Atšķirības starp "Staprāns Sergejs" versijām
m |
m |
||
| 3. rindiņa: | 3. rindiņa: | ||
Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprana ģimenē. Mācījās Ventspils [[Reālskola|reālskolā]]. 1915. gadā ģimene devās uz Iekškrieviju, kur Sergejs uzsāka studijas Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā pameta studijas un iestājās Aleksandra kājnieku karaskolā, ko pēc saīsinātā apmācības kursa absolvēja kā [[podporučiks]]. 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās [[Latviešu nacionāldemokrātu partija|Latviešu nacionāldemokrātu partijā]], tās Centrālkomitejas loceklis. 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā. Pēc [[Latvju kareivju nacionālā savienība|Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS)]] dibināšanas bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijevā. Iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, sakaru komandas priekšnieka palīgs. Demobilizējies 1918. gada pavasarī. | Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprana ģimenē. Mācījās Ventspils [[Reālskola|reālskolā]]. 1915. gadā ģimene devās uz Iekškrieviju, kur Sergejs uzsāka studijas Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā pameta studijas un iestājās Aleksandra kājnieku karaskolā, ko pēc saīsinātā apmācības kursa absolvēja kā [[podporučiks]]. 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās [[Latviešu nacionāldemokrātu partija|Latviešu nacionāldemokrātu partijā]], tās Centrālkomitejas loceklis. 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā. Pēc [[Latvju kareivju nacionālā savienība|Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS)]] dibināšanas bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijevā. Iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, sakaru komandas priekšnieka palīgs. Demobilizējies 1918. gada pavasarī. | ||
| − | 1919. gada janvārī atgriezies Kurzemes guberņā, organizējis pretlieliniecisko pretestību Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada martā pārgājis frontes līniju, no 25.03.1919. LR Apsardzības ministrijas Informācijas un kontroles nodaļas priekšnieks, [[leitnants]]. Būdams kvēls nacionālists, vairāk nodarbojās nevis ar izlūkošanas datu vākšanu, bet pretvācisku propagandu (Staprana ziņojumi par stāvokli frontē un piefrontes joslā pārpilni ar dažādiem vācu kareivju kriminālo darbību aprakstiem, izpaliekot praktiskām ziņām par pretinieka karaspēka daļu izvietojumu, darbību un noskaņojumu). 15. maijā S. Staprana vadītā latviešu virsnieku grupa nolaupīja un vairākas dienas turēja gūstā LR Pagaidu valdības premjerministru [[Niedra Andrievs|A. Niedru]] (kurš gan izmuka, izmantojot savu apsargu nedisciplinētību un neprofesionalitāti). 1919. gada 22. maijā ar kuģi ieradās Vidzemē, ieskaitīts Igaunijas armijas [[Ziemeļlatvijas brigāde]]s [[Cēsu kājnieku pulks|2. Cēsu kājnieku pulka]] izlūkos, piedalījies [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]]. 30. jūnijā krita zemessargu gūstā, kur atradās līdz [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noslēgšanai. 28. jūlijā Kontroles un informācijas nodaļa tika likvidēta, Staprans svītrots no Apsardzības ministrijas ierēdņu saraksta un oficiāli pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku. Pulka sastāvā piedalījies [[Bermontiāde|Bermontiādē]]. 1920. gada 5. februārī paaugstināts par virsleitnantu, pārcelts dienēt uz Latvijas kara aviācijas daļām. 1921. gada janvārī atvaļināts. Apbalvots ar [[LKo]] (Nr.3/618). | + | 1919. gada janvārī atgriezies Kurzemes guberņā, organizējis pretlieliniecisko pretestību Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada martā pārgājis frontes līniju, no 25.03.1919. LR Apsardzības ministrijas Informācijas un kontroles nodaļas priekšnieks, [[leitnants]]. Būdams kvēls nacionālists, vairāk nodarbojās nevis ar izlūkošanas datu vākšanu, bet pretvācisku propagandu (Staprana ziņojumi par stāvokli frontē un piefrontes joslā pārpilni ar dažādiem vācu kareivju kriminālo darbību aprakstiem, izpaliekot praktiskām ziņām par pretinieka karaspēka daļu izvietojumu, darbību un noskaņojumu). 15. maijā S. Staprana vadītā latviešu virsnieku grupa nolaupīja un vairākas dienas turēja gūstā LR Pagaidu valdības premjerministru [[Niedra Andrievs|A. Niedru]] (kurš gan izmuka, izmantojot savu apsargu nedisciplinētību un neprofesionalitāti). 1919. gada 22. maijā ar kuģi ieradās Vidzemē, ieskaitīts Igaunijas armijas [[Ziemeļlatvijas brigāde]]s [[Cēsu kājnieku pulks|2. Cēsu kājnieku pulka]] izlūkos, piedalījies [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]]. 30. jūnijā krita zemessargu gūstā, kur atradās līdz [[Strazdumuižas pamiers|Strazdumuižas pamiera]] noslēgšanai. 28. jūlijā Kontroles un informācijas nodaļa tika likvidēta, Staprans svītrots no Apsardzības ministrijas ierēdņu saraksta un oficiāli pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku. Pulka sastāvā piedalījies [[Bermontiāde|Bermontiādē]]. 1920. gada 5. februārī paaugstināts par virsleitnantu, pārcelts dienēt uz Latvijas kara aviācijas daļām. 1921. gada janvārī atvaļināts. Apbalvots ar [[LKo]] (Nr.3/618) par to, ka 1919. g. 13. novembra kaujā Staprans, vadīdams savu vadu uzbrukumā skaitliski pārākam ienaidniekam, izsita bermontiešus no Iecavas skolas ēkas, saņēma gūstekņus, ieguva 3 ložmetējus, zirgus, ratus u.c. kara maleriālus. Pats tika kontuzēts, taču palika ierindā. |
Uzsāka, taču nepabeidza studijas Latvijas Universitātes tautsaimniecības fakultātē. Mēģināja nodarboties ar uzņēmējdarbību – organizēja vairākas akciju sabiedrības, – taču vienmēr bankrotēja. Iestājās [[Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijā]]. Veica militāro apmācību partijas paramilitārajā organizācijā [[Strādnieku sports un sargs]] (SSS), vadīja partijas izlūkdienestu. 1926.-1928. gados strādāja par ierēdni Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. 1929. gadā emigrēja uz Brazīliju, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Buenosairesā, bijis Argentīnas krievu laikraksta redaktors. Miris 1951. gada 25. septembrī. | Uzsāka, taču nepabeidza studijas Latvijas Universitātes tautsaimniecības fakultātē. Mēģināja nodarboties ar uzņēmējdarbību – organizēja vairākas akciju sabiedrības, – taču vienmēr bankrotēja. Iestājās [[Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijā]]. Veica militāro apmācību partijas paramilitārajā organizācijā [[Strādnieku sports un sargs]] (SSS), vadīja partijas izlūkdienestu. 1926.-1928. gados strādāja par ierēdni Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. 1929. gadā emigrēja uz Brazīliju, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Buenosairesā, bijis Argentīnas krievu laikraksta redaktors. Miris 1951. gada 25. septembrī. | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 2. oktobris, plkst. 09.52
Sergejs Staprans (1896-1951) – virsnieks, Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, aktīvs sociāldemokrāts.
