Zīverss Jakobs Johans fon
grāfs Jakobs Johans fon Zīverss (1699.-1770.) - politiķis, virsnieks, sabiedrisks darbinieks, Bauņu, Vīķu, Vilzēnu un Vecates muižu īpašnieks.
Dzimis 1699. gadā Vidzemes un Igaunijas ģenerālgubernatora kancelejas darbinieka [[Zīverss Joahims Johanns II fon|Joahima Johanna II fon Zīversa (1699.-1770.) un Annas fon Zīversas ģimenē. Brāļi Joahims Johanns III, Karls Eberhards, Peters Kristians, māsas Anna Magdalēna (1748.-1790.) un Marija Helēne (1751.-1782.). Pusaudža gados tēvs Joahims Johanns esot gribējis Jakobu Johannu atdot Zviedrijas kara flotē, stingrākai audzināšanai. Izmantodams apstākli, ka guvernante fon Ekermane nebija muižā, viņš dēlu nosūtīja uz Rēveli, lai tālāk viņu pārceltu uz Skandināviju, taču guvernante, uzzinājusi par notikušo, devusies uz Rēveli un pēdējā brīdī puiku dabūjusi krastā. 1743. gadā ciemos ieradies tēva brālis, Krievijas imperatores kambarkungs Karls fon Zīverss, kurš panācis, ka Jakobs Johanns netika sūtīts uz Zviedriju, bet gan uz Pēterburgu, lai saņemtu izglītību Pāžu korpusā. Pēc korpusa absolvēšanas dzīvoja pie tēvoča, dienestu civilajā pārvaldē uzsāka 1744. gadā, kā junkurs Ārlietu kolēģijā. Darbā viņš parādīja izcilas dotības svešvalodās, kā arī prasmi veikli sastādīt un kodēt oficiālos dokumentus-vēstules. Vēlāk pats Jakobs Johans jokodams apgalvoja, ka par savu veiksmīgo ierēdņa karjeru viņām jāpateicas rokrakstam, kuru īpaši paticis lasīt visām trim imperatorēm. 1748 gadā iecelts par sekretāru pie sūtņa Dānijā Johanna Albrehta fon Korfa. Pēc gada fon Zīverss tika pārcelts diplomātiskajā darbā uz Angliju. 1756. gadā Eiropā izcēlās Septiņgadu karš un jaunais sūtniecības sekretārs tika mobilizēts Krievijas impērijas armijā. Viņam piešķīra majora dienesta pakāpi un nozīmēja pildīt diviziona kvartīrmeistara pienākumus. Piedalījās kaujās ar Prūsiju pie Grosjegerndorfas un Corndorfas, kā arī Kolbergas aplenkumā, taču visai drīz tika pārcelts uz armijas ģenerālštābu, kur nodarbojās ar situācijas analīzi, prognožu veidošanu un pārskatu sastādīšanu. Pēc kara demobilizējās ģenerālmajora pakāpē ar valsts nozīmētu mēneša pensiju. Devās ceļojumā uz Itāliju, pēc tam ilgstoši uzturējās pie tēva Bauņu muižā, līdz imperatore Katrīna II, apciemojot Vidzemi, pārliecināja ārlietu kolēģijas ierēdni atgriezties Krievijas valsts civilajā dienestā. 1764. gada aprīlī J.J. fon Zīverss tika iecelts par Novgorodas gubernatoru, kur panāca, ka guberņā ievieš vairākus progresīvus jauninājumus, kurus viņš bija iepazinis Eiropā. Tā, piemēram, lauksaimniecībā, lai uzlabotu zemnieku materiālo stāvokli, sāka nodarboties ar kartupeļu audzēšanu, tika atjaunota kanālu izveidošana un slūžu celtniecība, finansu sistēmā nodibināja asignāciju bankas, mazinot nepieciešamību pēc metāla naudas un sašaurinot tās apgrozību, pāraudzināšanas un darba iestādēs aizliedza fiziskās spīdzināšanas metodes utt. 1766. gada beigās par teicamu darbu Jakobs Johanns fon Zīverss tika apbalvots ar Sv. Annas ordeni, un 1770. gadā iecelts par ģenerālleitnantu. Šajā pašā gadā pēc tēva nāves Jakobs Johans mantoja Bauņu un Vīķu muižas. 