Vēsture - Dalībnieka devums [lv]

Vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā Pirmā pasaules kara laikā

2016-02-05T12:51:02Z

Hansons Arturs:

[[Attēls:Buks_Artis.jpg‎|right|thumb|300px|]]
'''[[Buks Artis]]'''
<br>
<div style="text-align: left; width: 100%"><div style="font-size: 200%">'''Starp dzirnakmeņiem –'''</div><br>
<div style="text-align: left; width: 100%"><div style="font-size: 200%">'''vācbaltieši un vācieši Krievijas impērijā 1. pasaules kara laikā'''</div>
<br>
----
''Atslēgas vārdi: vācieši, vācbaltieši, baltvācieši, 1. pasaules karš, nacionālisms, represijas, vācu grautiņi, pogroms, Krievijas impērija''
----
Pirmā pasaules kara notikumi bija smagi visām tautām, kuras ģeogrāfiski atradās tā sfērā, taču īpaši smagi skāra t.s. vācbaltiešus (pašnosaukumā ''die Balten'' jeb ''baltieši'', krieviski ''остзейцы'') – subetnosu, kas kultūras ziņā bija vairāk piederīgs vācu kultūras telpai, emocionāli un ģeogrāfiski – savai dzimtenei Baltijai (mūsdienu Latvija un Igaunija), savukārt politiski un ekonomiski – Krievijas impērijai. Viņu kultūras dzimtene nonāca karastāvoklī ar politisko dzimteni, bet karadarbība norisinājās ģeogrāfiskajā dzimtenē, Baltijā. Vācijā uz viņiem raudzījās kā uz savdabīgā un brīžiem maz saprotamā vācu dialektā runājošiem “krieviem”, savukārt Krievijā – kā uz “vāciešiem”, potenciālajiem Vācijas aģentiem, sava veida ienaidnieka “piekto kolonnu” konflikta laikā.

Krievijas impērijas Baltijas guberņas XIX–XX gs. mijā izcēlās ne tikai ar sava tiesiskā statusa unikalitāti, bet arī ar to elites ietekmes īpatsvaru impērijā. Vācbaltieši un vācieši dominēja gan Zinātņu akadēmijā, gan Ārlietu ministrijā (~80% impērijas vēstnieku pasaulē), gan valsts pārvaldē (~70% augstāko valsts amatu) un augstākajā armijas vadībā (~30% ģeneralitātes). Pie tam šāds “vāciešu” procents elites vidū situācijā, kad vācu īpatsvars impērijā bija tikko 1,2%<ref>Военно-статистический ежегодник армии на 1912 год. - Военная типография: СПб, 1914, с. 261.</ref> (1879. gada tautas skaitīšanā Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņās reģistrēti 165 600 vācbaltieši), bija tik uzkrītošs, ka jau XIX gs. vidū, imperatora Aleksandra III laikā, krievu augstākās virsniecības vidū diezgan atklāti runāja par vajadzību cīnīties pret “vācu spiedienu” (''бороться с немецким засильем''), savukārt “patriotiskajā” presē aizvien biežāk parādījās publikācijas Veļicina garā<ref>Велицин А.А. Иностранная колонизация в России. // Русский вестник. 1889, N°1, 2, 3; Велицин А.А. Немецкое завоевание на юге России. // Русский вестник. 1890, N°1, 2, 3; u.c.</ref> par to, ka vācieši nevardarbīgi iekarojot un pakļaujot Krieviju, kas apdraudot valsts uzplaukumu un pat pastāvēšanu, lasītāju pamazām pieradinot pie domas, ka tie pamazām un nemanāmi pārņemot savā kontrolē uzņēmējdarbību, kolonisti un muižnieki sagrābjot labākās zemes, bet aiz viņiem stāvot Vācijas impērija. Taču ne valsts iekšpolitiku, ne sabiedrības noskaņojumu šī nacionālistu preses tēma īpaši neietekmēja.<ref>Оболенская С.В. «Германский вопрос» и русское общество конца XIX в. // Россия и Германия. Вып. 1. Москва, 1998, c. 200.</ref>

Situācija krasi saasinājās 1914. gada vasarā, Krievijai gatavojoties iesaistīties karā pret Austroungārijas impēriju.

Te jāpiemin, ka neviens negrasījās atšķirt uz Krieviju savulaik emigrējušos vāciešus no vācbaltiešiem – vidusmēra impērijas iedzīvotāja acīs tie visi bija “vācieši”.<ref>1913. gadā kā “vācieši” bija reģistrēti 1 200 000 pavalstnieki – Кабузан В.М. Немецкоязычное население в Российской империи и СССР в XVIII–XX веках (1719–1989 гг.): Историко-статистическое исследование. - Москва, 2003, c. 61–63. </ref> Pie tam daudzas vācbaltiešu džciltīgo dzimtas bija nevis vācu, bet gan zviedru, dāņu, latviešu, igauņu, poļu, holandiešu, franču, pat itāļu un portugāļu izcelsmes. Impērijas lietvedībā nacionalitāte (''национальность'') līdz 1912. gadam gandrīz netika pieminēta, tās vietā iedalot pavalstniekus pēc reliģiskās piederības (“вероисповедание”). Arī te nevar viennozīmīgi visus luterāņus izdalīt kā vācbaltiešus vai vismaz tuvus to kultūras segmentam, jo daudzas vācbaltiešu dzimtas bija saglabājušas piederību pie Romas katoļu baznīcas vai pieņēmušas pareizticību. Praktiski vienīgais ceļš, kas dotu precīzus rezultātus, būtu visu ievērojamāko personu ģeneoloģiskā pārbaude, taču tas diemžēl vismaz pagaidām nav iespējams, jo šāds projekts prasītu ievērojamu laiku un resursus. Tāpēc tikai pēc 1912. gada, kad dokumentos sāka atzīmēt tādu jaunievedumu kā “tautība”<ref>Военно-статистический ежегодник..., с. 54, 234–235.</ref>, varam operēt ar nosacīti precīziem skaitļiem (arī tad nenodalot vācbaltiešus no vāciešiem). Taču tas šajā gadījumā nav nepieciešams, jo aplūkojamajā laika periodā impērijas iekšpolitiskie aspekti, kas attiecās uz tās vācu izcelsmes pavalstniekiem, vienādā mērā skāra gan vācbaltiešus, gan vāciešus, ērtības labad tālāk tekstā lietošu vienkārši “vācieši”, kaut arī tas varbūt nav īsti korekti attiecībā pret vācbaltiešiem, kas apzinājās savu atšķirīgumu.

'''Vāciešu īpatsvars Krievijas armijā'''

Īpaši vāciešu jautājums Pirmā pasaules kara priekšvakarā un tā laikā aktualizējās Krievijas impērijas armijā, jo lielākā daļa vācbaltiešu dižciltīgo tradicionāli paaudžu paaudzēs izvēlējās militāro karjeru, kas sakņojas senajās bruņniecības tradīcijās. Taču armijai pēc definīcijas sevī jākoncentrē maksimums valsts patriotisma, līdz ar to, pieaugot starpvalstu spriedzei, neizbēgami parādījās jautājums: vai un kā viņi spēs stāties pretī Vācijas impērijas armijai, ja etniski un kultūras ziņā viņi tik cieši saistīti ar Vāciju?<ref>Visaptverošākā man zināmā publikācija par šo tēmu ir Мелеберг А.А. Немцы в российской армии накануне первой мировой войны. // Вопросы истории. 1998, № 10.</ref>

Pēc Zajončkovska veiktajiem aprēķiniem<ref>Зайончковский П.А. Офицерский корпус русской армии перед Первой Мировой войной. // Вопросы истории, № 4, 1981, с. 23.</ref> vāciešu īpatsvars Krievijas ģeneralitātes vidū pirms Pirmā pasaules kara bijis 21,6%: 1914. gada 15. aprīlī no 169 “pilnajiem ģenerāļiem” 48 bija “vācieši” (28,4%), no 371 ģenerālleitnantiem – 73 vācieši (19,7%), no 1034 ģenerālmajoriem – 196 vācieši (19%).<ref>Список Генерального Штаба; исправлен по 1 июля 1914 г. - Военная типография: Пг., 1914.</ref> 1913. gadā no 3806 pulkvežiem vācieši bija 510 (13,4%), no 5154 apakšpulkvežiem – 528 (10,2%), no 985 ģenerālštāba korpusa virsniekiem – 169 (17,1%); no 67 kājnieku, grenadieru un strēlnieku divīziju komandieriem – 13, no 16 kavalērijas divīziju komandieriem – 6, no 326 kājnieku un strēlnieku pulku komandieriem – 39, no 57 kavalērijas pulku komandieriem – 12; imperatora gvardē: no 3 kājnieku divīziju komandieriem – 1, kavalērijas divīzijas komandieris – 1, no 4 artilērijas brigāžu komandieriem – 3, no 16 kājnieku pulku komandieriem – 6, no 12 kavalērijas pulku komandieriem – 3, no 26 artilērijas bateriju komandieriem – 6, no 230 gvardes kapteiņiem<ref>Список капитанам Гвардейской пехоты по старшинству; составлен по 1 сентября 1913 г. - Военная типография: СПб., 1913.</ref> – 50 (21,7%). Īpaši augsts vācu īpatsvars bija leibgvardes jātnieku pulkā, kurš tradicionāli tika komplektēts no vācbaltiešiem, kā arī Izmailovskas pulkā, kuru tradicionāli komplektēja no vāciešiem un zviedriem.<ref>Komplektēts nosacīti, jo Krievijas armijā bija noteikts, ka procentuāli vienā pulkā virsnieku personālsastāvā katoļi vai luterāņi nedrīkstēja pārsniegt 10%.</ref> Viņa Augstības svītā<ref>Список генерал-адъютантам, генерал-майорам и контр-адмиралам Свиты Его Величества и флигель-адъютантам по старшинству; составлен по 1 июля 1913 г. - Военная типография: СПб. 1913.</ref> no 177 virsniekiem 37 bija vācieši (20,9%), no 56 flīģeļadjutantiem – 8 (17%), augstākajā komandējošajā sastāvā (korpusu komandieri, štābu komandieri, kara apgabalu komandieri) vāciešu bija aptuveni 1/3.<ref>Меленберг А.А. Немцы в российской армии накануне первой мировой войны // Вопросы истории, 1998, № 10, с. 127–130.</ref> Kara flotē vācu īpatsvars bija vēl lielāks.

Turklāt tiek uzskaitīti tikai luterāņi, katoļi, reformāti un evaņģēlisti, savukārt pareizticīgie vācieši automātiski tika uzskatīti par “krieviem”. Aplūkojot ģenerāļu uzskaites sarakstu<ref>Список генералов по старшинству; составлен по 1 сентября 1904 г. - Военная типография: СПб. 1904.; Список генералов по старшинству; составлен по 1 марта 1913 г.; Список... по 1 июля 1913 г.</ref>, redzam tur šādus pareizticīgos “krievus”: fon Greidenfelsu, Šafshauzenu Šēnbergu Ek Šaufusu, grāfu Grabi, baronu Budbergu, baronu fon Meršeidu Gilesemu, baronu fon Holšteinu, baronu Meijendorfu, baronu Fītinghofu, baronu Netelhorstu, baronu Medemu, baronu Ikškilu fon Hildebrantu, fon Hartvigu, kā arī vienkārši Šmitu, Fogelu, Flugu, Zīveru, Elsneru, Šulcu, Falenbergu, Olderogu, Šeidemani u.c.<ref>Список подполковникам по старшинству; составлен по 15 мая 1913 г. - Военная типография: СПб. 1913; Список полковникам... по 1 марта 1913 г. - СПб., 1913.</ref>
[[Attēls:Von_Rennenkampf.jpg‎|left|thumb|300px|ģenerālis Pauls fon Rennenkampfs]]
Impērijā dzīvoja aptuveni 300 000 karaklausībai pakļautu vāciešu. Karam sākoties, vispārējā nacionālpatriotiskās histērijas un pārspīlētā aizdomīguma gaisotnē mobilizētos vāciešus pārstāja sūtīt uz Rietumu fronti, bet jau iesauktos centās pārvietot prom no Rietumu frontes uz Kaukāza fronti.<ref>[http://www.rusdeutsch.ru/?hist=1&hmenu0=5&hmenu01=32&hmenu02=122 Телеграмма начальнику штаба Казанского военного округа из Ставки Верховного Главнокомандующего. 5 декабря 1914 г.]</ref> Arī vēlāk Iekškrievijas vācu kolonijās mobilizētos pamatā sūtīja tikai uz Kaukāzu. Tā 1914.–1915. gadā pārvietoja aptuveni 17 000 karavīru.<ref>Деннингхаус В. Русские немцы: общественные настроения в Поволжье в период Первой мировой войны // Военно-исторические исследования в Поволжье. Выпуск 7. Саратов, 2006, c. 176–186.</ref> Taču pārcelt ievērojamu daļu kaujas virsnieku prom no to vienībām nozīmēja šīs vienības vājināt, savukārt nošķirt atsevišķi visus vācu izcelsmes karavīrus, veidot no viņiem atsevišķas vienības un gādāt, lai tās frontē nenonāk saskarē ar Vācijas armiju, būtu ļoti sarežģīti un laikietilpīgi. Tāpēc armijā praktiski apsvērumi pamazām ņēma virsroku pār nacionālistisko retoriku. Acīmredzot šī iemesla dēļ pat pilnībā no vāciešiem saformētās vienības (piemēram, 105. divīzijas 419. Atkaras kājnieku pulks un 420. Serdobskas kājnieku pulks, kas saformēti no Saratovas apgabalā iesauktajiem vācu kolonistiem), atļāvās nosūtīt uz Dienvidrietumu fronti, kur tie sastapās gan ar austriešu, gan ar vāciešu daļām. Kas interesanti, dezertēšanas gadījumu šajās “vāciešu“ vienībās praktiski nebija, kaut arī pretējās puses propaganda bija labi organizēta un aicināja to darīt.

Vispārējās nacionālistiskās propagandas histērijas gaisotnē arī uz virsniekiem “vāciešiem“ krita aizdomu ēna, ko pastiprināja iekšējās karjeras intrigas, kas sevišķi raksturīgas bija armijas vadības līmenī. Te uzskatāms piemērs bija Ziemeļrietumu frontes 1. armijas komandiera ģenerāļa Paula fon Rennenkampfa (''Paul von Rennenkampf'', kr. ''П.К. фон Ренненкампф'', 1854–1918) atstādināšana 1914. gada novembrī un demobilizēšana 1915. gada oktobrī – kaut arī viņam netrūka kļūdu un sliktu īpašību, pamatā statusu viņš zaudēja tieši tāpēc, ka bija vācbaltietis. Kas interesanti, vismaz vācbaltiešu virsnieku vidē jautājums par uzticību dzimtenei (Krievijas impērijai) vai kultūras dzimtenei (Vācijai) bija visai aktuāls un tika aktīvi apspriests, taču, kā redzam no memuārliteratūras un faktiem, vācbaltiešu bruņniecības pārstāvji sliecās uz to, ka vasaļa zvērests kalpot ir primārāks par etnisko un kultūras piederību.

'''T.s. ''likvidācijas likumi'' un vācu kolonistu masu deportācijas'''
[[Attēls:28_07_1914.jpg‎|right|thumb|400px|Patriotiska manifestācija Pēterburgā 1914. gada 28. jūlijā]]
Kara sākšanās izsauca milzīgu ģermanofobijas vilni un radīja vajadzību valsts varai pārskatīt attieksmi pret vāciešiem, kas dzīvoja impērijā, raugoties pēc to etniskās piederības, nevis pavalstniecības. Reizē veidojās divas savstarpēji nesaistītas koncepcijas, jo līdz ar kara sākšanos līdztekus darbojās divas atsevišķas varas: civilā (Ministru padome, ministrijas, guberņu administrācija) un militārā (virspavēlnieka mītne, armiju štābi). Civilās pārvaldes ierēdņi 1914. gadā vēl īsti neapjēdza notiekošā mērogus un iespējamās sekas, kā arī to, ka kara laikā tik nesatricināmas lietas kā pilsoņu tiesības, īpašuma tiesības un likumbijība kļūst visai nosacītas. Savukārt militārā pārvalde uz notiekošo raudzījās nevis no tiesiskuma, bet no taktiskās nepieciešamības viedokļa. Līdz ar to civilās tiesības pamazām tika pakārtotas militārajām un politiskajām vajadzībām, mainot gan cilvēku attieksmi, gan likteņus.

Jau 1914. gada 3. augustā Ministru padomē tika apspriests jautājums, ko iesākt ar Austroungārijas un Vācijas pavalstniekiem, kas dzīvoja Krievijā. Iekšlietu ministrijas pārvaldnieks Maklakovs (Н.А. Маклаков, 1871–1918) savā uzrunā paziņoja: “Laiks mest pie malas šo sentimentālo likumības ievērošanas pozu!”, taču kolēģija iebilda. Zemkopības un zemes ierīkošanas virspārvaldnieks Krivošejins (А.В. Кривошеин, 1857–1921) šo viedokli formulēja tā: “Mums tomēr jāuzvedas kā pasaules lielvalstij, kaut arī nav noliedzams, ka Maklakova kunga teiktais skan ļoti vilinoši”.<ref>Совет министров Российской империи в годы Первой мировой войны: Сборник документов. - СПб., 1999, c. 33.</ref>

Militārajās aprindās to, ka karš būs ilgs un grūts, jo Vācija ir ļoti nopietns pretinieks, kurš neizbēgami iesaistīsies konfliktā, apjēdza jau pirms reālas karadarbības sākšanās. Šajā uz praktisko rezultātu orientētajā vidē radās viedoklis, ka “viss ir labs, kas veicina uzvaru”, tāpēc vēršanās pret piefrontes guberņu vācu iedzīvotājiem (kā arī ungāriem, ebrejiem, katoļu un luterāņu mācītājiem u.tml.), lai nodrošinātu armijas aizmuguri, nepieļautu spiegošanu un sabotāžu, bija neizbēgama. Jau 1914. gada vasarā armijas vadība izstrādāja plānu vāciešu deportācijai no pierobežas apgabaliem III klases vagonos uz pašu rēķina apsardzes pavadībā, samierinoties tikai ar minimāli nepieciešamajiem apstākļiem izdzīvošanai. Pirmās deportācijas sākās jau oktobrī no Polijas. 7. novembrī pēc Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka infantērijas ģenerāļa Ruzska (Рузский, Николай Владимирович, 1854–1918) rīkojuma sākās vāciešu un vācbaltiešu deportācija no Vidzemes, Kurzemes un Rīgas, bet 30. novembrī – no Suvalku guberņas. Deportēja pamatā uz Sibīriju un Pievolgu, bet operācijas tehnisko nodrošinājumu uzņēmās armija. Arī no mūsdienu Latvijas teritorijas, kur nebija lielu vācu zemnieku koloniju, uz Permas guberņu kā “neslēpti naidīgus Krievijas armijai un potenciālus spiegus” šādi deportēja Stukmaņu (vc. ''Stockmannshof'', kr. ''Штоксмангоф'') ciema, t.s. Iršu, iedzīvotājus, 350 ģimenes<ref>Курцев A.H. Беженцы Первой мировой войны в России (1914–1917) // Вопросы истории. 1999. № 8, c. 101.</ref>, u.c. vācu kolonistus, kopā vairāk nekā 10 000 cilvēku<ref>Būmane Ilze. Vācu kolonijas atstari Iršos. // Portāls la.lv, 25.04.2012.</ref>. Par armijas nostāju šajā jautājumā uzskatāmi liecina virspavēlnieka mītnes ģenerāļa Januškeviča (Н.Н. Янушкевич, 1868–1918) ar roku uzšņāpta rezolūcija uz ziņojuma no Novočerkaskas par vācu kolonistu deportācijām no Volīnijas 1914. gada beigās, uz lapas malas: “Labāk lai izput nekā spiego.”<ref>Нелипович С.Г. Источники по истории немецких колонистов в России в годы Первой мировой войны (обзор документов Российского государственного военно-исторического архива) // Российские немцы: историография и источниковедение. - Москва, 1997, c. 107.</ref>

Lai sakārtotu šo jautājumu, 1914. gada oktobrī Ministru padome ķērās pie t.s. “likvidācijas likumu” (''ликвидационные законы'') projekta izstrādes. 1915. gada 2. februārī uz Valsts pamatlikumu 87. panta pamata Nikolajs II apstiprināja trīs likumus: 1) “Par Krievijas pavalstnieku austriešu, ungāru, vāciešu un turku zemes īpašumiem un tiesībām uz zemes apstrādi” (“О землевладении и землепользовании в государстве Российском австрийских, венгерских, германских или турецких подданных”), 2) “Par austriešu, ungāru un vāciešu izcelsmes pavalstnieku tiesību uz zemi un tās apstrādi pārtraukšanu pierobežas apgabalos” (“О прекращении землевладения и землепользования австрийских, венгерских или германских выходцев в приграничных местностях”), 3) “Par dažu kategoriju Krievijas pavalstnieku austriešu, ungāru, vāciešu un turku tiesībām uz zemes īpašumiem un zemes apstrādi” (“О землевладении и землепользовании некоторых разрядов состоящих в русском подданстве австрийских, венгерских или германских выходцев”). Uz to pamata tika tālāk pieņemta virkne aktu, saskaņā ar kuriem Krievijas impērijas teritorijā – Pēterburgas guberņā, Baltijas guberņās, Polijas karalistē, ziemeļrietumu guberņās (Kauņas, Grodņas, Viļņas, Minskas, Suvalku) dienvidrietumu un dienvidu guberņās (Besarābijas, Hersonas, Taurijas, Jekaterinoslavskas) un Pieamūras apgabalā, kā arī 100 jūdžu joslā gar visu valsts robežu – naidīgo valstu pavalstniekiem tika liegta iespēja iegādāties īpašumus, turklāt tika noteikts, ka arī Krievijas vāciešiem “noteiktajā laikā un brīvprātīgi jāatsakās no nekustamajiem īpašumiem ārpus pilsētām”. Ja noteiktajā termiņā īpašuma brīvprātīga nodošana valstij netiktu īstenota, šie īpašumi bija piespiedu kārtā jāpārdod izsolē.<ref>Немцы в истории России: Документы высших органов власти и военного командования, 1652–1917. - Москва, 2006, c. 568–572.</ref> Pieņemot šos likumus, netika slēpts, ka viens no to mērķiem ir vienotas vāciski runājošās diasporas kā tādas likvidēšana, jo no civilās pārvaldes viedokļa šādas ietekmīgas, bet kultūras ziņā nošķirtas etniskas grupas pastāvēšana apdraud valsti.<ref>Совет министров Российской империи... c. 110.</ref>
[[Attēls:Adamovka_1915.jpeg‎|right|thumb|400px|Vilciena sastāvs ar deportējamajiem vāciešiem kareivju pavadībā. Adamovkas (''Адамовка'') dz. stacija, 1915. gads.]]
1915. gada pavasarī sākās piespiedu masveida vācu kolonistu deportācija no dienvidu guberņām uz Pievolgu un Sibīriju, pilsētniekus tā neskāra. Interesanti, ka no katra vācu ciema varas iestādes ņēma ķīlniekus (sic!), lai mazinātu nepaklausību vai personu centienus šķērsot frontes līniju un pāriet pretinieka pusē. Jāatzīst gan, ka tīri praktisku apsvērumu dēļ armijas vadība to uzskatīja par lieku: “Turēt ķīlniekus, armijai atkāpjoties, nav lietderīgi [..] Tie tikai lieki apgrūtina varas iestādes, jo tām jātērē laiks un resursi, lai ķīlniekus uzturētu un pārvietotu”.<ref>Отчет временного военного генерал-губернатора Галиции по управлению краем за время с 1-го сентября 1914 г. по 1 июля 1915 г. - Киев, 1916, c. 17.</ref> Kopā uz Iekškrieviju pārvietoja ap 300 000 vāciešu. Tos vai nu izvietoja sabiedriskajās ēkās, vai ļāva īrēt dzīvesvietas. Valsts atvēlētais bēgļu pabalsts 1915. gadā bija 2 rubļi 65 kapeikas mēnesī vienam cilvēkam, vēlāk ekonomisko grūtību dēļ pabalstu samazināja.

Kolonistu uz vietas palikušo kustamo un nekustamo mantu izdalīja vietējiem zemniekiem, kā arī bēgļiem no karadarbības zonas, par ko visai daudz rakstīja avīzēs, pamazām veidojot sabiedrībā viedokli, ka vāciešu manta nemaz nav privātīpašums – viņi to "vēsturiski piesavinājušies no pamatiedzīvotājiem", tātad to atņemt ir likumīgi. Zemi vajadzēja pārņemt Zemnieku bankai (Крестьянский банк), taču realitātē to lielākoties sagrāba vietējās varas elite. Valsts pretvācu iekšpolitiku un tās propagandu daudzviet Krievijā uztvēra kā atļauju laupīt, ja vien aplaupāmais ir vācietis, un vairākās dienvidu guberņās (kurās, starp citu, bija arī vācbaltu īpašumi) šo ideju sāka īstenot arī praksē.<ref>Линдеман К.Э. Законы 2-го февраля 1915 г. (об ограничении немецкого землевладения в России) и их влияние на экономическое состояние Южной России. - Москва, 1915, c. 104.</ref> To visu veicināja arī patriotiskā propaganda, kas aktīvi kultivēja vācieša kā “iekšējā ienaidnieka“ tēlu.

Deportēto vāciešu liktenis nebija apskaužams. Viņiem bija atņemts viss nekustamais īpašums, kustamo īpašumu viņi bija spiesti pārdot krietni zem tirgus vērtības, paši tika aizdzīti uz Iekškrieviju. Kara laika grūtību pārņemtajās pilsētās liela skaita piespiedu migrantu parādīšanās izraisīja visai naidīgu reakciju. Iekšlietu ministrs un Atsevišķā žandarmu korpusa šefs kņazs Ščerbatovs (князь Н.Б. Щербатов, 1868–1943) 1915. gada 8. septembrī ziņoja: "Pilsētas dumpojas un nevēlas uzņemt [deportētos vāciešus un bēgļus]“.<ref>Совет министров Российской империи... c. 266.</ref> Nacionālisma propagandas pārņemtajā presē dominēja negatīvs vācieša tēls. Par vācu koloniju zemniekiem tika proponēts, ka tie esot “rupji, prasti, nekaunīgi mežoņi, kas ne tikai nevar būt nekādi kultūrtrēģeri, bet tiem vieta ir mūžam piedzērušās un nevaldāmās Vācijas armijas rindās”.<ref>Новое время (Петроград). 1915. 2 февр.</ref> Turklāt publiski tika vispārināts, ka visi vācieši esot potenciāli spiegi.