Dzimis 1896. gada 5. novembrī Kolkas ciemā Dundagas pagastā skolotāja Jāņa Staprana ģimenē. Mācījās Ventspils reālskolā. 1915. gadā ģimene devās uz Iekškrieviju, kur Sergejs uzsāka studijas Maskavas komercinstitūtā, 1916. gadā pameta studijas un iestājās Aleksandra kājnieku karaskolā, ko pēc saīsinātā apmācības kursa absolvēja kā podporučiks. 1917. gada 24. martā Maskavā iestājās Latviešu nacionāldemokrātu partijā, tās Centrālkomitejas loceklis. 1917. gada martā pārcelts uz Rezerves latviešu strēlnieku pulku, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā. Pēc Latvju kareivju nacionālās savienības (LKNS) dibināšanas bija tās kasieris, piedalījās Nekrievu tautu kongresā Kijevā. Iestājies 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā, sakaru komandas priekšnieka palīgs. Demobilizējies 1918. gada pavasarī.
1919. gada janvārī atgriezies Kurzemes guberņā, organizējis pretlieliniecisko pretestību Talsu un Tukuma apriņķos. 1919. gada martā pārgājis frontes līniju, no 25.03.1919. LR Apsardzības ministrijas Informācijas un kontroles nodaļas priekšnieks, leitnants. Būdams kvēls nacionālists, vairāk nodarbojās nevis ar izlūkošanas datu vākšanu, bet pretvācisku propagandu (Staprana ziņojumi par stāvokli frontē un piefrontes joslā pārpilni ar dažādiem vācu kareivju kriminālo darbību aprakstiem, izpaliekot praktiskām ziņām par pretinieka karaspēka daļu izvietojumu, darbību un noskaņojumu). 15. maijā S. Staprana vadītā latviešu virsnieku grupa nolaupīja un vairākas dienas turēja gūstā LR Pagaidu valdības premjerministru A. Niedru (kurš gan izmuka, izmantojot savu apsargu nedisciplinētību un neprofesionalitāti). 1919. gada 22. maijā ar kuģi ieradās Vidzemē, ieskaitīts Igaunijas armijas Ziemeļlatvijas brigādes 2. Cēsu kājnieku pulka izlūkos, piedalījies Cēsu kaujās. 30. jūnijā krita zemessargu gūstā, kur atradās līdz Strazdumuižas pamiera noslēgšanai. 28. jūlijā Kontroles un informācijas nodaļa tika likvidēta, Staprans svītrots no Apsardzības ministrijas ierēdņu saraksta un oficiāli pārcelts uz 5. Cēsu kājnieku pulku. Pulka sastāvā piedalījies Bermontiādē. 1920. gada 5. februārī paaugstināts par virsleitnantu, pārcelts dienēt uz Latvijas kara aviācijas daļām. 1921. gada janvārī atvaļināts. Apbalvots ar LKo (Nr.3/618) par to, ka 1919. g. 13. novembra kaujā Staprans, vadīdams savu vadu uzbrukumā skaitliski pārākam ienaidniekam, izsita bermontiešus no Iecavas skolas ēkas, saņēma gūstekņus, ieguva 3 ložmetējus, zirgus, ratus u.c. kara maleriālus. Pats tika kontuzēts, taču palika ierindā.
Uzsāka, taču nepabeidza studijas Latvijas Universitātes tautsaimniecības fakultātē. Mēģināja nodarboties ar uzņēmējdarbību – organizēja vairākas akciju sabiedrības, – taču vienmēr bankrotēja. Iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijā. Veica militāro apmācību partijas paramilitārajā organizācijā Strādnieku sports un sargs (SSS), vadīja partijas izlūkdienestu. 1926.-1928. gados strādāja par ierēdni Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā. 1929. gadā emigrēja uz Brazīliju, vēlāk pārcēlies uz dzīvi Buenosairesā, bijis Argentīnas krievu laikraksta redaktors. Miris 1951. gada 25. septembrī.
Avoti un literatūra par šo tēmu
- LVVA, 1468. f., 1. apr., 139. l., 87.-110. lp. – Staprana ziņojumi par stāvokli frontē un piefrontes joslā.
