Troickas bataljons

Imantas pulka un Troickas bataljona karavīru maršruts ceļā uz Latviju

1. Latvijas atbrīvošanas bataljons jeb Troickas bataljons (kr. Латышский (Троицкий) стрелковый батальон) jeb 1. atsevišķais bataljons (1-й Отдельный Троицкий латышский батальон) - no latviešiem komplektēta karaspēka vienība Sibīrijā, Čehoslovāku korpusa sastāvā laikā no 1919. līdz 1920. gadam.

Pēc Samaras ieņemšanas 1918. gada vasarā Čehu korpusa vadība vērsās pie Sibīrijas pašpārvaldes iestādēm ar atbalstu idejai izveidot latviešu nacionālās karaspēka vienības. No 16.-18. augustam norisa latviešu (Sibīrijā tajā laikā bija vairāk nekā 100 000 latviešu kolonistu un bēgļu, kas pašorganizējās paši savās padomēs) pārstāvju sarunas ar Krievijas Satversmes Sapulces locekli Bruževiču un Čehu korpusa pārstāvi Vlachaku. Augustā sākās organizēšanas priekšdarbi, ko uzsāks speciāla komisija Samarā un oktobrī šī darba turpināšanu uzņēmās Rietumsibīrijas un Urālu Latviešu Nacionalā padome Omskā, kas, ievērojot jau zināmu Krievijas aprindu nelabvēlību pret nacionālā karaspēka formēšanu, panāca formālu militāri politisku līgumu, ka formējamais bataljons tika iekļauts kā autonoma daļa čehu armijā. Ar Sibīrijas Pagaidu valdības kara departamenta (военное ведомство Временного Сибирского правительства) priekšnieka ģenerāļa Galkina 1918. gada 1. oktobra rīkojumu Nr.109. tika dota atļauja Sibīrijas armijas sastāvā formēt latviešu strēlnieku pulkus. Par 1. latviešu bataljona formēšanas vietu tika izvēlēta Troicka (Троицк) Orenburgas guberņā (mūsd. Čeļabinskas apgabals). Pēc Goppera atteikšanās uzņemties vienības organizēšanu, štabskapitans P.Dardzāns (bij. 1. Daugavgrīvas pulka komandieris) 15. oktobrī parakstīja pavēli "Latvijas karaspēka" pirmajai vienībai. Tā kā Goppers atteicās arī uzņemties kara padomes vadību, to 1. novembrī uzņēmās bijušais 5. latviešu strēlnieku pulka komandieris kapitans J.Briedis.

1919. gada 16. novembrī Sibīrijas armijas virspavēlnieks V.Boldirevs (В.Г. Болдырев) deva rīkojumu izformēt latviešu vienību Troickā – „finanšu grūtību, apģērba un ieroču trūkuma, kā arī frontes daļu nepilnīgas komplektācijas dēļ“, - un iekļaut tā personālsastāvu (13 virsnieki, 4 kara ierēdņi un 28 instruktori un kareivji) formējamā 2. Urālu kadru pulkā (2-й Уральский кадровый полк). Taču štabskapitanam Dardzānam izdevās panākt, ka jau saformētā latviešu vienība pārgāja tiešā Čehu korpusa pakļautībā un turpināja rekrutēšanu. Šajā pašā 16. novembrī SULNP parakstīja vienošanos ar Čehoslovākijas Nacionālās Padomes Krievijas nodaļu par latviešu karaspēka vienību apgādi. Pa ceļam uz Vladivostoku, pieaugot personālsastāvam (pavasarī vienībā bija jau 31 virsnieks un 710 kareivji), bataljons pārdēvēts par 1. Latvijas atbrīvošanas pulku (apzīmējums "Latvijas atbrīvošanas" tā arī neiegājās, un vienību turpināja dēvēt vienkārši par 1. latviešu strēlnieku pulku: 1-й Латышский стрелковый полк). Ieradies Latvijā, 1920. gada 1. augustā pulks tika izformēts: daļu demobilizēja vai ieskaitīja citās karaspēka daļās, bet pārējos nosūtīja uz Latgales fronti robežapsardzībai (līdz miera līguma noslēgšanai), 1922. gadā kā 3. bataljons iekļauts Aizputes kājnieku pulkā.