Karastāvoklis ļāva Krievijas valdībai vairs nerēķināties ar tradicionālajām civiltiesiskajām normām un ķerties arī pie plānveidīgas Baltijas guberņu deģermanizācijas, likvidējot vācbaltu bruņniecības privilēģiju atliekas un mērķtiecīgi mazinot to ietekmi visu trīs guberņu pašpārvaldē, ko ar sajūsmu uztvēra pārējās vietējo iedzīvotāju etniskās grupas – latvieši un igauņi. T.i., pastiprinot jau XIX gs. 90. gados aizsāktās t.s. rusifikācijas politikas vadlīnijas. 1915. gadā tika apturēta Baznīcas reformas likumprojekta apstiprināšana Valsts domē, 1916. gadā apturēja divus zemes reformas likumprojektus, lai tos pārstrādātu atbilstoši jaunajai situācijai. Baznīcas reformā bija paredzēts likvidēt kūriju sistēmu draudžu amatpersonu vēlēšanās, panākt draudžu locekļu tiesisko vienlīdzību, zemes reforma paredzēja rentējamo zemju piespiedu pārdošanu rentniekiem. Viens no pamatmotīviem, ko savā vēstulē justīcijas ministram I. Ščeglovitovam (И.Г. Щегловитов, 1861–1918) 1915. gada 8. aprīlī norāda iekšlietu ministrs Maklakovs, bija likvidēt latviešu un igauņu rentnieku atkarību no muižniecības. 1915. gada martā sākās darbs pie vācbaltu bruņniecības politiskā statusa likvidēšanas, padarot to identisku Iekškrievijas guberņu muižnieku sapulcēm. 1916. gada 29. martā Valsts domē tika iesniegts apstiprināšanai likumprojekts “Par sarakstes, luterāņu garīdzniecības sapulču protokolu un lietvedības valodu un vairāku līdzšinējo likumu pantu pārskatīšanu šajā sakarā“ (“О языке переписки, делопроизводства, суждений и протоколов заседаний протестантских духовных учреждений и лиц и о пересмотре некоторых статей закона, связанных с этим вопросом”). Visas šīs ieceres apturēja Februāra revolūcija, izdevās tikai likvidēt t.s. muižnieku “īpašās privilēģijas“ un muižu policiju.<ref>Андреева Наталья C. Прибалтийские немцы и Российская правительственная политика в начале XX века. – Мiръ: Санкт-Петербург, 2008, с. 312. ISBN 978-5-98846-034-3.</ref> Tomēr jāatzīst, ka tik neceremoniāli, kā ar vācu koloniju zemniekiem, ar baltiešiem neizrīkojās. To sociālais statuss tomēr bija daudz augstāks.

Visas ģermanofobiskās 1914.–1917. gada valsts kampaņas mērķus var rezumēt ģenerālleitnanta Kurlova teiktajā: Krievijas vācieši “jāpiespiež norobežoties no saviem tautasbrāļiem, aizmirst par kopīgo izcelsmi, valodu, atteikties no radiniekiem, kas karo frontes otrā pusē”.<ref>Нелипович С.Г. Депортации в России 1914–1918 гг. // Военно-исторический журнал. 1997. - № 1, c. 42.</ref>

'''Vēršanās pret “vāciešiem” nacionālistiski patriotiskās propagandas diskursā'''

Tiklīdz tika izsludināts, ka Vācija pieteikusi karu Krievijai, patriotu pūlis, policijai neiejaucoties, Pēterburgā izdemolēja Vācijas vēstniecību, kas atradās uz Lielās Jūras ielas (''Большой Морской'') un Īzaka laukuma (''Исаакиевская площадь'') stūra. Pat norāva bronzas dioskūru un zirgu skulptūras, kas rotāja ēkas jomtu, bet no pašas ēkas palika tikai sienas.<ref>Воейков В. Н. С царём и без царя. Воспоминания последнего дворцового коменданта. Гельсингфорс. 1936, c. 96.</ref><ref>Приказ войскового наказного атамана Сибирского казачьего войска об ограничении прав немцев-колонистов. 04.09.1916 г.</ref>
[[Attēls:Vacijas_vestnieciba.jpg|left|thumb|400px|Vācijas impērijas vēstniecības ēka Pēterburgā.]]
1914. gada 20. jūlijā Valsts domes vācbaltiešu deputāti nāca klajā ar deklarāciju par vispārēju uzticību tronim un Krievijas impērijai<ref>Стенографический отчет заседания Государственной думы, созванной на основании Высочайшего указа Правительствующему сенату от 20.07.1914 г., СПб., 1914, с. 20–12.</ref>, taču sabiedrību tas maz ietekmēja. Kopš pirmajām kara dienām uz vāciešiem un vācbaltiešiem lielākā daļa sabiedrības raudzījās kā uz neuzticamu, ienaidniekam simpatizējošu iespējamo “piekto kolonnu”. Šo attieksmi radīja un aktīvi veicināja konservatīvā un labējā prese, kas izvērsa plašu pretvāciskas propagandas kampaņu, kuru aizsāka Pēterburgas “Jaunais laiks” (''Новое время'') un “Vakara laiks” (''Вечернее время''), kuras vietējos vāciešus atspoguļoja kā "iekšējos ienaidniekus".<ref>Sīkāk skat. Андреева Н.С. Прибалтийские немцы и Вервая мировая война. // Проблемы социально-экономической и политической истории веков. Сборник статей памяти В.С. Дякина и Ю.Б. Соловьева. – СПб., 1999, с. 461–473.</ref> Vēl vairāk atmosfēru nokaitēja šo laikrakstu polemika ar «Sanktpēterburgas Avīzi» (''Sankt-Petersburger Zeitung''), kura centās aizstāvēt Krievijas vāciešu nacionālo un vispārcilvēcisko pašcieņu. Kadetu prese gan mēģināja apelēt pie veselā saprāta, taču ne visai sekmīgi. Kara propagandas rezultātā Krievijā strauji pieauga šovinisms, bet Baltijā atkal aktualizējās nacionālā pretstāve starp latviešiem un igauņiem no vienas puses un baltiešiem no otras puses.

Presi pārplūdināja nacionālistiskas publikācijas par Krievijas “vāciešu“ neuzticamību, privilēģijām, darbošanos Vācijas labā. Toni uzdeva “Vakara laiks“, kas 1914. gada 1. septembrī titullapā publicēja “patriotisko krievu grupas” atklāto vēstuli ar aicinājumu “iznīdēt vāciskuma saknes Krievijā”. Plašu rezonansi 1914. gadā guva divi plaši A. Kuprina (''А.И. Куприн'') raksti “Krievu vārda” (''Русское слово'') 29. un 30. oktobra numurā par “beztiesiskajiem 10 miljoniem Baltijas guberņu iedzīvotāju”, kurus mīdot “ar lakādas zābakiem” vairāki “desmiti baronu dzimtu” laukos un gandrīz miljons vācbaltiešu pilsētās, formējot konkrētu, visās nelaimēs vainojamu iekšējā ienaidnieka tēlu. Prese publicēja milzumu “faktu” par vācbaltiešu nodevīgo noskaņojumu un rīcību, kā rezultātā 1914. gada augustā atsevišķā žandarmu korpusa darbinieki pēc iekšlietu ministra V. Džunkovska (Джунковский, Владимир Фёдорович, 1865–1938) rīkojuma veica īpašu izmeklēšanu Baltijas guberņās. Ieradās arī pats ministrs (3.–4.09.1914.). Izmeklēšana noskaidroja, ka tas viss ir diezgan mērķtiecīga un organizēta latviešu nacionālistiski noskaņoto aprindu un labējo krievu organizāciju kampaņa, lai valdības acīs kompromitētu vietējos baltiešus un iedragātu to ietekmi un sociālo statusu.<ref>ГАРФ, ф. 270, оп. 1, д 93, л. 17 об.-18; хр. N° 91, л. 17 об.</ref>

1915. gada vasarā germanofobija sasniedza augstākās valdošās aprindas, kad “Jaunais laiks” kā pierādījumu, ka vācieši nosakot visu Krievijā un esot vainojami pie visām neveiksmēm, publicēja senatoru sarakstu ar vāciskiem uzvārdiem. Laikabiedri liecina, ka šī saraksta dēļ Senāts bijis spiests nodemonstrēt savu patriotismu, par spīti likumdošanai apstiprinot Vācijas pavalstnieku tiesiskās aizsardzības anulēšanu un to daļēju izsludināšanu ārpus likuma.<ref>Михайловский Г. Н. Записки. Из истории внешнеполитического ведомства. Август 1914–октябрь 1917. Кн. 1. – Москва, 1993, c. 91.</ref>

1916. gada 18. augustā cars apstiprināja rīkojumu par aizliegumu izmantot vācu valodu vācu skolās u.c. izglītības iestādēs (“Положение Совета министров о воспрещении преподавания на немецком языке”).<ref>[http://www.rusdeutsch.ru/?hist=1&hmenu0=5&hmenu01=32&hmenu02=120 Положение Совета министров о воспрещении преподавания на немецком языке. Ст. 1882.]</ref> Vācu skolu pastāvēšana tika pasniegta kā ģermanizācijas “Trojas zirgs”, kur ar vācu valodas palīdzību tiekot iepotētas panģermānisma idejas un nepatriotisms. Daudzviet aizliedza publiski runāt vāciski, bet šī aizlieguma pārkāpējus sodīja ar naudas sodu līdz 3000 rubļiem vai 3 mēnešiem cietumā.<ref>Дённингхаус В. Немцы в общественной жизни Москвы: симбиоз и конфликт (1494–1941). - Москва, 2004, c. 326.</ref> Baltijas provinču avīzēs visai ikdienišķas bija šādas ziņas: "Rīgas 1. dzelzceļa stacija gandrīz paralizēta, vilcieni pārpildīti, jo masveidā uz Iekškrieviju spiesti izbraukt Vācijas un Austroungārijas pavalstnieki."<ref>Rīgas Avīzes, nr. 16., 1915. gada 16. janvāris, 2. lpp.</ref> "Kijevas universitātes profesors Knauers, kurš jau 45 gadus bijis amatā, šinīs dienās apcietināts dubultas pavalstniecības dēļ."<ref>Rīgas Avīzes, nr. 1., 1915. gada 1. janvāris, 3. lpp.</ref> “Plakāti ar aizliegumu sarunāties vācu valodā tagad izlikti arī tramvajos. [..] Šo sestdien iz Rīgas pagaidu katorgas centrālcietuma izlaida zvērināto advokātu Hermani Švarcu, kurš še pabeidza izciest 1 mēneša cietuma sodu par to, ka nebij noņēmis izkārtni ar vācu uzrakstu.”<ref>Rīgas Avīzes, nr. 21., 1915. gada 21. janvāris (3. februāris), 3. lpp.)</ref> “Barons Felkerzāms arī izstājies no zemstinieku oktobristu frakcijas. Barons Volfs, kuram arī bij jāizstājas iz zemstinieku oktobristu frakcijas, tagad atteicies arī no Domes bibliotēkas komisijas priekšnieka amata un no finanšu komisijas locekļa amata. Baltijas vācu deputāti pārliecinājušies, ka tagadējā laikā uztrauktās krievu nacionālās jūtas negribēs ciest nevienu vācieti nekādā Valsts Domes amatā.” “Baltijas vācu deputātiem pārmet, ka viņi Domes sēdē 27. janvārī esot stāvējuši vienaldzīgi ar uz muguras saliktām rokām bez piedalīšanās pie emocijām, kuras visa Dome parādījuse pret Anglijas un Francijas vēstniekiem Gasonova runas laikā, un ka viņi tāpat vienaldzīgi izturējušies tad, kad pēc Puriškecviča runas par vajadzību no valdības un sabiedrības puses sniegt izpostītai Polijai palīdzību, visa Dome dedzīgi aplaudējuse.”<ref>Rīgas Avīzes, 1915. gada 31. janvāris (13. februāris), 2. lpp.</ref> “Kurzeme. Kāda barona Rādena kundze, kura līdz šim dzīvojuse Maijas muižā, pa kara stāvokļa laiku izraidīta iz Baltijas guberņām.” “Liepāja. Šejienes “Petrogradas viesnīcas” īpašnieks Kiršhofs pa kara stāvokļa laiku izraidīts iz Baltijas guberņām.” “Par vācisku sarunāšanos “Kazino” teātra telpās sauc pie atbildības kornetu Hugo Antonoviču fon Erberg-Košencijevsku no 1. Ņevas ielas nr. 12 un Fridrihu Geju no Pērnavas ielas nr. 27 ar Elzu Bērziņ no Avotu ielas nr. 29, kas sarunājušies vāciski tramvaja vagonā.” “Administratīvi sodīti par vācu valodas drukātas reklāmas izstādīšanu ar 10 r. vai 3 dienām zietumā provizors Noass Levenbergs.”<ref>Rīgas Avīzes, 1915. gada 20. februāris (5. marts), 2. lpp.</ref> “Vācu zemes īpašumu lietā. Kad iznāca likumi par vācu zemes īpašumu likvidāciju Krievijas rietumu un dienvidu guberņās, mēs piezīmējām, ka paredzama aģitācija priekš šo likumu tālākas attīstības un paplašināšanas. Tas jau apstiprinājies. Priekš tam izteicās netik stingri nacionālistīgā “Novoje vremja” bet arī liberālā “Utro Rosiji”. Tanī profesors Guļajevs, tagad ģenerālprokurora biedrs, ievietojis paskaidrojumu, ka izdotie likumi esot nepilnīgi, jo Baltijas vāciešiem vēl esot atļauts visā Krievijā pirkt zemes īpašumā, un tā tad vācu kolonisti Šulci un Šmiti varot pārdot savu zemes īpašumu Baltijas Šulciem un Šmitiem. Pēc profesora Guļajeva domām ar tādu pārgrozījumu nekas nebūtu panākts. Savu apcerējumu viņš beidz ar prasību, ka vācu zemes īpašuma aprobežošanas likumi esot izplatāmi uz visām personām, kuras no vācu dzimuma. Pie tam tad esot atceļamas arī visas privilēģijas, kuras Baltijas vāciešiem tiekot uzturētas caur vietējiem likumiem (t.i. šīs privilēģijas neesot atstājamas nevienai personai, kura no vācu dzimuma).”<ref>Rīgas Avīzes, 1915. gada 15. februāris (28. februāris), 2. lpp.</ref>

Patriotiskās propagandas mašīna uzņēma aizvien lielākus apgriezienus, lai mobilizētu sabiedrību, savukārt tā, kā parasti šādās situācijās notiek, intensīvi meklēja vainīgos jeb, kā mūsdienās saka, “piekto kolonnu“. Kā nepatriotisma izpausme tika uztverta vācu komponistu mūzikas atskaņošana, pārdēvēja vāciskos vietvārdus, tai skaitā Pēterburgu par Petrogradu.<ref>Циркуляр Министерства Внутренних Дел о переименовании селений 15.10.1914 г.</ref>

Ar varas iestāžu svētību un atbalstu masveidā lielās tirāžās sāka iznākt grāmatas un brošūras, kuru nosaukumi vien jau ir pietiekami daiļrunīgi, piemēram, Muravjova “Vācu ļaunums“ (''М. Муравьёв “Немецкое зло”''), Rezanova “Vācu spiegošana” (''А. Резанов “Немецкое шпионство”''), Šeluhina “Krievijas dienvidu vācu kolonizācija” (''С. Шелухин “Немецкая колонизация на юге России”''), Sergejeva “Kā vācieši bez kara iekaro Krieviju” (''И. Сергеев “Мирное завоевание России немцами”'') u.c. Karikatūrās, skrejlapās un plakātos Krievijas vācieši tika attēloti kā spiegi un parazīti.

Praktiski visās lielākajās pilsētās uzstājās lektori, kas stāstīja par vāciešu nelojalitāti un to, kā pazīt spiegus to vidū. Šādi vispārinājumi skanēja arī visai oficiālās runās un pat dokumentos. Tā kā Odesas kara apgabala pavēlnieka ģenerāļa Ebelova (''М.И. Эбелов'', 1855–1919) publiskie paziņojumi, ka jebkurš vācietis Krievijā gatavojot bāzi Vācijas iebrukumam<ref>Немцы в истории России... c. 558.</ref>, nebija vis pārspīlējums, bet gan visai ikdienišķs viedoklis. Neatkarīgi no tā, cik desmitus paaudžu vācietis dzīvojis valstī, cik daudz darījis tās labā, pat miris to aizstāvot, viņš tik un tā ir neuzticams svešinieks, kurš jebkurā brīdī gatavs šos valsti nodot, bet savus īpašumus ieguvis netaisnīgi, kā iekarotājs, piesavinoties valstsnācijai piederošo, – tika kultivēts vāciešu kā “iekšējo ienaidnieku“ tēls. Protams, šai propagandai aktīvi pievienojās to guberņu iedzīvotāju vairums, kurās jau izsenis bijusi sociāla spriedze starp vāciem un nevāciem, – Volīnija, Baltijas guberņas u.c. –, jo tīri saimnieciskajā pretstāvē balstītajai ģemanofobijai nu radās ideoloģisks pamats, kas to leģitimizēja. Šāds uzskats tika proponēts gan presē, gan publiski verbālajā sfērā (runas, lekcijas u.tml.).<ref>Skat. Aрucmов Г. Региональная борьба с немецким засильем в деле сельского хозяйства и промышленности // Русская будущность. 1916. № 6. С. 12–13; Дурденевскый B. Германское двуподданство // Проблемы великой России. 1916. № 13. С. 11–13; Немецкое зло: Сборник статей. Вып. 1. - Москва, 1915; Резанов A.С. Немецкое шпионство: По данным судебной практики и другим источникам. - Пг., 1915; Сергеев И.И. Мирное завоевание России немцами. - Пг., 1915; Сосунков Е.Ф. Немецкое влияние в русской школе. - Казань, 1915. u.c.</ref> Valstī sākās aktīva spiegu ķeršanas kampaņa, kas praksē izpaudās pamatā kā vāciešu izsekošana, aresti, kratīšanas dzīvesvietās u.tml.

Oficiālo pretvāciskās propagandas kampaņu aktīvi izmantoja iedzīvotāji, lai sariebtu saviem kaimiņiem. 1914. gada 15. septembrī (2. oktobrī p.v.st.) aktīvs caram lojālo latviešu pārstāvis, Krievijas valsts domnieks no Vidzemes guberņas Jānis Goldmanis, latviešu laikrakstos aicināja ziņot par aizdomīgām personām, kas varētu būt pretvalstiski elementi. Sākās denunciāciju plūdi, kas, protams, pamatā skāra tieši vācbaltiešus. Piemēram, kad Dinaburgas (mūsd. Daugavpils) kara apriņķa priekšnieks izsludināja atlīdzību slepenu ienaidnieka lidlauku uzrādītājiem frontes aizmugurē, mēneša laikā Vidzemes latvieši “atklāja” vācbaltu muižās vairāk nekā 200 vācu lidlaukus, bezdrāts telegrāfa stacijas, ieroču, benzīna un pārtikas noliktavas Vācijas armijas vajadzībām, ziņoja par saviem vācbaltu kaimiņiem kā Vācijas spiegiem u.tml. Pārbaudēs šo "objektu" un “spiegu” absolūtais vairums izrādījās fantāzijas jeb apmelojumi. Laikraksts "Līdums" rūgti secināja: "Mēs esam jau nokļuvuši pie tā, ka denuncēšana pati par sevi .. netiek uzskatīta par kauna lietu, bet .. tiek likti pie kauna staba tie, kuri pret denuncēšanu uzstājas."<ref>Andersons E. Latvijas vēsture : 1914–1920. - Daugava: Stockholm, 1967, 30. lpp.</ref>

Tas viss kalpoja par impulsu pūļa nacionālisma ksenofobiskajām izpausmēm ikdienā. Viņas Augstības leibgvardes kirasieru pulka pulkvedis Goštavs (''Г.А. Гоштовт'', 1883–1953) savās atmiņās piemin, ka “jau 1914. gada rudenī Maskavā pūlis noslīcināja upē vecu kundzi tikai tāpēc, ka viņai bija vācisks uzvārds, bet tajā pašā laikā viens viņas dēls bija kritis Austrumprūsijā, bet otrs, smagi ievainots, sanitārajā vilcienā brauca atpakaļ uz mājām pie mātes. (..) Īpaši smagu spiedienu un sadzīvisku nedrošību juta muižniecība Baltijā.“<ref>Гоштовт Г. Сумерки славы // Часовой. № 135–136. Париж. 1934, c. 27.</ref>

Turklāt šādi ekscesi norisa ar klusējošu varas iestāžu piekrišanu. 1915. gada 17. maijā par Maskavas kara apgabala virspavēlnieku tika iecelts kņazs F. Jusupovs (''князь Феликс Феликсович Юсупов, граф Сумароков-Эльстон'',1856–1928), kurš uzņēmās izskaust maskaviešu dumpīgumu un likvidēt vācu ietekmi. Vācieši administratīvā kārtā tika izspiesti no vadošo uzņēmēju aprindām, bet pār tiem piederošiem vai atņemtiem uzņēmumiem ieviesta kontrole, tie tika masveidā atlaisti no civilpārvaldes struktūrām, izslēgti no biedrībām u.c. sabiedriskajām organizācijām, zināmā mērā neoficiāli nokļuva “ārpus likuma“. <ref>Skat. Дякин В.С. Первая мировая война и мероприятия по ликвидации так называемого немецкого засилья // Первая мировая война. 1914–1918. Москва, 1968; Петров Ю.А. «Московские немцы»: проблема документального наследия // Российские немцы. Историография и источниковедение. - Москва, 1997.</ref> Presē publicēja vāciešiem piederošo uzņēmumu un veikalu sarakstus, kam tika atvēlētas veselas slejas, lai īsteni patrioti zinātu, ko boikotēt. Maskavas t.s. ohrankas nodaļas priekšnieks Martinovs (''А.П. Мартынов'', 1875–1951) savās atmiņās rakstīja: “Paklīda baumas, ka drīz kaut kur kāds parādīs Maskavā dzīvojošajiem vāciešiem, kur vēži ziemo!<ref>(..) покажет московским немцам кузькину мать.</ref> Baumoja aizvien vairāk. (..) Kad ik dienu avīzēs publicēja slejas ar vāciskiem uzvārdiem, šie vācieši sāka nepatikt pat vismierīgākajam un līdzsvarotākajam mietpilsonim. Es ieteicu kņazam [Jusupovam] dot rīkojumu avīzēm pārtraukt tīšu pūļa kūdīšanu, taču man nezināmu iemeslu dēļ viņš ignorēja manus argumentus. Tik un tā es savā iknedēļas pārskatā par sabiedrības noskaņojumu Maskavā .. ziņoju par iespējamiem preses izprovocētiem pretvācu ekscesiem. [..] Gaisā jautās gaidāmā grautiņa vēsmas; visi, ne tikai pie varas esošie, juta grautiņa iespējamību jebkur, kur salasītos pūlis.“<ref>А.П. Мартынов. Моя служба в Отдельном корпусе жандармов. // Охранка. Воспоминания руководителей политического сыска. Т. 1. - Новое литературное обозрение: Москва, 2004. c. 361–362.</ref>

Noskaņojums kļuva nevadāms maijā, kad pūlis apmētāja ar akmeņiem imperatores māsas, lielkņazienes Elizabetes Fjodorovnas (''великая княгиня Елизавета Феодоровна'', 1864–1918), karieti. “Rezultāti nebija ilgi jāgaida: jaunā priekšnieka stulbo rīkojumu mudināti, huligāni metās demolēt vācu uzņēmumus, laupīt veikalus, īstenot vardarbību.“<ref>Барон Н. Н. Врангель. Дни скорби. Дневник 1914–1915 годов. – Летний сад, 2001. ISBN 5-87516-225-2, c. 138.</ref> Pilsētas galva Adrianovs (Адрианов A.A., 1861–1918) aizliedza policijai lietot ieročus, lai savaldītu patriotu pūli.
[[Attēls:Wochau_05_1915.jpg‎|left|thumb|400px|Vācu grautiņa dalībnieki pozē pie izdemolētās Vohavu (vc. ''Wochau'', kr. ''Вогау'') ģimenes savrupmājas. Maskava, 1915. gada maijs.]]
Maskavā sākās vācu grautiņš, kas ilga trīs dienas, no 27. līdz 29. maijam. Tika izlaupīti 732 objekti – veikali, noliktavas, biroji, dzīvokļi – vairāk nekā 60 nodedzināti, nogalināti 5 “vācieši“, aplaupīti, piekauti vai sakropļoti 113 Vācijas un Austrijas pavalstnieki, kā arī 289 Krievijas pilsoņi, 90 no tiem ar izteikti krieviskiem uzvārdiem.<ref>Skat. Дённингхаус В. Немцы в общественной жизни Москвы: симбиоз и конфликт (1494–1941). – Росспен: Москва, 2004. С. 335, 336, 344, 346. ISBN 5-8243-0525-0; Харламов Н. Избиение в Первопрестольной. Немецкий погром в Москве в мае 1915 года. // Родина. Москва, 1993. № 8–9, c. 127.</ref> Pie tam grautiņos iesaistītajā pūlī nebūt nebija tikai deklasēti lumpeni, kam likumība, morāle un ētika bija kas svešs un nezināms. Kā redzam no Maskavas pilsētas domes pārstāvja Ščapova (Н.М. Щапов, 1881–1960) atskaites, grautiņus aizsāka nacionālistiski noskaņotie strādnieki. “Pēc tam, kā vēstīja aculiecinieki, sāka piedalīties arī vidusslāņa pārstāvji: inteliģence, kalpotāji, ierēdņi, studenti. [..] Laupīšanās tika manīti arī kareivji, tajā skaitā hospitāļos esošie frontinieki, un pat žēlsirdīgās māsas, .. vardarbībā pret vāciešiem piedalījās arī virsnieki.“<ref>Дённингхаус В. Немцы в общественной жизни Москвы... c. 345, 350, 351.</ref> Līdzīgi grautiņi norisa arī Petrogradā, Ņižņijnovgorodā, Astrahaņā, Odesā, Jekaterinoslavļā u.c. Laukos aizvien biežāki kļuva vācu kolonistu un muižnieku zemes patvaļīgas sagrābšanas vai saimniecību dedzināšanas gadījumi.

