Atšķirības starp "Vēbers Harijs" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Dzimis 1894. gada 15. maijā Jēkabpilī. 1914. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā. 1915. gadā absolvējis 1. Peterhofas praporščiku skolu, ieskaitīts 12. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Ievainots, apbalvots ar [[Annas ordenis|Annas ordeni]] (IV šķ.). Pārcelts uz 2. rezervers pulku Somijā. | Dzimis 1894. gada 15. maijā Jēkabpilī. 1914. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā. 1915. gadā absolvējis 1. Peterhofas praporščiku skolu, ieskaitīts 12. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Ievainots, apbalvots ar [[Annas ordenis|Annas ordeni]] (IV šķ.). Pārcelts uz 2. rezervers pulku Somijā. | ||
| − | 1918. gada 14. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], Kurzemes aizstāvēšanas kaujās, Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[kapteinis]]. Vada, tad rotas komandieris, kopš 1920. gada bataljona komandieris. 1920. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.441) par to, ka 1920. gada 21. janvārī Vēbera nodaļa ielauzās Šķincevas sādžā, neraugoties uz ienaidnieka skaitlisko pārsvaru to ieņēma, iegūstot 63 gūstekņus un pārtikas transportu; pēc tam tālākā triecienā pārrāva | + | 1918. gada 14. decembrī brīvprātīgi iestājies [[Baltijas landesvērs|Latvijas zemessardzē]] (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies [[Inčukalna kauja|Inčukalna kaujā]], Kurzemes aizstāvēšanas kaujās, Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem, [[Cēsu kaujas|Cēsu kaujās]] ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu [[Latvijas vācbaltu zemessargi|Latvijas vācbaltu zemessargos]], vēlākajā [[Tukuma kājnieku pulks|13. Tukuma kājnieku pulkā]], [[kapteinis]]. Vada, tad rotas komandieris, kopš 1920. gada bataljona komandieris. 1920. gadā apbalvots ar [[Lāčplēša Kara ordenis|Lāčplēša Kara ordeni]] (LKO Nr.441) par to, ka 1920. gada 21. janvārī Vēbera nodaļa ielauzās Šķincevas sādžā, neraugoties uz ienaidnieka skaitlisko pārsvaru to ieņēma, iegūstot 63 gūstekņus un pārtikas transportu; pēc tam tālākā triecienā pārrāva ienaidnieka aizsardzības līniju gar Rēzeknes-Ludzas dzelceļu. Atvaļināts 1921. gadā. |
| − | + | Vairākus gadus strādājis par Rīgas apsargāšanas un slēgšanas sabiedrības nodaļas vadītāju Daugavpilī. Pārcēlies uz dzīvi Lietuvā, 1935. gadā atgriezās Latvijā. 1939. gada decembrī, līdz ar lielāko daļu [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]], bija [[Vācbaltiešu izceļošana|spiests atstāt dzimteni]] un emigrēt uz Vāciju. Miris 1947. gada 28. martā Gistrovā (''Güstrow''). | |
==== Literatūra par šo tēmu ==== | ==== Literatūra par šo tēmu ==== | ||
Versija, kas saglabāta 2016. gada 11. maijs, plkst. 11.32
Harijs Vēbers (Harry Waeber, 1894-1947) – Latvijas Neatkarības kara dalībnieks, virsniekskareivis, LKO kavalieris.
Dzimis 1894. gada 15. maijā Jēkabpilī. 1914. gadā iesaukts Krievijas impērijas armijā. 1915. gadā absolvējis 1. Peterhofas praporščiku skolu, ieskaitīts 12. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Ievainots, apbalvots ar Annas ordeni (IV šķ.). Pārcelts uz 2. rezervers pulku Somijā.
1918. gada 14. decembrī brīvprātīgi iestājies Latvijas zemessardzē (t.s. Baltijas landesvērā). Piedalījies Inčukalna kaujā, Kurzemes aizstāvēšanas kaujās, Kurzemes, Zemgales un Rīgas atbrīvošanā no lieliniekiem, Cēsu kaujās ar Igaunijas armiju. Pēc Latvijas armijas izveidošanas turpinājis dienestu Latvijas vācbaltu zemessargos, vēlākajā 13. Tukuma kājnieku pulkā, kapteinis. Vada, tad rotas komandieris, kopš 1920. gada bataljona komandieris. 1920. gadā apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni (LKO Nr.441) par to, ka 1920. gada 21. janvārī Vēbera nodaļa ielauzās Šķincevas sādžā, neraugoties uz ienaidnieka skaitlisko pārsvaru to ieņēma, iegūstot 63 gūstekņus un pārtikas transportu; pēc tam tālākā triecienā pārrāva ienaidnieka aizsardzības līniju gar Rēzeknes-Ludzas dzelceļu. Atvaļināts 1921. gadā.
Vairākus gadus strādājis par Rīgas apsargāšanas un slēgšanas sabiedrības nodaļas vadītāju Daugavpilī. Pārcēlies uz dzīvi Lietuvā, 1935. gadā atgriezās Latvijā. 1939. gada decembrī, līdz ar lielāko daļu vācbaltiešu, bija spiests atstāt dzimteni un emigrēt uz Vāciju. Miris 1947. gada 28. martā Gistrovā (Güstrow).
Literatūra par šo tēmu
- Lācplēša kara ordeņa kavalieri: biogrāfiska vārdnīca. - Rīga: Jāņa sēta, 1995. - 547. lpp.
