Rekrūšu lāde
Rekrūšu lāde jeb Rekrūšu izpirkšanas biedrība - pēc apdrošināšanas principa izveidota savstarpējās apdrošināšanas biedrība rekrūšu izpirkšanai Krievijas impērijā XIX gs. (līdz 1872. gadam). Rekrūšu lādes vāca iemaksas un ziedojumus no jauniem cilvēkiem, kuriem nākotnē varētu draudēt rekrutēšana. Ja kāds no šiem cilvēkiem izvilka nelaimīgo lozi, viņš saņēma atpirkšanai nepieciešamo summu, un tā nebija jāatmaksā. Rekrūšu lādes vadīja cilvēki, kurus bija iecēlis vietējais muižnieks vai pagasta valde. Tā bijusi salīdzinoši brīvprātīga un demokrātiska biedrība, jo gan iestāšanās, gan izstāšanās bijusi brīvprātīga. Prof. Eduards Balodis (1888.–1951.) atradis precīzas ziņas par 50 rekrūšu izpirkšanas biedrībām mūsdienu Latvijas teritorijā, bet neapšaubāmi tādu bija vairāk – vesels tīkls. 1872. gadā Krievijas Iekšlietu ministrija rekrūšu izpirkšanas sabiedrību darbību aizliedza, jo Krievija pārgāja uz vispārējo obligāto karadienestu (6 gadu garumā), atsakoties no rekrūšiem.
Līdz 1872. gadam Krievijas impērijā armijas pamatmasu veidoja pēc rekrutēšanas principa. Dienests ilga 25 gadus (pēc 1859. gada un līdz 1872. gadam – tikai 15), tātad paņēma mūža labākos gadus. No katra pagasta dienestā bija jāiet noteiktam jauniešu skaitam - rekrūšus izvēlējās ar lozēšanu. Taču pastāvēja legāla iespēja no dienesta atpirkties, samaksājot 300, bet vēlāk pat 500, 600 un 800 sudraba rubļus, ka stajā laikā bija ļoti liela summa. Lai nodrošinātu šādu atpirkšanās iespēju, ar muižniecības ziņu vai pat pēc pagastu vadības iniciatīvas tika organizētas divu veidu rekrūšu lādes. Pirmās darbojās kā kredītbiedrības, bet otrās – kā apdrošināšanas sabiedrības. Pirmajā gadījumā potenciālie rekrūši iemaksāja savu dalības maksu, kā arī vāca brīvprātīgos ziedojumus. Ja kāds izvilka nelaimīgo lozi, viņš varēja aizņemties naudu izpirkšanas maksas apjomā, un turpmākajos dzīves gados šo summu pakāpeniski atmaksāt.