Protams, bija arī veselā saprāta balsis, taču to bija maz, un tās pazuda vispārējā nacionālisma propagandas kakofonijā. Tā 1916. gada 26. martā kadetu partijas avīze "Runa" (''Речь'') savā ievadrakstā atļāvās bilst: “Mēs nebūt neatbalstām izslavēto vācu izcelsmes Krievijas pilsoņu īpašuma ekspropriāciju”. Līdz tam pat nosacīti liberālā prese baidījās nosaukt Krievijas vāciešus par “pilsoņiem”, bet dēvēja tos par “naidīgas valsts izcelsmes” personām, neraugoties uz to, ka liela to daļa bija impērijas pavalstnieki jau kopš XVIII gs. sākuma. Kas īpatnēji, pirmie publiski pret vāciešu vajāšanu un par privātīpašuma neaizskaramību iestājās kadeti, kaut arī tā savā ziņā bija visai kreisa partija. Tās līderis Miļukovs (''П.Н. Милюков'', 1859–1943) daudzkārt publiski iestājās par t.s. “likvidācijas likumu” pārskatīšanu, apelējot pie Krievijas elites veselā saprāta un rīcības sekām, izdalot ekspropriēto zemi krievu zemniekiem: “Vāciešiem piederošās zemes ir maz, tā ka tas, kurš pie tās tiks, neapstāsies, bet kā nākamo pieprasīs jūsu zemi”.<ref>Дяшн B.С. Об одной неудавшейся попытке царизма «решить» земельный вопрос в годы Первой мировой войны // Вестник молодых ученых: Исторические науки. 1999. № 1(5). С. 5–11.</ref> Kaut arī Miļukova argumentācija galu galā izrādījās vistālredzīgākā, nacionālpatrioti viņu izsmēja un apsūdzēja “lielo vācu zemes īpašnieku aizstāvēšanā, valsts un savas tautas interešu nodošanā”.<ref>Смирнов С. Немецкое землевладение и г. Милюков – Русская будущность. // Киевлянин (Киев). 1916. 1 июля, № 15, c. 5.</ref> Mazliet vēlāk Valsts domes deputāts Šuļgins (В.В. Шульгин, 1878–1976), monarhists, taču tuvs kadetiem, savā avīzē "Kijevietis" (''Киевлянин'') atgādināja, ka ļoti daudzi vācieši dienē armijā un aizstāv valsti, un, “kamēr šie ļaudis ir godājami kareivji un .. aizstāv Krievijas valsti, tikmēr rokas nost no viņu īpašuma. Jo laiks beidzot atcerēties, ka viņi (kaut trīskārt vācieši) šobrīd ir krievu kareivji un virsnieki, kas atrodas tā karoga aizsardzībā, kam kalpo”.<ref>Киевлянин (Киев). 1916. 1 июля.</ref>

Kopējo sabiedrības noskaņojumu tas nemainīja – absolūtais vairākums gan valsts varas aparātā, gan IV Valsts domē atbalstīja t.s. likvidācijas likumus kā taisnīgus un nepieciešamus. 1916. gada jūnijā Petrogradā justīcijas ministra vadībā darbu sāka valdības izveidotā “Īpašā komiteja cīņai ar vācu ietekmi” (''Особый Комитет по борьбе с немецким засильем''), kam bija jākoordinē mērķtiecīga valsts politika impērijas vācu tautības pilsoņu tiesību un ietekmes ierobežošanā. Komiteja tūdaļ ķērās pie t.s. likvidācijas likumu papildināšanas, ar 10. un 15. jūlija un 19. augusta rīkojumiem paplašinot likumu skartās iedzīvotāju kategorijas un nu attiecinot tos arī uz frontes virsnieku un karavīru ģimenēm. Šī komisija darbojās līdz 1917. gada vasarai, t.i., ilgāk nekā režīms, kas to bija radījis.

'''Krievijas vācu sabiedrības gals'''

Tikai uz etnisko kritēriju pamata Krievijas vācieši kā iedzīvotāju grupa nonāca neapskaužamā situācijā, no kuras nebija izejas. Vienā mirklī, pat ja persona bija pilnībā asimilējusies gan kultūras, gan reliģijas ziņā un to neskāra kādi administratīvi ierobežojumi, piepeši atradās vidē, kurā apkārtējie izturējās naidīgi tikai tāpēc, ka uzvārds vācisks. Tika sagrauta vācu kolonistu kopienu struktūra, izšķirtas ģimenes, zaudēti īpašumi un ekonomiskā ietekme, bet plašā vācu izcelsmes iedzīvotāju grupa paši savā zemē kļuva par otrās šķiras pilsoņiem. Sadzīves spiediena dēļ sākās masveida uzvārdu maiņa, kad Johans Kleists bija spiests kļūt par Ivanu Kļestovu, Teodors Muts – par Fjodoru Mutovu, Valdemārs fon Vīze – par Vladimiru Fonvizinu, fon Hanenfelds – par Karsakovu utt. Pat šķietami tik neaizskaramai personai kā ģenerālleintantam Folbaumam 1916. gadā nācās karjeras labad nomainīt uzvārdu, kļūstot par Mihailu Sokolovu-Sokoļinski. Turpmāk par kādu nopietnu nekrievisku etnisku kopienu pastāvēšanu vairs nevarēja būt ne runas – kādreiz gana monolītā diaspora tika sašķelta atsevišķos indivīdos un to ģimenēs, un tiem atlika vien vai nu emigrēt, vai asimilēties.

Savukārt likvidācijas likumu īstenošana ievērojami iedragāja valsts ekonomiku: vairs nebija visai ievērojamā vācu kolonistu devuma lauksaimniecības produkcijā, panīka konfiscētie rūpniecības uzņēmumi (no kuriem daudzi ražoja produkciju armijas vajadzībām), savukārt konfiscētie īpašumi bagātināja nevis valsts kasi, bet gan pārdalē iesaistītos ierēdņus. Valsts pārvaldes sistēma zaudēja visai lielu skaitu vācu izcelsmes ierēdņu, kas uzreiz izpaudās birokrātijas aparāta funkcionēšanas problēmās.

Situācija strauji saasinājās pēc 1917. gada revolūcijas, kad visu valsti pārņēma haoss un likums vairs neierobežoja ksenofobijas izpausmes. Frontē lielinieku un anarhistu inspirētās virsnieku slepkavošanas sākās tieši ar vāciešiem. Kā savās atmiņās apraksta Zvegincovs<ref>Звегинцов В.Н. Кавалергарды в Великую и Гражданскую войну. 1917. Кавалеристы. - Рейтаръ: Москва, 2001.</ref>, 1917. gada martā Lugā kājnieku un artilērijas daļu kareivju pūlis ielenca kavalērijas gvardu kazarmas, kliedzot: "Arestēt virsniekus vāciešus! Dod šurp nodevējus! Visus vāciešus pie sienas!" Pūli maz interesēja virsnieku etniskā izcelsme, tas vairāk vadījās pēc pašu simpātijām un antipātijām, piemēram, pie vāciešiem bez vilcināšanās pieskaitot štabsrotmistru Čertkovu, tīrasiņu krievu. Tā vienas dienas laikā Lugā zvēriski linča tiesā nogalināja kavalērijas gvardu ģenerāli, vācbaltieti grāfu Mengdemu, kavalērijas grenadieru pulkvedi Egerštromu, laibhuzāru rotmistru grāfu Kleinmihelu un daudzus citus... Daudzi "vācieši" bija, kā jau tas vācbaltiešiem raksturīgi, zviedru, holandiešu, dāņu u.c. izcelsmes – pietika ar nekrievisku uzvārdu, lai iekļūtu "nodevēju un asinssūcēju" sarakstā. Tas pats notika daudz kur citur. Starp citu, ir ziņas - kaut tēma nav pētīta –, ka nekrievisko uzvārdu dēļ dažviet cietuši arī latviešu bēgļi Iekškrievijā.

Mūsdienu Latvijas teritorijā t.s. Stučkas režīma "sarkanie latvieši" nebija mudināmi sākt vajāt vācbaltiešus un vāciešus, par attaisnojumu ņemot arī nacionālisma mītu par "700 gadu verdzības jūgu", vācbaltiešus neatkarīgi no to politiskajām simpātijām un bīstamības režīmam pakāpes. 1919. gada 25. aprīlī tika pieņemts dekrēts par vācbaltiešu "baronu" izraidīšanu no Latvijas, kas šo valsts iedzīvotāju daļu pēc etniskās piederības nostādīja ārpus likuma.<ref>Šiliņš J. Padomju Latvija 1918–1919. - Vēstures un popularizēšanas biedrība: Jelgava, 2013., 111.–113. lpp. - ISBN 978-9934-8399-0-0.</ref> Nu tos vajāja, nogalināja vai ieslodzīja koncentrācijas nometnēs, jau ne tikai pēc šķiriskās, bet arī pēc etniskās piederības, genocīdā fiziski iznīcinot lielāko daļu baltiešu, kas uz to brīdi atradās padomju varas teritorijā Zemgalē, Vidzemē un Latgalē.

Tas viss gana uzskatāmi rāda, kā ļoti īsā laikā ekstremālos apstākļos un nacionālistiskās propagandas iespaidā var mainīties ļaužu domāšana un vērtību sistēma, kad par noziedzīgu sāk uzskatīt valstsnācijai nepiederošas un pēc vēsturiskās izcelsmes citai, šajā brīdī naidīgai kaimiņvalstij radniecīgas etniskas grupas pastāvēšanu kā tādu. Tieši Pasaules karš noformēja Krievijā viedokli, ka krīzes situācijā uz tiem, kuru etniskā izcelsme ir “sveša”, ir leģitīmi piemērot citādas tiesiskuma normas nekā pret “savējiem”.

Šī nostāja, kas dalīja valsts iedzīvotājus pēc etniskā principa savējos un svešos, vairāk vai mazāk tika pārmantota praktiski visās jaunajās valstīs, kas izveidojās pēc Krievijas impērijas sabrukšanas. Vistiešāk tas skāra vācbaltiešus Latvijā un Igaunijā, par kuru neatkarību tie savā vairumā bija cīnījušies gan pret vecās impērijas atjaunotājiem, gan pret jaunās padomju impērijas veidotājiem. No Krievijas mantotais “likvidācijas likumu“ piemērs lieti noderēja gan vācbaltiešu īpašumu atņemšanā 1920. gados, gan to administratīvā izspiešanā no valsts pārvaldes aparāta, armijas un izglītības sistēmas, gan totālā izraidīšanā no dzimtenes 1939.–1940. gadā.

'''(c) 2014.'''

==== Atsauces ====
{{atsauces}}

Bruinings Hermans Gotfrīgs Roberts fon

2015-10-06T18:32:02Z

Hansons Arturs: "Bruinings Hermans Gotfrīgs Roberts fon" pārdēvēju par "Bruinings Hermanis Gotfrīds Roberts fon": 2 kļūdas īpašvārdos

#REDIRECT [[Bruinings Hermanis Gotfrīds Roberts fon]]

Bruinings Hermanis Gotfrīds Roberts fon

2015-10-06T18:32:02Z

Hansons Arturs: "Bruinings Hermans Gotfrīgs Roberts fon" pārdēvēju par "Bruinings Hermanis Gotfrīds Roberts fon": 2 kļūdas īpašvārdos

[[Attēls:Bruiningk_Baron_Wappen.png‎|right|thumb|200px|]]
[[brīvkungs]] '''Hermanis Gotfrīds Roberts fon Bruinings''' (''Hermann Robert Gottfried von Bruiningk'', kr. ''Герман Бруйнинг'', 1849–1927), arī '''Hermanis fon Brīnings''' – jurists, vēsturnieks, viens no aktīvākajiem [[Vācbaltieši|vācbaltiešu]] politisko privilēģiju saglabāšanas aizstāvjiem.

No Vidzemes bruņinieku [[Bruiningi|Bruiningu]] dzimtas. Studējis tieslietas Tērbatas universitātē (1867–1875). Arhivārs, [[Vidzemes bruņniecība]]s uzdevumā strādāja Vidzemes landtāga kancelejā Rīgā, vienlaicīgi bija arī [[Galma tiesa]]s tiesnesis (1875–1882), bruņniecības arhivārs (1882–1884), Vidzemes bruņniecības sekretārs (1884–1889), [[Vidzemes landtāgs|Vidzemes lantdāga]] konventa loceklis, bruņniecības vecā arhīva direktors (1899–1920), tad Latvijas Valsts vēstures arhīva darbinieks. Aktīvi publicējās par vēstures tēmām, daudzu zinātnisku darbu autors [[Numismātika|numismātikā]], [[Sfragistika|sfragistikā]], [[Arheoloģija|arheoloģijā]]. Būdams viens no nedaudzajiem [[heraldika]]s ekspertiem, konsultēja [[Satversmes sapulce]]s Heraldikas komisiju, palīdzot izveidot [[heraldika]]s likumiem atbilstošu valsts [[Ģerbonis|ģerboni]] un pilsētu ģerboņus, reformēja arhīvu veidošanas principus.

==== Literatūra par šo tēmu ====

* Caune A. Vēsturniekam Dr. phil. h. c. Hermanim fon Bruiningam - 150. // Latvijas vēstures institūta žurnāls. 1999., Nr.3., 202.-204. lpp.
----
* Bruiningk Hermann von. Das Geschlecht von Bruiningk in Livland: Familiengeschichtliche Nachrichten. - Adamant, 2002, 415 S. ISBN 0543948641
* Bruiningk Hermann von, Nicolaus Busch. Livländische Güterurkunden: Aus Den Jahren 1207 Bis 1500... - Nabu Press, 2002, 862 S. ISBN 9781273758119
* Bruiningk Hermann von. Livländische Rückschau: Zur Abwehr Gegen "livlandische Rückblicke."... - Nabu Press, 2012, 234 S. ISBN 9781274075291
* Neitmann Klaus. Ständisches Archivwesen. Aufstieg und Fall der deutsch-baltischen Ritterschaftsarchive (ca. 1880-1920). // Papers of the Conference in the Tallinn City Archives on September 15-16, 2005. - Estonian Society of Archivists: Tallinn, 2012. pp. 74-111. ISBN 978-9949-30-424-0
* Neitmann Klaus. Hermann von Bruiningk (1849-1927). Livländischer Landesarchivar und Landeshistoriker. // Schriften der Baltischen Historischen Kommission; 17), Berlin [u.a.], 2011, S. 337-356,
* Jürjo Indrek. Die Reformen im Estländischen Ritterschaftsarchiv am Vorabend des Ersten Weltkriegs. // Papers of the Conference in the Tallinn City Archives on September 15-16, 2005. - Estonian Society of Archivists: Tallinn, 2012. pp. 112-137. ISBN 978-9949-30-424-0
* Donecker Stefan. Livland und seine Werwölfe. Ethnizität und Monstrosität an der europäischen Peripherie, 1550-1700. // Jahrbuch des baltischen Deutschtums. Band LVI: 2009 - Lüneburg, 2008. S. 83-99 ISBN 978-3-923149-56-5
* Schroeder Johann Karl von. Hermann von Bruiningk (1849-1927) als Heraldiker. // Herold-Jahrbuch N.F. 4(1999), S. 153-158

==== Resursi internetā par šo tēmu ====

* [http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/16-23-ARHIVI-Berze.pdf Digna Bērze. 13.–19. GS. DOKUMENTI VĀCU VALODĀ LATVIJAS VALSTS VĒSTURES ARHĪVA FONDOS]
----
* [http://www.ancientfaces.com/surname/von-bruiningk-family-history/292268 Von Bruiningk Family History]
----
* [http://www.litdok.de/cgi-bin/litdok?lang=le&treu=x&t_multi=x&v_0=PER&q_0=bruiningk%2C+gottfried+robert+hermann+von+(1849-1927)+%23 Bruiningk Hermann Robert Gottfried von // Bibliographieportal zur Geschichte Ostmitteleuropas - LitDok Ostmitteleuropa]
----
* [http://elar.urfu.ru/bitstream/10995/3408/2/pristr-07-13.pdf А.В. Шаманаев. X Археологический съезд в Риге и вопросы сохранения историко-культурного наследия (.pdf)]
* [http://anthropologie.kunstkamera.ru/files/pdf/011/11_05_ryzhakova.pdf Рыжакова C. Латышская национальная история: о культурных механизмах в конструировании и реферировании прошлого. (.pdf)]

[[Kategorija:B]]
[[Kategorija:Vēsturnieki]]

Bruinings Hermanis Gotfrīds Roberts fon

2015-10-06T18:31:23Z

Hansons Arturs: Hermanis

Grieķu uguns

2013-12-24T13:37:11Z

Hansons Arturs:

[[Attēls:Griegu_uguns.jpg|right|thumb|300px|]]
'''Grieķu uguns''' (an. ''Greek fire'', vc. ''Griechisches Feuer'', kr. ''греческий огонь'') - [[Bizantijas impērija|Bizantijas impērijā]] VII–X gs. kara flotē izmantots degmaisījums pretinieka kuģu aizdedzināšanai jūras kaujas laikā, īpaši efektīvs tāpēc, ka liesmas nevarēja nodzēst ar ūdeni. Par "grieķu uguni" to dēvēja svešzemnieki, bet paši bizantieši to min kā "jūras uguni" (''πῦρ θαλάσσιον, pyr thalassion'') vai "slapjo uguni" (''πῦρ ὑγρόν, pyr hygron''), dažkārt arī "spožo uguni" (''πῦρ λαμπρόν, pyr lampron'').

Pirmo reizi tiek pieminēta 664. gadā (Teofans izmanto Aleksandrijas ēru, kurā laika skaitīšana sākas ar pasaules radīšanu 5501. gadā, t.i., apraksta 673. gada notikumus) Teofana Apliecinātāja jeb Teofana Homologēta (gr. ''Θεοφάνης Ὁμολογητής, Theophanēs Homologētēs'', 760–818) hronikā, minot, ka to izgudrojis Kallinīks (''Καλλινικός'') no Sīrijas Heliopoles (''Ἡλιουπόλεως'', mūsd. Bālbeka Libānā). Maisījums it kā ticis uzglabāts stacionārā vara katlā uz īpaši tam būvēta kuģa (''kakkabopyrophoroi'') klāja, bet aizdedzinātā maisījuma strūkla no bronzas sifona, līdzīgi kā mūsdienu liesmu metējos, tēmēta uz pretinieka kuģiem (darbības attālums nav zināms; pēc mūsdienu aplēsēm, tas varētu būt 20–30 m). Acīmredzot mehānisms un tā apkalpošana bija pietiekami sarežģīti, jo ir zināms, ka bulgāru hans Krums, 811. gadā sagrābjot Debeltas cietoksni, ieguvis laupījumā 36 bronzas sifonus (''σίφωνας χαλκούς'') un arī paša degmaisījuma krājumus, taču ziņu, ka bulgāriem būtu izdevies šo ieroci pielietot karadarbībā, nav. Arī [[Ibn al Asirs]] (1160-1234) min, ka 827. gadā arābiem izdevies sagūstīt bizantiešu "uguns kuģi" jeb ''harraka'', taču nav nekādu ziņu par tā pielietojumu praksē. Gotfrīds Malaterra savā traktātā "De rebus gestis" gan min, ka kaujā pie dirahijas 1081. gadā venēciešu flote izmantojusi t.s. grieķu uguni (''Sed illi artificiose ignem, quem graecum appellant, qui nec acqua extinguitur, occultis fistularum meatibus sub undis perflantes, quandem navem de nostris, quam cattum nominant, dolose inter ipsas liquidi aequoris undas comburunt.''), taču, tā kā tā darbojās kopā ar bizantiešu floti, te, visticamāk, bizantieši vienkārši bija nodevuši sabiedroto rīcībā savu tehniku ar apkalpēm tikai uz karadarbības laiku, jo pēc tam šāda ieroča Venēcijas rīcībā nav. Recepte, ražošana un mehānisms tika glabāti stingrā noslēpumā, to zināja visai nedaudzi cilvēki, līdz ar to XI gs. maisījuma recepte bija zudusi. Laikabiedri gan mēģināja aprakstīt sastāvu (visplašākās ziņas par to sniedz Marka Grieķa "Liber ignium ad comburendos hostes"), taču rekonstruēt maisījumu un mehānismu, par pamatu ņemot šos aprakstus, nav izdevies, un par tā izgatavošanu un pielietošanu ziņu nav. Vēlākos viduslaiku avotos par "grieķu uguni" dēvēja jebkādu aizdedzinošu maisījumu.

==== Literatūra par šo tēmu ====

* John Haldon. Greek fire revisited. Recent and current research. // Byzantine style, religion, and civilization. In honour of Sir Steven Runciman. / Elizabeth Jeffreys (Hrsg.) - Cambridge University Press: New York u. a. 2006, ISBN 0-521-83445-7, S. 290–325.
* Cheronis, Nicholas D. Chemical Warfare in the Middle Ages: Kallinikos' "Prepared Fire" // Journal of Chemical Education (Chicago), 1937. p. 360–365
* Pryor John H.; Jeffreys Elizabeth M. The Age of the ΔΡΟΜΩΝ: The Byzantine Navy ca. 500–1204 - Brill Academic Publishers, 2006. ISBN 978-90-04-15197-0
* Roland Alex. Secrecy, Technology, and War: Greek Fire and the Defense of Byzantium, Technology and Culture // Technology and Culture, 1992, 33 (4): 655–679
----
* Jochen Gartz. Vom griechischen Feuer zum Dynamit. Eine Kulturgeschichte der Explosivstoffe. - E. S. Mittler & Sohn: Hamburg, 2007, ISBN 978-3-8132-0867-2
* Erich Gabriel.: Griechisches Feuer. // Robert Auty u. a. (Hrsg.): Lexikon des Mittelalters. Band 4 - Artemis-Verlag: München, 1989, ISBN 3-7608-8904-2, Sp. 1711f.
* Johannes Preiser-Kapeller. Wunderwaffe des Mittelalters? Geschichte und Theorie des Griechischen Feuers. // Karfunkel-Combat. Nr. 3, 2007, S. 45–47. ISSN 0944-2677
* Ellis Davidson, Hilda R. The Secret Weapon of Byzantium // Byzantinische Zeitschrift 66, 1973. S. 61–74
* Pászthory Emmerich. Über das 'Griechische Feuer'. Die Analyse eines spätantiken Waffensystems // Antike Welt 17 (2), 1986. S. 27–38

==== Resursi internetā par šo tēmu ====

* [http://www.ucalgary.ca/applied_history/tutor/oldwrld/armies/greekfire.html Greek fire - The Applied History Research Group : The University of Calgary]
----
* [http://www.messala.de/das-fluessige-feuer.htm Das flüssige Feuer : Die byzantinische Geheimwaffe]

[[Kategorija:Armija un karš]]

Ptolemajs

2011-12-25T14:53:34Z

Hansons Arturs:

'''Ptolemejs Klaudijs''' (viduslat. ''Ptolemeus'', no lat. ''Claudius Ptolemaeus'') jeb '''Ptolemajs Klaudijs''' (sgr. ''Κλαύδιος Πτολεμαῖος, Klaúdios Ptolemaîos''; ~100.–178. g.p.m.ē.) - dabaszinātnieks, astronoms, ģeogrāfs, pirmās zināmās Eiropas kartes sastādītājs.

Dzimis [[Romas impērija]]s Ēģiptes provincē, kopš 127. gada dzīvojis un darbojies Aleksandrijā. Par viņa dzīvi praktiski nav zināms nekas, dzīves gadi nosacīti pieņemti vēlāk, pamatojoties uz viņa paša darbos rodamajām norādēm. Spriežot pēc niecīgajām ziņām, viņa vecāki nākuši no grieķu pārceļotājiem, bet dzimtas vārds "Klaudiji" liecina, ka bijuši Romas pilsoņi (visticamāk, pilsoņa statuss iegūts imperatora Klaudija laikā, t.i., 4.-41. g.). Viņa interešu sfērā ietilpa astronomija, ģeogrāfija, matemātika, optika, mūzikas teorija u.c.

