Makiavelli Nikolo di Bernardo

No ''Vēsture''
(Pāradresēts no Makjavelli)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Maciavelli.jpg

Nikolo di Bernardo Makiavelli (Niccolò Machiavelli di Bernardo, 3.05.1469.-21.06.1527.) - politiķis, literāts, domātājs, mūsdienu politoloģijas pamatlicējs.

Dzimis 1469.gada 3. maijā Sankašano (San Casciano in Val di Pesa), Florences provincē Toskanā, advokāta Bernardo di Nikolo Makiavelli (Bernardo di Niccolò Machiavelli, 1426.-1500.) un Bartolomejas di Stefano (dzim. Neli; 1441.-1496.) ģimenē, Florencē (Firenze). Guvis labu mājas apmācību, apgūstot klasiskās valodas, loģiku, retotiku utt. 1498. gadā kļuva par Florences pilsētrepublikas valsts sekretāru (Segretario della Seconda Cancelleria della Repubblica fiorentina) un sūtni, ārlietu un aizsardzības padomes locekli. Laikā no 1499. līdz 1512. gadam veica virkni diplomātisko misiju Luija XII un Ferdinanda II galmos, Vatikānā u.c. 1503.-1506. gados komandēja Florences miliciju un kūrēja pilsētas aizsardzības jautājumus. 1512. gadā pēc Mediči nama nākšanas pie varas un republikāniskās iekārtas likvidācijas, zaudēja visus ieņemamos amatus. 1513. gadā arestēts un apsūdzēts par līdzdalību sazvērestībā, attaisnots, taču bija spiests pilsētu pamest un apmesties savā savrupmājā Sanandreā, Perkusīnas provincē (Sant'Andrea in Percussina), kur pievērsās rakstīšanai. Pasaules slavu pēcteču acīs tam atnesa tādi darbi kā “Desmitgade” (visai sausa desmit gadu Itālijas vēsturē hronika, ko viņš sarakstījis piecpadsmit dienās), “Zelta ēzelis” (satīrisks florenciešu morālā pagrimuma atainojums dzejā), „Par gadījumu“, „Par veiksmi“, „Par nepateicību“, „Par godkāri“, karnevālu dziesmas, serenādes, soneti, utt. Zināmākais darbs: "Princis" (Il Principe).[1] Daži no šiem darbiem ieturēti brīvā, ironiskā stilā, citi - alegoriski un didaktiski, taču visiem raksturīgs zināms sausums, neizteiksmīgums. Jāatzīst, ka savā izteiksmē Makiavelli dzeja jau robežojas ar prozu, tai trūkst tēlainības, taču viņa dzejotkāri var saprast - tai laikā tā bija modes lieta un katrs izglītots cilvēks rakstīja dzeju, savādāk viņu nevarēja uzskatīt par izglītotu. Taču, neraugoties uz dažviet banalitāti un neizkopto stilu, šajos Makiavelli darbos parādās jauna laikmeta cilvēka pazīmes, kuram raksturīgs domas un analīzes dziļums, kā arī savam laikam izcilas novērošanas un analīzes spējas. Miris 1527. gada 21. jūnijā Sankašano, kapavieta nav zināma, bet piemiņas kenotafs novietots franciskāņu Santakročes (Santa Croce) baznīcā Florencē.

