Atšķirības starp "Ulmaņa režīms" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
 
'''Ulmaņa režīms''' - apzīmējums politiskajai sistēmai Latvijas Republikā laikā no 1934. gada maija līdz 1940. gada jūnijam, kad valstī pastāvēja [[Ulmanis Kārlis|K.Ulmaņa]] ieviestā [[Autoritārisms|autoritārā]] pārvaldes sistēma. Pec ārkārtas stāvokļa pasludināšanas tika apturēta Satversmes darbība, aizliegtas visas politiskās partijas un atlaista Saeima, bet likumdošanas funkcijas Satversmes 81. panta kartībā uzņēmās Ministru kabinets.
 
'''Ulmaņa režīms''' - apzīmējums politiskajai sistēmai Latvijas Republikā laikā no 1934. gada maija līdz 1940. gada jūnijam, kad valstī pastāvēja [[Ulmanis Kārlis|K.Ulmaņa]] ieviestā [[Autoritārisms|autoritārā]] pārvaldes sistēma. Pec ārkārtas stāvokļa pasludināšanas tika apturēta Satversmes darbība, aizliegtas visas politiskās partijas un atlaista Saeima, bet likumdošanas funkcijas Satversmes 81. panta kartībā uzņēmās Ministru kabinets.
 +
 +
== Ekonomika ==
  
 
1934. gada 29. maijā tika pieņemti jau sagatavotie "Noteikumi par kooperativo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu”. Šie noteikumi [[Kooperatīvu revīzijas padome]]i vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrības iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos. Līdz ar to šo savienību pārstaāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas, kas nodrošināja valsts pārstāvju vairākumu Revīzijas padomē. 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. Valdība sāka diktēt, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt.
 
1934. gada 29. maijā tika pieņemti jau sagatavotie "Noteikumi par kooperativo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu”. Šie noteikumi [[Kooperatīvu revīzijas padome]]i vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrības iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos. Līdz ar to šo savienību pārstaāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas, kas nodrošināja valsts pārstāvju vairākumu Revīzijas padomē. 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. Valdība sāka diktēt, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt.
  
 
Ar 1935. gada likumu par ''Tirdzniecības un rūpniecības kameras'' un ''Amatniecības kameras'' izveidošanu ieviesa pēc Itālijas parauga valsts ekonomikā korporatīvo sistēmu, izveidojot Tirdzniecības un rupniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslas, ka arī Profesiju [[kamera]]s. Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tik tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības. Ar ''kameras'' nodibināšanu sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai  to vietā stātos centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tanī pašā laikā izdeva likumus par ''Valsts saimniecisko padomi'' kā augstāko orgānu visu saimniecisko kameru darbības saskaņošanai. Katrai ''kamerai'' bija savi specifiski uzdevumi un tiesības, piemēram, ''Lauksaimniecības kamerai'' bija paredzēti 27 uzdevumi. Turpinājās arī lauksaimniecību biedrību likvidēšana. K.Ulmanis postulēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, jo tās ir tikai valsts sankcionētas pārvaldības iestādes, bet tai pat laikā lika saprast, ka kamerām jābūt par valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājiem. Ideoloģiski uzdevumi bija arī ''Darba kamerai'', kura sāka darboties 1936. gada vasarā. Tās uzdevumos ietilpa pārstāvēt darba spēka intereses valsts, pašvaldības un citas publiski tiesiska rakstura iestādes. Līdzīgi citām kamerām arī ''Darba kamerai'' bija jādod uz valsts un pašvaldības iestāžu pieprasījuma atsauksmes par likumiem, likumprojektiem, rīkojumiem, principiāliem sodiem saimnieciskās politikas laukā. 1938. gada 5. maijā nodibināja ''Rakstu kameru'', ''Mākslas kameru'' un ''Profesiju kameru''. Pretstatā 4 saimnieciskajām, šo ''kameru'' uzdevums bija kultūras dzīves sakārtošana, uzraudzīšana, pašcenzēšana, kā arī literatūras mākslas izpratnes padziļināšana, kopšana un veicināšana. ''Profesiju kameras'' uzdevums bija katras profesijas garīga, tiesiska un saimnieciskās dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšana un kārtošana.
 