* Ap 140. gadu Ptolemajs, balstoties uz [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] mācību, izveidoja ģeocentrisko (visums rotē ap Zemi, kas atrodas tā centrā) planētu kustības matemātisko teoriju un publicēja savā traktātā "Lielais [matemātikas] izklāsts" (sgr. ''Ἡ μεγάλη σύνταξις, Hē megalē syntaxis''; plašāk zināma tā kļuva ar nosaukumu "Ho megas astronomos", ko arābu astronomi vēlākos gadsimtos biežāk dēvēja saīsināti par "Megiste" - ar. ''al-Madžisṭī'' - no kurienes nāk Rietumeiropā zināmais latinizētais nosaukums ''Almagest''), 13 grāmatās, līdz ar 1022 zvaigžņu katalogu. Lai izskaidrotu planētu cilpveida kustību, viņš pieņēma, ka katra planēta kustas pa nelielu apli – epiciklu (šo hipotēzi apm. 150. g. p.m.ē. izvirzīja Nīkajas Hiparhs), bet epicikla centrs kustas pa lielāku apli – deferentu. Izmantojot šo teoriju, varēja samērā precīzi noteikt spīdekļu stāvokļus ilgākam laika periodam uz priekšu (spīdekļu kustības aprakstīšanai bija vajadzīgi 80 epicikli un deferenti). Ptolemaja izveidotais ģeocentriskais pasaules uzbūves modelis bija vispārpieņemts Rietumu zinātnē, līdz 1851. gadā ar Fuko svārsta palīdzību beidzot tika pierādīta Zemes rotācija ap Sauli.
* Sava laika zināšanas astroloģijā viņš apkopoja traktātā "Apotelesmātika" (''Ἀποτελεσματικά, Apotelesmatika'') jeb "Četras grāmatas" (sgr. ''Τετράβιβλος, Tetrabiblos'', lat. ''Quadripartitum'').
* Savā 8 grāmatu darbā ''Geōgraphikē hyphēgēsis'' ("Ģeogrāfijas mācība", lat ''Geographia Claudii Ptolemaei'') sniedz ap 8000 dažādu ģeogrāfisku punktu koordinātes pēc garuma un platuma (nulles meridianu izvēlējās caur Kanāriju salām), kopā ar Agatadēmona zīmētajām kartēm satur visu tai laikā zināmo informāciju par pasauli, ieskaitot arī latviešu historiogrāfiju interesējošo Baltijas jūras austrumu piekrasti (līdz mūsu dienām saglabājušies nevis šo karšu oriģināli, bet gan tikai XII un XIII gs. latīņu valodā sastādītas kopijas). Daļu viņa kartēs minēto cilšu nosaukumu piedēvē [[balti]]em: ''galindae'', ''sudini'', ''borusci'', ''veltae''; ir mēģināts identificēt virkni hidronīmu, piemēram, ''Vistula'' (Visla), ''Rhudon'' (Kuršu joma), ''Cherinus'' (Daugava) u.c. Vēlākos gadsimtos Ptolemaja ģeogrāfiskie priekšstati tika piemirsti, no jauna parādoties arābu ģeogrāfa Idrisi darbos, bet plašāku nozīmi ieguva XV gs.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 6. lpp.
* Vecvagars M. Latvijas Vestures antīkie un bizantiskie avoti. - Apgāds MSV: Rīga, 2011., 11.-22. lpp. ISBN 9934823926
----
* Ptolemy. The Harmonics. / Translated by A. Barker // Greek Musical Writings. Vol. 2. Cambridge, 1989, pp. 270-391.
* Ptolemy. Harmonics. / Translated by J. Solomon. - Brill: Leiden, 2000
* Brummelen van G. Lunar and planetary interpolation tables in Ptolemy’s Almagest. // Journal for the history of astronomy, 25, 1994, p. 297-311.
* Barker A. Scientific Method in Ptolemy's Harmonics. - Cambridge, 2000
* Berggren, J. Lennart, and Alexander Jones. Ptolemy's Geography: An Annotated Translation of the Theoretical Chapters. - Princeton University Press: Princeton/Oxford, 2000. ISBN 0-691-01042-0
* Campbell T. The Earliest Printed Maps. - British Museum Press: London, 1987
* Ptolemy. Harmonics. / translated and commentary by Jon Solomon. - Brill Publishers: Leiden/Boston, 2000. ISBN 90-04-11591-9
* Ptolemy Tetrabiblos. / Robbins, Frank E. (ed.) - Harvard University Press (Loeb Classical Library): Cambridge, Massachusetts, 1940. ISBN 0-674-99479-5
* Smith A.M. Ptolemy's theory of visual perception: An English translation of the Optics with introduction and commentary. // Transactions of the American Philosophical Society, Vol. 86, Part 2. Philadelphia: The American Philosophical Society, 1996
* Claudius Ptolemy: The Geography. / Stevenson, Edward Luther (trans. and ed.). - New York Public Library: New York, 1932 (Reprint, Dover: New York, 1991)
* Taub Liba Chia. Ptolemy's Universe: The Natural Philosophical and Ethical Foundations of Ptolemy's Astronomy. - Open Court Press: Chicago, 1993. ISBN 0-8126-9229-2
* Ptolemy's Almagest. / Translated and annotated by G. J. Toomer. - Princeton University Press, 1998
* Gerd Graßhoff. The history of Ptolemy's star catalogue. - Springer: New York, 1990, ISBN 0-387-97181-5
----
* Claudius Ptolemäus. Tetrabiblos. Nach der von Melanchthon besorgten seltenen Ausgabe aus dem Jahre 1553. - Chiron: Tübingen, 2000, ISBN 3-925100-17-2
* Ptolemy : Die Harmonielehre des Klaudios Ptolemaios. / edited by Ingemar Düring - Elanders boktr. aktiebolag: Göteborg, 1930 (Reprint, New York: Garland Publishing, 1980)
* Ptolemaios, Handbuch der Geographie (Griechisch-Deutsch). 2 Bd. / Stückelberger Alfred, and Gerd Graßhoff (Hrsg). - Schwabe Verlag: Basel, 2006. ISBN 978-3-7965-2148-5
* Ingemar Düring. Ptolemaios und Porphyrios über die Musik. - Olms: Hildesheim u. a. 1987, ISBN 3-487-07932-1
* Klaus Geus. Ptolemaios – Reaktionär, Theoretiker, Plagiator?. // Barrieren und Zugänge. Die Geschichte der europäischen Expansion. Festschrift für Eberhard Schmitt zum 65. Geburtstag. / Thomas Beck, Marília dos Santos Lopes, Christian Rödel (Hrsg.) - Harrassowitz: Wiesbaden, 2004, S. 36–50. ISBN 3-447-04848-4
* Klaus Geus. Ptolemaios über die Schulter geschaut – zu seiner Arbeitsweise in der Geographike Hyphegesis. // Michael Rathmann (Hrsg.): Wahrnehmung und Erfassung geographischer Räume in der Antike. - Philipp von Zabern: Mainz, 2007, S. 159–166. ISBN 978-3-8053-3749-6
* Andreas Kleineberg, Christian Marx, Eberhard Knobloch, Dieter Lelgemann. Germania und die Insel Thule. Die Entschlüsselung von Ptolemaios' „Atlas der Oikumene“. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2010, ISBN 978-3-534-23757-9
* Klaudios Ptolemaios. Handbuch der Geographie. / Alfred Stückelberger, Gerd Graßhoff (Hrsg.) - Schwabe Basel: Basel, 2006, ISBN 3-7965-2148-7
----
* Клавдий Птолемей. Руководство по географии (отрывки). / Пер. С. К. Апта и В. В. Латышева. // Античная география. Москва, 1953. С. 286—323.
* Клавдий Птолемей. География (отрывки). // Древний Восток в античной и раннехристианской традиции (Индия, Китай, Юго-Восточная Азия). / Пер. и примеч. Г. А. Тароняна. - Ладомир: Москва, 2007. С. 212—247.
* Куртик Г.Е. Понятие скорости в античной науке: Аристотель — Птолемей. // Исследования по истории физики и механики 1991-92. - Наука: Москва, 1997, с. 219—248
* Зубарев В.Г. Северное Причерноморье в историко-географической концепции Клавдия Птолемея. - Тула, 1998

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.wilbourhall.org/index.html#ptolemy Claudii Ptolemaei Opera Quae Exstant Omnia - Almagest books 1–13]
* [http://www.archive.org/details/claudiiptolemae00ptolgoog Claudii Ptolemaei Opera quae exstant omnia ... (1898), Vol 1]
* [http://www.archive.org/details/claudiiptolemaei03ptoluoft Claudii Ptolemaei Opera quae exstant omnia (1898), Vol. 3]
* [http://www.archive.org/details/operaquaeexstant00ptoluoft Claudii Ptolemaei Opera quae exstant omnia (1898), Vol. 3/2]
* [http://www.archive.org/details/syntaxismathema01ptolgoog Claudii Ptolemaei Syntaxis mathematica (1903)]
* [http://content.lib.ua.edu/cdm4/document.php?CISOROOT=/UpTo1700&CISOPTR=166 Claudii Ptholemaei Alexandrini liber geographiae cum tabulis et universali figura et cum additione locorum quae a recentioribus reperta sunt diligenti cura emendatus et impressus. (Venedig, 1511), - University of Alabama]
* [http://digital.slub-dresden.de/ppn277690838 Ptolemaei libri IV mathematicae translatione Wintomiensis Ebdelmessiae - Mscr.Dresd.Db.87. (S.l.) 1450 - Der Sächsischen Landesbibliothek]
* [http://digital.slub-dresden.de/ppn267495277 Ioannis De Monte Regio Et Georgii Purbachii Epitome, In Cl. Ptolemaei Magnam compositionem. (Basileae 1543) - Der Sächsischen Landesbibliothek]
* [http://www.polona.pl/dlibra/doccontent2?id=61 Cosmographia Claudii Ptolomaei Alexandrini (1467) - Biblioteka Narodowa]
----
* [http://www.gap-system.org/~history/Biographies/Ptolemy.html Claudius Ptolemy biography]
* [http://www.skyscript.co.uk/ptolemy.html Deborah Houlding. The Life & Work of Ptolemy. (2003)]
* [http://www.u.arizona.edu/~aversa/scholastic/Dictionary%20of%20Scientific%20Biography/Ptolemy%20(Toomer).pdf Toomer Gerald J. Ptolemy (Claudius Ptolemæus). // Gillispie, Charles. Dictionary of Scientific Biography. 11. Scribner & American Council of Learned Societies: New York, 1970. pp. 186–206. (.pdf)] ISBN 9780684101149.
* [http://www.princeton.edu/~hos/mike/texts/ptolemy/ptolemy.html Mahoney M.S. Ptolemaic Astronomy in the Middle Ages. // Dictionary of the Middle Ages. / ed. J.R. Strayer]
* [http://faculty.fullerton.edu/cmcconnell/Planets.html#7 The Ptolemaic Solution. // McConnell C.S. Models of Planetary Motion from Antiquity to the Renaissance.]
* [http://penelope.uchicago.edu/Thayer/E/Roman/Texts/Ptolemy/Tetrabiblos/home.html Claudius Ptolemy. Tetrabiblos.]
* [http://books.google.com/books?id=mhLVHR5QAQkC&pg=PP1&dq=ptolemy+theory+of+visual+perception&hl=lv#v=onepage&q=ptolemy%20theory%20of%20visual%20perception&f=false Mark Smith A. Ptolemy's theory of visual perception: an English translation of the Optics. - Transactions of the American Philosophical Society. Vol 86, Prt 2, - Philadelphia, 1996] ISBN 0-87169-862-5
* [http://www.sacred-texts.com/astro/ptb/index.htm Ptolemy's Tetrabiblos. / tr. J.M. Ashmand (1822)]
* [http://penelope.uchicago.edu/Thayer/E/Gazetteer/Periods/Roman/_Texts/Ptolemy/home.html Ptolemy. The Geography.]
* [http://www.csiss.org/classics/content/76 Ben Sprague. Claudius Ptolemaeus (Ptolemy): Representation, Understanding, and Mathematical Labeling of the Spherical Earth]
* [http://ptolemy.berkeley.edu/people/ptolemy.htm The Ptolemy Project of the University of California at Berkeley]
* [http://www.polaris.iastate.edu/EveningStar/Unit2/unit2_sub1.htm The Ptolemaic Model]
* [http://www.cs.xu.edu/math/math147/02f/ptolemy/ptolemytext.html Claudius Ptolemy. The Almagest.]
* [http://www.astrologiamedieval.com/tabelas/Tetrabiblos.pdf Claudius Ptolemy. Tetrabiblos. (.pdf)]
----
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118641786&method=simpleSearch Literatur von und über Claudius Ptolemäus im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
* [http://www.archive.org/details/desclaudiusptole01ptoluoft Des Claudius Ptolemäus Handbuch der astronomie .. (1912) Bd. 1]
* [http://www.archive.org/details/desclaudiusptole02ptoluoft Des Claudius Ptolemäus Handbuch der astronomie .. (1912) Bd. 2]
* [http://www.schule-bw.de/unterricht/faecher/mathematik/3material/nett/ptol/index_html Zum Satz des Ptolemäus - Landesbildungsserver Baden-Württemberg]
* [http://gesamtkatalogderwiegendrucke.de/docs/PTOLCLA.htm Werke von Claudius Ptolemäus - Gesamtkatalog der Wiegendrucke]
----
* [http://www.physchem.chimfak.rsu.ru/Source/History/Persones/Ptolemaios.html ПТОЛЕМЕЙ (Ptolemaios), Клавдий - Биография]
* [http://www.krugosvet.ru/enc/nauka_i_tehnika/astronomiya/PTOLEME_KLAVDI.html Птолемей Клавдий // Онлайн-энциклопедия «Кругосвет»]
* [http://antiquites.academic.ru/1673/Птолемей,_Клавдий Птолемей, Клавдий - Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://hbar.phys.msu.ru/gorm/almagest.htm Наследие Клавдия Птолемея]
* [http://hbar.phys.msu.ru/gorm/almagest/geogr.htm Птолемей Клавдий. География. Книга I.]
* [http://www.egyptology.ru/antiq/ptolemaios.htm Птолемей Клавдий. География. Книга IV. Глава 5]
* [http://www.kirsoft.com.ru/freedom/KSNews_648.htm Птолемей Клавдий. География. Книга III]
* [http://naturalhistory.narod.ru/Person/Antic/Ptolemey/Bron_v.htm Бронштэн В. А. Клавдий Птолемей. - Наука: Москва, 1985. 239 стр.]
* [http://naturalhistory.narod.ru/Person/Antic/Ptolemey/Almag_ogl.htm Птолемей Клавдий. Альмагест: Математическое сочинение в 13 книгах. Пер. И. Н. Веселовского. - Наука: Москва, 1998]
* [http://hbar.phys.msu.ru/gorm/almagest/efremov1.htm Ефремов Ю. Н., Павловская Е. Д. Датировка «Альмагеста» по собственным движениям звёзд. Доклады Академии наук СССР, 1987, т.. 94, №. 2]
* [http://www.kartap3.narod.ru/ Ньютон Р. Преступление Клавдия Птолемея.]
* [http://lib.ru/ASTROLOGY/polemej1.txt Клавдий Птолемей. Четверокнижие.]
* [http://www.n-history.ru/Person/Antic/Ptolemey/Bron_v.htm Бронштэн В.А. Клавдий Птолемей.]

[[Kategorija:P]]

Jordāns

2011-12-22T11:56:33Z

Hansons Arturs:

'''Jordāns''' jeb '''Jordans''' (viduslat. ''Jordanis, Jornandes, Iordanes, Iordanis''; ~500. - pēc 552.) - hronists, gotu vēstures autors.

Ziņu par viņa dzīvi praktiski nav. It kā dzimis Trāķijā, iespējams, cēlies vai nu no [[Goti|gotu]], vai [[alāni|alānu]] administratīvās elites - tēvs, Kandaks, bijis godu vadoņa Mēzijā [[notārs]]. Ir ziņas, ka bijis draudzīgās attiecībās ar vairākiem [[Bizantija]]s senatoriem. Bijis notārs, vēlāk ieņēmis visai augstu rangu Baznīcas hierarhijā - pēc dažām ziņām it kā bijis Krotonas (''Crotone'' - Kalabrijā, Dienviditālija) [[bīskaps]].

Ap 551. gadu pabeidzis rakstīt darbu par gotu izcelsmi un vēsturi "Par gotu izcelsmi un darbiem" (''De origine actibusque Getarum'') jeb "Getika" (''Getica''), kas aptvēra laiku, kopš goti pameta Skandināviju, līdz pat Itālijas ostgotu sagrāvei. Kaut arī darbs lielā mērā ir [[Kasiodors|Kasiodora]] "Gotu vēstures" (darbs zudis) pārstāsts, taču vērtīgs ar to, ka papildināts ar Jordāna kā aculiecinieka aprakstiem, bez tam sniedz plašas ziņas par tā laika izpratni par ģeogrāfiju, barbaru ciltīm, to kultūru un migrācijas procesiem. Latviešu historiogrāfijai īpaši interesants ir viņa apraksts, kā gotu karalis Ermanariks karā uzvarējis [[Aisti|aistus]], kuri dzīvojot Baltijas jūras piekrastē aiz Vislas (t.i., senprūšus?). Sarakstījis arī Romas impērijas vēsturi ''De Summa temporum, vel origine actibusque gentis Romanorum'' (sastopamu arī ar nosaukumiem: ''De regnorum et temporum successione'', ''Liber de origine Mundi et actibus Romanorum ceterarumque Gentium'' vai ''De gestis Romanorum'').

== Literatūra par šo tēmu ==

* Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 7. lpp.
----
* Jordanis. De Getarum sive Gothorum origine et rebus gestis. - Eduardi Fischhaber, 1861 - 225 p.
----
* Arne Søby Christensen. Cassiodorus, Jordanes and the History of the Goths. Studies in a Migration Myth. - Museum Tusculanum Press: Kopenhagen, 2002, ISBN 87-7289-710-4
* Brian Croke. Cassiodorus and the Getica of Jordanes. // Classical Philology 82, 1987, ISSN $1X, p. 117ff.
* Brian Croke. Jordanes and the immediate Past. // Historia 54, 2005, p. 473ff.
* Walter A. Goffart. The Narrators of Barbarian History (A.D. 550–800). Jordanes, Gregory of Tours, Bede, and Paul the Deacon. - Princeton University Press: Princeton, 1988
* Mierow, Charles Christopher. The Gothic History of Jordanes: In English with an Introduction and a Commentary. - London, 1915. (Reprinted: Evolution Publishing, 2006, ISBN 978-1-889758-77-0)
----
* Jordanis Gotengeschichte nebst Auszügen aus seiner Römischen Geschichte. / Alexander Heine (Hrsg.), Übersetzt von Wilhelm Martens. - Dunker: Leipzig, 1884 (Dyk, Leipzig 1913; Phaidon, Essen/Stuttgart 1985/1986) ISBN 3-88851-076-7
* Johannes Weißensteiner. Cassiodor, Jordanes als Geschichtsschreiber. // Historiographie im frühen Mittelalter. / Anton Scharrer, Georg Scheibelreiter (Hrsg.) - Wien/München, 1994, S. 308–325.
----
* Иордан. О происхождении и деяниях гетов. - Алетейя: Спб., 1997
* Смирнов В.В. Готский историк Иордан // Ученые зап. Казанского гос. пед. ин-та. Вып. 11. Москва, 1956
* Люблинская А.Д. Источниковедение истории средних веков. - Ленинград, 1955

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.newadvent.org/cathen/08501b.htm Jordanis (Jornandes) // Catholic Encyclopedia]
* [http://people.ucalgary.ca/~vandersp/Courses/texts/jordgeti.html Jordanes. The Origins and Deeds of the Goths. / translated by Charles C. Mierow]
* [http://web.archive.org/web/20070713160951/http://it.geocities.com/paginedistoria/odonnell.html James J. O'Donnell. The aims of Jordanes // Historia, 31 (1982), pp. 223-240]
* [http://www.gutenberg.org/browse/authors/j#a5699 Works by Jordanes at Project Gutenberg]
* [http://www.romansonline.com/Indx_src.asp?Doccode=Gth_01 The Goths by Jordanes. / Translated by Charles Gaius Mierow]
----
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118891472&method=simpleSearch Literatur von und über Jordanes im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
* [http://opac.regesta-imperii.de/lang_de/suche.php?qs=Jordanes Veröffentlichungen zu Jordanes im Opac der Regesta Imperii // Akademie der Wissenschaften und der Literatur, Mainz]
----
* [http://middle_age_world.academic.ru/476/Иордан Иордан // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://www.vostlit.info/Texts/rus/Iordan/pred.phtml?id=575 Предисловие. // Иордан. О происхождении и деяниях гетов.]
* [http://www.vostlit.info/Texts/rus/Iordan/framevved.htm Введение. // Иордан. О происхождении и деяниях гетов.]
* [http://www.vostlit.info/Texts/rus/Iordan/text1.phtml?id=576 Иордан. О происхождении и деяниях гетов. Часть 1]
* [http://www.vostlit.info/Texts/rus/Iordan/text2.phtml?id=577 Иордан. О происхождении и деяниях гетов. Часть 2]
* [http://www.vostlit.info/Texts/rus/Iordan/sokr.phtml?id=580 Список сокращений. // Иордан. О происхождении и деяниях гетов.]
* [http://krotov.info/acts/06/iordan/iordan01.html Иордан. О происхождении и деяниях гетов (русский перевод и латинский оригинал)]
* [http://ru-mo.ucoz.ru/publ/chto_znal_iordan_o_slavjanakh_i_antakh_a_jakovlev/20-1-0-673 Яковлев A. Что знал Иордан о славянах и антах?]
* [http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/History/iordan/index.php Иордан. О происхождении и деяниях гетов - gumer.ru]
* [http://www.alanica.ru/library/Iordan/iordan.htm О происхождении и деяниях гетов - alanica.ru]

[[Kategorija:J]]

Boētijs

2011-12-22T11:54:36Z

Hansons Arturs:

'''Anīcijs Manlijs Severīns''' jeb '''Sv. Boētijs''' (''Anitius Manlius Torquatus Severinus'', ''St. Boethius'', ~480.-524.) – politiķis, filosofs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]], [[Romas Katoļu Baznīca]]s [[svētais]], literatūrā dažkārt dēvēts par "pēdējo romieti". Dzimis ap 480. gadu [[Rietumromas impērija|Rietumromas impērijā]], Romā, visai ietekmīgajā Anīciju dzimtā (tēvs, Anīcijs Flavijs Manlijs, bija Romas [[konsuls]] un [[prefekts]]). Pēc tēva nāves 482. gadā zēnu adoptēja senators Aurēlijs Memijs Simmahs, kura namā tas guva pamatizglītību. Tālāk izglītojies Atēnās. Veidojis veiksmīgu politisko karjeru: 510. gadā kļuvis [[konsuls]], bet 522. gadā iecelts par [[Galma maģistrs|galma maģistru]] (''magister officiorum'', t.i. valsts kancelejas vadītāju) un [[Ostgotu valsts|ostgotu]] [[Monarhs|valdnieka]] Teodoriha padomnieku. Par savu mērķi izvirzīja [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] mantojuma saglābšanu, ko veica gan pats - tulkojot un komentējot -, gan kopā ar savu draugu [[Kasiodors|Kasiodoru]] (~487.~575.) cenšoties atjaunot skolas, atbalstot izglītoties vēlošus cilvēkus. 523. gadā tika apsūdzēts valsts nodevībā, ieslodzīts un 524. gadā Pāvijā sodīts ar nāvi. Kanonizēts par [[Svētais|svēto]] 1883. gada 15. decembrī. Ideju ziņā formāli neoplatoniķis, bet faktiski eklektiķis, kam raksturīga tendence uz eksaktajām zinātnēm, bet morāles sfērā - [[stoicisms]]. Tulkojis un interpretējis [[Aristotelis no Stagiras|Aristoteļa]] darbus par loģiku (vairāki viņa tulkojumi tiek uzskatīti par viltojumiem), kā arī [[Porfirijs|Porfirija]] "Ievadu Aristoteļa kategorijās", [[Eiklids|Eiklidu]], [[Nīkomahs|Nīkomaha]] "Aritmētikas pamatus". Viņa darbi dominēja agro viduslaiku intelektuālajā vidē, to ļoti ietekmējot, pirms citus antīko filosofu darbus sāka tulkot un skaidrot arābu un ebreju domātāji. Viņa darbi par loģiku tika izmantoti gandrīz kā vienīgā mācību literatūra visus agros viduslaikus, kas visai bieži ļauj Boētiju dēvēt par [[sholastika]]s pamatlicēju. Pirms nāves, jau ieslodzījumā sarakstījis traktātu "Filosofijas mierinājums" (''De consolatione philosophiae''), kas ar savu saturu un pasniegšanas veidu kā patiess šedevrs atstāja milzu iespaidu uz visu turpmāko filosofiju Rietumeiropā.

