Atšķirības starp "Titulatūra" versijām

Versija, kas saglabāta 2013. gada 9. janvāris, plkst. 11.38

Titulatūra jeb predikācija – goda uzrunas tradicionālā forma, ar kādu vēršas pie titulētas personas, atbilstoša tās rangam hierarhijā. Dažās monarhijās tiek ievērota joprojām. Pēc titulatūru atbilstības konkrētajā laika posmā un vietā pieņemtajām, varam spriest par dokumenta tapšanas apstākļiem (komplicēts, sasteigts, neprofesionāls u.c.) un autentiskumu (piemēram, ja vēlāku laiku titulatūra attiecināta uz daudz senāku laiku, kad tāda nav bijusi zināma, tas ļauj apšaubīt dokumenta autentiskumu) u.c. avotu analīzes aspektiem. Ar lokālām niansēm, ko noteica titulu pielietojums, Eiropā tas faktiski ir titula papildinājums, kas norāda uz rangu, pat neminot titulu:

• Majestāte (fr. Majesté, angl. Majesty, sp. Maesta, vc. Majestät, kr. Величество) - karaļa un imperatora ranga monarhu predikācija, turklāt vēršanās pie tiem parasti notiek trešajā personā. Vēstulēs un oficiālos dokumentos parasti precizēts, vai tā ir karaliskā (vc. Königliche Majestät, it. reale maesta, fr. royale majesté, an. Royal Majesty, kr. Королевское величество) vai imperatoriskā (ķeizariskā; vc. Kaiserliche Majestät, it. imperiale maesta, an. Imp. Majesty, kr. Императорское величество) majestāte (Austroungārijas imperatori vienlaikus lietoja abas: König. und Kaiserliche Majestät, kr. Императорское и Королевское величество). Dažu valstu monarhi pieņēma īpašas titulatūras. Piemēram, Francijas karaļus uzrunāja kā Ļoti kristīgais karalis (fr. Le roi trés chrétien), Austrijas imperatorus – kā Apustuliskā Majestāte (vāc. Apostolische Majestät), Spānijas karaļus – kā Katoliskā Majestāte (Catolico maesta, kr. Католическое величество).
• Augstība (fr. Altesse royale/impériale, angl. Royal/Imperial Highness, vāc. Königliche/Kaiserliche Hoheit, kr. Королевское/Императорское Высочество) - Monarha nevaldošo brāļu, māsu un bērnu titulatūra. Krievijā imperatori, to bērni un mazbērni bija Imperatoriskās Augstības (kr. Императорское Высочество), savukārt to bērni kā Augstības (kr. Высочество), bet mazbērni – kā Gaišības (kr. Светлость).

Augstākās aristokrātijas titulatūras Eiropā

Anglijā hercogus vēl joprojām uzrunā kā Viņa Žēlastība (angl. His Grace), bet Francijā – kā Augstība (fr. Altesse) vai Gaišā Augstība (fr. Altesse Sérénissime). Vācu zemēs lielhercogi tika uzrunāti kā Karaliskā Augstība (vāc. Königliche Hoheit), savukārt hercogi – kā Augstība (vāc. Hoheit) vai Gaišība (vāc. Durchlaucht – burt. „caurspīdība“), kas attiecās arī uz firstiem. Titulatūra Gaišība (Durchlaucht) pienācās arī Kurzemes un Zemgales hercogiem, turklāt to piešķīra atsevišķi: Ketleru dinastijas laikā to 1656. gadā no Svētās Romas impērijas imperatora Ferdinanda III saņēma Jēkabs, bet Bīronu dinastijas laikā 1738. gadā no imperatora Kārļa VI – Ernsts Johans.

Krievijas impērijā kņaza titulam, atkarībā no statusa, pienācās vai nu uzruna Gaišība (kr. Светлость), vai Spožība (kr. Сиятельство). No Livonijas dzimtām titulatūra Gaišība bija Līvenu dzimtai (imperators Nikolajs I iecēla šajā augstākajā kņazu rangā Mežotnes muižas īpašnieci un imperatora Pāvila I bērnu audzinātāju Šarloti Līvenu). Francijā krievu kņazi lietoja titulatūru Altesse Sérénissime, bet vācu zemēs, attiecīgi – Durchlaucht.

Zemākās aristokrātijas titulatūras Eiropā

Vācu zemēs seno valdošo grāfu dzimtām bija īpaša titulatūra: Erlaucht, savukārt galma grāfus uzrunāja kā Augstdzimušais (vāc. Hochgeboren). Krievijā grāfu titulatūra bija Gaišība (kr. Сиятельство). Anglijā grāfu, baronu un vikontu titulatūra ir Right Honourable.