Cilvēks viņa izpratnē nebija vairs statiskā viduslaiku kopienas sastāvdaļa vai renesanses idilliski apcerīgā būtne, bet gan mūsdienīga, darboties griboša un savu mērķi zinoša personība. Katram cilvēkam esot jāpilda uz zemes savu misiju atbilstoši savām iespējām. Dzīve neesot ne iztēles auglis, ne apcere - tā ir nopietna jēga, mērķis un līdzekļi. Visus Makiavelli darbus caurauž centieni reabilitēt zemes dzīvi, dot tai jēgu un mērķi, atmodināt cilvēkos pašapziņu, nopietnību, mērķa izjūtu un darbīgumu. Viņš noliedz gan viduslaikus, gan Renesansi. Dieva apcere viņam liekas tikpat neauglīga nodarbe kā mākslas darbu apcere. Protams, Makiavelli augstu vērtēja kultūru un mākslu (ne velti viņa tuvs paziņa un pudeles brālis bija Leonardo da Vinči), taču ne tik augstu, lai piekristu, ka tas varētu būt dzīves mērķis. Iztēle un fantāzijas viņa izpratnē ir vājums, gara slimība, ar kuru ir jācīnās. Viņš nemitīgi atkārto, ka notikumus jāredz tādus, kādi tie ir, nevis tādus, kādus tos vēlas redzēt. Reliģijas un iztēles pasauli jāpakļauj reālajai pasaulei, kuru izprast mums ļauj pieredze un analīze - tas ir Makiavelli mācības pamatā. Cilvēka sūtības jēga un tā pamatpienākums ir būt patriotam, nemitīgi jārūpējas par dzimtenes uzplaukumu, slavu un brīvību. Dzimtene ir tik svēta, ka stāv pāri morālei un likumam. Dzimtenes uzplaukuma labā visi līdzekļi ir labi - privātajā dzīvē nosodāma rīcība ir slavējama sociālajā līmenī, ja tā nes labumu visai sabiedrībai. “Valsts intereses” un “tautas labklajība” priekš Makiavelli ir suprema lex - augstākais likums. “Ja runa ir par dzimtenes interesēm, tad nevar spriedelēt, tas ir labi vai slikti, slavējami vai nosodāmi, cēli vai cietsirdīgi; visus šos jēdzienus jāatmet un jāpieņem tādu lēmumu, kurš glābs dzimteni un saglabās tās brīvību.” Brīvība izpaužas kā valsts pilsoņu piedalīšanās valsts pārvaldē un tās ietekmēšanas iespējas (lielākā vai mazākā mērā). Cilvēks kā indivīds ir dzimtenes (vai valsts) daļa un ir vienalga, vai ir republika vai monarhija - dzimtene/valsts pāri visam. Cilvēka morāle un ētiskie principi, godīgums un citas labās īpašības ir ārkārtīgi slavējamas, taču tām nav jēgas, ja tās nedod labumu dzimtenei. Tā kā dzimtene ir konkrēts ģeogrāfisks jēdziens, kas ir kopīga visai nācijai, tad nācijai ir jādara visu, lai izcīnītu dzimtenei brīvību un savu nacionālu valsti. Līdz ar to dzimtenes un mononacionālas valsts jēdzieni viņa teorijā saplūst. Reliģijai nedrīkst būt nekādas laicīgas varas īpašības (kas bija ļoti aktuāli viduslaiku Itālijā). Tai ir jāatgriežas pie garīgajām funkcijām, kad tā spēs palīdzēt uzplaukt valstij ne mazākā mērā kā audzināšana un izglītība. Katrai nācijai, tāpat kā katram cilvēkam, esot sava vēsturiskā misija. Cilvēki bez dzimtenes, pozitīvisma, bez slavas līdzīgi izkaisītiem smilšu graudiem, “numerus fruges consumere nati” (dzimuši, lai ēstu zemes augļus). Ir arī veselas nācijas, kuras ir tukšas, neaktīvas un parazītiskas, neradot neko cilvēces attīstībai. Vēsturiskas nācijas ir tās, kurām ir sava misijas apziņa un kuras šo misiju godam pildījušas, kuras atceras pat pēc tūkstots gadiem. Pār pasauli valda nevis pārdabiski spēki vai akls gadījums, bet gan cilvēka gars, kurš attīstas pēc nemainīgiem dabas likumiem. Tas ir neizsmeļams savā spējā darboties un radīt. Tāpēc vēstures process nav nejaušību vai liktens nolemtu notikumu sablīvējums, bet gan secīga likumsakarību, iemeslu un seku virkne, ko darbina cilvēku domas, kaislības un intereses. Pret teoloģiju, gan filozofiju un ētiku viņš izturas visai skeptiski - tās visas ir šķirtas no realitātes un ietilpst izdomas sfērā. Politikas darbības sfēra neietilpst ētikas pasaulē, un neattīstās pēc morāles likumiem - tā ir reālā pasaule konkrētā vietā un laikā. Vadīt valsti nozīmē izprast pasaulē vadošos spēkus un likumsakarības, un izmantot tos savā darbā. Valdnieks, kurš paļaujas tikai uz spēku, nespēs ilgstoši un droši valdīt. Tam nepieciešamas arī tādas īpašības kā prāts, aprēķins, prasme operēt ar politikas “zemūdens strāvām”. Bet arī viens, lai cik gudrs nebūtu, valdnieks nevar nodrošināt valsts un dinastijas uzplaukumu, tā kā liels uzsvars Makiavelli darbos tiek likts uz gudriem un izglītotiem padomdevējiem. Savas idejas viņš pamatoja ar vēsturiskiem piemēriem, kuri izklāstīti secīgi, viens otru paskaidrojot un papildinot, līdz ar to viegli uztverami. Makiavelli norāda, ka nekāda politikas zinātne vai politikas māksla nepalīdzēs, ja nebūs darbības sfēras un objekta (t.i. cilvēka un sabiedrības) izpratnes. „Pārdomās“ viņš dod sava laika plebeju (vienkāršās tautas), optimātu (muižniecības), valdnieku kā arī pat veselu tautu (spāņu, francūžu, vāciešu) rīcības un motīvu raksturojumu. Vidusmēra cilvēki “nespēj būt pavisam labi vai pavisam slikti”, tāpēc ka tiem pietrūkst loģikas un principu. Tiem dotas vēlmes taču nav dota griba. Iztēle, bailes, cerības, sapņi, aizspriedumi traucē tiem būt uzņēmīgiem. Tāpēc tie vienmēr ir svārstīgi, par visu “spriež pēc ārienes” un sapņo par “zelta vidusceļu”. No otras puses cilvēkiem raksturīga “nepiesātinātība”, kas neļauj priecāties par sasniegto un mudina to darboties. Tos pārņem viena vēlme pēc otras, te viņi aizstāvas, te uzbrūk, jo vairāk viņi ko sasniedz, jo vairāk vēlas sasniegt. Cilvēku vēlmēm nav robežu, taču tie nezina kā tās apmierināt, paužot apjukumu un neizlēmību. Tas attiecināms kā uz indivīdu tā uz sabiedrības slāņiem. Slāņi būtībā ir divi - bagātie un nabagie. Un visa vēsture ir cīņa starp šiem diviem slāņiem. Savukārt dažādās politiskās iekārtas ir mēģinājumi panākt līdzsvaru. Politiskā iekārta ir “brīva tad, ja tās pamatā ir vienlīdzība”. Tātad, ja ir “kungi” vai priviliģētāki slāņi, brīvība nav iespējama. Tā kā cilvēku rakstura pamatā ir šī visiem kopīgā “nepiesātinātība”, bet apmierināt pilnībā savas vēlmes tie nespēj, rodas disharmonija starp mērķi un iespējām. No tā izriet nekārtības, dumpji un citi satricinājumi, ko var vērot vēstures gaitā. Tāpēc laba iekārta ir tā, kur vēlmes sakrīt ar iespējām, jeb pūlis vēlas to, kas ir iespējams. Tāpēc valdnieka māksla valdīt balstās uz precīzu mērķu izvēli un līdzekļu iedarbīgumu. Morālā atbildība attiecas uz mērķi nevis uz līdzekļiem tā sasniegšanai. Līdzekļi ir nosodāmi tikai tad, ja tos velti izmantojot un nodarot postu, mērķis tā arī netiek sasniegts. Makiavelli raksta: “Atceries, ka mēs dzīvojam izvirtušā laikā, un, ja nākas izmantot šādus līdzekļus, tad tā nav mana vaina - tāda ir pasaule”.