'''Darbi:'''
* ''De syllogisme categorico''
* ''De syllogismo hypothetico''
* ''De definitione''
* ''De differentiis topicis''
* ''De musica''
* ''De consolatione philosophiae''

== Literatūra ==

* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 52. lpp.
* Narkevičs E. Par vēstulēm. // Rīgas Laiks. Nr.5 2003, maijs 6.-7.lpp. ISSN 1407-1622
* Rubenis Andris. Ētika : Rietumu baznīctēvu antropoloģija un ētika : Augustīns. Boēcijs. Mūku garīgums : lekciju kurss. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005. - 191 lpp. ISBN 9984-371-18-2
----
* Bergstedt C.F. De vita et scriptis Boethii. - Upsalae, 1842
* Freitag. Consolatio philosophiae. - Riga, 1794
* Boethius. Trost der Philosophie. - Munchen, 1981
* A.M.S.Boethius. Funf Bucher uber die Musik aus der lateinischen in die deutsche Sprache ubertragen und mit besonderer Berucksich. - Leipzig, 1872.
* Boethius. Die Trostungen der Philosophie. - Leipzig, 1930
* J.Gruber. Kommentar zu Boethius "De Consolanione Philosophiae". - Berlin/New York, 1978
----
* Cooper L. A concordance to Boethius. The five theological tractates and the consolation of philosophy. - Mass, Cambridge, 1928
* E.Stumpf. Boethius' De topicis differentes. - Ithaca (N.Y.), 1978
* Boethius. De consolationt philosophiae. / transl. by J.Walton, ed. by M.Science. - London, 1927
* Boethius. The consolation of philosophy. - New York, 1962
* Barrett H.M. Boethius. Some espects of his times and work. - Cambridge, 1940
* Boethius. His life, thought and anfluence. / Ed. by M.Gibson. - Oxford, 1981
* E.Reiss. Boethius. - Boston, 1982
* Lane Cooper. A Concordance of Boethius. The Five Theological Tractates and the Consolation of Philosophy. - Mass, Cambridge, 1928
* Boethius. His Life, Thought and Influence. / Margaret Gibson Ed. - Blackwell, Oxford, 1981, ISBN 0-631-11141-7
* Eleonore Stump. Dialectic and its Place in the Development of Medieval Logic. - Cornell University Press, Ithaca (N.Y.), 1989, ISBN 0-8014-2036-9
* John Marenbon. Boethius. - Oxford University Press, Oxford, 2003, ISBN 0-19-513407-9
----
* Michael Bernhard. Wortkonkordanz zu Anicius Manlius Severinus Boethius, "De institutione musica". - München, 1979, ISBN 3-7696-9994-7
* Boethius. / Manfred Fuhrmann, Joachim Gruber (Hrsg.) - Wiss. Buchgesellschaft, Darmstadt, 1984, ISBN 3-534-07059-3
* Anja Heilmann. Boethius' Musiktheorie und das Quadrivium. Eine Einführung in den neuplatonischen Hintergrund von „De institutione musica“. - Vandenhoeck & Ruprecht, Göttingen, 2007, ISBN 978-3-525-25268-0
* Boethius in the Middle Ages. Latin and vernacular traditions of the Consolatio Philosophiae. / Maarten J.F.M. Hoenen und Lodi Nauta (Hrsg.) - Brill, Leiden, 1997, ISBN 90-04-10831-9
* Richard Lösch. Severinus Boëthius. Trost der Philosophie. Vermächtnis und Verhängnis eines Philosophen. - Fischer, Frankfurt, 1998, ISBN 3-89501-650-0
* Volker Schmidt-Kohl. Die neuplatonische Seelenlehre in der Consolatio Philosophiae des Boethius. - Hain, Meisenheim, 1965
* Gangolf Schrimpf. Die Axiomenschrift des Boethius (De hebdomadibus) als philosophisches Lehrbuch des Mittelalters. - Brill, Leiden, 1966
----
* Боэтий. Утешение философией. / Памятники средневековой латинской литературы IV-IХ веков. - Москва, 1970, с.134-146.
* Боэтий. Из "Утешение философией". / Поздняя латинская поэзия. - Москва, 1982, с. 603-606.
* Средневековье в свидетельствах современников. - Москва, 1984 (Вступительная статья о Боэции В.И.Уколовой, "Об утешении философией", перевод и комментарии В.И.Уколовой, перевод стихов М.Н.Цетлина, "Комментарий к введению Порфирия", перевод и комментарий Т.Ю.Бородай).
* Кудрявцев П.Н. Судьбы Италии от падения Западной Римской империи до восстановления ее Карлом Великим. - Москва, 1850 (на с.44-49 о политической стороне того, что автор называет "заговором римлян")
* Удальцова З.В. Италия и Византия в VI веке. - Москва, 1959 ( на с.221-235 о политической обстановке деятельности Симмаха и Боэция)
* Уколова В.И. Методологические проблемы изучения генезиса западно- европейской средневековой культуры. / Методологические и и философские проблемы истории. - Новосибирск, 1983
* Голенищев-Кутузов И.Н. Средневековая латинская литература Италии - Москва, 1972, с.102-112.
* Майоров Г.Г. Формирование средневековой философии. - Москва, 1979, с.356-394.
* Майоров Г.Г. Северин Боэций и его роль в западноевропейской истории. // Вопр. философии, 1981, #4.
* Уколова В.И. Боэций и его время (к истории западноевропейской образованности в эпоху раннего средневековья). - АКД. Москва, 1970.
* Уколова В.И. Мировоззрение Блэция и античная традиция.// Вестник древней истории, 1981, #3, с.76-86.
* Мачавариани. Философское мировоззрение Боэция. - АКД. Тбилиси, 1984
* Уколова В.И. Боэций и его трактат "Об утешении философией" (определение задач философии и учение о познании). / Бахрушинские чтения Новосибирск, 1971, вып.3, с.36-45.
* Уколова В.И. Человек, время, судьба в трактате Боэция "Об утешении философией". / Средние века, вып.37, с.9-27.
* Богодарова. Чосер и Боэций (к вопросу о формировании этических воззрений поэта). / Взаимосвязь социальных отношений и идеологии в средневековой Европе. - Москва, 1983, с.203-221.
* Уколова В.И. Боэций и формирование системы квадривиума (к истории начального этапа средневекового образования) / Сборник научных работ аспирантов исторического факультета. - Москва, 1970
* Уколова В.И. Из истории эстетических учений раннего средневековья.(Эстетические взгляды Боэция). / Европа в средние века. - Москва, 1972, с.277-293.
----
* Boethius. O pcieszeniu jakie daje filosofia. - Warszawa, 1962

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://vesture.wordpress.com/2008/08/25/goti-un-bizantiesl-italija-boecijs-un-kasiodors/ Boēcijs un Kasiodors // Kristietības vēsture]
----
* [http://books.google.com/books?id=VwS0VRBsJLgC&printsec=titlepage&source=gbs_summary_r&cad=0#PPA1,M1 Anicii Manlii Torquati Severini Boetii. De institutione arithmetica libri duo.]
* [http://books.google.com/books?id=VwS0VRBsJLgC Anicii Manlii Torquati Severini Boetii. De institutione arithmetica libri duo; De institutione musica libri quinque: De institutione musica libri quinque. Accedit geometria quae fertur Boetii.]
* [http://laurentius.ub.lu.se/volumes/Mh_1/ A 10th century manuscript of Institutio Arithmetica is available online from Lund University]
* [http://www.mirroroftheworld.com.au/inspiration/manuscripts/de_musica.php Anicius Manlius Severinus Boethius. De Musica. Late 10th century - State Library of Victoria]
* [http://etext.virginia.edu/latin/boethius/boephil3.html Boethius. The Consolation of Philosophy. / University of Virginia Library]
* [http://www.gutenberg.org/author/Anicius_Manlius_Severinus_Boethius Works by Anicius Manlius Severinus Boethius at Project Gutenberg]
* [http://www.hs-augsburg.de/~harsch/boe_intr.html Anicius Manlius Severinus Boethius - Bibliotheca Augustana. / Hochschule Augsburg]
----
* [http://www.newadvent.org/cathen/02610b.htm Anicius Manlius Severinus Boethius - Catholic Encyclopedia]
* [http://plato.stanford.edu/entries/boethius Anicius Manlius Severinus Boethius - The Stanford Encyclopedia of Philosophy]
* [http://oll.libertyfund.org/index.php?option=com_staticxt&staticfile=show.php%3Fperson=4022&Itemid=28 Boethius - The Online Library of Liberty]
* [http://www.touchstonemag.com/archives/article.php?id=17-03-025-f Graeme Hunter. Boethius’s Complaint - Can the Christian Find Consolation Without Christ?]
* [http://www.colorado.edu/classics/events/Shanzer.pdf Danuta Shanzer. Haec quibus uteris verba: The Bible and Boethius' Christianity. (.pdf)]
* [http://www.kirjasto.sci.fi/boethius.htm Petri Liukkonen. Boethius (c.480-c.524)]
* [http://www.catholic.org/saints/saint.php?saint_id=2527 St. Severinus Boethius. - Catholic Online]
* [http://saints.sqpn.com/saints0g.htm Blessed Severinus Boethius]
* [http://pvspade.com/Logic/docs/boethius.pdf Paul Vincent Spade. Boethius against Universals: The Arguments in the Second Commentary on Porphyry. - Indiana University (.pdf)]
* [http://www.formalontology.it/logic-medieval.htm History of Medieval Logic from Boethius to Late Scholasticism]
----
* [http://d-nb.info/gnd/11851282X Literatur von und über Boëthius im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
* [http://www.bbkl.de/b/boethius_a_m_t.shtml Boethius, Anicius Manlius Severinus - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon]
* [http://www-cgi.uni-regensburg.de/Fakultaeten/Philosophie/Infotek/phil/view/philosopher_view.php?id=433 Boethius (Anicius Manilius Torquatus Severinus, Anicius Manlius Severinus Boethius): Leben, Werk, Bibliographie, Druckansicht]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/brokgauz_efron/15552/Боэтий Боэтий - Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://lslvr.narod.ru/f0/p3894.html Боэтий (Аницый Манлий Торкват Северин) - Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона]
* [http://feb-web.ru/feb/ivl/vl2/vl2-4462.htm?cmd=p Аверинцев С.С., Гаспаров М.Л., Самарин Р.М. От античности к Средневековью (V—VI вв.): Латинская литература. / История всемирной литературы: В 8 томах. / АН СССР; Ин-т мировой лит. им. А. М. Горького. - Наука, Москва, 1983-1994]
* [http://antology.rchgi.spb.ru/biblio.htm Боэтий - Общая библиография]
* [http://www.history.vuzlib.net/book_d084_page_1.html Уколова В.И. Последний римлянин. - Наука, Москва, 1987]
* [http://www.krotov.info/acts/06/1/boezy_01.htm Аполлонов А.В. Аниций Манлий Торкват Северин Боэций. / Антология средневекокой мысли. - Изд-во Русского христианского гуманитарного института, СПб., 2001]
* [http://www.krotov.info/acts/06/1/boezy_02.htm Аниций Манлий Торкват Северин Боэций. Комментарий к «Категориям» Аристотеля. / Антология средневекокой мысли. - Изд-во Русского христианского гуманитарного института, СПб., 2001]

[[Kategorija:B]]

Kasiodors

2011-12-22T11:51:34Z

Hansons Arturs:

'''Flavijs Magnuss Aurēlijs Kasiodors''' (lat. ''Flavius Magnus Aurelius Cassiodorus''; ~490–583) – politiķis, domātājs, antīkās kultūras mantojuma glābējs, "pēdējais romietis". Rūtledža filosofijas enciklopēdija Kasiodoru ierindo starp Viduslaiku enciklopēdistiem.

Dzimis Skvilacā (''Squillacium''), Kalabrijā (Dienviditālija), visai ievērojamajā sīriešu izcelsmes Romas senatoru Kasiodoru ģimenē (tēvs bija Sicīlijas [[prefekts]]). Guvis lielisku izglītību, tālāk izglītojies tieslietās. Karjeru [[Maģistrāts|maģistrātā]] sāka 507. gadā, kļūstot par [[kvestors|kvestoru]] (līdz 511. gadam). 514. gadā ostgotu karalis Teodorihs Lielais viņu iecēla par [[Konsuls|konsulu]], bet ap 527. gadu viņš kļuva par [[Galma maģistrs|galma maģistru]] (''magister officiorum'') karaļa galmā (ar nāvi sodītā [[Boētijs|Boētija]] vietā). Turpmāk ilgus gadus bija ostgotu karaļa Teodoriha Lielā kancelejas vadītājs un padomdevējs, darbojās kā karalistes hronists un brīvo mākslu, gramatikas zinātnes, filozofijas un mūzikas reorganizators. Centās panākt gotu un romiešu aristokrātijas savstarpējo integrēšanos. Pēc Teodoriha nāves 526. gadā, tika iecelts par [[Pretorija prefekts|pretorija prefektu]] (''praefectus praetorio''), turpināja būt Amalasuntas, Teodata un Vitiga padomnieks. Kad pēc Teodata neveiksmīgās sacelšanās Belisārijs 540. gadā Ravennā saņēma Vitigu gūsta, Kasiodors nonāca Konstantinopolē, no kurienes atgriezās 555. gadā, zaudējis visus amatus. Pameta politiku, lai pievērstos reliģiskiem un intelektuāliem meklējumiem, literārai darbībai. Apmetās uz dzīvi dzimtajā Skvillacā, kur nodibināja [[Benediktīniešu ordenis|benediktiešu]] klosteri "Vivāriju" (''Vivarium'') - sava veida pētnieku komūnu, kas speciāli nodarbojās ar kodeksu tulkošanu un pārdošanu. Šis klosteris kā sava laika zinātņu centrs (darbojās līdz IX gs.) spēcīgi ietekmēja agrīno viduslaiku Baznīcas kultūru.

Sarakstījis: "Baznīcas vēsture trijās daļās" (''Historia ecclesiastica tripartita''), "Gotu vēsture" ("Historia Gothica", laikā no 526. līdz 533. gadam) 12 grāmatās (tās zudušas, bet saturu zinām no [[Jordāns|Jordāna]] darba "De origine actibusque Getarum"), "Psalmu skaidrojums" (''Expositio psalmorum''), "Kasiodoru dzimtas vēsture" (''Ordo generis Cassiodorum''), "Par pareizrakstību" (''De orthographia''), "Dažādi temati" ("Variae") 12 grāmatās (ap 537. gadu), kas saturēja dažādu vēstuļu un aktu kopijas (krājums saglabājies daudzos norakstos, jo viduslaikos tika plaši izmantots kā rokasgrāmata dokumentu pareizai rakstīšanai, bet V sējumā ievietota arī Teodoriha Lielā pateicības vēstule aistiem par viņam ar īpašu sūtni atvesto dzintaru kā dāvanu), "Par dvēseli" (''De anima''), kas papildināja viņa "Dažādu tematu" krājumu, "Laicīgo un garīgo zināšanu pamati" (''Institutiones divinarum et saecularium litterarum''), "Slavinājumi" (''Laudes''), "Hronika" (''Chronica'', pabeigta 519.), "Institūcijas" (''Institutiones'', par bibliotēku bibliogrāfisko katalogu veidošanu) u.c. Bez tam bija apkopojis 15 grāmatās arī Sokrata, Sozomena darbus un Teodorēta "Baznīcas vēstures" latīņu tulkojumu. Kasiodora darbi apkopoti "Monumenta Germaniae Historica" (MGH) 12. sējumā (Berlin, 1894.) [[Momzens Teodors|T. Momzena]] redakcijā.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 7. lpp.
* Kristietības vēsture : grāmata, kas aptver kristietības attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām : [rokasgrāmata] / red. Andris Vilsons. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005. - 688 lpp. ISBN 9984-228-21-5
* Rubenis Andris. Ētika : Rietumu baznīctēvu antropoloģija un ētika : Augustīns. Boēcijs. Mūku garīgums : lekciju kurss. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005. - 191 lpp. ISBN 9984-371-18-2
----
* Arne Søby Christensen. Cassiodorus, Jordanes and the History of the Goths. Studies in a Migration Myth. - Museum Tusculanum Press: Kopenhagen, 2002, ISBN 87-7289-710-4
----
* Christina Kakridi. Cassiodors Variae. - Saur: München/Leipzig, 2005
* Johannes Weißensteiner. Cassiodor, Jordanes als Geschichtsschreiber. // Historiographie im frühen Mittelalter / Anton Scharrer, Georg Scheibelreiter (Hrsg.) - Wien/München, 1994, S. 308-325

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://individual.utoronto.ca/pking/resources/cassiodorus/institutiones.txt Cassiodorus. Institutiones divinarum et humanarum litterarum.]
* [http://antology.rchgi.spb.ru/Cassiodorus/_opus_rus.html Cassiodorus. Praefatio. Epistulae Theodericianae Variae. De anima.]
* [http://www.thelatinlibrary.com/cassiodorus.html Cassiodorus. Variarum libri XII: Praefatio. Epistulae Theodericianae Variae, Orationum Reliquiae, De Anima, De Musica]
* [http://daten.digitale-sammlungen.de/~db/bsb00000823/images/index.html?id=00000823&nativeno=109 Cassiodori. Chronica Minora saec. IV.V.VI.VII (II), Bd.: 2 / Mommsen Theodor - Berlin, 1894]
----
* [http://www.archive.org/details/lettersofcassiod00cassuoft The letters of Cassiodorus, being a condensed translation of the Variae epistolae of Magnus Aurelius Cassiodorus Senator with an introduction (1886)]
* [http://books.google.ru/books?id=aX5LVObh1BgC&pg=PA14&lpg=PA14&dq=Cassiodorus+Expositio&source=bl&ots=VbIkU8PYI8&sig=Tnbpe-bEMHGaLAipPpBfR3O7d4g&hl=ru&ei=uJu_TeORLoPVsgb8t_XCBQ&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=7&ved=0CDoQ6AEwBjgK#v=onepage&q=Cassiodorus%20Expositio&f=false Cassiodorus. Explanation of the Psalms. Vol. 1]
* [http://books.google.ru/books?id=M3qFvoINEd0C&printsec=frontcover&dq=Cassiodorus&source=bl&ots=YTvCTo0Rk2&sig=hyCDMc8wngfu1FYGqMvMIl-N5bo&hl=ru&ei=C5u_TYQG0fKyBsDX7MIF&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=5&sqi=2&ved=0CEcQ6AEwBA#v=onepage&q&f=false Cassiodorus. Explanation of the Psalms. Vol. 2]
* [http://www9.georgetown.edu/faculty/jod/texts/cassbook/toc.html James J. O'Donnell. Cassiodorus. - University of California Press: Los Angeles, 1995 (London, 1979)]
* [http://www.gutenberg.org/files/18590/18590-8.txt The letters of Cassiodorus // The Project Gutenberg]
----
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118519514&method=simpleSearch Literatur von und über Cassiodor im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
* [http://opac.regesta-imperii.de/lang_de/suche.php?thes=Cassiodor+%28490c-583c%29 Veröffentlichungen zu Cassiodor - Regesta Imperii // Akademie der Wissenschaften und der Literatur, Mainz]
* [http://bsbsbb.bsb.lrz-muenchen.de/~db/0000/sbb00000157/images/index.html?id=00000157&fip=87.180.251.4&no=6&seite=1&signatur=Msc.Patr.61 Cassiodor. Institutiones und verschiedene naturwissenschaftliche Texte - Staatsbibliothek Bamberg]
----
* [http://www.vostlit.info/haupt-Dateien/index-Dateien/K.phtml?id=2051 Кассиодор. Varia. Об изучении наук.]
* [http://www.vostlit.info/Texts/rus17/Kassiodor/frametext.htm «Variae» Кассиодора — памятник переходной эпохи // Диалог со временем, Вып. 25. Ч. 2. 2008]

[[Kategorija:K]]

Kasiodors

2011-12-21T16:20:39Z

Hansons Arturs:

'''Flavijs Magnuss Aurēlijs Kasiodors''' (lat. ''Flavius Magnus Aurelius Cassiodorus''; ~490–583) – politiķis, domātājs, antīkās kultūras mantojuma glābējs, "pēdējais romietis". Rūtledža filosofijas enciklopēdija Kasiodoru ierindo starp Viduslaiku enciklopēdistiem.

Dzimis Skvilacā (''Squillacium''), Kalabrijā (Dienviditālija), visai ievērojamajā sīriešu izcelsmes Romas senatoru Kasiodoru ģimenē (tēvs bija Sicīlijas [[prefekts]]). Guvis lielisku izglītību, tālāk izglītojies tieslietās. Karjeru [[Maģistrāts|maģistrātā]] sāka 507. gadā, kļūstot par [[kvestors|kvestoru]] (līdz 511. gadam). 514. gadā ostgotu karalis Teodorihs Lielais viņu iecēla par [[Konsuls|konsulu]], bet ap 527. gadu viņš kļuva par [[Galma maģistrs|galma maģistru]] (''magister officiorum'') karaļa galmā (ar nāvi sodītā [[Boētijs|Boētija]] vietā). Turpmāk ilgus gadus bija ostgotu karaļa Teodoriha Lielā kancelejas vadītājs un padomdevējs, darbojās kā karalistes hronists un brīvo mākslu, gramatikas zinātnes, filozofijas un mūzikas reorganizators. Centās panākt gotu un romiešu aristokrātijas savstarpējo integrēšanos. Pēc Teodoriha nāves 526. gadā, tika iecelts par [[Pretorija prefekts|pretorija prefektu]] (''praefectus praetorio''), turpināja būt Amalasuntas, Teodata un Vitiga padomnieks. Kad pēc Teodata neveiksmīgās sacelšanās Belisārijs 540. gadā Ravennā saņēma Vitigu gūsta, Kasiodors nonāca Konstantinopolē, no kurienes atgriezās 555. gadā, zaudējis visus amatus. Pameta politiku, lai pievērstos reliģiskiem un intelektuāliem meklējumiem, literārai darbībai. Apmetās uz dzīvi dzimtajā Skvilacā, kur nodibināja [[Benediktīniešu ordenis|benediktiešu]] klosteri - "Vivāriju" (''Vivarium''), - sava veida pētnieku komūnu, kas speciāli nodarbojās ar kodeksu tulkošanu un pārdošanu. Šis klosteris kā sava laika zinātņu centrs (darbojās līdz IX gs.) spēcīgi ietekmēja agrīno viduslaiku Baznīcas kultūru.

Sarakstījis: "Vispārējā vēsture trijās daļās" (''Historia ecclesiastica tripartita''), "Gotu vēsture" ("Historia Gothica", laikā no 526. līdz 533. gadam) 12 grāmatās (tās zudušas, bet saturu zinām no [[Jordāns|Jordāna]] darba "De origine actibusque Getarum"), "Psalmu skaidrojums" (''Expositio psalmorum''), "Kasiodoru dzimtas vēsture" (''Ordo generis Cassiodorum''), "Par ortogrāfiju" (''De orthographia''), "Dažādības" ("Variae") 12 grāmatās (ap 537. gadu), kas saturēja dažādu vēstuļu un aktu kopijas (krājums saglabājies daudzos norakstos, jo viduslaikos tika plaši izmantots kā rokasgrāmata dokumentu pareizai rakstīšanai, bet V sējumā ievietota arī Teodoriha Lielā pateicības vēstule aistiem par viņam ar īpašu sūtni atvesto dzintaru kā dāvanu), "Par dvēseli" (''De anima''), kas papildināja viņa "Dažādību" krājumu, "Laicīgo un garīgo zināšanu pamati" (''Institutiones divinarum et saecularium litterarum''), "Slavinājumi" (''Laudes''), "Hronika" (''Chronica'', pabeigta 519.), "Garīgās un laicīgās lasīšanas institūcijas" (''Institutiones divinarum et humanarum litterarum''), "Institūcijas" (''Institutiones'', par bibliotēku bibliogrāfisko katalogu veidošanu) u.c. Bez tam apkopoja 15 grāmatās ari Sokrata, Sozomena darbus un Teodorēta "Baznīcas vēstures" latīņu tulkojumu. Kasiodora darbi apkopoti "Monumenta Germaniae Historica" (MGH) 12. sējumā (Berlin, 1894.) [[Momzens Teodors|T.Momzena]] redakcijā.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 7. lpp.
* Kristietības vēsture : grāmata, kas aptver kristietības attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām : [rokasgrāmata] / red. Andris Vilsons. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005. - 688 lpp. ISBN 9984-228-21-5
* Rubenis Andris. Ētika : Rietumu baznīctēvu antropoloģija un ētika : Augustīns. Boēcijs. Mūku garīgums : lekciju kurss. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2005. - 191 lpp. ISBN 9984-371-18-2
----
* Arne Søby Christensen. Cassiodorus, Jordanes and the History of the Goths. Studies in a Migration Myth. - Museum Tusculanum Press: Kopenhagen, 2002, ISBN 87-7289-710-4
----
* Christina Kakridi. Cassiodors Variae. - Saur: München/Leipzig, 2005
* Johannes Weißensteiner. Cassiodor, Jordanes als Geschichtsschreiber. // Historiographie im frühen Mittelalter / Anton Scharrer, Georg Scheibelreiter (Hrsg.) - Wien/München, 1994, S. 308-325

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://individual.utoronto.ca/pking/resources/cassiodorus/institutiones.txt Cassiodorus. Institutiones divinarum et humanarum litterarum.]
* [http://antology.rchgi.spb.ru/Cassiodorus/_opus_rus.html Cassiodorus. Praefatio. Epistulae Theodericianae Variae. De anima.]
* [http://www.thelatinlibrary.com/cassiodorus.html Cassiodorus. Variarum libri XII: Praefatio. Epistulae Theodericianae Variae, Orationum Reliquiae, De Anima, De Musica]
* [http://daten.digitale-sammlungen.de/~db/bsb00000823/images/index.html?id=00000823&nativeno=109 Cassiodori. Chronica Minora saec. IV.V.VI.VII (II), Bd.: 2 / Mommsen Theodor - Berlin, 1894]
----
* [http://www.archive.org/details/lettersofcassiod00cassuoft The letters of Cassiodorus, being a condensed translation of the Variae epistolae of Magnus Aurelius Cassiodorus Senator with an introduction (1886)]
* [http://books.google.ru/books?id=aX5LVObh1BgC&pg=PA14&lpg=PA14&dq=Cassiodorus+Expositio&source=bl&ots=VbIkU8PYI8&sig=Tnbpe-bEMHGaLAipPpBfR3O7d4g&hl=ru&ei=uJu_TeORLoPVsgb8t_XCBQ&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=7&ved=0CDoQ6AEwBjgK#v=onepage&q=Cassiodorus%20Expositio&f=false Cassiodorus. Explanation of the Psalms. Vol. 1]
* [http://books.google.ru/books?id=M3qFvoINEd0C&printsec=frontcover&dq=Cassiodorus&source=bl&ots=YTvCTo0Rk2&sig=hyCDMc8wngfu1FYGqMvMIl-N5bo&hl=ru&ei=C5u_TYQG0fKyBsDX7MIF&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=5&sqi=2&ved=0CEcQ6AEwBA#v=onepage&q&f=false Cassiodorus. Explanation of the Psalms. Vol. 2]
* [http://www9.georgetown.edu/faculty/jod/texts/cassbook/toc.html James J. O'Donnell. Cassiodorus. - University of California Press: Los Angeles, 1995 (London, 1979)]
* [http://www.gutenberg.org/files/18590/18590-8.txt The letters of Cassiodorus // The Project Gutenberg]
----
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118519514&method=simpleSearch Literatur von und über Cassiodor im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
* [http://opac.regesta-imperii.de/lang_de/suche.php?thes=Cassiodor+%28490c-583c%29 Veröffentlichungen zu Cassiodor - Regesta Imperii // Akademie der Wissenschaften und der Literatur, Mainz]
* [http://bsbsbb.bsb.lrz-muenchen.de/~db/0000/sbb00000157/images/index.html?id=00000157&fip=87.180.251.4&no=6&seite=1&signatur=Msc.Patr.61 Cassiodor. Institutiones und verschiedene naturwissenschaftliche Texte - Staatsbibliothek Bamberg]
----
* [http://www.vostlit.info/haupt-Dateien/index-Dateien/K.phtml?id=2051 Кассиодор. Varia. Об изучении наук.]
* [http://www.vostlit.info/Texts/rus17/Kassiodor/frametext.htm «Variae» Кассиодора — памятник переходной эпохи // Диалог со временем, Вып. 25. Ч. 2. 2008]

[[Kategorija:K]]

De Germania

2011-12-21T16:18:35Z

Hansons Arturs:

'''De Germania''' ("Ģermānija"), jeb '''De origine et situ Germanorum''' ("Par ģermāņu izcelsmi un atrašanās vietu") - ap 98. gadu tapis [[Tacits Gajs Kornēlijs|Tacita]] (~55–120) [[Ģermāņi|ģermāņu]] cilšu un zemju uz ziemeļiem no Reinas apraksts. Vienīgais līdz mūsu dienām saglabājies manuskripts atrasts 1455. gadā Hersfeldes abatijā (''Abtei Hersfeld'') Vācijā.

