Vācbaltieši

No ''Vēsture''
Versija 2019. gada 17. augusts, plkst. 08.48, kādu to atstāja Buks Artis (Diskusija | devums)
(izmaiņas) ← Senāka versija | skatīt pašreizējo versiju (izmaiņas) | Jaunāka versija → (izmaiņas)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Heimatortskarte.jpg

Vācbaltieši (vc. die Deutschbalten, kr. остзейцы, Балтийские немцы, Прибалтийские немцы), pašnosaukumā baltieši (die Balten),[1] - vācu valodā runājošie iedzīvotāji mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā.

Veidojās Livonijā - Kurzemē, Vidzemē un Igaunijā, - kā lokālās kārtu sabiedrības sabiedrības elite kopš 14. gs., saplūstot kopumā ar vienotu kultūru un mentalitāti Livonijā ieceļojušo vācu, zviedru, franču, britu, skotu, krievu u.c. ieceļotāju[2], kā arī vietējo līvu, latviešu un igauņu sentautu pārstāvjiem, un iekļāvās vāciskajā Ziemeļeiropas kultūras telpā, veidojot savdabīgā vācu valodas dialektā runājošu kopumu ar savu kultūru un mentalitāti. Zemniekus Livonijā dēvēja par "latviešiem" vai "igauņiem", bet visas pārējās izglītībā un mantiskā ziņā augstāk stāvošās kārtas tika dēvētas par "vāciem".

Etnoģenēzes process ritēja no viduslaikiem līdz jaunākajiem laikiem, visu laiku no Eiropas pienākot jaunam komponentam, kā arī asimilējot izglītotāko latviešu un igauņu daļu. Principā 17.-19. gs. katrs "latvietis" (t.i. zemnieks, Landvolk), kurš ieguva izglītību, t.i. ieguvis "vāciskumu" (Deutschtum), un "izsitās uz augšu", automātiski pārgāja uz vācu valodu un kļuva par "vācieti" jeb, kā mūsdienās teiktu, vācbaltieti. Taču kārtu saplūšanas procesu ievērojami bremzēja reliģiskais un sociālais aspekts. Pēc Reformācijas tika nodalītas vācu draudzes no nevācu draudzēm, savukārt pēc Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas iekļaušanas Krievijas impērijā, vietējās sabiedrības vāciski runājošā elite "iekonservējās" kārtu tradīciju sargāšanā. Tas bija efektīvākais līdzeklis cīnā pret rusifikāciju un zemes autonomijas ierobežošanu, taču vienlaikus kārtu privilēģiju un separācijas saglabāšana samazināja sociālo liftu skaitu un nošķīra latviski un igauniski runājošos iedzīvotājus no vāciski runājošajiem, sadalot sabiedrību divās "kastās", kaut kultūra bija viena.

Kā jau sabiedrība ar izteiktām viduslaiku iezīmēm, nacionālās pašidentifikācijas jautājums te nepastāvēja. Paši sevi asociēja sevi ar noteiktu teritoriju: Kurzemē dzīvojošie sevi dēvēja par kurzemniekiem (Kurländer), bet Vidzemē dzīvojošie – par vidzemniekiem (Livländer), savukārt ārpus dzimtenes pozicionējās kā baltieši (die Balten). Pirmo reizi šis apzīmējums parādās 1845. gadā, pašpozicionējoties jaunajā situācijā (krievu, vācu, latviešu un igauņu dzimstošā politiskā nacionālisma fons). Šajā pašā laikā ieviešas kopīgs apzīmējums Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām – "Baltija". Apzinājās savu vāciskumu (Deutschtum) un piederību vācu kultūras telpai. Šī iemesla dēļ citur viņus uztvēra kā vāciešus. 19. g. otrajā pusē par "baltiešiem" sāka dēvēt arī latviešus, lietuviešus un igauņus, tāpēc šis apzīmējums zaudēja savu sākotnējo nozīmi, to aizvietojot ar "vācbaltieši", t.i. "vācu [valodas] baltieši" (deutsche Balten, jeb die Deutschbalten).

