Atšķirības starp "Stoicisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Stoicisms''' - [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] virziens | + | '''Stoicisms''' - [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] virziens. Izveidojās IV gs.p.m.ē. līdz ar straujo [Helēnisms|helēnisma]] attīstības vilni. |
| − | + | Pirmie stoiķi savu izstrādāto zinātņu vietu un lomu postulēja ar šāda salīdzinājuma palīdzību: loģika ir kā dārza iežogojums, fizika ir augsne, ētika - tās augļi. Filosofijas galvenais uzdevums meklējams ētikā, bet zināšanas kā tādas ir tikai līdzeklis, lai iegūtu gudrību, iemācītos dzīvot. Dzīvot vajag atbilstoši dabai, kas ir īsta gudrā ideāls. Indivīda laime ir dabiskumā - līdzīgi kā dzīvnieki instinktīvi tiecas pēc pašsaglabāšanās, vairošanās, miera ar sev līdzīgiem. Uz to jābalsta arī ētika, taču saprātīgi. Dzīvot dabiski, saskaņā ar dabā izprotamo mērķtiecību ir cilvēka pienākums. Saprātīguma izkopšana kā tikumība ir laimes pamats. Cilvēka dvēseles ideāls stāvoklis ir atbrīvošanās no kaislībām, dvēseles miers, gudra ''apātija'', ''anestēzija''. Pasaulē valda kā nepieciešamība un liktenis, tā arī mērķtiecība un saprātīgums. Kas vēlas, to liktenis ved sev līdzi, bet kas pretojas, to tas velk sev līdzi ar varu. Brīvība ir labprātīgi pieņemt likteni, paredzēt procesu mērķtiecību un saskatīt likumsakarības, atšķirt patieso no nepatiesā. | |
| + | |||
| + | Fizikā daudz tika pārņēmuši no [[Hērakleits no Efesas|Hērakleita]], šo to arī no [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] un [[Platons|Platona]], ētikā ietekmējušies no [[kiniķi]]em. Pasauli veido divi, viens no otra neatdalāmi pirmsākumi: pasīvais materiāls (''hylē'') un aktīvā forma (prāts + dievs = ''logoss'' = uguns = ''pneuma''). Reāli pastāv tikai dažāda blīvuma ķermeņi, savukārt patiesais ir bezķermenisks un nepastāv. Patiesais ir tikai izteikums, kaut sajūtu orgāni īstenību uztver kā kaut ko atsevišķu. | ||
| + | |||
| + | Stoiķi izšķīra trīs epistemoloģiskos stāvokļus: zināšanas, aptveršanu un viedokli. Pēc viņu uzstādījuma zināšanas piemīt gudrajam un viedoklis visiem pārējiem (muļķiem). Ar "aptveršanu" jeb "satveršanu" (''katalêpsis'') stoiķi apzīmēja precīzu uztveri, ko kāds var iegūt caur sajūtām un kas pilnīgi atbilst ārējās pasaules lietu kārtībai (kaut ko aptvert nozīmē to satvert tādu, kāds tas tiešām ir realitātē). Stoiķu izziņas teorijas pamatā ir ticība tam, ka noteikti sajūtu tvērumi ir acīmredzami patiesi. Turklāt, runājot par "aptveršanu" jeb "tvērumu", viņi vēl nenodala gudro no muļķiem. Uzskatīja, ka visi cilvēki var uztvert lietas, taču tikai gudrā "tvērums" ir drošs un nesatricināms, jo gudrais ir spējīgs atšķirt patiesu tvērumu no tāda, kas varētu būt arī aplams, un piekrist (sajūtošā subjekta piekrišana sajūtu tvērumam ir ļoti būtisks stoiķu izziņas teorijas elements) tikai pirmajam tvērumu veidam. Tikai gudrā tvērums veido zināšanas, bet muļķiem pieejams tikai viedoklis. | ||
| + | |||
| + | Jaunās stojas specifiskās iezīmes ir ētiskās problemātikas dominante (cilvēku vienlīdzības, universālas cilvēkmīlestības sludināšana; sirdsapziņa kā labā un ļaunā atzīšanas instance; gribas elementa ieviešana cilvēkam; cilvēka sākotnējā grēcīguma motīvs) un maza interese par fizikas un loģikas jautājumiem, reliģisko motīvu pastiprināšanās (dievu vairāk spiritualizēta izpratne, gudrā pielīdzināšana dieviem). | ||
Stoicisma tradīcija: | Stoicisma tradīcija: | ||
| 18. rindiņa: | 24. rindiņa: | ||
== Literatūra == | == Literatūra == | ||
| + | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 396. lpp. | ||
* Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3 | * Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3 | ||
* Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9 | * Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9 | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 22. februāris, plkst. 14.42
Stoicisms - antīkās filosofijas virziens. Izveidojās IV gs.p.m.ē. līdz ar straujo [Helēnisms|helēnisma]] attīstības vilni.