Tā kā darbs veltīts ģermāņiem, īpaši plaša literatūra par to tapusi vācu valodā. Izdots daudzos komentētos un nekomentētos izdevumos, izdotas pat īpašas Tacita valodai veltītas vārdnīcas. 1938. gadā darbs izdots arī latviešu valodā (tulk. J.Endzelīns, 2011. gadā izdots atkārtots izdevums ar Jāņa Endzelīna mazmazdēla Ingmara Zemzara, Dr. hist. Harija Tumana un folkloristes Janīnas Kursītes-Pakules ievadapcerēm). Latviešu historiogrāfijai interesanti ir tas, ka darba 45. nodaļā ir ziņas par aistiem (''aestii'') - ciltīm, kas dzīvojot ziemeļaustrumos no ģermāņiem, kopjot labību labāk nekā ģermāņi un vācot dzintaru jūras piekrastē, - viņus historiogrāfijā pieņemts uzskatīt par rietum[[balti]]em piederīgu cilti.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Tacits G. K. Ģermānija. Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām. - Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība: Rīga, 2011. ISBN 978-9984-492-17-9
* Zeids Teodors. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti. - Zvaigzne: Rīga, 1992., 6. lpp.
* Dunsdorfs E. Senie stāsti: Latvijas vēstures lasāmgrāmata. - Austrālijas Latvietis: Melburna, 1955., 13.-14.lpp.
----
* Tacitus. Germania. - Oxford, 1999
* Anthony Birley. Tacitus, Agricola and Germany. - Oxford University Press, 1999
* Dorey T.A. Agricola and Germania. // Tacitus. - Routledge and Kegan Paul: London, 1969
* Alfred Gudeman. The Sources of the Germania of Tacitus. // Transactions and Proceedings of the American Philological Association, Vol. 31. (1900), pp. 93–111
----
* De origine et situ Germanorum liber. / Alf Önnerfors (Hrsg.) - Teubner: Stuttgart, 1983, ISBN 3-519-01838-1
* Christopher B. Krebs. Negotiatio Germaniae. Tacitus' Germania und Enea Silvio Piccolomini, Giannantonio Campano, Conrad Celtis und Heinrich Bebel - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2005. ISBN 3-525-25257-9
* Jan-Wilhelm Beck. Germania – Agricola: Zwei Kapitel zu Tacitus zwei kleinen Schriften. Untersuchungen zu ihrer Intention und Datierung sowie zur Entwicklung ihres Verfassers. - Hildesheim, 1998, ISBN 3-12-645000-8
* Dieter Timpe. Romano-Germanica: gesammelte Studien zur Germania des Tacitus. - Teubner: Stuttgart/Leipzig, 1995, ISBN 3-519-07428-1

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.thelatinlibrary.com/tacitus/tac.ger.shtml P. CORNELI TACITI DE ORIGINE ET SITV GERMANORVM]
----
* [http://www.historia.lv/alfabets/T/ta/tacits/teksts/fragm_latv.htm Kornēlija Tacita De Germania (Ģermānija) 45.nodaļas fragments, kurā stāstīts par aistiem (baltiem).]
----
* [http://www.fordham.edu/halsall/source/tacitus1.html About Tacitus Germania. - Medieval Sourcebook]
* [http://www.fordham.edu/halsall/basis/tacitus-germanygord.asp Tacitus. Germania / trans. Thomas Gordon - Medieval Sourcebook]
* [http://books.google.com/books?id=qZFJAAAAYAAJ&dq=Tacitus%20Brodribb&pg=PR6&#v=onepage&q&f=false The Agricola and Germany of Tacitus]
* [http://www.perseus.tufts.edu/hopper/text?doc=Perseus:text:1999.02.0083 Cornelius Tacitus, Germany and its Tribes.]
* [http://www.gutenberg.org/ebooks/7524 The Germany and the Agricola of Tacitus by Cornelius Tacitus - Project Gutenberg]
* [http://www.tertullian.org/rpearse/tacitus/index.htm Roger Pearse. Tacitus and his manuscripts]
----
* [http://www.gottwein.de/Lat/tac/Germ01.php Publius Cornelius Tacitus. Germania (lateinisch und deutsch mit weiterführenden Angaben)]
----
* [http://www.hist.msu.ru/ER/Etext/tacit.htm Корнелий Тацит. О происхождении германцев и местоположении Германии.]
* [http://historic.ru/books/item/f00/s00/z0000078/st009.shtml Диалектика культуры. «Германия» // Кнабе Г.С. Корнелий Тацит - Москва: Наука, 1981]

[[Kategorija:Vēstures avoti]]

Pekūlijs

2011-10-18T14:47:07Z

Hansons Arturs:

'''Pekūlijs''' (lat. ''peculium''; no ''pecu'' – "ganāmpulks") – [[Senā Roma|Senajā Romā]] atkarīgam cilvēkam (dēlam, vergam u.tml.) piešķirta manta pastāvīgai apsaimniekošanai un ienākuma gūšanai bez tiesībām to nodot tālāk citam kā īpašumu. Reālais īpašnieks (dzimtas galva) jebkurā brīdī varēja to atprasīt no ''pekūlija'' turētāja.

Skat. arī: [[kvirītu īpašums]], [[bonitārais īpašums]], [[pekūnija]], [[latifundija]]

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 219. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/448405/peculium Peculium (Roman law) - Britannica Online Encyclopedia]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lower/16968 Пекулий // Словари и энциклопедии на Академике]

[[Kategorija:Īpašums]]

Bonitārais īpašums

2011-10-18T14:46:27Z

Hansons Arturs:

'''Bonitārijs''' jeb '''bonitārais īpašums''' (no lat. ''bonis esse'' – "tiesība valdīt lietu kā labumu") – [[Romiešu tiesības|romiešu tiesībās]] īpašums, kas tika iegūts bez komplicētās oficiālās procedūras, tikai caur faktisko mantas nodošanu citai personai (''traditio''). Tādam īpašumam nebija juridiskās aizsardzības, un negodīgs pārdevējs varēja pieprasīt pārdoto mantu atpakaļ uz tā pamata, ka pircējs to lietojot nelikumīgi (nevar dokumentāri pierādīt, ka ieguvis likumīgi). Tādos gadījumos [[Prētors|prētori]] ar savām pilnvarām aizsargāja godprātīgo pircēju tiesības, atzīstot to tiesības uz iegūto īpašumu par likumīgām, un tādā veidā iegūta manta tika pieskaitīta pircēja personīgām mantām (''in bonis habere''). Paplašinoties valsts robežām un pieaugot iedzīvotāju skaitam, ''bonitārā īpašuma'' īpatsvars palielinājās.

Skat. arī: [[kvirītu īpašums]], [[pekūnija]], [[pekūlijs]], [[latifundija]]

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 219. lpp.

[[Kategorija:Īpašums]]

Pekūnija

2011-10-18T14:45:29Z

Hansons Arturs:

'''Pekūnija''' (lat. ''pecunia''; no ''pecu'' – "ganāmpulks") – īpašums. [[Senā Roma|Senajā Romā]] sākotnēji tikai īpašuma tiesības uz ganāmpulku, vēlāk soda nauda, nauda kā tāda, visbeidzot – jebkāds īpašums.

Skat. arī: [[kvirītu īpašums]], [[bonitārais īpašums]], [[pekūlijs]], [[latifundija]]

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 219. lpp.

[[Kategorija:Īpašums]]

Latifundija

2011-10-18T14:43:49Z

Hansons Arturs:

'''Latifundija''' (lat. ''latifundium''; no ''latus'' - "plašs" + ''fundus'' - "zemes īpašums") - [[Senā Roma|Senajā Romā]] liela valsts vai privāta [[muiža]], kas nodrošināja sevi ar nepieciešamāko lauksaimniecības un amatniecības produkciju. Pamata darbaspēks bija [[vergi]]. Parasti saimniecība tika specializēta kādā vienā virzienā - vīnkopībā, olīvkopībā vai augļkopībā –, kura produkcija tika pārdota tirgū. Izveidojās līdz ar iekarojumiem vispirms [[Latija|Latijā]], vēlāk arī pārējā Apenīnu pussalā un provincēs. M.ē. pirmajos gs. pakāpeniski saira, ''latifundijas'' sadalot sīkākos [[koloni]]em iznomājamos zemes gabalos.

XVII-XIX gs. par "latifundijām" dažkārt dēvēja lielās plantācijas Amerikā.

Skat. arī: [[kvirītu īpašums]], [[bonitārais īpašums]], [[pekūnija]], [[pekūlijs]]

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 219.-220., 223. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/331650/latifundium Latifundium (estate) // Britannica Online Encyclopedia]
* [http://ideas.repec.org/p/htr/hcecon/02-1.html Jonathan Conning. Latifundia Economics]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lower/15819 Латифундия // Словари и энциклопедии на Академике]

[[Kategorija:Īpašums]]
[[Kategorija:Saimniekošanas veidi]]

Stadijs

2011-05-27T12:03:39Z

Hansons Arturs:

'''Stadijs''' (στάδιον) - [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] garuma mērvienība = 600 pēdu. Atikā = 177,60 m; Olimpijā = 192,27 m; Delfos = 177,55 m. Četri ''stadiji'' veidoja vienu [[Hipiks|hipiku]].

[[Kategorija:Mērvienības]]

Hipiks

2011-05-27T12:00:24Z

Hansons Arturs:

'''Hipiks''' (sengr. τὸ ἱππικόν) - [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] garuma mērvienība = 709,6 metri. Vienā hipikā bija četri [[Stadijs|stadiji]].

[[Kategorija:Mērvienības]]

Kolakrēts

2011-05-27T11:58:12Z

Hansons Arturs:

'''Kolakrēts''' (sgr. ''κωλακρέτης, kōlakretēs'' – burt. “locekļu savācējs”, “tas, kas savāc upurdzīvnieku daļas”) - [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] amatpersona, kas organizēja valstiskās upurēšanas rituālus, tautas dzīru organizēšanu. Klasiskajā laikmetā ''kolakrēti'' pārzināja [[Senās Atēnas|Atēnu]] [[polisa]]s kasi. Pēcc [[Kleistena reformas]] to funkcijas pārņēma [[apodekti]] (''ἀποδέκται''), ''kolakrētu'' ziņā paliekot tiesu finansēm (''πρυτανει̃α'') un sabiedrisko dzīru organizēšana Pritanejā, tiesnešu algošana.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lubker/6221/КОЛАКРЕТЫ Колакреты // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://be.sci-lib.com/article052998.html Значение слова "Колакреты" в Энциклопедическом словаре Брокгауза и Ефрона]

[[Kategorija:Tituli un amati]]

Polēts

2011-05-27T11:55:20Z

Hansons Arturs:

'''Polēts''' (sgr. πωλητής ''pōlētēs'' – “tirgotājs”) - valsts tirgotājs. [[Senās Atēnas|Senajās Atēnās]] bija 10 ''polēti'', kuru pienākums bija rīkoties ar [[polisa]]s īpašumiem.

[[Kategorija:Tituli un amati]]

Zeugīts

2011-05-27T11:54:07Z

Hansons Arturs:

'''Zeugīti''' (sgr. ''ζευγῖται, zeugītai'', no ''ζεῦγος, zeugos'' - “iejūgs”, “pāris”) - [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] iedzīvotāju [[kārta]], pilsoņi, kuri varēja iegādāties smagu bruņojuma komplektu (kura gada ienākumi bija 200 [[Medimns|medimnu]]), kas nodrošināja viņiem vietu [[Falanga|falangā]] (senāk pētnieki uzskatīja, ka ''zeugīts'' bija tas pilsonis, kuram bija viens vēršu pāris pajūgā, mūsdienās, balstoties uz etimoloģiskiem pētījumiem, vairākums pieņem viedokli, ka šeit ir domāts simbolisks “pajūgs” kaujas ierindā, falangā, kur katrs smagi bruņotais karavīrs – [[hoplīts]] – bija cieši saistīts ar cīņas biedriem it kā vienā “iejūgā”). Trešā ietekmīgākā [[kārta]] Senajās Atēnās pēc [[Solona reformas|Solona reformām]] (sastāvēja galvenokārt no vidējiem un sīkajiem zemes īpašniekiem). ''Zeugītus'' varēja ievēlēt valsts amatos (atšķirībā no [[Tets|tetiem]]).

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 8. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/656747/zeugitai zeugitai -- Britannica Online Encyclopedia]
* [http://www.jstor.org/pss/638533 The Archaic Athenian ZEUGITAI]

[[Kategorija:Tituli un amati]]

Medimns

2011-05-27T11:51:30Z

Hansons Arturs:

'''Medimns''' (sgr. ''μέδιμνος, medimnos'') - [[Senā Grieķija|Senajā Grieķijā]] svara mērvienība beramām vielām = 72,74 litri (pēc [[Solona reformas]] - 52,53 litri). Kā mērvienība dažviet lietota vēl arī jaunajos un jaunākajos laikos (piemēram, XVII gs. Kiprā, kur ''medimns'' līdzinājās 75,554 litriem, XX gs. Grieķijā - 75,05 litri).

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.crcnetbase.com/doi/abs/10.4324/9780203799314.ch6 The Athenian economy of the fifth and fourth century]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/brokgauz_efron/65919/Медимн Медимн // Словари и энциклопедии на Академике]

[[Kategorija:Mērvienības]]

Naukrārija

2011-05-27T11:50:32Z

Hansons Arturs:

'''Naukrārija''' (sgr. Ναυκραρία, naukrāria, no ναῦς, naus - "kuģis" + καρα, karā - "galva") - teritoriāli administratīvā iedalījuma vienība nodokļu iekasēšanai kara kuģu būvei [[Senās Atēnas|Senajās Atēnās]]. ''Naukrāriju'' vadīja [[naukrārs]] – amats, kas tika ieviests ienākumu un izdevumu pārvaldīšanai. Katra no 4 [[Fila|filām]] bija sadalīta 12 ''naukrārijās'' (pēc [[Kleistena reformas]] 50 - piecas katrā no 10 filām), un katras gadā maksājamā nodokļu kopsumma bija tik liela, lai kara gadījumā par vienas ''naukrārijas'' gada nodokļiem varētu iegādāties un uzturēt vienu kara kuģi ar ekipāžu, kā arī 2 jātniekus. Nodokļu iekasēšana pēc ''naukrāriju'' principa pastāvēja līdz 5. gs. p.m.ē., kad karaspēku sāka uzturēt [[aristokrātija]] un tirgotāji, bet [[Hipeji|jātnieki]] bija jau kļuvuši par patstāvīgu iedzīvotāju kategoriju.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 205. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.ancientlibrary.com/seyffert/0415.html Naucrariae // Dictionary of Classical Antiquities]
* [http://www.ancientlibrary.com/smith-dgra/0789.html Naucraria // Dictionary of Greek and Roman Antiquities]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lubker/7354/НАВКРАРИЯ Навкрария // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://bse.sci-lib.com/article079629.html Значение слова "Навкрарии" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://be.sci-lib.com/article070049.html Значение слова "Навкрария" в Энциклопедическом словаре Брокгауза и Ефрона]

[[Kategorija:Administratīvais iedalījums]]
[[Kategorija:Nodokļi]]

Naukrārs

2011-05-27T11:46:50Z

Hansons Arturs:

'''Naukrārs''' (sgr. ''Ναυκραρος, naukrāros'', no ''ναῦς, naus'' - "kuģis" + ''καρα, karā'' - "galva") - vēlēts amats (ievēlēja uz gadu), kas tika ieviests [[Naukrārija|naukrāriju]] ienākumu un izdevumu pārvaldīšanai, kara kuģa būves un aprīkošanas uzraudzīšanai, pēc tam uzņemoties gatavā kara kuģa komandēšanu, dalībai ''naukrāru'' padomē.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. Valters P. - Divergens: Rīga, 2001., 205. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.ancientlibrary.com/seyffert/0415.html Naucrariae // Dictionary of Classical Antiquities]
* [http://www.ancientlibrary.com/smith-dgra/0789.html Naucraria // Dictionary of Greek and Roman Antiquities]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lubker/7354/НАВКРАРИЯ Навкрария // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://bse.sci-lib.com/article079629.html Значение слова "Навкрарии" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://be.sci-lib.com/article070049.html Значение слова "Навкрария" в Энциклопедическом словаре Брокгауза и Ефрона]

[[Kategorija:Tituli un amati]]

Taless no Milētas

2011-05-19T07:35:59Z

Hansons Arturs:

'''Taless no Milētas''' (gr. ''Θαλῆς ὁ Μιλήσιος, Thalēs ho Milēsios'', ~624–547) - [[Antīkā filosofija|filosofs]], [[Milētas skola]]s izveidotājs, [[Pītagors no Samas|Pītagora]] skolotājs. Antīkajā tradīcijā tika uzskatīts par vienu no "septiņiem gudrajiem".

Pirmais sengrieķu domas pārstāvis, par kuru ir vēsturiskas ziņas, kaut dažbrīd visai pretrunīgas. Dzimis 35. [[olimpiāde]]s laikā (640.–637. g. p.m.ē.) turīgā ģimenē Milētas [[Polisa|polisā]], [[Mazāzija]]s rietumu krastā, pie Meandras upes grīvas. Būdams tirgotājs, daudz ceļojis, mācījies astronomiju un matemātiku [[Senā Ēģipte|Ēģiptē]] un [[Babilona|Babilonā]]. Aktīvi līdzdarbojies politikā – kā diplomāts organizējis [[Jonija]]s polisu savienību pret [[Senā Persija|Persiju]], bijis tuvs [[Tirāns|tirāna]] Frasibula draugs. Vienu laiku kalpojis par militāro inženieri pie Lidijas valdnieka Krēza. Par privāto dzīvi ziņas pretrunīgas: vieni avoti vēsta, ka viņš bijis zvērināts vecpuisis, bet citi min ģimeni (sievu un dēlu Kribistu), vēl citi min, ka bijis vecpuisis, kas adoptējis māsasdēlu. Pieņemot skolniekus, izveidojis pats savu domātāju skolu. Popularizējis zināšanu nepieciešamību, un viens no zināmākajiem piemēriem tiek minēts tas, ka aprēķinājis gaidāmā saules aptumsuma brīdi 585. gada p.m.ē. 28. maijā, kas sagādājis viņam plašu atpazīstamību. Paša Talesa sacerējumi nav saglabājušies, bet par viņa lielo ietekmi liecina kaut vai tas, ka ievērojamais grieķu rakstnieks Aristofans savā darbā “Mākoņi” min viņu kā paraugu domātājiem. Arī [[Aristotelis no Stagīras|Aristotelis]] savu darbu “Metafizika” sāk ar Talesa uzskatu atspoguļojumu. Tradīcija pieraksta Talesam divus traktātus: "Par saulgriežiem" (''Περὶ τροπῆς'') un "Par ekvinokciju" (''Περὶ ἰσημερίας''), kā arī vairāk nekā 200 dzejoļu radīšanu. Lietu daudzveidībā meklēja kādu vienu pirmssākumu (elementu), kuru hipotētiski aplūkoja kā ķermenisku, jutekliski uztveramu vielu; mācīja, ka visa esošā pamatā ir ūdens. Atklājis veidu, kā aprēķināt attālumu no kuģa jūrā, kā arī piramīdas augstumu pēc ēnas, ko tā met, u.c.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 408. lpp.
----
* Диоген Лаэртский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов. / ред. Лосев А.Ф. - Мысль: Москва, 1986. - c. 61-68.
* Лебедев А.В. Фалес и Ксенофан (Древнейшая фиксация космологии Фалеса). // Античная философия в интерпретации буржуазных философов. - Москва, 1981
* Лебедев А.В. Демиург у Фалеса? (К реконструкции космогонии Фалеса Милетского). // Текст:семантика и структура. - Москва, 1983. - c. 51-66.
* Панченко Д.В. Фалес: рождение философии и науки. // Некоторые проблемы истории античной науки : Сборник научных трудов. - Главная астрономическая обсерватория: Ленинград, 1989. - c. 16-36.
* Чайковский Ю.В. Фалесова наука в историческом контексте. // Вопросы философии. 1997, № 8. - c. 151-165.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.iep.utm.edu/thales/ Thales of Miletus (c. 620 BCE – c. 546 BCE) // Internet Encyclopedia of Philosophy]
* [http://www-groups.dcs.st-and.ac.uk/~history/Mathematicians/Thales.html Thales of Miletus : about 624 BC - about 547 BC - MacTutor History of Mathematics archive]
* [http://www.livius.org/th/thales/thales.html Jona Lendering. Thales of Miletus]
* [http://www.mathopenref.com/thales.html Thales]
----
* [http://www.anderegg-web.ch/phil/thales.htm Thales von Milet]
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118801732&method=simpleSearch Literatur von und über Thales im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
----
* [http://www.fales-iz-mileta.narod.ru/ Фалес из Милета : проект В.Чикунского]

[[Kategorija:T]]

Taless no Milētas

2011-05-19T07:35:30Z

Hansons Arturs:

'''Taless no Milētas''' (gr. ''Θαλῆς ὁ Μιλήσιος, Thalēs ho Milēsios'', ~624–547) - [[Antīkā filosofija|filosofs]], [[Milētas skola]]s izveidotājs, [[Pītagors no Samas|Pītagora]] skolotājs. Antīkajā tradīcijā tika uzskatīts par vienu no "septiņiem gudrajiem".

Pirmais sengrieķu domas pārstāvis, par kuru ir vēsturiskas ziņas, kaut dažbrīd visai pretrunīgas. Dzimis 35. [[olimpiāde]]s laikā (640.–637. g. p.m.ē.) turīgā ģimenē Milētas [[Polisa|polisā]], [[Mazāzija]]s rietumu krastā, pie Meandras upes grīvas. Būdams tirgotājs, daudz ceļojis, mācījies astronomiju un matemātiku [[Senā Ēģipte|Ēģiptē]] un [[Babilona|Babilonā]]. Aktīvi līdzdarbojies politikā – kā diplomāts organizējis [[Jonija]]s polisu savienību pret [[Senā Persija|Persiju]], bijis tuvs [[Tirāns|tirāna]] Frasibula draugs. Vienu laiku kalpojis par militāro inženieri pie Lidijas valdnieka Krēza. Par privāto dzīvi ziņas pretrunīgas: vieni avoti vēsta, ka viņš bijis zvērināts vecpuisis, bet citi min ģimeni (sievu un dēlu Kribistu), vēl citi min, ka bijis vecpuisis, kas adoptējis māsasdēlu. Pieņemot skolniekus, izveidojis pats savu domātāju skolu. Popularizējis zināšanu nepieciešamību, un viens no zināmākajiem piemēriem tiek minēts tas, ka aprēķinājis gaidāmā saules aptumsuma brīdi 585. gada p.m.ē. 28. maijā, kas sagādājis viņam plašu atpazīstamību. Paša Talesa sacerējumi nav saglabājušies, bet par viņa lielo ietekmi liecina kaut vai tas, ka ievērojamais grieķu rakstnieks Aristofans savā darbā “Mākoņi” min viņu kā paraugu domātājiem. Arī [[Aristotelis no Stagīras|Aristotelis]] savu darbu “Metafizika” sāk ar Talesa uzskatu atspoguļojumu. Tradīcija pieraksta Talesam divus traktātus: "Par saulgriežiem" (''Περὶ τροπὴς'') un "Par ekvinokciju" (''Περὶ ἰσημερίας''), kā arī vairāk nekā 200 dzejoļu radīšanu. Lietu daudzveidībā meklēja kādu vienu pirmssākumu (elementu), kuru hipotētiski aplūkoja kā ķermenisku, jutekliski uztveramu vielu; mācīja, ka visa esošā pamatā ir ūdens. Atklājis veidu, kā aprēķināt attālumu no kuģa jūrā, kā arī piramīdas augstumu pēc ēnas, ko tā met, u.c.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. – Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 408. lpp.
----
* Диоген Лаэртский. О жизни, учениях и изречениях знаменитых философов. / ред. Лосев А.Ф. - Мысль: Москва, 1986. - c. 61-68.
* Лебедев А.В. Фалес и Ксенофан (Древнейшая фиксация космологии Фалеса). // Античная философия в интерпретации буржуазных философов. - Москва, 1981
* Лебедев А.В. Демиург у Фалеса? (К реконструкции космогонии Фалеса Милетского). // Текст:семантика и структура. - Москва, 1983. - c. 51-66.
* Панченко Д.В. Фалес: рождение философии и науки. // Некоторые проблемы истории античной науки : Сборник научных трудов. - Главная астрономическая обсерватория: Ленинград, 1989. - c. 16-36.
* Чайковский Ю.В. Фалесова наука в историческом контексте. // Вопросы философии. 1997, № 8. - c. 151-165.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.iep.utm.edu/thales/ Thales of Miletus (c. 620 BCE – c. 546 BCE) // Internet Encyclopedia of Philosophy]
* [http://www-groups.dcs.st-and.ac.uk/~history/Mathematicians/Thales.html Thales of Miletus : about 624 BC - about 547 BC - MacTutor History of Mathematics archive]
* [http://www.livius.org/th/thales/thales.html Jona Lendering. Thales of Miletus]
* [http://www.mathopenref.com/thales.html Thales]
----
* [http://www.anderegg-web.ch/phil/thales.htm Thales von Milet]
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118801732&method=simpleSearch Literatur von und über Thales im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
----
* [http://www.fales-iz-mileta.narod.ru/ Фалес из Милета : проект В.Чикунского]

[[Kategorija:T]]

Auguru kolēģija

2011-01-10T22:02:29Z

Hansons Arturs:

'''Auguru kolēģija''' jeb '''auspeku kolēģija''' (lat. ''augurium collegium, auspicium collegium'') - priesteru institūcija [[Senā Roma|Senajā Romā]]. Tās uzdevums bija pārraudzīt un tulkot [[Auspicijs|auspicijus]]. [[Kolēģija|Kolēģiju]] sākotnēji veidoja 3, vēlāk 9, bet I gs.p.m.ē. jau 15 [[auguri]]. Papildināja kooptācijas ceļā, kopš 103. g.p.m.ē. - vēlēšanu ceļā, bet vēlāk augurus iecēla [[imperators]] vai [[Romas Senāts|Senāts]]. ''Auguru kolēģijai'' bija liela ietekme uz politisko lēmumu pieņemšanu, t.i., uz politiku kā tādu.