Raksturojot šo etnisko grupu, tiek izcelts korporatīvais aspekts, jo Baltijas vāciešu kopības spēks esot slēpies tieši ciešajos korporatīvā rakstura sakaros starp atsevišķām personībām, ģimenēm, interešu grupām, taču tas vairāk attiecas uz bruņniecībai un muižniecībai piederīgajiem (kas veidoja noslēgtu korporāciju pašu vācbaltiešu vidū), jo literāti (vienkārši ļaudis ar augstāku izglītību), amatnieki un tirgotāji līdz 19. gs. otrajai pusei dēvēja par "mazvāciešiem". Ievērojamu lomu vācbaltiešu kultūras veidošanā un konsolidēšanā spēlēja Tērbatas vācu universitāte. Līdz XX gs. pirmajai pusei vācbaltieši veidoja reģiona saimniecisko, politisko un intelektuālo eliti (XIX gs. baltiešu skaits ievērojami palielinājās, tajos iekļaujoties izglītību guvušajiem zemniekiem, kas pārcēlās uz pilsētām un iekļāvās vācu valodas telpā). Būt vācbaltietim vairāk nozīmēja kultūras, izglītības un sociālās kārtas piederību, - gluži vienkārši Baltijā jebkurš izglītots cilvēks ikdienā runāja vāciski un uzskatīja sevi par baltieti, un situācija mainījās tikai līdz ar igauņu un latviešu politiskā nacionālisma dzimšanu XIX gs. otrajā pusē, šīm etniskajām grupām norobežojoties no zemes iedzīvotāju sociālās elites un atstumjot to.

1905. gada revolūcijas laikā tikai par piederību "kungu kārtai" tika nogalināti 82 vācbaltieši, nodedzinātas 117 muižas. Pirmā pasaules kara laikā Krievijas impērijā vācbaltiešu tiesības tika ievērojami ierobežotas un tie ievērojami diskriminēti kā etniska grupa (skat. likvidācijas likumi). Šajā laikā parādās arī vācbaltiešu politiskais nacionālisms, bet pati vācbaltiešu sabiedrība sašķēlās - vieni pozicionējās kā baltieši, kam ar Vāciju ir tikai valodas saistība (no 119 Kurzemes bruņniecības matrikulā reģistrētajām dzimtām 60 bija nevācu izcelsmes), bet daļa sāka identificēt sevi ar vāciešiem.

1897. gadā, kad Krievijas impērijā sāka uzrādīt tautību, Baltijas guberņās bija reģistrēti 166 000 vācbaltiešu, uz 1914. gada sevi par vācbaltiešiem atzina 120 191 iedzīvotāji. Kopiena smagi cieta 1. pasaules kara laikā (skat. likvidācijas likumi) Krievijas impērijā, pēc kara LSPR laikā: 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma. Tos vajāja jau nevis pēc šķiriskās, bet etniskās piederības, genocīdā fiziski iznīcinot lielāko daļu vācbaltiešu padomju varas teritorijā (skat. Zaķusalas koncentrācijas nometne, Mītavas nāves gājiens, Ventspils slaktiņš).

1918.-1919. gados baltieši veidoja jaunizveidotās Latvijas Republikas bruņoto spēku - Latvijas zemessardzes (t.s. Baltijas landesvēra) - pamatsastāva lielāko daļu[3], sakaujot LSPR armiju un nodrošinot valsts pastāvēšanu. Starpkaru periodā vācbaltiešu skaits genocīda un emigrācijas dēļ bija samazinājies vairāk nekā uz pusi, to vēsturiskās privilēģijas tika likvidētas, agrārreformas un Ulmaņa apvērsuma rezultātā zaudēja vadošās pozīcijas tautsaimniecībā, administratīvām metodēm tika izspiesti no kultūras telpas[4]. Tikai 1922. gadā vācbaltiešiem ar likumu piešķīra vispārējas vēlēšanu tiesības. Ievērojamā daļā vācbaltiešu izplatījās vācu nacionālisms un sarūgtinājums pret Latvijas valsti, kas viņus bija "piekrāpusi". Taču arī turpmāko desmitgadi baltieši bija izglītotākā Latvijas iedzīvotāju daļa, elite, kurai bija ļoti spēcīgas pozīcijas valsts ekonomikā un citās nozarēs.