Ar 1935. gada likumu par ''Tirdzniecības un rūpniecības kameras'' un ''Amatniecības kameras'' izveidošanu ieviesa pēc Itālijas parauga valsts ekonomikā korporatīvo sistēmu, izveidojot Tirdzniecības un rupniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslas, ka arī Profesiju [[kamera]]s. Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tik tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības. Ar ''kameras'' nodibināšanu sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai  to vietā stātos centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tanī pašā laikā izdeva likumus par ''Valsts saimniecisko padomi'' kā augstāko orgānu visu saimniecisko kameru darbības saskaņošanai. Katrai ''kamerai'' bija savi specifiski uzdevumi un tiesības, piemēram, ''Lauksaimniecības kamerai'' bija paredzēti 27 uzdevumi. Turpinājās arī lauksaimniecību biedrību likvidēšana. K.Ulmanis postulēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, jo tās ir tikai valsts sankcionētas pārvaldības iestādes, bet tai pat laikā lika saprast, ka kamerām jābūt par valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājiem. Ideoloģiski uzdevumi bija arī ''Darba kamerai'', kura sāka darboties 1936. gada vasarā. Tās uzdevumos ietilpa pārstāvēt darba spēka intereses valsts, pašvaldības un citas publiski tiesiska rakstura iestādes. Līdzīgi citām kamerām arī ''Darba kamerai'' bija jādod uz valsts un pašvaldības iestāžu pieprasījuma atsauksmes par likumiem, likumprojektiem, rīkojumiem, principiāliem sodiem saimnieciskās politikas laukā. 1938. gada 5. maijā nodibināja ''Rakstu kameru'', ''Mākslas kameru'' un ''Profesiju kameru''. Pretstatā 4 saimnieciskajām, šo ''kameru'' uzdevums bija kultūras dzīves sakārtošana, uzraudzīšana, pašcenzēšana, kā arī literatūras mākslas izpratnes padziļināšana, kopšana un veicināšana. ''Profesiju kameras'' uzdevums bija katras profesijas garīga, tiesiska un saimnieciskās dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšana un kārtošana.
 +
 +
1936. gadā tika īstenota lata kursa devalvācija, pazeminot to pret Lielbritānijas mārciņu līdz līmenim, kāds bija pirms 1931. gada. Tas veicināja Latvijas preču eksportu, lai gan arī nedaudz palielināja cenu īmeni iekšējā tirgū.
  
 
[[Kategorija:Politiskie režīmi]]
 
[[Kategorija:Politiskie režīmi]]

Versija, kas saglabāta 2010. gada 15. marts, plkst. 07.16

Ulmaņa režīms - apzīmējums politiskajai sistēmai Latvijas Republikā laikā no 1934. gada maija līdz 1940. gada jūnijam, kad valstī pastāvēja K.Ulmaņa ieviestā autoritārā pārvaldes sistēma. Pec ārkārtas stāvokļa pasludināšanas tika apturēta Satversmes darbība, aizliegtas visas politiskās partijas un atlaista Saeima, bet likumdošanas funkcijas Satversmes 81. panta kartībā uzņēmās Ministru kabinets.