== Literatūra ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 172. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://penelope.uchicago.edu/Thayer/E/Roman/Texts/secondary/SMIGRA*/Augurium.html Augur, Augurium // A Dictionary of Greek and Roman Antiquities, John Murray, London, 1875]
* [http://ancienthistory.about.com/od/oracles/g/120710-Augur.htm Augur - about.com]
* [http://www.ancientlibrary.com/smith-dgra/0181.html Augur // Dictionary of Greek and Roman Antiquities]
* [http://www.websters-online-dictionary.org/definitions/Augur?cx=partner-pub-0939450753529744%3Av0qd01-tdlq&cof=FORID%3A9&ie=UTF-8&q=Augur&sa=Search#922 Augur // Webster's Online Dictionary]
----
* [http://www.magdar.ru/vozniknovenie-zhrecheskoy-organizatsii/page/7/ Возникновение жреческой организации]
* [http://ama.sgu.ru/ama11/ama1109.html Гончаров В.А. «Свои» и «чужие» жреческие коллегии в раннем Риме // Античный мир и археология. Вып. 11. Саратов, 2002. С. 42–46]

[[Kategorija:Reliģija]]
[[Kategorija:Tiesu institūcijas]]
[[Kategorija:Valsts varas institūcijas]]

Pontifiku tiesības

2011-01-10T21:57:44Z

Hansons Arturs:

'''Pontifiku tiesības''' jeb '''sakrālās tiesības''' (lat. ''ius pontificium, ius divinum, ius sacrum'') - reliģiskās tiesības [[Senā Roma|Senajā Romā]], reglamentēja priesteru attiecības ar [[Maģistrāts|maģistrātiem]]. Plašākā nozīmē – nerakstītas tiesības, kuras zināja no galvas un kuru izpildi uzraudzīja [[pontifiku kolēģija]]. Par ''sakrālo tiesību'' avotu uzskatīja dievišķos spēkus, kas manifestējas debesu spīdekļos un kalendārā kā debesu spīdekļu klasifikatorā. No tā izriet ziņas par 10 un 12 tabulu likumiem kā [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] avotiem.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 171. lpp.
* Sinaiskis V. Sakrālās tiesības un Latvijas civillikumu kopojums // Jurists. 1933.–1934, № 50–53
----
* Michael Joseph Johnson. The pontifical law of the Roman Republic. - New Brunswick, New Jersey, 2007
----
* Karl Dietrich Hüllmann. Ius Pontificium Der Römer. - Nabu Press, 2010, - 182 pp. ISBN 1149245557

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://lefty64.scc-net.rutgers.edu/dlr/TMP/rutgers-lib_23426-PDF-1.pdf Michael Joseph Johnson. The pontifical law of the Roman Republic (.pdf)]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lubker/1698/САКРАЛЬНОЕ Сакральное право // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://ancientrome.ru/publik/koptev/kopt17.htm Сакральное право / Коптев А.В. Римское право в архаическую эпоху]

[[Kategorija:Tiesību sistēmas]]

Glosatori

2011-01-10T21:56:57Z

Hansons Arturs:

'''Glosatori''' (viduslat. ''glossatores'', no [[glosas]]) - XI-XIII gs. Itālijā (it īpaši Boloņas universitātē) virziens jurisprudences teorijā, kas aizsāka [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] (it īpaši [[Justiniāna kodifikācija]]s) pētīšanu, skaidrošanu un [[Tiesību recepcija|recepciju]]. Zināmākie no ''glosatoriem'' ir Irnērijs (''Irnerius'', ~1056.–1138.) un Akursijs. Uzskatīja, ka ''Justiniāna kodifikācijā'' ir ietverta augstākā juridiskā patiesība, tāpēc Justiniāna izveidotais notariālais institūts dokumentu ar publisku ticamību noformēšanai tika atzīts par vienīgo pareizo. Pēc ''glosatoru'' uzskatiem, notariālie akti ir atzīstami par publisku instrumentu (''instrumentum publicum'') privāttiesiskās attiecībās. Tiesu praksē saistošas bija tikai tās romiešu tiesību normas, ko bija izskaidrojuši ''glosatori'', bet tam, ko viņi nebija izskaidrojuši vai ko neatzina, nebija juridiska spēka. XVI-XVII gs. sākās ''glosatoru'' darbības kritisks izvērtējums. Juristi pievērsās pirmavotiem, lai atjaunotu seno romiešu likumu īsto saturu, novērstu izkropļojumus un atjaunotu tās vietas, kuras ''glosatori'' nebija skaidrojuši un kas tādējādi bija aizmirstas.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 170. lpp.
* Svešvārdu vārdnīca. - Liesma: Rīga, 1978., 256. lpp.
----
* Hermann Lange. Römisches Recht im Mittelalter I : Die Glossatoren. - München, 1997
* Gerhard Otte. Dialektik und Jurisprudenz. Untersuchungen zur Methode der Glossatoren. - Frankfurt am Main, 1971

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/334856/legal-glossator Legal glossator (medieval jurist) // Britannica Online Encyclopedia]
* [http://ojs.gc.cuny.edu/index.php/glossator/ Glossator: Practice and Theory of the Commentary]
* [http://www.law.berkeley.edu/library/robbins/ Robbins Collection : School of Law (Boalt Hall) - University of California at Berkeley]

[[Kategorija:Likumdošana]]

Glosas

2011-01-10T21:55:43Z

Hansons Arturs:

'''Glosas''' (lat. ''glossa'', no sengr. ''γλῶσσα, glōssa'' - "mēle", "valoda") - [[Glosatori|glosatoru]] veikti tiesību avotu skaidrojumi. Sākotnēji radās kā piezīmes starp teksta rindām (lat. ''glossa interlinearis'') vai uz manuskripta lapu brīvajām malām (''glossa marginalis'').

Skat arī [[postglosatori]]

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 170. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://books.google.com/books?id=YfwQAAAAYAAJ Glossa ordinaria. / Jacques Paul Migne Ed. - Google Books Faksimile: Vol. 1]
* [http://books.google.com/books?id=s_wQAAAAYAAJ Glossa ordinaria. / Jacques Paul Migne Ed. - Google Books Faksimile: Vol. 2]

[[Kategorija:Likumdošana]]

Ekloga

2010-12-18T17:15:54Z

Hansons Arturs:

'''Ekloga''' (no gr. ''ἐκλογὴ, eklogē'' - "izvēle, izlase") - atkarībā no konteksta:
* '''1.''' dzejas žanrs, neliela apjoma dzejolis par pastorālās dzīves tematiku (izzuda XIX gs.).
* '''2.''' Viena vai vairāku autoru darbu izlase, ko kāds apkopojis savām vajadzībām. Šādi pieņemts apzīmēt VIII gs. vidū izdotu [[Bizantija]]s likumu krājumu (''Ecloga Basilicorum'') "Lielā Justiniāna institūciju, digestu, kodeksa un noveļu izlase īsumā, ko ar pārlabojumiem cilvēku mīlestības garā sastādījuši gudrie un dievbijīgie imperatori Leons un Konstantīns". Sadalīta 18 [[Tituls|titulos]], kas pamatā veltīti civiltiesībām (parādi, testamenti, pirkšana un pārdošana, īre u.tml.), liela vērība veltīta laulības jautājumiem, vienkāršoja vergu brīvlaišanas procedūru. Pēdējais tituls atvēlēts krimināltiesībām. Bez šīs "oficiālās" ''eklogas'' sastopamas arī:
* saīsinātā ekloga (''eklogē privata'') - oficiālās ''eklogas'' privāts apstrādājums;
* paplašinātā ekloga (''eklogē privata aucta'') - plašāks oficiālās ''eklogas'' privāts apstrādājums.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 165. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Collectio Librorum Juris Graeco- Romani Ineditorum: Ecloga Leonis Et Constantini, Epanagoge Basilii Leonis Et Alexandri. Edidi Carolus Eduardus Zachari (Latin) / Karl Eduard Zachari Von - Nabu Press, 2010, - 244 p. ISBN 1147496471
----
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
* Freshfield E.H. A Manuel of Roman Law: The Ecloga Published by the Emperors Leo III and Constantine V of Isauria at Constantinople AD 726. - Cambridge University Press: Cambridge, 1926
* Freshfield E.H. A Manual of Roman Law: Founded upon the Ecloga of Leo III and Constantine V of Isauria – Ecloga Privata Aucta. - Cambridge University Press: Cambridge, 1927
----
* Ecloga Basilicorum. / Hrsg. von Ludwig Burgmann. - Löwenklau-Ges.: Frankfurt am Main, 1988. - XXXIII. - 622 S. ISBN 3-923615-10-8
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993
----
* Эклога. Византийский законодательный свод VIII века / Вступ. статья, перевод и комментарий Е. Э. Липшиц. - Наука: Москва, 1965
* Медведев И. П. Развитие правовой науки. // Культура Византии. Т.2. - Москва, 1989
* История Древнего Рима. Тексты и документы: Учебное пособие. (Ч.2.) - Москва, 2005
* История римского права. / И. А. Покровский - Петроград, 2007
* Милов Л.В. Византийская Эклога и Правда Ярослава. // ΓΕΗΗΑΔΙΟΣ (к 70-летию Г. Г. Литаврина). - Индрик: Москва, 1999
* Милов Л.В. Исследования по истории памятников средневекового права : сборник статей. // Под ред. Б. Н. Флори, А. А. Горского. - РОССПЭН: Москва, 2009, - 332 с. ISBN 978-5-8243-1105-1
* Эклога: византийский законодательный свод VIII века. Византийская Книга Эпарха / подгот. текста А. И. Цепков. - Александрия: Рязань, 2006, - 591 с. ISBN 5-944660-026-8
* Эклога : Избранные законы. / Пер. Липшиц Е.Э. - Директ-Медиа: Москва, , 2008. - 111 c. ISBN 9785998917400

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.temida.lv/Jurista_Biblioteka/Juridiska_literatura/RomaCiv.doc Romiešu civiltiesības. // Jurista bibliotēka (.doc)]
----
* [http://openlibrary.org/books/OL23782838M/Ecloga_Leonis_et_Constantini_Epanagoge_Basilii_Leonis_et_Alexandri. Ecloga Leonis et Constantini, Epanagoge Basilii Leonis et Alexandri. - openlibrary.org]
* [http://www.archive.org/details/eclogaleonisetc00linggoog Ecloga Leonis et Constantini, Epanagoge Basilii Leonis et Alexandri (1852)]
----
* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/178179/Ecloga Ecloga (Byzantine law) - Britannica Online Encyclopedia]
* [http://www.thesis.bilkent.edu.tr/0002537.pdf Merlino M. The post-Byzantine legal tradition: in theory and in practice (.pdf)]
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
* [http://www.third-millennium-library.com/MedievalHistory/Cambridge/IV/22-BYZANTINE-LEGISLATION.html Byzantine legislation from the death of Justinian (565) to 1453]
* [http://byzantineee.blogspot.com/2010/10/bibliography-of-byzantine-law-articles.html Bibliography of Byzantine Law]
----
* [http://openlibrary.org/books/OL2144110M/Ecloga_Basilicorum Ecloga Basilicorum // herausgegeben von Ludwig Burgmann - Löwenklau-Gesellschaft: Frankfurt am Main, 1988 - 622 S.] ISBN 3923615108
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/enc3p/333858 Эклога // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://bse.sci-lib.com/article125570.html Значение слова "Эклога (свод визант. законодательства)" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://www.russika.ru/termin.asp?ter=2336 Золин П.М. Эклога (Изборник).]
* [http://www.byzantium.ru/historys.php?id=80 Прохирон и Эпанагога. Законодательная деятельность македонских императоров. Социальные и экономические отношения в империи.]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://www.hist.msu.ru/ER/Etext/ecloga.htm Эклога - Византийский законодательный свод VIII века]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Senāta lēmumi

2010-12-18T17:14:47Z

Hansons Arturs:

'''Senāta lēmumi''' - [[Romiešu tiesības|romiešu tiesībās]] likumdošanai pakļauts (nevarēja būt pretrunā), taču juridiski obligāts akts. Visam, ko [[Romas senāts]] pavēlēja un noteica, bija likuma spēks.

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Gaja institūcijas

2010-12-18T17:14:26Z

Hansons Arturs:

'''Gaja institūcijas''' (''Gaii institutiones'') - II gs. izveidota [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] mācību grāmata - [[institūcijas]], - kuru sastādīja jurists Gajs. Sarakstīta didaktiski un juridiski precīzā valodā, sadalīta 4 grāmatās:
* Par personām;
* Par lietām;
* Par saistībām;
* Par prasībām.

Manuskripts atrasts 1816. gadā. Arī mūsdienu jurisprudences institucionālās sistēmas uzbūves pamatā ir formula, kas pirmo reizi sastopama ''Gaja institūcijās'' un ko vārds vārdā atkārto [[Justiniāna institūcijas]]: ''Omne autem ius, quo utimur, vel ad personas pertinet vel ad res vel ad actiones.'' ("visas [civil] tiesības attiecas vai nu uz personām, vai lietām, vai prasībām").

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 165. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Buckland W.W. A Textbook of Roman Law from Augustus to Justinian. - Cambridge University Press: Cambridge, 1993, pp. 37–38.
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Gaius Institutiones (Die Institutionen des Gaius). / Ulrich Manthe (Hrsg.) - Darmstadt, 2004
* Arnold Vinnius, Klaus Wille. Institutionenkommentar Schuldrecht. Text und Übersetzung. - Müller: Heidelberg, 2005, ISBN 3-8114-5220-7
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993
----
* История Древнего Рима. Тексты и документы: Учебное пособие. - Москва, 2005
* История римского права. / И. А. Покровский - Петроград, 2007
* Законы XII таблиц. Институции Гая. Дигесты Юстиниана. / Пер. Ф. Дыдынского - Зерцало: Москва. 1997. - 608 стр.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://home.lu.lv/~harijs/Macibu%20materiali%20,teksti/Senas%20Romas%20VesturesTeksti/Romas%20Sievas.doc Tumans H. Romiešu sieviete ; mācību materiāls (.doc)]
----
* [http://www.thelatinlibrary.com/gaius.html GAI INSTITVTIONVM COMMENTARII QVATTVOR]
----
* [http://oll.libertyfund.org/?option=com_staticxt&staticfile=show.php%3Ftitle=1154 Gaius, Institutes of Roman Law. - Online Library of Liberty]
* [http://www.iuscivile.com/ Roman Law Resources - University of Glasgow]
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
* [http://www.constitution.org/sps/sps.htm The Twelve Tables, The Institutes of Gaius, The Rules of Ulpian, The Opinions of Paulus, The Enactments of Justinian, and The Constitutions of Leo]
----
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118689215&method=simpleSearch Literatur von und über Gaius im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
----
* [http://ancientrome.ru/ius/source/gaius/index.htm Гай. Институции. / Пер. с латинского Ф. Дыдынского / Под. ред. В.А. Савельева, Л.Л. Кофанова. – Юристъ: Москва, 1997. – 368 с.]
* [http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/Pravo/Article/inst_gai.php Институции Гая - gumer.info]
* [http://legislator.narod.ru/txt/ant/inst_ind.html Институции Гая - legislator.narod.ru]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Sholastika

2010-12-18T17:13:32Z

Hansons Arturs:

'''Sholastika'''<ref>Nosacīts [[Humānisms|humānistu]] izdomāts apzīmējums.</ref> (no gr. ''σχολαστικός, sholastikos'' - "skolots, mācīts") jeb '''viduslaiku filosofija''' - filosofiskā doma viduslaiku Rietumeiropā, kurai raksturīgākais bija izteikts intelektuālisms, [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] ([[Platons]] un it īpaši [[Aristotelis no Stagīras|Aristotelis]]) un antīko zinātnisko koncepciju sintēze ar [[kristietība]]s pamatpostulātiem, Svēto Rakstu pētniecība, analīze un traktēšana, t.i., filosofija kā teoloģijas metode. Liela nozīme bija diskusijām par [[Universālijas|universālijām]]. Koncentrējās [[Universitāte|universitātēs]] un [[Klosteris|klosteros]], izveidojot vairākas savstarpēji polemizējošas skolas ([[Reālisms|reālismu]] un [[nominālisms|nominālismu]], [[Tomisms|tomismu]], augustiniānismu, franciskānismu u.c.). Tiek periodizēta:
* '''agrīnā sholastika''' (IX-XIII gs.), kurai raksturīga [[Neoplatonisms|neoplatonisma]] ietekme ([[Roscelīns no Kompjēnas]], [[Dunss Skots]], [[Erigena Joanns Skots]], [[Anselms no Kenterberijas]], [[Abelārs]], [[Avicenna]], [[Averoess]], [[Maimonids]] u.c.);
* '''klasiskā sholastika''' (XIV-XV gs.), kurā dominē t.s. "kristīgais aristotelisms" ([[Okams Viljams|Viljams no Okamas]], [[Alberts Lielais]], [[Toms no Akvīnas]] u.c.);
* '''vēlā sholastika''' (XV-XVI gs.) - [[Nikolajs no Kūzas|Nikolajs no Kūzas]] u.c. - kurā galvenais bija teoloģiskie strīdi starp katoļu (Suaress, Kaetāns) un [[Protestanti|protestantu]] teologiem (Melanhtons) un [[kontrreformācija]].
XIX gs. izveidojās ''neosholastika'', kas apvienoja klasiskās kristīgās filosofijas skolas, tālāk pilnveidojot ''sholastisko'' tradīciju.

==== Atsauces un piezīmes ====

{{atsauces}}

== Literatūra ==

* Sholastika. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 375. lpp.
----
* The Cambridge History of Later Medieval Philosophy. From the Rediscovery of Aristotle to the Disintegration of Scholasticism 1100-1600. / Kretzmann N., Kenny A., Pinborg J. (Ed.) - Cambridge University Press: Cambridge, 2003, ISBN 0-521-36933-9
* Philosophy in the Middle Ages. / Hyman, J.; and J. J. walsh, eds. - Hackett Publishing: Indianapolis, 1973. ISBN 0915144050
* Readings in Medieval Philosophy. / Schoedinger, Andrew B., ed. - Oxford University Press: New York, 1996. ISBN 0195092937
* John Marenbon. Later Medieval Philosophy (1150-1350). An Introduction. - Routledge & Kegan Paul: London, 1987, ISBN 0-7102-0286-5
* A Companion to Philosophy in the Middle Ages. / Gracia, J. G. and T. B. Noone, eds. - Blackwell: London, 2003. ISBN 0631216723
* The Cambridge Companion to Medieval Philosophy. / McGrade A.S., ed. - Cambridge University Press: Cambridge, 2003
* Lindberg David C. Science in the Middle Ages. - University of Chicago Press: Chicago, 1978. ISBN 0226482324
* Maurer Armand A. Medieval Philosophy (2nd ed.). - Pontifical Institute of Mediaeval Studies: Toronto, 1982. ISBN 0888447043
----
* Jos Decorte. Eine kurze Geschichte der mittelalterlichen Philosophie. - Schöningh: Paderborn, 2006, ISBN 3-8252-2439-2
* Martin Grabmann. Die Geschichte der scholastischen Methode. - Akademie-Verlag: Berlin, 1988, ISBN 3-05-000592-0
* Josef Pieper. Scholastik. Gestalten und Probleme der mittelalterlichen Philosophie. - Kösel: München, 1991, ISBN 3-466-40130-5
* Schulthess P., Imbach R. Die Philosophie im lateinischen Mittelalter. Ein Handbuch mit einem bio-bibliographischen Repertorium. - Artemis & Winkler: Düsseldorf, 2002, ISBN 3-7608-1218-X

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.newadvent.org/cathen/13548a.htm Scholasticism // Catholic Encyclopedia]
* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/527973/Scholasticism Scholasticism // Encyclopedia Britannica Online]
* [http://www.pvspade.com/Logic/docs/Survey%202%20Interim.pdf Paul Vincent Spade. A Survey of Mediaeval Philosophy. 1985 (.pdf)]
* [http://plato.stanford.edu/entries/medieval-literary/Literary Forms of Medieval Philosophy // Stanford Encyclopedia of Philosophy]
* [http://plato.stanford.edu/search/searcher.py?query=Scholasticism Scholasticism // Stanford Encyclopedia of Philosophy]
* [http://www.pims.ca/pdf/colish2000.pdf Marcia L. Colish. Remapping Scholasticism. 2000 (.pdf)]
* [http://users.sbuniv.edu/~hgallatin/ht34632e18.html Harlie Kay Gallatin. Medieval Intellectual Life and Christianity.]
* [http://scholasticon.fr/index_fr.php Scholasticon - Online Resources for the study of early-modern scholasticism (1500-1800) : authors, sources, institutions]
* [http://capricorn.bc.edu/siepm/ Medieval Philosophy Electronic Resources - Société Internationale pour l'Étude de la Philosophie Médiévale]
* [http://www2.nd.edu/Departments/Maritain/etext/scholas1.htm Joseph Rickaby. Scholasticism. - Dodge Publishing Company: New York, 1908]
* [http://jameshannam.com/medievalscience.htm Science and Church in the Middle Ages]
----
* [http://www.scholasticon.fr/index_fr.php Scholasticon - Materialien zur frühneuzeitlichen Scholastik (1500-1800)]
* [http://ia311043.us.archive.org/0/items/diegeschichteder01grab/diegeschichteder01grab.pdf Martin Grabmann: Die Geschichte der scholastischen Methode. 1909 (.pdf)]
* [http://homepage.univie.ac.at/Karl.Baier/texte/pdf/MA_Teil1.pdf Baier K. : Geschichte der Philosophie 2: Mittelalter (.pdf)]
* [http://www.lrz.de/~a4001at/webserver/webdata/Autoren.htm Liste lateinischer Autoren und anonymer Werke des 13. Jahrhunderts]
* [http://www-cgi.uni-regensburg.de/Fakultaeten/phil_Fak_I/Philosophie/Gesch_Phil/alcuin/index.php Infothek der Scholastik • Universiät Regensburg • Lehrstuhl für Geschichte der Philosophie]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/bse/137426/Схоластика Схоластика. // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://www.krugosvet.ru/enc/kultura_i_obrazovanie/religiya/SHOLASTIKA.html Схоластика. // Онлайн Энциклопедия Кругосвет]
* [http://bse.sci-lib.com/article108042.html Значение слова "Схоластика" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://krotov.info/spravki/temy/s/sholastica.htm Схоластическая средневековая экзегеза. // Из "Библиологического словаря" священника Александра Меня]
* [http://filo-lecture.ru/filolecturet3r3part1.html Средневековая схоластика: проблема соотношения веры и разума, проблема универсалий в концепциях номиналистов и реалистов]
* [http://www.gumer.info/bogoslov_Buks/History_Church/hegglund/44.php Ранняя схоластика - общая характеристика. // Хелглунд Б. История теологии.]
* [http://krotov.info/history/14/pigol/panof2.html Панофский Э. Готическая архитектура и схоластика.]
* [http://filo-edu.ru/filoedu_t5r4part1.html Схоластика как основа мыслительной культуры средневековья]
* [http://www.literatura1.narod.ru/texts2/philosofia.html Емец Д.А. Средневековая философия и схоластика.]
* [http://www.viiv.su/2009/03/late-scholasticism/ Поздняя схоластика - Смена господствующей философской парадигмы августианства на томизм]
* [http://www.portal-slovo.ru/history/41253.php Перевезенцев С.В. Философия Средних веков: схоластика.]
* [http://terme.ru/dictionary/183/word/%D1%D5%CE%CB%C0%D1%D2%C8%CA%C0 Схоластика // Национальная философская энциклопедия]

[[Kategorija:Filosofijas vēsture]]

Noveles

2010-12-18T17:10:37Z

Hansons Arturs:

'''Noveles''' (no lat. ''novellae (leges)'' - "jaunie (likumi)") - 564. gadā izdotā [[Justiniāna kodifikācija]]s ceturtā daļa. Ietver laikā no 535. līdz 564. gadam izdotos 168 jaunos likumus, kas apturēja kādu iepriekš izdotu likumu darbību.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 165. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Buckland W.W. A Textbook of Roman Law from Augustus to Justinian. - Cambridge University Press: Cambridge, 1993, pp. 37–38.
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Hartmut Leppin. Die Gesetzgebung Iustinians - der Kaiser und sein Recht. // Erinnerungsorte der Antike. Die römische Welt. - Beck: München, 2006, S. 457–466. ISBN 3-406-54682-X
* Arnold Vinnius, Klaus Wille. Institutionenkommentar Schuldrecht. Text und Übersetzung. - Müller: Heidelberg, 2005, ISBN 3-8114-5220-7
* Behrends O., Knütel R., Kupisch B. Corpus Iuris Civilis. Die Institutionen. Text und Übersetzung. (3. überarbeitete Auflage) - Müller: Heidelberg, 2007, ISBN 978-3-8252-1764-8
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993
* Corpus Iuris Civilis. / Mommsen Paul Krüger P. (Hrsg.) - Hildesheim, 1988, ISBN 3-296-12101-3
----
* История Древнего Рима. Тексты и документы: Учебное пособие. (Ч.2.) - Москва, 2005
* История римского права. / И. А. Покровский - Петроград, 2007

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/Novellae.htm IUSTINIANI NOVELLAE // Corpus Iuris Civilis, III, Berlin, 1954]
* [http://www.thelatinlibrary.com/justinian.html IMPERATORIS IVSTINIANI OPERA]
----
* [http://www.temida.lv/Jurista_Biblioteka/Juridiska_literatura/RomaCiv.doc Romiešu civiltiesības. // Jurista bibliotēka (.doc)]
----
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
* [http://www.constitution.org/sps/sps.htm The Twelve Tables, The Institutes of Gaius, The Rules of Ulpian, The Opinions of Paulus, The Enactments of Justinian, and The Constitutions of Leo]
* [http://www.fordham.edu/halsall/source/corpus1.html Corpus Iuris Civilis, 6th Century // Medieval Sourcebook]
* [http://faculty.cua.edu/Pennington/Law508/Roman%20Law/DigestCode.html Justinian's Corpus Iuris Civilis]
* [http://www.archive.org/details/corpusiuriscivil03krueuoft Krueger P., Mommsen Th., Schoell R., Kroll W. Corpus iuris civilis .. (1892) - Free Download]
* [http://uwacadweb.uwyo.edu/blume&justinian/novels2.asp Introduction to Justinian's Novels]
----
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lower/15366 Кодификации Юстиниана // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://download.nchti.ru/libr/books/Right/ClassicOfRussianCivilistic/Elib/1246.html Кодификации Юстиниана (Свод Юстиниана). // Покровский И.А. История римского права.]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://yuridlit.narod.ru/11/01/ch2.html Задачи и процесс кодификационных работ при Юстиниане]
* [http://eyu.sci-lib.com/article0002003.html Значение термина Свод Юстиниана в Энциклопедии Юриста]
* [http://www.byzantium.ru/historys.php?id=32 Законодательная деятельность Юстиниана. Трибониан]
* [http://www.bibliotekar.ru/polk-8/108.htm Иловайский Д.И. Царствование Юстиниана Великого.]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Digestas

2010-12-18T17:10:03Z

Hansons Arturs:

'''Digestas''' (''digesta'', no ''digerere'' - "sakārtot"), '''pandekti''' jeb '''pandektas''' (''pandectae'', no gr. ''pandektai'', no ''pān'' - "viss" + ''dechomai'' - "uzņemt") - 533. gadā izdotā [[Justiniāna kodifikācija]]s trešā daļa "Digesta seu pandectae". Ietver 50 [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] grāmatas, kas sadalītas [[Tituls|titulos]]. Atsevišķos titulos apkopoti izvilkumi no juristu darbiem, norādot autorus un darbu nosaukumus (pavisam izmantoti 40 juristu darbi).