Saskaņā ar 1939. gada 30. oktobra Latvijas un nacistiskās Vācijas līgumu, tika pakļauti ekspatriācijai, t.i. bija spiesti uz visiem laikiem pamest dzimteni, izceļojot, lielākoties uz valodas ziņā radniecīgo Vāciju (kas varēja atļauties, uz citām zemēm). 1939.–1940. gada ziemā Latviju atstāja aptuveni 47-50 000 baltiešu, Latvijas pilsoņu (līdz piespiedu izceļošanai Latvijā dzīvoja, kā 1939. gada oktobrī rakstīja žurnāls "Atpūta", 62 118 baltiešu). Otrs izceļošanas vilnis bija jau pēc Latvijas okupācijas, 1941. gadā. Vācijā ieceļojušajiem vācbaltiešiem (aptuveni 70% no visiem izceļotājiem) Gotenhāfenā nācās iziet rasu tīrības pārbaudi. No 100 iespējamiem vāciskuma punktiem vācbaltiešiem bija tikai 65 (35% bija nevāciskas izcelsmes), kas ievērojami ierobežoja to karjeras iespējas Vācijā (piemēram, vācbaltiešiem bija grūtības iestāties NSDAP).

XX gs. pirmajā pusē daļa vācbaltiešu letonizējās vai pārigauņojās, nomainot ne tikai valodu, bet pat uzvārdus[5] u.c. etniskās piederības rādītājus, savukārt atlikusī daļa transformējās tādā kā subetnosā jeb maztautā, kas nebija ne vācieši, ne latvieši, bet paši par sevi. Kā etniska grupa pastāv vēl mūsdienās, dzīvojot trimdā, saglabājot savu "baltiskumu" (Baltentum), kaut ievērojami sarukuši skaitā. Pastāv virkne sabiedrisko organizāciju, kas ļauj vācbaltiešiem arī svešumā saglabāt savu baltiskumu, Getingenē darbojas Baltijas vēstures komisija, kas nodarbojas ar vācbaltiešu vēstures pētīšanu. Jau vairāk nekā 70 gadus iznāk gadagrāmata "Jahrbuch des baltischen Deutschtums".

Skat. arī: Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, Baltijas vēstures un senatnes pētniecības biedrība, Likvidācijas likumi, Baltijas landesvērs, Vācbaltiešu izceļošana

Atsauces un piezīmes

  1. 20. gs. 30.-40. gados Vācijas propagandas iespaidā sākti dēvēt arī par baltvāciešiem jeb Baltijas vāciešiem (vc. Baltendeutsche)- die Deutschbalten sāka aizvietot ar Baltendeutsche - uzsverot, ka visi vācieši pasaulē esot vienas tautas daļa, un nekādu tur subetnisku atsevišķu elementu nav. Šo apzīmējumu pārņēma arī daļa žurnālistu Latvijā 30. gadu otrajā pusē.
  2. "(..) veselas dzimtas kā Gillemond de Villebois, Clapier de Colongues, Girard de Soucanton, Grandidier, de la Trobe ir franču izcelsmes, citi, kā Loewis of Menar, Armstaed, Carlyle, Pierson of Balmadis ir angļu, Barclay skotu izcelsmes - nemaz nerunājot par daudzajām zviedru dzimtām, kas pie mums apmetušās un iedzīvojušās. Par kādām tīrām vācu asinīm pie mums, baltiešiem, vispār nevar būt ne runas, drīzāk par krāšņu, visu iespējamo sastāvdaļu konglomerātu." - Fēgezaks Z. fon., Senči un pēcteči. - Vesta-LK: Rīga, 2011., 393. lpp.
  3. 1919. gada martā Latvijas zemessardzē dienēja aptuveni 3000 vācbaltiešu (80% no LR bruņoto spēku sastāva), bet 1920. gada janvārī - 4700 (5,7% Latvijas armijas); 54 apbalvoti ar LkO (apbalvoja tikai par varonību pēc 1919. gada jūlija), vairāk nekā 200 krita cīņās ar lieliniekiem.
  4. Piemēram, vēsturnieka Arbuzova padzīšana no pasniedzēja darba LU, Kurzemes literatūras un mākslas biedrības likvidācija, 1931. gadā vācbaltiešu draudzei Doma baznīcas atņemšana, 1935. gadā sākusies vācbaltiešu arhīvu konfiskācija, uzņēmumu piespiedu pārņemšana u.tml.
  5. Piemēram, Grīnbergi kļuva par Zaļkalniem u.tml.

