Atšķirības starp "Suņs Jatsens" versijām
m |
m |
||
| 5. rindiņa: | 5. rindiņa: | ||
1894. gadā pēc izveidoja revolucionāru organizāciju „Ķīnas atdzimšanas savienība“ ar mērķi gāzt [[Cjin dinastija|Cjinu dinastiju]] un atjaunot [[Min dinastija|Minu dinastijas]] varu. Pēc neveiksmīga mēģinājuma noorganizēt dumpi, emigrēja. Uzturējās Eiropā, ASV, Kanādā un Japānā, apgūdams Rietumu demokrātisko un sociālistisko kustību idejas un pieredzi, dibinādams kontaktus ar ķīniešu imigrācijas aprindām, vākdams naudas līdzekļus pretošanās kustības organizēšanai. Savos uzskatos kļuva visai tuvs t.s. sociālrevolucionāriem. 1905. gadā viņam pēc Eiropas kreiso kustību parauga izdevās apvienot lielāko daļu pretvalstisko organizāciju vienā aliansē „Tunmenhui“. Par kopīgu politisko platformu izvirzīja 3 principus: „nācijas princips“ (Ķīnas nacionālā neatkarība no lielvalstīm), „tautas varas princips“ (monarhijas gāšana un demokrātijas ieviešana) un „tautas labklājības princips“ (sociālās nevienlīdzības mazināšana), postulējot, ka Ķīna var izveidoties par labklājības valsti, izvairoties no kapitālistiskās saimniekošanas sistēmas ieviešanas. Ekonomiskās programmas pamatprasība bija „ierobežot kapitālu“, t.i. nacionalizēt ārvalstu un vietējo lielkapitālu, veicinot sīkās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību. Aktīvi publicējās. Galvenais darbs ir „Sun Veņa mācība“. | 1894. gadā pēc izveidoja revolucionāru organizāciju „Ķīnas atdzimšanas savienība“ ar mērķi gāzt [[Cjin dinastija|Cjinu dinastiju]] un atjaunot [[Min dinastija|Minu dinastijas]] varu. Pēc neveiksmīga mēģinājuma noorganizēt dumpi, emigrēja. Uzturējās Eiropā, ASV, Kanādā un Japānā, apgūdams Rietumu demokrātisko un sociālistisko kustību idejas un pieredzi, dibinādams kontaktus ar ķīniešu imigrācijas aprindām, vākdams naudas līdzekļus pretošanās kustības organizēšanai. Savos uzskatos kļuva visai tuvs t.s. sociālrevolucionāriem. 1905. gadā viņam pēc Eiropas kreiso kustību parauga izdevās apvienot lielāko daļu pretvalstisko organizāciju vienā aliansē „Tunmenhui“. Par kopīgu politisko platformu izvirzīja 3 principus: „nācijas princips“ (Ķīnas nacionālā neatkarība no lielvalstīm), „tautas varas princips“ (monarhijas gāšana un demokrātijas ieviešana) un „tautas labklājības princips“ (sociālās nevienlīdzības mazināšana), postulējot, ka Ķīna var izveidoties par labklājības valsti, izvairoties no kapitālistiskās saimniekošanas sistēmas ieviešanas. Ekonomiskās programmas pamatprasība bija „ierobežot kapitālu“, t.i. nacionalizēt ārvalstu un vietējo lielkapitālu, veicinot sīkās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību. Aktīvi publicējās. Galvenais darbs ir „Sun Veņa mācība“. | ||
| − | Pēc 1911. gada [[Siņhajas revolūcija]]s uzvaras atgriezās Ķīnā, kur tika ievēlēts par tikko nodibinātās [[Ķīnas republika]]s prezidentu, taču jau pēc neilga laika zaudēja šo posteni. 1912. gadā nodibināja [[Guomiņdans|Guomiņdana]] partiju. 1913. gadā aicināja uz otro revolūciju, taču cieta neveiksmi un emigrēja uz Japānu. Savukārt no Pekinas padzītais parlaments Kantonā (Guandžou) pilsētā ģenerāļa [[Čeņa Dzjunmins|Čeņa Dzjunmina]] spēku aizsardzībā ievēlēja t.s. Dienvidķīnas valdību ar Jatsenu priekšgalā. 1922. gadā Čeņs Dzjunmins un Suņs Jatsens no sabiedrotajiem kļuva par pretiniekiem un, kaut 1923. gadā valdībai uzticīgie karaspēki guva uzvaru, Jatsens uzskatīja, ka bez ārējās palīdzības nevarēs noturēt varu, un vēl vairāk – nevarēs īstenot sen lolotos ziemeļu karagājiena plānus, lai apvienotu visu valsti. Suņs Jatsens izšķīrās par „dienvidu valdības“ un Guomiņdana sadarbību ar [[PSRS]] un Ķīnas komunistisko partiju, Ķīnas kā spēcīgas lielvalsts izveidošanas vārdā. | + | Pēc 1911. gada [[Siņhajas revolūcija]]s uzvaras atgriezās Ķīnā, kur tika ievēlēts par tikko nodibinātās [[Ķīnas republika]]s prezidentu, taču jau pēc neilga laika zaudēja šo posteni. 1912. gadā nodibināja [[Guomiņdans|Guomiņdana]] partiju. 1913. gadā aicināja uz otro revolūciju, taču cieta neveiksmi un emigrēja uz Japānu. Savukārt no Pekinas padzītais parlaments Kantonā (Guandžou) pilsētā ģenerāļa [[Čeņa Dzjunmins|Čeņa Dzjunmina]] spēku aizsardzībā ievēlēja t.s. Dienvidķīnas valdību ar Jatsenu priekšgalā. Viņš tika pasludināts par “Dienvidķīnas ģenerālisimusu”, pēc tam Jatsenu ievelēja arī par Ķīnas republikas ārkārtas prezidentu. 1922. gadā Čeņs Dzjunmins un Suņs Jatsens no sabiedrotajiem kļuva par pretiniekiem un, kaut 1923. gadā valdībai uzticīgie karaspēki guva uzvaru, Jatsens uzskatīja, ka bez ārējās palīdzības nevarēs noturēt varu, un vēl vairāk – nevarēs īstenot sen lolotos ziemeļu karagājiena plānus, lai apvienotu visu valsti. Suņs Jatsens izšķīrās par „dienvidu valdības“ un Guomiņdana sadarbību ar [[PSRS]] un Ķīnas komunistisko partiju, Ķīnas kā spēcīgas lielvalsts izveidošanas vārdā. |
Miris 1925. gada 12. martā Pekinā. | Miris 1925. gada 12. martā Pekinā. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 17. marts, plkst. 13.11
Suņs Jatsens (1866.-1925.) – politiķis, publicists, revolucionārais demokrāts.
