Atšķirības starp "Sufisms" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Sufisms''' (no ar. ''صُوفِيّ - sufis'' - ’’rupja vilna’’ | + | '''Sufisms''' (no ar. ''صُوفِيّ - sufis'' - ’’rupja vilna’’ [apģērbam]) - [[Islams|islamā]] askētu kustība, reliģiski mistiska mācība, kuras praktizētāju - [[Sufiji|sufiju]], - mērķis ir maksimālā tuvība [[Allahs|Dievam]], kas tiek sasniegta ar pašattīrīšanos un mīlestību. Doktrīna radās VIII gs. Radās zemēs, kur pirms islama bijis izplatīts [[budisms]], un izplatījās arābu kalifāta zemēs. Agrīnajā ''sufismā'' vērojamas [[Panteisms|panteisma]] iezīmes, bet, laika gaitā [[Neoplatonisms|neoplatonisma]], [[indiešu filosofija]]s un [[kristietība]]s ideju ietekmē centrālo vietu ieņēma askēze un [[misticisms]]. Reāli eksistē tikai Dievs, bet visas lietas un pārādības ir tikai tā emanācijas - neeksistē nekas, izņemot Dievu; dabas ’’raksts’’ ir vienīgais, kas var apgaismot ikvienu lasītāju; visu reliģiju noslēpums ir gaismas un cilvēkos apslēptā mistiskā spēka atklāšana. Par augstāko dzīves mērķi uzskata ekstātisku saplūšanu ar Dievu, atsakopties no pieķeršanās materiālajai pasaulei, kas traucē piepildīt šo dzīves jēgu. Jāpiespiež sevi attīrīt no tādām cilvēka dabai piemītošajām nelāgajām iezīmēm kā skaudība, naids, dusmas, lepnums, lielīgums, mantkārība, neiecietība pret nabadzīgajiem un neaizsargātajiem, viltība, augstprātība un skopums. Īstam sufijam jābūt iecietīgam, pacietīgam, piedodošam, mīlošam, atturīgam, godbijīgam, pašaizliedzīgam un paļāvīgam uz Dievu. Dažos sufiju ordeņos izstrādāja garīgas disciplīnas metodes mistisko pārdzīvojumu uzturēšanai. Šo ordeņu locekļi, dēvēti par [[derviši]]em, izmanto maģiskās darbības un debesu ķermeņu kustības, simbolisku interpretāciju dejā. ''Sufisms'' lielā mērā ir ietekmējis islama vēsturi kā politiski tā intelektuāli, un sufisms ir jaušams daudzos citos musulmaņu dzīves aspektos. |
Ievērojamākie ''sufisma'' pārstāvji: Suhravardi (XII gs.), Al-Gazali (1059.-1111.), Sufi Alajars († 1720.) u.c. | Ievērojamākie ''sufisma'' pārstāvji: Suhravardi (XII gs.), Al-Gazali (1059.-1111.), Sufi Alajars († 1720.) u.c. | ||
Versija, kas saglabāta 2011. gada 15. marts, plkst. 15.31
Sufisms (no ar. صُوفِيّ - sufis - ’’rupja vilna’’ [apģērbam]) - islamā askētu kustība, reliģiski mistiska mācība, kuras praktizētāju - sufiju, - mērķis ir maksimālā tuvība Dievam, kas tiek sasniegta ar pašattīrīšanos un mīlestību. Doktrīna radās VIII gs. Radās zemēs, kur pirms islama bijis izplatīts budisms, un izplatījās arābu kalifāta zemēs. Agrīnajā sufismā vērojamas panteisma iezīmes, bet, laika gaitā neoplatonisma, indiešu filosofijas un kristietības ideju ietekmē centrālo vietu ieņēma askēze un misticisms. Reāli eksistē tikai Dievs, bet visas lietas un pārādības ir tikai tā emanācijas - neeksistē nekas, izņemot Dievu; dabas ’’raksts’’ ir vienīgais, kas var apgaismot ikvienu lasītāju; visu reliģiju noslēpums ir gaismas un cilvēkos apslēptā mistiskā spēka atklāšana. Par augstāko dzīves mērķi uzskata ekstātisku saplūšanu ar Dievu, atsakopties no pieķeršanās materiālajai pasaulei, kas traucē piepildīt šo dzīves jēgu. Jāpiespiež sevi attīrīt no tādām cilvēka dabai piemītošajām nelāgajām iezīmēm kā skaudība, naids, dusmas, lepnums, lielīgums, mantkārība, neiecietība pret nabadzīgajiem un neaizsargātajiem, viltība, augstprātība un skopums. Īstam sufijam jābūt iecietīgam, pacietīgam, piedodošam, mīlošam, atturīgam, godbijīgam, pašaizliedzīgam un paļāvīgam uz Dievu. Dažos sufiju ordeņos izstrādāja garīgas disciplīnas metodes mistisko pārdzīvojumu uzturēšanai. Šo ordeņu locekļi, dēvēti par dervišiem, izmanto maģiskās darbības un debesu ķermeņu kustības, simbolisku interpretāciju dejā. Sufisms lielā mērā ir ietekmējis islama vēsturi kā politiski tā intelektuāli, un sufisms ir jaušams daudzos citos musulmaņu dzīves aspektos.
Ievērojamākie sufisma pārstāvji: Suhravardi (XII gs.), Al-Gazali (1059.-1111.), Sufi Alajars († 1720.) u.c.
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 399. lpp.