Avoti un literatūra par šo tēmu

  • LVVA, 5921. f. (Vācbaltiešu tautas apvienība Latvijā, 1912.–1941. g.)
  • LVVA, 2570. f. (LR Ārlietu ministrijas Administratīvais departaments un līgumu departaments), 3. apr., 368. l. (1939. g. 30. oktobra līgums par vācu tautības Latvijas pilsoņu pârvietošanu uz Vāciju; u.c.), 1.–25. lp.; Valdības Vēstnesis. 1939. 30. okt.
  • Cerūzis R. Vācu faktors Latvijā (1918-1939). - LU Akadēmiskais apgads: Rīga, 2004. ISBN 978-9984-770-52-9
  • Feldmanis I. Vâcbaltiešu izceļošana. // Latvijas Arhîvi. 1994. Nr4
  • Feldmanis I. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939 – 1941). - LU Akadēmiskais apgāds, Rīga, 2012. ISBN 978-9984-45-598-3
  • Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmâk – LVVA), 1367. f. (LR Finanšu ministrijas Muitas departaments, 1913.–1942. g.), 4. apr., 3233. l. (Sarakste par vācu tautības pilsoņu - izceļotāju mantām, 16.10.1938.–30.12.1939.)
  • Burija A. 1939. gada Lielā izceļošana. // Liepājas kalendārs 1999. gadam. - Liepāja, 1998.
  • Taube A. fon, Tomsons Ē. Vācbaltieši Latvijā un Igaunijā. // Svētdienas Rīts: Rīga, 1993. - 47 lpp.
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689-1887. - Vesta LK: Rīga, 2011. - 416 lpp. ISBN 9934813971
  • Fēgezaks Zigfrīds, fon. Baltiešu gredzens. - Vesta-LK: Rīga, 2013., ISBN 9789934829680
  • Evija Ziemele. Vācbaltiešu izceļošanas diskurss laikrakstā “Rigasche Rundschau” laikā no 1939. gada 9. oktobra līdz 7. novembrim. // Latvijas preses vēsture: diskursi un identitātes. / O.Skudra - LU SPPI: Rīga, 2010., 98.-123. lpp.
  • Ojārs Skudra. Baltvācu preses refleksijas par Latvijas Republikas dibināšanas gadskārtām (20. gs. 20.–30. gadi). // Latvijas arhīvi. 2008. Nr.4. 102.-123. lpp. ISSN 1407-2270
  • Kārlis Zvirgzdiņš. Vācbaltiešu arhīvu pārņemšana valsts glabāšanā (1935. gada rudens). // Latvijas arhīvi. 2009. Nr.3. 52.-73. lpp. ISSN 1407-2270
  • Feldmanis I. Vācu vēsturnieki par nacisma ietekmi Latvijas vāciešos // Latvijas Vēsture. - 1991. - Nr. 2. - 40.-46. lpp
  • Lencs V. Bermonts un vācbaltieši 1919. gadā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1992. Nr.4., 91.-99. lpp.
  • Stradiņš Jānis. Vācbaltieši, Rīga un Latvija. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.1., 191.-194. lpp.
  • Feldmanis Inesis. Ulmaņa autoritārās valdības antivāciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1993. Nr.3., 112.-121. lpp.
  • Butulis Ilgvars. Baltvācieši latviešu presē no 1930. līdz 1934. gadam. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1997. Nr.4., 108.-127. lpp.
  • Dribins, L., Spārītis, O. Vācieši Latvijā. - LU Filozofijas un socioloģijas institūts. Etnisko pētījumu centrs. Rīga : [b. i.], 2000. 57.lpp. ISBN 9984543560
  • Jānis Straubergs. Baltvācu izcelšanās. // Rīts, 06.01.1937.; Bez dabiska pamata. Turpat, 07.01.1937.; Pārtautotie latvieši. Turpat, 08.01.1937.; Turīgo latviešu ievilkšana vāciešos. Turpat, 09.01.1937.; Atlauzts zars. Turpat, 10.01.1937.
  • Vācbaltieši Latvijā (1918–1941). / Sērija: Vēstures avoti augstskolai, VIII sējums / sast. Dr. hist. Inesis Feldmanis - Latvijas Universitātes akadēmiskais apgāds: Rīga, 2016., 246 lpp.
  • Treijs Rihards. Vācbaltieši Latvijas brīvvalsts ārpolitiskajā dienestā. // Latvijas vēstnesis. 2003., Nr.49, Nr.50
  • Feldmanis Inesis. Ulmaņa autoritārās valdības antivāciskie pasākumi. // Latvijas vēstures institūta žurnāls, 1993., Nr3. - 112.-121. lpp.
  • Baiba Jaunslaviete. Ieskats vācbaltiešu dziesmu svētku vēsturē. // Mūzikas akadēmijas raksti. - Latvijas Mūzikas akadēmija: Rīga, 2007. 33.-53. lpp. ISBN 978–9984–588–38–4
  • Karls Oto Šlaus. Lielinieku laiki Jelgavā: 1919. gada 9. janvāris – 18. marts. - Harro fon Hiršheita izdevniecība, 1999.
  • 800 gadi. Mūsu kopējā Rīga. : vācbaltiešu autoru apcerējumi - Karla Širrena biedrība Līneburgā: Rīga, 2001.
  • Daija Pauls. Latvieši un vācbaltieši 19. un 20. gadsimta mijas literārajā kultūrā. // Kalnačs B., Daija P., Eglāja-Kristsone E., Vērdiņš K. Fin de siècle : literārā kultūra Latvijā. - LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts: Rīga, 2017, 99.-201. lpp. ISBN 978-9984-893-31-0
  • Vācbaltietes Luīzes Meijeres atmiņas par 1919. gada notikumiem Latvijā. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 2018, Nr. 2 (107)