Pirmie stoiķi savu izstrādāto zinātņu vietu un lomu postulēja ar šāda salīdzinājuma palīdzību: loģika ir kā dārza iežogojums, fizika ir augsne, ētika - tās augļi. Filosofijas galvenais uzdevums meklējams ētikā, bet zināšanas kā tādas ir tikai līdzeklis, lai iegūtu gudrību, iemācītos dzīvot. Dzīvot vajag atbilstoši dabai, kas ir īsta gudrā ideāls. Indivīda laime ir dabiskumā - līdzīgi kā dzīvnieki instinktīvi tiecas pēc pašsaglabāšanās, vairošanās, miera ar sev līdzīgiem. Uz to jābalsta arī ētika, taču saprātīgi. Dzīvot dabiski, saskaņā ar dabā izprotamo mērķtiecību ir cilvēka pienākums. Saprātīguma izkopšana kā tikumība ir laimes pamats. Cilvēka dvēseles ideāls stāvoklis ir atbrīvošanās no kaislībām, dvēseles miers, gudra apātija, anestēzija. Pasaulē valda kā nepieciešamība un liktenis, tā arī mērķtiecība un saprātīgums. Kas vēlas, to liktenis ved sev līdzi, bet kas pretojas, to tas velk sev līdzi ar varu. Brīvība ir labprātīgi pieņemt likteni, paredzēt procesu mērķtiecību un saskatīt likumsakarības, atšķirt patieso no nepatiesā.
Fizikā daudz tika pārņēmuši no Hērakleita, šo to arī no Aristoteļa un Platona, ētikā ietekmējušies no kiniķiem. Pasauli veido divi, viens no otra neatdalāmi pirmsākumi: pasīvais materiāls (hylē) un aktīvā forma (prāts + dievs = logoss = uguns = pneuma). Reāli pastāv tikai dažāda blīvuma ķermeņi, savukārt patiesais ir bezķermenisks un nepastāv. Patiesais ir tikai izteikums, kaut sajūtu orgāni īstenību uztver kā kaut ko atsevišķu.
Stoiķi izšķīra trīs epistemoloģiskos stāvokļus: zināšanas, aptveršanu un viedokli. Pēc viņu uzstādījuma zināšanas piemīt gudrajam un viedoklis visiem pārējiem (muļķiem). Ar "aptveršanu" jeb "satveršanu" (katalêpsis) stoiķi apzīmēja precīzu uztveri, ko kāds var iegūt caur sajūtām un kas pilnīgi atbilst ārējās pasaules lietu kārtībai (kaut ko aptvert nozīmē to satvert tādu, kāds tas tiešām ir realitātē). Stoiķu izziņas teorijas pamatā ir ticība tam, ka noteikti sajūtu tvērumi ir acīmredzami patiesi. Turklāt, runājot par "aptveršanu" jeb "tvērumu", viņi vēl nenodala gudro no muļķiem. Uzskatīja, ka visi cilvēki var uztvert lietas, taču tikai gudrā "tvērums" ir drošs un nesatricināms, jo gudrais ir spējīgs atšķirt patiesu tvērumu no tāda, kas varētu būt arī aplams, un piekrist (sajūtošā subjekta piekrišana sajūtu tvērumam ir ļoti būtisks stoiķu izziņas teorijas elements) tikai pirmajam tvērumu veidam. Tikai gudrā tvērums veido zināšanas, bet muļķiem pieejams tikai viedoklis.
Jaunās stojas specifiskās iezīmes ir ētiskās problemātikas dominante (cilvēku vienlīdzības, universālas cilvēkmīlestības sludināšana; sirdsapziņa kā labā un ļaunā atzīšanas instance; gribas elementa ieviešana cilvēkam; cilvēka sākotnējā grēcīguma motīvs) un maza interese par fizikas un loģikas jautājumiem, reliģisko motīvu pastiprināšanās (dievu vairāk spiritualizēta izpratne, gudrā pielīdzināšana dieviem).
Stoicisma tradīcija:
- Senā, jeb agrīnā stoja:
- Zenons no Kitionas (336.-264.g.p.m.ē.)
- Keleants no Asas (330.-232.g.p.m.ē.)
- Hrīsips no Solām (281.-205.g.p.m.ē.)
- Vidējā stoja:
- Panētijs no Rodas (185.-110.g.p.m.ē.)
- Posidonijs no Rodas (134.-51.g.p.m.ē.)
- Jaunā, jeb vēlīnā stoja:
- Lūcijs Annijs Seneka 6.g.p.m.ē. – 65.g.)
- Epiktēts no Hierapoles (50.-138.)
- Marks Aurēlijs (122.-180.)
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 396. lpp.
- Semane T., Apsīte L., Rozenvalds J., Antīkā filozofija. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2007. ISBN 978-9984-40-155-3
- Antīkā pasaule Latvijā: rakstu krājums. / sast. M.Vecvagars - Filozofijas un socioloģijas institūts, Rīga, 1998. ISBN 9984-91523-9
- Roberts Apinis, Henriks Bušs, Dzintars Bušs u.c. Domas par antīko filozofiju. - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Klīve, V.V. Gudrības ceļos: īss ievads Rietumu filozofijā. - Zinātne, Rīga, 1996. ISBN 5-7966-1150-X
- Lauksmans F. Filozofijas ABC. – Alberts XII, Rīga, 1999.
- Megi B. Filozofijas vēsture. – Zvaigzne ABC, Rīga, 2000.
- Šuvajevs I. Filozofija. Saruna par filozofiju. – Zvaigzne ABC, Rīga, 1999.
- Domas par antīko filozofiju. / sast. Maija Kūle, Elmārs Vēbers - Avots, Rīga, 1990. ISBN 5-401-00002-2
- Асмус В.Ф. Античная философия. - Высшая школа, Москва, 1999
- Вернаи Ж.П. Происхождение древнегреческой мысли. - Прогресс, Москва 1988
- Лосев А.Ф. История античной философии в конспективном изложении. - Москва, 1989
- Мамардашвили М.К. Лекции по античной философии. - Аграф, Москва, 1997
- Хлебников Г.В. Античная философская теология. - Наука, Москва, 2007
- Целлер Э. Очерк истории греческой философии. / Перевод С. Л. Франка. - Алетейя, СПб., 1996