1775. gadā tika pieņemts jaunais vietvaldības likums, bet fon Zīverss, kā viens no likuma autoriem, iecelts par Novgorodas un Tveras ģenerālgubernatoru, kā arī apbalvots ar Sv. Aleksandra Ņevska ordeni. 1777. gadā Jakobs Johanns fon Zīverss saņēma vēl Pleskavas ģenerālgubernatora pilnvaras, kā rezultātā visi Krievijas rietumu apgabali atradās viņa pakļautībā. 1781. gada vasarā fon Zīverss izšķīrās no savas sievas Elizabetes, galma intrigu dēļ bija spiests pamest dienestu un slepenpadomnieka statusā ar meitām Katarīnu un Elizabeti (1776.-1865.), saņemot no ķeizarienes muižas Krievijā un ievērojamu naudas prēmiju, pārcēlās uz Bauņu muižu. 1783. gadā, pēc troņmantinieku skolotājas Sofijas Elizabetes fon Bekendorfas nāves, Katrīna II norīkoja Jakobu Johannu fon Zīversu kopā ar Vidzemes ģenerālgubernatoru Georgu fon Braunu (Browne) atrast imperatores mazbērniem jaunu audzinātāju. 1786. gadā fon Zīverss uzraudzīja dokumentu paketes sagatavošana, lai noteiktu Vidzemes jaunās robežas (t.i. viņš pārraudzīja Kurzemes hercogistes Slokas apgabala pievienošanas dokumentācijas sagatavošanu). Tika ievēlēts arī par Vidzemes landrātu un bieži vien viņam bija jābrauc uz Rīgu, lai piedalītos lantāgu sēdēs. Jaunā Bauņu kungu māja, kuras celtniecība 1780. gadu beigās tika pabeigta, spriežot pēc laikabiedru aprakstiem, bijusi pati grandiozākā visā apkārtnē gan ar ēku, bet jo īpaši ar apkārtnes un pieguļošā parka lielumu, un kopējo harmoniju. Pats būdams aizrautīgs dārzkopis, viņš sarakstījās ar daudzām selekcijas audzētavām, daudz sēklu muižas koku skolai tika atsūtītas pa pastu. Pateicoties tam, muižas parkā ieviesa daudz eksotisku koku kā, piemēram, Amerikas valriekstus, akācijas u.c., bet jo īpaši lapegles. Ik gadu no Bauņu dārza skolas apkārtnes zemniekiem tika atvēlēts zināms skaits augļu koku stādu, lai tuvīnos pagastos ieviestos augļu koki. Lai celtu piena lopkopību, muiža iepirka uzlabotās Anglijas liellopu šķirnes, bet to uzturēšanai muižas tīrumi tika apsēti ar tad vēl samērā pasvešo āboliņu, kura uzlabošanai Bauņos izveidoja izmēģinājumu un selekcijas laukus. Meitām tika pieņemta guvernante no Francijas, bet mācību stundas improvizētajā muižas skolā varēja apmeklēt arī zemnieku bērni. 1790. gadā notika vecākās meitas Katarīnas kāzas ar ģenerāli Karlu Johannu fon Gincelu (1741.-1816.), bet 1792. gadā apprecējās arī jaunākā Elizabete ar Berendu Johannu fon Ikskilu (1762.-1827.). Pēc meitu precībām Jakobs Johanns fon Zīverss no jauna pieteicās Krievijas valsts dienestā, kur viņu nozīmēja kā sūtni uz Poliju laikā, kad tur risinājās Polijas dalīšanas politiskie un militārie procesi.
Literatūra par šo tēmu
- Baltiņš, Jānis. Grāfu fon Zīversu dzimta Vidzemē un Igaunijā. // Cēsu un Vidzemes novada vēsture. III. Rakstu krājums. - Cēsu pašvaldības aģentūra, Vidzemes vēstures un tūrisma centrs: Cēsis, 2005.
