijas [[Ziemeļlatvijas | + | 1919. gada janvārī atgriezies Kurzemes guberņā, organizējis pretlieliniecisko pretestību Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada martā pārgājis frontes līniju un iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]], iecelts par jaunizveidotās Kontroles un informācijas nodaļas priekšnieku. 15. maijā S. Staprāna vadītā latviešu virsnieku grupa (Staprāns, Ozoliņš, Austrics, Caunītis, Jansons un Klucis) nolaupīja un vairākas dienas turēja gūstā LR Pagaidu valdības premjerministru [[Niedra Andrievs|A. Niedru]] (kurš gan izmuka, izmantojot savu apsargu nedisciplinētību un neprofesionalitāti). 1919. gada 22. maijā ar kuģi ieradās Vidzemē, ieskaitīts Igaunijas armijas [[Ziemeļlatvijas brigāde]]s [[5. Cēsu kājnieku pulks|5. Cēsu kājnieku pulka]] izlūkos, piedalījies [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]]. 30. jūnijā krita zemessargu gūstā, kur atradās līdz [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noslēgšanai. |
[[Kategorija:S]] | [[Kategorija:S]] | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 2. oktobris, plkst. 09.10
Sergejs Staprāns(1896—1951) – virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, aktīvs sociāldemokrāts.
Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprāna ģimenē. Mācījās Ventspils reālskolā. 1915. gadā ģimene devās uz Iekškrieviju, kur Sergejs uzsāka studijas Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā pameta studijas un iestājās Aleksandra kājnieku karaskolā, ko pēc saīsinātā apmācības kursa absolvēja kā podporučiks. 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās Latviešu nacionāldemokrātu partijā, tās Centrālkomitejas loceklis. 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā. Pēc Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS) dibināšanas bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijevā. Iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, sakaru komandas priekšnieka palīgs. Demobilizējies 1918. gada pavasarī.
1919. gada janvārī atgriezies Kurzemes guberņā, organizējis pretlieliniecisko pretestību Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada martā pārgājis frontes līniju un iestājies Latvijas zemessardzē, iecelts par jaunizveidotās Kontroles un informācijas nodaļas priekšnieku. 15. maijā S. Staprāna vadītā latviešu virsnieku grupa (Staprāns, Ozoliņš, Austrics, Caunītis, Jansons un Klucis) nolaupīja un vairākas dienas turēja gūstā LR Pagaidu valdības premjerministru A. Niedru (kurš gan izmuka, izmantojot savu apsargu nedisciplinētību un neprofesionalitāti). 1919. gada 22. maijā ar kuģi ieradās Vidzemē, ieskaitīts Igaunijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes 5. Cēsu kājnieku pulka izlūkos, piedalījies Cēsu kaujās. 30. jūnijā krita zemessargu gūstā, kur atradās līdz Strazdumuižas pamiera noslēgšanai.
