Atšķirības starp "Vormsas konkordāts" versijām
m |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Vormsas konkordāts''' (viduslat. ''Pactum Calixtinum sive Heinricianum'' jeb ''Pax Wormatiensis'') - 1122. gada 23. septebrī Vormsas brīvpilsētā noslēgtā vienošanās starp Vācijas karali un [[Svētā Romas impērija|Svētās Romas impērijas]] imperatoru Henrihu V un [[Pāvests|pāvestu]] Kalikstu II, pieliekot punktu cīņai par tiesībām veikt [[Investitūra|investitūru]]. Imperators atteicās no bīskapu investitūras – iecelšanas amatā – un piekrita bīskapu un citu garīdznieku kanoniskajai ievēlēšanai, bet saglabāja tiesības piešķirt garīdzniekiem lēņus, saņemot pretī [[Vasalis|vasaļu]] uzticības zvērestu un apņemšanos pildīt pienākumus pret impēriju un imperatoru. Savukārt pāvests piekrita [[Prelāts|prelātu]] ievēlēšanai imperatoru klātbūtnē, izslēdzot simoniju un vardarbību. T.i. tika fiksēta atšķirība starp garīgo konsekrāciju jeb iesvētīšanu, ko veic pāvests, un labumu (priekšrocību) piešķiršanu, ko izdara laicīgā vara: imperators atteicās no pretenzijām uz investitūras garīgo daļu, saglabājot tiesības piedalīties kanoniskajās bīskapu un abatu vēlēšanās savās zemēs. Ievēlētajam amata kandidātam pāvests vai tā legāts pasniedza gredzenu un spieķi (garīgās varas simbolus), bet imperators - scepteri kā laicīgās varas simbolu. [[Baznīca]]s laicīgās tiesības un īpašumus, kas tai bija dāvāti jau no VIII gs. otrās puses, sāka uzskatīt par [[Regālijas|regālijām]]. Baznīca panāca savu suverenitāti attiecībā pret laicīgo varu un šis baznīcas tiesiskais stāvoklis bija par pamatu katoļu baznīcas [[Kanoniskās tiesības|kanonisko tiesību]] suverēnajam raksturam. Vienošanās stājās spēkā 1123. gadā, kad to apstiprināja [[Laterāna pirmais koncils]] | '''Vormsas konkordāts''' (viduslat. ''Pactum Calixtinum sive Heinricianum'' jeb ''Pax Wormatiensis'') - 1122. gada 23. septebrī Vormsas brīvpilsētā noslēgtā vienošanās starp Vācijas karali un [[Svētā Romas impērija|Svētās Romas impērijas]] imperatoru Henrihu V un [[Pāvests|pāvestu]] Kalikstu II, pieliekot punktu cīņai par tiesībām veikt [[Investitūra|investitūru]]. Imperators atteicās no bīskapu investitūras – iecelšanas amatā – un piekrita bīskapu un citu garīdznieku kanoniskajai ievēlēšanai, bet saglabāja tiesības piešķirt garīdzniekiem lēņus, saņemot pretī [[Vasalis|vasaļu]] uzticības zvērestu un apņemšanos pildīt pienākumus pret impēriju un imperatoru. Savukārt pāvests piekrita [[Prelāts|prelātu]] ievēlēšanai imperatoru klātbūtnē, izslēdzot simoniju un vardarbību. T.i. tika fiksēta atšķirība starp garīgo konsekrāciju jeb iesvētīšanu, ko veic pāvests, un labumu (priekšrocību) piešķiršanu, ko izdara laicīgā vara: imperators atteicās no pretenzijām uz investitūras garīgo daļu, saglabājot tiesības piedalīties kanoniskajās bīskapu un abatu vēlēšanās savās zemēs. Ievēlētajam amata kandidātam pāvests vai tā legāts pasniedza gredzenu un spieķi (garīgās varas simbolus), bet imperators - scepteri kā laicīgās varas simbolu. [[Baznīca]]s laicīgās tiesības un īpašumus, kas tai bija dāvāti jau no VIII gs. otrās puses, sāka uzskatīt par [[Regālijas|regālijām]]. Baznīca panāca savu suverenitāti attiecībā pret laicīgo varu un šis baznīcas tiesiskais stāvoklis bija par pamatu katoļu baznīcas [[Kanoniskās tiesības|kanonisko tiesību]] suverēnajam raksturam. Vienošanās stājās spēkā 1123. gadā, kad to apstiprināja [[Laterāna pirmais koncils]] | ||
| − | == Literatūra par šo tēmu == | + | ==== Literatūra par šo tēmu ==== |
