Atšķirības starp "Tjurku kaganāts" versijām
m (→Literatūra par šo tēmu) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Tjurku kaganāts''' (no tj. ''Türk xanlïqï''; an. ''Turkic Khaganate''; vc. ''Das Reich der Türken, das Khaghanat der Türken'', kr. ''Тюркский каганат'') – protovalstisks veidojums Eirāzijas stepēs, ko dažkārt literatūrā dēvē par '''Pirmo tjurku kaganātu'''. Izveidojies [[Avāru kaganāts|Avāru kaganāta]] spiediena rezultātā, apvienojot lielu daļu tjurku cilšu zem viena vadoņa - Bumina no Ašinu [[klans|klana]], - varas, un tam 551. gadā sevi pasludinot par [[Ilhans|ilhanu]]. Turpmāko 20 gadu laikā tjurki iekaroja plašas teritorijas no Huanhe upes austrumos līdz Kaspijas jūrai rietumos, turpmākajiem valdniekiem jau dēvējoties par [[Kagans|kaganiem]]. Taču ievērojamus spēkus un enerģiju prasīja nemitīgā iekšējā cīņa par varu, kas neļāva tam attīstīties par stabilu valsti. Ne par kādu centralizētu pārvaldi, fiskālo sistēmu un likumdošanu nebija runas, iekarotāji apmierinājās ar nodevu ievākšanu pakļautajās zemēs. Ap 600. gadu kaganāts sašķēlās divās nestabilās nomadu valstīs: '''Austrumtjurku kaganātā''' (ar centru Mongolijā) un '''Rietumtjurku kaganātā''' (ar centru Septiņupē). Ap 630. gadu [[Tanu impērija]] sagrāva Austrumtjurku kaganātu, bet ap 657. gadu – Rietumtjurku kaganātu. Pēc 680. gada kagana Kutluga no Ašinu dzimtas vadībā tika apvienotas Mongolijas plato mītošās tjurku ciltis un izveidojās t.s. '''Otrais tjurku kaganāts'''. Maksimālo politisko varenību sasniedza kagana Bilges valdīšanas laikā (716-734), kad par tā meslu maksātāju kļuva [[Senā Ķīna]]. Pēc kagana nāves sākās tā mantinieku savstarpējā cīņa par varu – 744. gadā tika nogalināts pēdējais kagans Ozmišs, un valsts sabruka. | + | '''Tjurku kaganāts''' (no tj. ''Türk xanlïqï''; an. ''Turkic Khaganate, Türk Qaghanate''; vc. ''Das Reich der Türken, das Khaghanat der Türken'', kr. ''Тюркский каганат'') – protovalstisks veidojums Eirāzijas stepēs, ko dažkārt literatūrā dēvē par '''Pirmo tjurku kaganātu'''. Izveidojies [[Avāru kaganāts|Avāru kaganāta]] spiediena rezultātā, apvienojot lielu daļu tjurku cilšu zem viena vadoņa - Bumina no Ašinu [[klans|klana]], - varas, un tam 551. gadā sevi pasludinot par [[Ilhans|ilhanu]]. Turpmāko 20 gadu laikā tjurki iekaroja plašas teritorijas no Huanhe upes austrumos līdz Kaspijas jūrai rietumos, turpmākajiem valdniekiem jau dēvējoties par [[Kagans|kaganiem]]. Taču ievērojamus spēkus un enerģiju prasīja nemitīgā iekšējā cīņa par varu, kas neļāva tam attīstīties par stabilu valsti. Ne par kādu centralizētu pārvaldi, fiskālo sistēmu un likumdošanu nebija runas, iekarotāji apmierinājās ar nodevu ievākšanu pakļautajās zemēs. Ap 600. gadu kaganāts sašķēlās divās nestabilās nomadu valstīs: '''Austrumtjurku kaganātā''' (ar centru Mongolijā) un '''Rietumtjurku kaganātā''' (ar centru Septiņupē). Ap 630. gadu [[Tanu impērija]] sagrāva Austrumtjurku kaganātu, bet ap 657. gadu – Rietumtjurku kaganātu. Pēc 680. gada kagana Kutluga no Ašinu dzimtas vadībā tika apvienotas Mongolijas plato mītošās tjurku ciltis un izveidojās t.s. '''Otrais tjurku kaganāts'''. Maksimālo politisko varenību sasniedza kagana Bilges valdīšanas laikā (716-734), kad par tā meslu maksātāju kļuva [[Senā Ķīna]]. Pēc kagana nāves sākās tā mantinieku savstarpējā cīņa par varu – 744. gadā tika nogalināts pēdējais kagans Ozmišs, un valsts sabruka. |
