Agrārā saimniecība senajos laikos
Agrārā saimniecība senajos laikos - kolektīvais lauksaimniekošanas veids, kas izveidojās senajos laikos līdz ar pirmajām civilizācijām, un bija izplatīts Senajos Austrumos līdz pat viduslaikiem. Tā bija tipiska agrāra plānveida saimniecība, kurā dominēja roku darbs, kas ritēja valdnieka ierēdņu uzraudzībā. Zemes privātīpašums mūsdienu izpratnē nepastāvēja, bija lietošanas tiesības. III-II gt.p.m.ē. Senajos Austrumos pastāvēja divi zemes īpašuma pamatveidi: 1) valsts (valdnieka un tempļu) īpašums, 2) zemkopju kopienu īpašums. Abi sektori atšķīrās ar organizācijas formām un dalībnieku sastāvu. Dažādos laikos un sabiedrībās abu šo sektoru savstarpējās proporcijas, t.i. kvantitatīvās un kvalitatīvās atšķirības bija dažādas.
T.s. valsts sektora zemes veidoja kroņa iekarojumi, ar irigācijas palīdzību padarītas apdzīvojamas jaunās teritorijas, valdnieka personiskie valdījumi (domēne) un tempļu īpašums, kas it kā piederēja konkrētā tempļa saimniecībai, taču administratīvā virsvadība pār to bija kronim, kā arī no kopienām vai privātpersonām iepirktā zeme. Zemes apsaimniekošanai tika piesaistīts darbaspēks no malas: daļu piešķīra kā atalgojumu par dienestu (iztikas nodrošināšanai) valdnieka ierēdņiem, kalpiem un karavīriem (procentuāli visai ievērojama iedzīvotāju daļa, piemēram, Senajā Ēģiptē uz katriem 110 iedzīvotājiem vidēji bija viens ierēdnis, neskaitot valdnieka kalpus un karavīrus). Līdzīgi kroņa zemi lietošanā par savu pienākumu pildīšanu saņēma arī tirgotāji un amatnieki (kas bija nevis privātuzņēmēji, bet kroņa kalpotāji). Bez tam kroņa zemes piešķīra apstrādāšanai arī citām iedzīvotāju kategorijām (ne visi apstrādāja paši, ievērojama daļa izmantoja rentnieku, algādžu vai vergu darbaspēku). Atkarībā no dienestnieka statusa, atalgojumā piešķirtās zemes platība variēja no dažiem hektāriem līdz desmitiem, simtiem un pat tūkstošiem hektāru. Zeme tika piešķīrta tikai uz laiku, kamēr tās apstrādātājs pildīja dienestu. Tā nebija privātīpašums, to nevarēja pārdot, pirkt, dāvināt vai ieķīlāt (mantot varēja tad, ja pēcnācēji turpināja dienestu). Attiecīgi, jebkurā brīdī to varēja atsavināt, samainīt pret citu zemes gabalu. Pastāvēja arī valdnieka dāvinājumi privātpersonām, ar kuriem tās varēja rīkoties kā ar privātīpašumu. Ievērojamas platības tika izrentētas pret daļu no ražas (visbiežāk, 1/3 labības, 2/3 dārzu ražas), vai tajās veidotas valdnieka muižas. Lauksaimnieciskā ražošana bija decentralizēta, bet tās pārvalde - centralizēta.
Lielāka loma agro valstu ekonomikā bija kaimiņu kopienu zemēm. Kopiena bija savas zemes īpašniece, ko varēja izrentēt, ieķīlāt vai pat pārdot. Kopiena kopīgi pārvaldīja savu īpašumu (sējumus, ganības, mežu, ūdeņus), kas bija sīkāk sadalīts katras ģimenes daļā un ir tās lietošanā, kopīgi realizējot tikai lielāka apjoma darbus (piem. irigācijas būves). Valdniekam pār kopienai piederošo zemi nebija teikšanas, taču tas kā suverēns varēja pretendēt uz nodevām un kroņa klausību par "aizsardzību".
II-I gt.p.m.ē. mijā aizvien lielāku lomu ieguva zemes privātīpašums, kas veidojās, atdaloties spēcīgākajām ģimenēm no kopienas, vai arī iegūstot zemi privātīpašumā kā valdnieka dāvinājumu, pirkuma ceļā, kā neizpirktu ķīlu utt. Privātīpašuma zeme bija mantojama un ar to īpašnieks varēja rīkoties zināmā mērā pēc saviem ieskatiem (ja izpildījis visas saistības pret kroni). Taču tas nebija īsti privātīpašums mūsdienu izpratnē, jo indivīda tiesības uz zemes īpašumu lielā mērā noteica viņa piederība kādai kopienai vai korporācijai.
Skat. arī: agrārā saimniecība antīkajā pasaulē
Literatūra par šo tēmu
- Anstrats P. J. Civilizācijas vēsture. / zin. red. Andris Rubenis red. Nora Ikstena, - Karogs: Rīga, 1995.
- Klētnieks J. Mūžības valdnieki. - Tapals: Rīga, 2008., ISBN 978-9984-796-53-6
- Pāvulāne Velta. Seno laiku vēsture. 1. daļa. (metodisks līdzeklis) – Mācību apgāds NT: Rīga, 1996., ISBN 9984-617-13-0