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 173. lpp. | * Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 173. lpp. | ||
| 10. rindiņa: | 10. rindiņa: | ||
* Claudia Zey. Der Romzugsplan Heinrichs V. 1122/1123. Neue Überlegungen zum Abschluß des Wormser Konkordats. // Deutsches Archiv für Erforschung des Mittelalters 56, 2000, S. 447–504 | * Claudia Zey. Der Romzugsplan Heinrichs V. 1122/1123. Neue Überlegungen zum Abschluß des Wormser Konkordats. // Deutsches Archiv für Erforschung des Mittelalters 56, 2000, S. 447–504 | ||
| − | == Resursi internetā par šo tēmu == | + | ==== Resursi internetā par šo tēmu ==== |
* [http://asv.vatican.va/en/doc/1122.htm Concordat reached in Worms between pope Calixtus II and the emperor Henry V - Vatican Secret Archives] | * [http://asv.vatican.va/en/doc/1122.htm Concordat reached in Worms between pope Calixtus II and the emperor Henry V - Vatican Secret Archives] | ||
Pašreizējā versija, 2013. gada 7. maijs, plkst. 11.04
Vormsas konkordāts (viduslat. Pactum Calixtinum sive Heinricianum jeb Pax Wormatiensis) - 1122. gada 23. septebrī Vormsas brīvpilsētā noslēgtā vienošanās starp Vācijas karali un Svētās Romas impērijas imperatoru Henrihu V un pāvestu Kalikstu II, pieliekot punktu cīņai par tiesībām veikt investitūru. Imperators atteicās no bīskapu investitūras – iecelšanas amatā – un piekrita bīskapu un citu garīdznieku kanoniskajai ievēlēšanai, bet saglabāja tiesības piešķirt garīdzniekiem lēņus, saņemot pretī vasaļu uzticības zvērestu un apņemšanos pildīt pienākumus pret impēriju un imperatoru. Savukārt pāvests piekrita prelātu ievēlēšanai imperatoru klātbūtnē, izslēdzot simoniju un vardarbību. T.i. tika fiksēta atšķirība starp garīgo konsekrāciju jeb iesvētīšanu, ko veic pāvests, un labumu (priekšrocību) piešķiršanu, ko izdara laicīgā vara: imperators atteicās no pretenzijām uz investitūras garīgo daļu, saglabājot tiesības piedalīties kanoniskajās bīskapu un abatu vēlēšanās savās zemēs. Ievēlētajam amata kandidātam pāvests vai tā legāts pasniedza gredzenu un spieķi (garīgās varas simbolus), bet imperators - scepteri kā laicīgās varas simbolu. Baznīcas laicīgās tiesības un īpašumus, kas tai bija dāvāti jau no VIII gs. otrās puses, sāka uzskatīt par regālijām. Baznīca panāca savu suverenitāti attiecībā pret laicīgo varu un šis baznīcas tiesiskais stāvoklis bija par pamatu katoļu baznīcas kanonisko tiesību suverēnajam raksturam. Vienošanās stājās spēkā 1123. gadā, kad to apstiprināja Laterāna pirmais koncils
Literatūra par šo tēmu
- Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens, Rīga, 2001., 173. lpp.
- Wolfgang Dietrich Fritz. Quellen zum Wormser Konkordat. - Berlin, 1968
- Peter Classen. Das Wormser Konkordat in der deutschen Verfassungsgeschichte. // Investiturstreit und Reichsverfassung. / Josef Fleckenstein (Hrsg.) - Sigmaringen: Thorbecke, 1973, ISBN 3-7995-6617-1, S. 411–460
- Beate Schilling. Ist das Wormser Konkordat überhaupt nicht geschlossen worden? Ein Beitrag zur hochmittelalterlichen Vertragstechnik. // Deutsches Archiv für Erforschung des Mittelalters 58, 2002, S. 123–191
- Claudia Zey. Der Romzugsplan Heinrichs V. 1122/1123. Neue Überlegungen zum Abschluß des Wormser Konkordats. // Deutsches Archiv für Erforschung des Mittelalters 56, 2000, S. 447–504
Resursi internetā par šo tēmu
- Pax Wormatiensis cum Calixto II. - Monumenta Germaniae Historica
- Das Wormser Konkordat zwischen papst Calixtus und kaiser Heinrich V - Vatikanischen Geheimarchivs