Vācu zemēs baronu un netitulētās muižniecības titulatūra bija Augstlabdzimušais (vāc. Hochwohlgeboren). Šī forma lietota arī Livonijā. Kurzemes muižniecības imatrikulētās dzimtas kopš XVII gs. sākuma dokumentos uzrunāja ar titulatūru Dižciltīgais (vāc. Edel), bet kopš 1684. gada – Labdzimušais (vāc. Wohlgeboren).

Amatu titulatūras Eiropā

Jau kopš viduslaikiem savas titulatūras bija arī maģistrātu pārstāvjiem, garīdzniekiem un zinātniekiem. Sevišķi krāšņas tās bija baroka laikmetā ar lielu daudzveidību un ceremoniāliem pārspīlējumiem. Piemēram, Rīgas Domā redzamajās XVIII gs. ģerboņu epitāfijās, kuras sākas ar formulu „Zum Gedächtnis des wohledelgebohrnen, gestrengen und wohlweisen …“ (Ļoti dižciltīgi dzimušā, stingrā un ļoti gudrā … piemiņai).

Īpaši komplicēta amatu rangu sistēma ar 14 kategorijām, kuru ieviesa 1722. gadā, bija Krievijas impērijā:

• 1.- 2. klasēm militārajā dienestā - ģenerālfeldmaršaliem, ģenerāļiem un admirāļiem, - bet civilajā dienestā kancleriem, īstenajiem slepenpadomniekiem un virskambarkungiem, galma dienestā galma virsmaršalam u.c. augstākajām amatpersonām titulatūra bija Augstā Ekselence (kr. Высокопревосходительство);
• 3.-4. klasēm militārajā dienestā – ģenerālleitnantiem, ģenerālmajoriem, viceadmirāļiem, - bet civilajā dienestā slepenpadomniekiem, īsteniem valsts padomniekiem, hofmeistariem, staļļmeistariem, virsceremonijmeistariem un kambarkungiem titulatūra bija Ekselence (kr. Превосходительство);
• 5.-8. klasēm militārajā dienestā – no pulkvežiem līdz kapteiņiem un flotes leitnantiem, - civildienestā kolēģiju padomniekiem un asesoriem, galma padomniekiem, bet galma dienestā kambarjunkuriem un ceremonijmeistariem titulatūra bija Augstdzimtība (kr. Высокородие);
• 9.-14. klasēm militārajā dienestā – no štāba kapteiņiem līdz praporščikiem, - civildienestā titulārpadomniekiem, kolēģiju sekretāriem un reģistratoriem, guberņu sekretāriem titulatūra bija Labdzimtība (kr. Благородие).

Romas Katoļu Baznīcas garīdzniecībā joprojām pāvesta titulatūra ir Svētība, kardinālu – Eminence, arhibīskapu un bīskapu – Ekselence, pāvesta mantziņu, kapelānu un goda prelātu – Monsinjors.

Mūsdienās titulatūru Ekselence (fr. Excellence, angl. Excellency, vāc. Exzellenz, kr. Превосходительство) titulatūru piemēro Valsts un Ministru prezidentam, ārlietu ministram un vēstniekiem.

Titulatūru abreviatūras

Sākot ar XX gs. pirmo pusi titulatūras aizvien biežāk saīsina. Piemēram, pie Velsas prinča vārda redzam H.R.H. (angl. His Royal Highness – Viņa Karaliskā Augstība), pie Monako prinča vārda redzam S.A.S. (fr. Son Altesse Sérénissime – Viņa Gaišā Augstība). Monarhistiskos un īpaši konservatīvos preses izdevumos tās lieto arī pie kādreizējo dinastiju pēcnācēju un augstākās aristokrātijas dzimtu pārstāvju vārdiem, piemēram, Napoleona I brāļa Žeroma pēcnācēju vārdiem visai bieži var sastapt klāt S.A.I. (fr. Son Altesse Impériale – Viņa Imperatoriskā Augstība), bet Habsburgu nama erhercogus titulē dubultā, gan kā imperatoriskās, gan kā karaliskās augstības.

Vācijā visai bieži bijušo valdošo dzimtu pārstāvjiem sūtītās ceremoniāla vēstuļu adresēs minēts S.H. (vāc. Seine Hoheit – viņa augstībai) vai S.D. (vāc. Seiner Durchlaucht – viņa gaišībai).

Literatūra

• Lancmanis I., Heraldika. - Neputns, Rīga, 2007., 170.-173. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu

• Titles of European hereditary rulers.
• Hereditary titles - Who's Who of the Noble Classes.
• François Velde. Unequal and Morganatic Marriages in German Law.
• Mark Odegard. A Glossary of European Noble, Princely, Royal, and Imperial Titles.
• Laura A. Wallace. British Titles of Nobility. An Introduction and Primer to the Peerage.
• Richard, 7th Earl of Bradford. Fake titles