Lielu daļu tā bijušo teritoriju ieņēma un iedzīvotājus pakļāva t.s. [[Uiguru kaganāts]] (745-840). | Lielu daļu tā bijušo teritoriju ieņēma un iedzīvotājus pakļāva t.s. [[Uiguru kaganāts]] (745-840). | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 23. janvāris, plkst. 18.08
Tjurku kaganāts (no tj. Türk xanlïqï; an. Turkic Khaganate, Türk Qaghanate; vc. Das Reich der Türken, das Khaghanat der Türken, kr. Тюркский каганат) – protovalstisks veidojums Eirāzijas stepēs, ko dažkārt literatūrā dēvē par Pirmo tjurku kaganātu. Izveidojies Avāru kaganāta spiediena rezultātā, apvienojot lielu daļu tjurku cilšu zem viena vadoņa - Bumina no Ašinu klana, - varas, un tam 551. gadā sevi pasludinot par ilhanu. Turpmāko 20 gadu laikā tjurki iekaroja plašas teritorijas no Huanhe upes austrumos līdz Kaspijas jūrai rietumos, turpmākajiem valdniekiem jau dēvējoties par kaganiem. Taču ievērojamus spēkus un enerģiju prasīja nemitīgā iekšējā cīņa par varu, kas neļāva tam attīstīties par stabilu valsti. Ne par kādu centralizētu pārvaldi, fiskālo sistēmu un likumdošanu nebija runas, iekarotāji apmierinājās ar nodevu ievākšanu pakļautajās zemēs. Ap 600. gadu kaganāts sašķēlās divās nestabilās nomadu valstīs: Austrumtjurku kaganātā (ar centru Mongolijā) un Rietumtjurku kaganātā (ar centru Septiņupē). Ap 630. gadu Tanu impērija sagrāva Austrumtjurku kaganātu, bet ap 657. gadu – Rietumtjurku kaganātu. Pēc 680. gada kagana Kutluga no Ašinu dzimtas vadībā tika apvienotas Mongolijas plato mītošās tjurku ciltis un izveidojās t.s. Otrais tjurku kaganāts. Maksimālo politisko varenību sasniedza kagana Bilges valdīšanas laikā (716-734), kad par tā meslu maksātāju kļuva Senā Ķīna. Pēc kagana nāves sākās tā mantinieku savstarpējā cīņa par varu – 744. gadā tika nogalināts pēdējais kagans Ozmišs, un valsts sabruka.
Lielu daļu tā bijušo teritoriju ieņēma un iedzīvotājus pakļāva t.s. Uiguru kaganāts (745-840).
Literatūra par šo tēmu
- Jesse Russel, Ronald Cohn. Tong Yabghu Qaghan. - Book on Demand: Miami, 2012. ISBN 5510680318
- Baumer Christoph. The History of Central Asia: The Age of the Silk Roads. - I.B.Tauris & Co Ltd., 2014. ISBN 9781780768328
- Jesse Russell, Ronald Cohn. Third Perso-Turkic War. - Book on Demand, 2003. ISBN 9785510677430
- Sören Stark. On Oq Bodun. The Western Türk Qaghanate and the Ashina Clan. // Archivum Eurasiae Medii Aevi. Vol. 15, 2006/2007, ISSN 0724-8822, P. 159–172.
- Sören Stark. Die Alttürkenzeit in Mittel- und Zentralasien. Archäologische und historische Studien (Nomaden und Sesshafte. Bd. 6). - Reichert: Wiesbaden, 2008, ISBN 978-3-89500-532-9
- Гумилёв Л.Н. Древние тюрки. - Издательский Дом «Кристалл»: СПб., 2002. - С. 576. - ISBN 5-9503-0031-9
- Гумилёв Л.Н. Великая распря в первом тюркском каганате в свете византийских источников. // Византийский временник. 1961, Т. XX., С. 75-89.
- Ганиев Р.Т. Восточно-тюркское государство в VI-VIII вв. - Издательство Уральского университета: Екатеринбург, 2006. - С. 152. - ISBN 5-7525-1611-0
- Кляшторный С.Г. История Центральной Азии и памятники рунического письма. – Филологический факультет СПбГУ: СПб., 2003