  • Аndreeva N.S. The Baltic German Nobility and Russia's Policies in the Early 20th Century // Social Sciences. A Quarterly Journal of the Russian Academy of Sciences. Vol. 39. 2008. № 3. P. 43-52

  • Hehn J. v. Die Umsiedlung der baltischen Deutschen – das letzte Kapitel baltisch-deutscher Geschichte. 2. Auflage. - Marburg, 1984
  • Diktierte Option: Die Umsiedlung der Deutsch-Balten aus Estland und Lettland 1939–1941. / Loeber, D. A. (Hrsg.) - Neumünster, 1972
  • Bernsdorff H. Gesundheitsdienst Fürsorge wärend der deutschbaltischen Umsiedlung. // Baltische Hefte. 1970. Bd. 16.
  • Eggers Alexander. Baltische Lebenserinnerungen. - E. Salzer: Heilbronn, 1926, 348 S.
  • Zwischen Reval und St. Petersburg: Erinnerungen von Estlandern aus zwei Jahrhunderten : im Auftrag der Estländischen Ritterschaft. / Henning von Wistinghausen Hrsg. - Anton H. Konrad Verlag, 1993, 443 S. ISBN 3874373517
  • Aabrams V. “Mehr nurrige Gesicht”. Vier Gedichte in estni-schem Halbdeutsch. Aus einer karnevalesken Umbruchszeit. Magis-terarbeit Universität. - Tartu, 2007
  • Bender R. Oskar Masing und die Geschichte des Deutschbalti-schen Wörterbuchs. Diss. Phil. - Tartu, 2009
  • Bergengruen W. Schnaps und Sakuska. Baltisches Lese-buch. / Hrsg. N. Luise Hackelsberger. - München, 1992
  • Eckardt J. Die baltischen Provinzen Russlands. Politische und culturgeschichtliche Aufsätze. - Leipzig, 1868
  • Kulturgeschichte der baltischen Länder in der Frühen Neuzeit. Mit einem Ausblick in die Moderne. / Garber K., Klöker M. Hrsg. - Tübingen, 2003
  • Rozenberg Eduard von. Fūr Deutschtum und Fortschritt in Lettland. - Riga, 1928
  • Deutsch-baltisches Biografisches Lexikon. Band I-II - Köln, 1970

  • Андреева Н.С. Прибалтийские немцы и российская правительственная политика в начале ХХ века. - Мiръ: СПб., 2008. 312 с.
  • Андреева Н.С. Кто такие «остзейцы»? // Вопросы истории. 2001. № 10. С. 173-175
  • Андреева Н.С. Статус немецкого дворянства в Прибалтике в начале XX в. // Вопросы истории. 2002. № 2. С. 44-61
  • Андреева Н.С. «Остзейский вопрос» и Первая мировая война // Россия и Балтия: эпоха перемен (1914-1924). Москва, 2002. С. 26-47
  • Андреева Н.С. Прибалтийско-немецкое дворянство и политика российского правительства в начале XX в. // Вопросы истории. 2008. № 1. С. 103-111
  • Немцы в истории России: Документы высших органов власти и военного командования. 1652-1917 / Сост. В.Ф. Дизендорф - Москва, 2006. 784 с.
  • Исаков С. Г. Остзейский вопрос в русской печати 1860-х го-дов // Ученые зап. Тартуского гос. ун-таб Тарту, 1961. Вып. 107.
  • Зутис Я.Я. Остзейский вопрос в XVIII веке. - Рига, 1946.

Resursi internetā par šo tēmu