Atsauces un paiezīmes

  1. ↑ Latviešu valodā šo darbu biežāk, tā nosaukumu pārnesot no krievu valodas "Государь", dēvē par "Valdnieks".

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 252. lpp.
  • Harvey C. Mansfield. Machiavelli’s Virtue. - Chicago/London, 1996, ISBN 0-226-50368-2
  • Dirk Hoeges. Niccolò Machiavelli. Die Macht und der Schein - C.H. Beck: München, 2000, ISBN 3-406-45864-5
  • Wolfgang Kersting. Niccoló Machiavelli. - München, 2006, (3. Auflage) ISBN 3-406-54128-3
  • Josef Lehmkuhl. Erasmus – Machiavelli, Zweieinig gegen die Dummheit. - Königshausen&Neumann: Würzburg, 2008, ISBN 978-3-8260-3889-1
  • Karl Mittermaier. Machiavelli. Moral und Politik zu Beginn der Neuzeit. - Casimir Katz, 2005, ISBN 3-938047-07-0
  • Herfried Münkler. Machiavelli. - Frankfurt, 2004, ISBN 3-596-16178-9
  • Peter Schroeder. Niccoló Machiavelli,. - Campus Einführungen: Frankfurt, 2004, ISBN 3-593-37571-0
  • Bernhard H.F. Taureck. Macchiavelli-ABC - Reclam: Leipzig, 2002
  • Maurizio Viroli. Das Lächeln des Niccolò. - Rowohlt: Reinbek, 2001, ISBN 3-499-61307-7
  • Патрик Cарри, Оскар Зарате. Макиавелли. - Pостов-на-Дону, 1997
  • Николо Макиавелли. Cочинения. - Cанкт-Петербург, 1998
  • Попова И.Ф. «Правила императоров» танского Тай-цзуна и «Государь» Н. Макиавелли. // Восток-Запад. Историко-литературный альманах 2003—2004. - М., 2005. С. 191-203. ISBN 5-02-018485-3

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Makiavelli_Nikolo_di_Bernardo&oldid=26814"