Dzimis 1866. gada 12. novembrī, Sjanšanas apriņķa Cuihenas ciemā. Vecāki deva vārdu Veņs. Pamatizglītību ieguva vietējā skolā, bet pēc tās absolvēšanas pārcēlās uz dzīvi Havaju salās pie vecākā brāļa. Mācījās Honolulu medicīnas skolā. 1883. gadā atgriezās Ķīnā. 1892. gadā absolvējis medicīnas institūtu Honkongā.
1894. gadā pēc izveidoja revolucionāru organizāciju „Ķīnas atdzimšanas savienība“ ar mērķi gāzt Cjinu dinastiju un atjaunot Minu dinastijas varu. Pēc neveiksmīga mēģinājuma noorganizēt dumpi, emigrēja. Uzturējās Eiropā, ASV, Kanādā un Japānā, apgūdams Rietumu demokrātisko un sociālistisko kustību idejas un pieredzi, dibinādams kontaktus ar ķīniešu imigrācijas aprindām, vākdams naudas līdzekļus pretošanās kustības organizēšanai. Savos uzskatos kļuva visai tuvs t.s. sociālrevolucionāriem. 1905. gadā viņam pēc Eiropas kreiso kustību parauga izdevās apvienot lielāko daļu pretvalstisko organizāciju vienā aliansē „Tunmenhui“. Par kopīgu politisko platformu izvirzīja 3 principus: „nācijas princips“ (Ķīnas nacionālā neatkarība no lielvalstīm), „tautas varas princips“ (monarhijas gāšana un demokrātijas ieviešana) un „tautas labklājības princips“ (sociālās nevienlīdzības mazināšana), postulējot, ka Ķīna var izveidoties par labklājības valsti, izvairoties no kapitālistiskās saimniekošanas sistēmas ieviešanas. Ekonomiskās programmas pamatprasība bija „ierobežot kapitālu“, t.i. nacionalizēt ārvalstu un vietējo lielkapitālu, veicinot sīkās un vidējās uzņēmējdarbības attīstību. Aktīvi publicējās. Galvenais darbs ir „Sun Veņa mācība“.
Pēc 1911. gada Siņhajas revolūcijas uzvaras atgriezās Ķīnā, kur tika ievēlēts par tikko nodibinātās Ķīnas republikas prezidentu, taču jau pēc neilga laika zaudēja šo posteni. 1912. gadā nodibināja Guomiņdana partiju. 1913. gadā aicināja uz otro revolūciju, taču cieta neveiksmi un emigrēja uz Japānu. Savukārt no Pekinas padzītais parlaments Kantonā (Guandžou) pilsētā ģenerāļa Čeņa Dzjunmina spēku aizsardzībā ievēlēja t.s. Dienvidķīnas valdību ar Jatsenu priekšgalā. Viņš tika pasludināts par “Dienvidķīnas ģenerālisimusu”, pēc tam Jatsenu ievelēja arī par Ķīnas republikas ārkārtas prezidentu. 1922. gadā Čeņs Dzjunmins un Suņs Jatsens no sabiedrotajiem kļuva par pretiniekiem un, kaut 1923. gadā valdībai uzticīgie karaspēki guva uzvaru, Jatsens uzskatīja, ka bez ārējās palīdzības nevarēs noturēt varu, un vēl vairāk – nevarēs īstenot sen lolotos ziemeļu karagājiena plānus, lai apvienotu visu valsti. Suņs Jatsens izšķīrās par „dienvidu valdības“ un Guomiņdana sadarbību ar PSRS un Ķīnas komunistisko partiju, Ķīnas kā spēcīgas lielvalsts izveidošanas vārdā.
Miris 1925. gada 12. martā Pekinā.
Literatūra par šo tēmu
- Sun Jat-sens / Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 399.-400. lpp.