Ekonomika

1934. gada 29. maijā tika pieņemti jau sagatavotie "Noteikumi par kooperativo sabiedrību un to savienību darbības ierobežošanu”. Šie noteikumi Kooperatīvu revīzijas padomei vai tieslietu ministram deva tiesības atcelt organizāciju vēlētos valdes, padomes un revīzijas komisijas locekļus, to vietā ieceļot citas personas, ka arī tiesības kooperatīvās sabiedrības iecelt pilnvarniekus, kurus šīm sabiedrībām bija jāalgo un kuriem bija dotas lielas pilnvaras. Bez tam vairākām nelielām kooperatīvu savienībām tika liegtas tiesības veikt revīzijas savos kooperatīvos. Līdz ar to šo savienību pārstaāvji tika izslēgti no Kooperatīvu Revīzijas padomes, kas darbojas pie Tieslietu ministrijas, kas nodrošināja valsts pārstāvju vairākumu Revīzijas padomē. 1937. gadā valdība pieņēma likumu “Par kopdarbības sabiedrībām un to savienībām”, kas paredzēja koncesijas sistēmas ieviešanu, bez tam esošajām biedrībām bija jāpāriet uz valdības izdotajiem normālstatūtiem. Atļaujas lauksaimniecības biedrību dibināšanai izsniedza vai varēja neizsniegt Lauksaimniecibas ministrija. Katrai biedrībai bija jābūt valdības apstiprinātā kooperatīvu savienībā. Izslēgšana no savienības nozīmēja automātisku biedrības likvidāciju. Valdība sāka diktēt, ko un cik jāražo, un kā to labāk darīt.

Ar 1935. gada likumu par Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Amatniecības kameras izveidošanu ieviesa pēc Itālijas parauga valsts ekonomikā korporatīvo sistēmu, izveidojot Tirdzniecības un rupniecības, Lauksaimniecības, Amatniecības, Darba, Rakstu un mākslas, ka arī Profesiju kameras. Tika norādīts, ka tām jāievēro Latvijas valsts specifiskie apstākļi un intereses, kādas nospraudusi valdība, un valsts interesēs ir iejaukties un prasīt atbildību ikvienam privātuzņēmumam, kā tas tik tiek vadīts, kā tas pilda pienākumus un valsts prasības. Ar kameras nodibināšanu sākās tirdzniecības un rūpniecības biedrību likvidēšana, lai to vietā stātos centralizētas un kamerai pakļautas apvienības. Tanī pašā laikā izdeva likumus par Valsts saimniecisko padomi kā augstāko orgānu visu saimniecisko kameru darbības saskaņošanai. Katrai kamerai bija savi specifiski uzdevumi un tiesības, piemēram, Lauksaimniecības kamerai bija paredzēti 27 uzdevumi. Turpinājās arī lauksaimniecību biedrību likvidēšana. K.Ulmanis postulēja, ka kameras nevajagot jaukt ar valsts iestādēm, jo tās ir tikai valsts sankcionētas pārvaldības iestādes, bet tai pat laikā lika saprast, ka kamerām jābūt par valdības nodomu un ideoloģijas atbalstītājiem. Ideoloģiski uzdevumi bija arī Darba kamerai, kura sāka darboties 1936. gada vasarā. Tās uzdevumos ietilpa pārstāvēt darba spēka intereses valsts, pašvaldības un citas publiski tiesiska rakstura iestādes. Līdzīgi citām kamerām arī Darba kamerai bija jādod uz valsts un pašvaldības iestāžu pieprasījuma atsauksmes par likumiem, likumprojektiem, rīkojumiem, principiāliem sodiem saimnieciskās politikas laukā. 1938. gada 5. maijā nodibināja Rakstu kameru, Mākslas kameru un Profesiju kameru. Pretstatā 4 saimnieciskajām, šo kameru uzdevums bija kultūras dzīves sakārtošana, uzraudzīšana, pašcenzēšana, kā arī literatūras mākslas izpratnes padziļināšana, kopšana un veicināšana. Profesiju kameras uzdevums bija katras profesijas garīga, tiesiska un saimnieciskās dzīves prasību un vajadzību pārstāvēšana un kārtošana.

1936. gadā tika īstenota lata kursa devalvācija, pazeminot to pret Lielbritānijas mārciņu līdz līmenim, kāds bija pirms 1931. gada. Tas veicināja Latvijas preču eksportu, lai gan arī nedaudz palielināja cenu īmeni iekšējā tirgū.