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 165. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Buckland W.W. A Textbook of Roman Law from Augustus to Justinian. - Cambridge University Press: Cambridge, 1993, pp. 37–38.
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Hartmut Leppin. Die Gesetzgebung Iustinians - der Kaiser und sein Recht. // Erinnerungsorte der Antike. Die römische Welt. - Beck: München, 2006, S. 457–466. ISBN 3-406-54682-X
* Arnold Vinnius, Klaus Wille. Institutionenkommentar Schuldrecht. Text und Übersetzung. - Müller: Heidelberg, 2005, ISBN 3-8114-5220-7
* Behrends O., Knütel R., Kupisch B. Corpus Iuris Civilis. Die Institutionen. Text und Übersetzung. (3. überarbeitete Auflage) - Müller: Heidelberg, 2007, ISBN 978-3-8252-1764-8
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993
* Corpus Iuris Civilis. / Mommsen Paul Krüger P. (Hrsg.) - Hildesheim, 1988, ISBN 3-296-12101-3
----
* История Древнего Рима. Тексты и документы: Учебное пособие. (Ч.2.) - Москва, 2005
* История римского права. / И. А. Покровский - Петроград, 2007
* Дигесты Юстиниана. Том 1. Книги I-IV - Статут: Москва, 2008 - 584 стр. ISBN 5-8354-0445-X

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.thelatinlibrary.com/justinian.html IMPERATORIS IVSTINIANI OPERA]
----
* [http://www.temida.lv/Jurista_Biblioteka/Juridiska_literatura/RomaCiv.doc Romiešu civiltiesības. // Jurista bibliotēka (.doc)]
----
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
* [http://www.constitution.org/sps/sps.htm The Twelve Tables, The Institutes of Gaius, The Rules of Ulpian, The Opinions of Paulus, The Enactments of Justinian, and The Constitutions of Leo]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/corpjurciv.htm Corpus Iuris Civilis - Krueger and Mommsen's edition]
* [http://www.fordham.edu/halsall/source/corpus1.html Corpus Iuris Civilis, 6th Century // Medieval Sourcebook]
* [http://faculty.cua.edu/Pennington/Law508/Roman%20Law/DigestCode.html Justinian's Corpus Iuris Civilis]
* [http://www.archive.org/details/corpusiuriscivil03krueuoft Krueger P., Mommsen Th., Schoell R., Kroll W. Corpus iuris civilis .. (1892) - Free Download]
----
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
----
* [http://www.okpravo.info/pam/8.htm Дигесты Юстиниана (Извлечение из Конституции Юстиниана о составлении дигест, об их обнародовании и утверждении)]
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lower/15366 Кодификации Юстиниана // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://bse.sci-lib.com/article027449.html Значение слова "Дигесты" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://download.nchti.ru/libr/books/Right/ClassicOfRussianCivilistic/Elib/1246.html Кодификации Юстиниана (Свод Юстиниана). // Покровский И.А. История римского права.]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://yuridlit.narod.ru/11/01/ch2.html Задачи и процесс кодификационных работ при Юстиниане]
* [http://eyu.sci-lib.com/article0002003.html Значение термина Свод Юстиниана в Энциклопедии Юриста]
* [http://www.byzantium.ru/historys.php?id=32 Законодательная деятельность Юстиниана. Трибониан]
* [http://www.bibliotekar.ru/polk-8/108.htm Иловайский Д.И. Царствование Юстиниана Великого.]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Justiniāna institūcijas

2010-12-18T17:07:05Z

Hansons Arturs:

'''Justiniāna institūcijas''' (''Institutiones Iustiniani'') - [[Justiniāna kodifikācija]]s daļa, 533. gada 21. novembrī izdota [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] mācību grāmata, kuru bija licis sastādīt [[Bizantija]]s [[imperators]] [[Justiniāns I, Bizantijas imperators|Justiniāns I]]. Par pamatu bija ņemtas [[Gaja institūcijas]], taču izmantotas arī Ulpiāna, Marciāna un Florentīna [[institūcijas]]. Darbs sadalīts 4 grāmatās. Atšķirībā no minētajām ''Justiniāna institūcijas'' bija ne tikai mācību grāmata, bet arī kalpoja kā likumu apkopojums ar juridisku spēku.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 165. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Buckland W.W. A Textbook of Roman Law from Augustus to Justinian. - Cambridge University Press: Cambridge, 1993, pp. 37–38.
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Arnold Vinnius, Klaus Wille. Institutionenkommentar Schuldrecht. Text und Übersetzung. - Müller: Heidelberg, 2005, ISBN 3-8114-5220-7
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993
----
* История Древнего Рима. Тексты и документы: Учебное пособие. - Москва, 2005
* История римского права. / И. А. Покровский - Петроград, 2007
* Законы XII таблиц. Институции Гая. Дигесты Юстиниана. / Пер. Ф. Дыдынского - Зерцало: Москва. 1997. - 608 стр.
* Институции Юстиниана. / Пер. Д. Расснера. (Серия «Памятники римского права»). - Зерцало: Москва, 1998. - 400 стр.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://home.lu.lv/~harijs/Macibu%20materiali%20,teksti/Senas%20Romas%20VesturesTeksti/Romas%20Sievas.doc Tumans H. Romiešu sieviete ; mācību materiāls (.doc)]
----
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/iust_institut.html IUSTINIANI INSTITUTIONES]
* [http://www.thelatinlibrary.com/gaius.html GAI INSTITVTIONVM COMMENTARII QVATTVOR]
* [http://openlibrary.org/books/OL6296685M/Iustiniani_Institutiones Iustiniani Institutiones // Open Library]
----
* [http://oll.libertyfund.org/?option=com_staticxt&staticfile=show.php%3Ftitle=1154 Gaius, Institutes of Roman Law. - Online Library of Liberty]
* [http://www.iuscivile.com/ Roman Law Resources - University of Glasgow]
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
* [http://www.constitution.org/sps/sps.htm The Twelve Tables, The Institutes of Gaius, The Rules of Ulpian, The Opinions of Paulus, The Enactments of Justinian, and The Constitutions of Leo]
----
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
----
* [http://bse.sci-lib.com/article055245.html Значение слова "Институции" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://www.lawlibrary.ru/izdanie18826.html Институции Юстиниана. / ред.: Кофанов Л.Л., Томсинов В.А., Пер.: Расснер Д. - Зерцало: Москва, 1998. - 400 стр.]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Justiniāna kodekss

2010-12-18T17:06:10Z

Hansons Arturs:

'''Justiniāna kodekss''' (''Codex Iustinianus'') - 529. gadā izdotās [[Justiniāna kodifikācija]]s pirmā daļa. To veido [[Senā Roma|Romas]] [[Princeps|princepu]] [[konstitūcijas]] un [[Imperators|imperatoru]] izdoto likumu (II-VI gs.) fragmenti (kopā 4652), kas apkopoti hronoloģiskā secībā 12 grāmatās:
* 1. grāmata - [[Baznīca]]s tiesības un valsts aparāta darbinieku pienākumi;
* 2.-8. grāmata - privāttiesības;
* 9. grāmata - krimināltiesības;
* 10.-12. grāmata - administratīvās un fiskālās tiesības.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 165. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Buckland W.W. A Textbook of Roman Law from Augustus to Justinian. - Cambridge University Press: Cambridge, 1993, pp. 37–38.
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Hartmut Leppin. Die Gesetzgebung Iustinians - der Kaiser und sein Recht. // Erinnerungsorte der Antike. Die römische Welt. - Beck: München, 2006, S. 457–466. ISBN 3-406-54682-X
* Arnold Vinnius, Klaus Wille. Institutionenkommentar Schuldrecht. Text und Übersetzung. - Müller: Heidelberg, 2005, ISBN 3-8114-5220-7
* Behrends O., Knütel R., Kupisch B. Corpus Iuris Civilis. Die Institutionen. Text und Übersetzung. (3. überarbeitete Auflage) - Müller: Heidelberg, 2007, ISBN 978-3-8252-1764-8
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993
* Corpus Iuris Civilis. / Mommsen Paul Krüger P. (Hrsg.) - Hildesheim, 1988, ISBN 3-296-12101-3
----
* Кодекс Юстиниана. (Фрагменты). - Директ-Медиа: Москва, 2008
* История Древнего Рима. Тексты и документы: Учебное пособие. (Ч.2.) - Москва, 2005
* История римского права. / И. А. Покровский - Петроград, 2007

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ1.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber primus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ2.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber secundus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ3.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber tertius]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ4.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber quartus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ5.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber quintus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ6.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber sextus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ7.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber septimus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ8.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber octavus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ9.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber nonus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ10.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber decimus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ11.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber undecimus]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Corpus/CJ12.htm CODICIS DOMINI NOSTRI IUSTINIANI - liber duodecimus]
* [http://www.scribd.com/doc/26548583/Kruger-Paulus-Codex-Iustinianus-1906 Kruger Paulus - Codex Iustinianus (1906) - Download this Document for Free]
* [http://www.thelatinlibrary.com/justinian.html IMPERATORIS IVSTINIANI OPERA]
----
* [http://www.temida.lv/Jurista_Biblioteka/Juridiska_literatura/RomaCiv.doc Romiešu civiltiesības. // Jurista bibliotēka (.doc)]
----
* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/308835/Code-of-Justinian Code of Justinian (law) -- Britannica Online Encyclopedia]
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
* [http://www.constitution.org/sps/sps.htm The Twelve Tables, The Institutes of Gaius, The Rules of Ulpian, The Opinions of Paulus, The Enactments of Justinian, and The Constitutions of Leo]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/corpjurciv.htm Corpus Iuris Civilis - Krueger and Mommsen's edition]
* [http://www.fordham.edu/halsall/source/corpus1.html Corpus Iuris Civilis, 6th Century // Medieval Sourcebook]
* [http://faculty.cua.edu/Pennington/Law508/Roman%20Law/DigestCode.html Justinian's Corpus Iuris Civilis]
* [http://www.archive.org/details/corpusiuriscivil03krueuoft Krueger P., Mommsen Th., Schoell R., Kroll W. Corpus iuris civilis .. (1892) - Free Download]
----
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
* [http://www.opera-platonis.de/Codex.html Codex Iustiniani - Großbuch der rechtlichen Satzungen des hochlöblichen und weitberühmtesten Kaisers und Gesetzgebers Iustinianus. Buch I]
----
* [http://law-enc.net/word/Кодекс+юстиниана Кодекс юстиниана // Большой юридический словарь]
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lower/15363 Кодекс Юстиниана // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lower/15366 Кодификации Юстиниана // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://bse.sci-lib.com/article062418.html Значение слова "Кодекс Юстиниана" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://download.nchti.ru/libr/books/Right/ClassicOfRussianCivilistic/Elib/1246.html Кодификации Юстиниана (Свод Юстиниана). // Покровский И.А. История римского права.]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://yuridlit.narod.ru/11/01/ch2.html Задачи и процесс кодификационных работ при Юстиниане]
* [http://eyu.sci-lib.com/article0002003.html Значение термина Свод Юстиниана в Энциклопедии Юриста]
* [http://www.byzantium.ru/historys.php?id=32 Законодательная деятельность Юстиниана. Трибониан]
* [http://www.bibliotekar.ru/polk-8/108.htm Иловайский Д.И. Царствование Юстиниана Великого.]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Justiniāna kodifikācija

2010-12-18T17:05:16Z

Hansons Arturs:

'''Justiniāna kodifikācija''' (''Corpus Iuris Civilis Iustiniani'') - [[Bizantija]]s [[Imperators|imperatora]] [[Justiniāns I, Bizantijas imperators|Justiniāna I]] vārdā nosaukta (nosacītais nosaukums iegājis apritē XII gs.) [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] [[kodifikācija]], ko izveidoja 15 juristu komisija Triboniāna vadībā 527.–565. gadā. Iezīmē antīko tiesību perioda noslēgumu. Sastāv no 4 daļām:
* [[Justiniāna kodekss]] (''Codex Iustiniani'') (529);
* [[Justiniāna institūcijas]] (''Institutiones Iustiniani'') - romiešu tiesību mācību grāmata juristiem (533);
* [[Digestas]] (''Digesta'') jeb [[pandekti]] (''Pandectae') - ievērojamu juristu izteicienu apkopojums (533);
* [[Noveles]] (''Novellae'') - jaunizdotie likumi, kas groza iepriekšējos (564).

X gs. uz ''Justiniāna kodifikācijas'' pamata tika izveidotas "[[Basilikas]]".

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 165. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Buckland W.W. A Textbook of Roman Law from Augustus to Justinian. - Cambridge University Press: Cambridge, 1993, pp. 37–38.
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Arnold Vinnius, Klaus Wille. Institutionenkommentar Schuldrecht. Text und Übersetzung. - Müller: Heidelberg, 2005, ISBN 3-8114-5220-7
* Behrends O., Knütel R., Kupisch B. Corpus Iuris Civilis. Die Institutionen. Text und Übersetzung. (3. überarbeitete Auflage) - Müller: Heidelberg, 2007, ISBN 978-3-8252-1764-8
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993
* Corpus Iuris Civilis. / Mommsen Paul Krüger P. (Hrsg.) - Hildesheim, 1988, ISBN 3-296-12101-3
----
* История Древнего Рима. Тексты и документы: Учебное пособие. (Ч.2.) - Москва, 2005
* История римского права. / И. А. Покровский - Петроград, 2007

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.thelatinlibrary.com/justinian.html IMPERATORIS IVSTINIANI OPERA]
----
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
* [http://www.constitution.org/sps/sps.htm The Twelve Tables, The Institutes of Gaius, The Rules of Ulpian, The Opinions of Paulus, The Enactments of Justinian, and The Constitutions of Leo]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/corpjurciv.htm Corpus Iuris Civilis - Krueger and Mommsen's edition]
* [http://www.fordham.edu/halsall/source/corpus1.html Corpus Iuris Civilis, 6th Century // Medieval Sourcebook]
* [http://faculty.cua.edu/Pennington/Law508/Roman%20Law/DigestCode.html Justinian's Corpus Iuris Civilis]
* [http://www.archive.org/details/corpusiuriscivil03krueuoft Krueger P., Mommsen Th., Schoell R., Kroll W. Corpus iuris civilis .. (1892) - Free Download]
----
* [http://www.uni-regensburg.de/Fakultaeten/Jura/hofer/Einfuehrung%20RG/RGliederung7.pdf Das justinianische Gesetzgebungswerk]
* [http://classic.unister.de/Unister/wissen/sf_lexikon/ausgabe_stichwort10932_185.html Geltung und Überlieferung des Corpus iuris Justinians]
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
* [http://www.opera-platonis.de/Codex.html Corpus Iuris Civilis - Großbuch der rechtlichen Satzungen des hochlöblichen und weitberühmtesten Kaisers und Gesetzgebers Iustinianus.]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/lower/15366 Кодификации Юстиниана // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://bse.sci-lib.com/article062433.html Значение слова "Кодификация Юстиниана" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://download.nchti.ru/libr/books/Right/ClassicOfRussianCivilistic/Elib/1246.html Кодификации Юстиниана (Свод Юстиниана). // Покровский И.А. История римского права.]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://yuridlit.narod.ru/11/01/ch2.html Задачи и процесс кодификационных работ при Юстиниане]
* [http://eyu.sci-lib.com/article0002003.html Значение термина Свод Юстиниана в Энциклопедии Юриста]
* [http://www.pravoteka.ru/enc/5397.html Свод законов Юстиниана // Юридическая энциклопедия Правотека.ру]
* [http://www.byzantium.ru/historys.php?id=32 Законодательная деятельность Юстиниана. Трибониан]
* [http://lib.eparhia-saratov.ru/books/22c/cipin/eccllaw/37.html Кодификация византийских правовых источников в эпоху вселенских соборов. // Римско-Византийское право]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Teodosija kodekss

2010-12-18T17:04:07Z

Hansons Arturs:

'''Teodosija kodekss''' (''Codex Theodosianus'') - pirmais oficiālais [[Senā Roma|Senās Romas]] [[Imperators|imperatoru]] [[Konstitūcijas|konstitūciju]] krājums, apkopots un publicēts 438. gada 15. februārī Konstantinopolē pēc Teodosija II rīkojuma. Tajā iekļauti vairāk nekā 3000 likumi, kas izdoti kopš 312. gada. Kopā 16 grāmatas, kas sadalītas grupās: tiesību avoti (I), privāttiesības (II-V), publiskās tiesības (VI-XV) un Baznīcas tiesības (XVI). Šīs grāmatas nav nonākušas līdz mums oriģinālā tekstā, bet gan pārstrādātas un papildinātas ar vēlākiem iespraudumiem. Neaizstājams ziņu avots ne tikai par sabiedrības dzīves tieslietu un reliģijas jomām, bet arī par jaunām ekonomiskām un sociālām struktūrām, par kurām tajā rodamas tiešas liecības (piemēram, ir likumi, kas regulē [[Kolonāts|kolonāta]] iedibināšanu).

Pirms tam pastāvēja vairākas privātas kodifikācijas: [[Gregoriāna kodekss]] (''Codex Gregorianus'') - aptvēra imperatoru konstitūcijas, kas izsludinātas laikā no 196. līdz 295. gadam, - un [[Hermogeniāna kodekss]] (''Codex Hermogenianus'') - vēlāka laika konstitūcijas, kas līdz mūsu dienām saglabājušās tikai fragmentāri.

Skat. arī [[romiešu tiesības]]

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 164. lpp.
----
* The Theodosian Code. Studies in the Imperial Law of Late Antiquity. / Jill Harries, Ian Wood (Ed.) - Duckworth: London, 1993, ISBN 0-7156-2428-8
* Alexander Michael C. Review: The Theodosian Code by Jill Harries; Ian Wood. // Law and History Review (University of Illinois Press), Spring 1995, 13 (1): 190–192 p.
* Buckland W.W. A Textbook of Roman Law from Augustus to Justinian. - Cambridge University Press: Cambridge, 1993, pp. 37–38.
* Lenski Noel. Review: Laying Down the Law. A Study of the Theodosian Code by John Matthews. // The Classical Journal (The Classical Association of the Middle West and South, Inc.), Feb.-Mar., 2003, 98 (3): 337–340 p.
* Matthews John F. Laying Down the Law: A Study of the Theodosian Code. - Yale University Press: New York, 2000
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993
* Codex Theodosianus cum perpetuis commentariis Jacobi Gothofredi. - Leipzig, 1736-1743 (Nachdruck 1975)
* Mommsen Th., P. Meyer P. Theodosiani libri XVI cum constitutionibus Sirmondianis et leges novellae ad Theodosianum pertinentes. - Berlin, 1905 (Nachdruck 1954, 1970)
----
* История Древнего Рима. Тексты и документы: Учебное пособие. (Ч.2.) - Москва, 2005 - ч.2, с. 227-231
* История римского права. / И. А. Покровский - Петроград, 2007

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://vesture.wordpress.com/2008/08/27/«teodosija-kodekss»/ Teodosija kodekss - Kristietības vēsture]
----
* [http://www.thelatinlibrary.com/theodosius.html IMPERATORIS THEODOSIANI CODEX]
----
* [http://www.ostia-antica.org/~atexts/codex.htm The Codex Theodosianus]
* [http://penelope.uchicago.edu/Thayer/E/Roman/Texts/secondary/SMIGRA*/Codex_Theodosianus.html George Long, M.A Codex Theodosianus.]
* [http://www.ucl.ac.uk/history2/volterra/texts/cthinfo.htm Theodosiani libri XVI cum Constitutionibus Sirmondianis et Leges novellae ad Theodosianum pertinentes]
* [http://webu2.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Codex_Theod.htm The Theodosian Code.]
* [http://www.grupohiberus.es/biblioteca/escribano5.pdf Social Exclusion of Heretics in Codex Theodosianus (.pdf)]
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
----
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/Constitutiones/codtheod.html Mommsen Th., P. Meyer P. Theodosiani libri XVI cum constitutionibus Sirmondianis et leges novellae ad Theodosianum pertinentes. - Berlin, 1905]
----
* [http://bse.sci-lib.com/article062417.html Значение слова "Кодекс Феодосия" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://ancientrome.ru/ius/source/theodosius/codex-f.htm Кодекс Феодосия и Новеллы императоров Валентиниана III, Майориана и Либия Севера о колонах, сельских рабах и вольноотпущенниках]
* [http://krotov.info/acts/04/onomastik/feodos1.html Кодекс Феодосия и Новеллы императоров Валентиниана III, Майориана и Либия Севера о колонах, сельских рабах и вольноотпущенниках // krotov]
* [http://lib.eparhia-saratov.ru/books/22c/cipin/eccllaw/37.html Кодификация византийских правовых источников в эпоху вселенских соборов. // Римско-Византийское право]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Divpadsmit tabulu likumi

2010-12-18T17:02:26Z

Hansons Arturs:

'''Divpadsmit tabulu likumi''' (''Leges duodecim tabularum'') - senākā zināmā [[Senā Roma|Senās Romas]] tiesību [[kodifikācija]] uz [[Kvirītu tiesības|kvirītu tiesību]] bāzes, [[Decemviri|decemviru]] sastādīta ap 451.-450. g. p.m.ē., kas bija pamatā visai turpmākajai [[Romiešu tiesības|romiešu tiesību]] attīstībai (''Leges duodecim tabularum nunc quoque fons omnis publici privatique sunt juris''). Oriģināls nav saglabājies, bet saturs rekonstruēts no citiem avotiem. Satur sakrālo tiesību, procesuālo, īpašuma, laulības un ģimenes tiesību normas. Uzskaitīti arī kriminālnoziegumi un par tiem paredzētie sodi.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 164. lpp.
* Zemītis G. Ārvalstu valsts un tiesību vēsture. – Rīga, 2004.
----
* Rudolf Düll. Das Zwölftafelgesetz : Texte, Übersetzungen und Erläuterungen. - Artemis und Winkler: Zürich, 1995, ISBN 3-7608-1640-1
* Dieter Flach. Das Zwöltafelgesetz. Leges XII tabularum. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 2004, ISBN 3-534-15983-7
* Andreas Flach. Fortgeltung des Zwölftafelrechts. - Peter Lang: Frankfurt am Main, 2004
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
* Max Kaser. Römisches Privatrecht. - C.H.Beck Verlag: München, 1971
* Detlef Liebs. Römisches Recht. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1993

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://home.lu.lv/~harijs/Macibu%20materiali%20,teksti/Senas%20Romas%20VesturesTeksti/Rom%20Republika.doc. XII Tabulu likumi. // Tumans H. Romas valsts agrīnajā periodā un republikas laikā : mācību materiāls (.doc)]
----
* [http://www.hs-augsburg.de/~harsch/Chronologia/Lsante05/LegesXII/leg_ta00.html Leges XII tabularum]
* [http://ancientrome.ru/ius/library/twelve/twelve.html Leges duodecim tabularum]
----
* [http://www.constitution.org/sps/sps01_1.htm The Law of the Twelve Tables]
* [http://web.upmf-grenoble.fr/Haiti/Cours/Ak/ The Roman Law Library]
* [http://penelope.uchicago.edu/Thayer/E/Roman/Texts/secondary/SMIGRA*/Lex_XII_Tabularum.html George Long, M.A. Lex Duodecim Tabularum]
* [http://books.google.com/books?id=oR0LAAAAIAAJ&pg=PA551&lpg=PA551&dq=Leges+duodecim+Tabularum&source=bl&ots=sRRrP2bx9y&sig=_N3KPSCo5vUrS-SwN4wlYBEgBpU&hl=en&ei=DfgETcawMM2dOprPiacB&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=5&ved=0CC8Q6AEwBDgU#v=onepage&q=Leges%20duodecim%20Tabularum&f=false Leges duodecim Tabularum // Encyclopedic dictionary of Roman law, Volume 43 By Adolf Berger]
----
* [http://www.smixx.de/ra/Links_F-R/Corpus_Iuris_Civilis/Quellen/Zwoelf-Tafel-Gesetz.pdf Überlieferte Fragmente Das Zwölftafelgeset (der Lex duodecim tabularum) (.pdf)]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/enc_law/502/ДВЕНАДЦАТИ Двенадцати таблиц законы // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://ancientrome.ru/gosudar/12.html Законы Двенадцати таблиц]
* [http://www.hrono.ru/dokum/_000dok/12tablic.php Законы Двенадцати таблиц - hrono.ru]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Seneka Lūcijs Annejs

2010-12-18T17:00:41Z

Hansons Arturs:

'''Lūcijs Annejs Seneka''' (''Lucius Annaeus Seneca'', 4.g. p.m.ē.-65. g.) jeb '''Seneka jaunākais''' (''Seneca minor'') – [[ekvīti|ekvīts]], politiķis, literāts un filosofs, izcilākais [[Stoicisms|stoicisma]] pārstāvis [[Senā Roma|Senajā Romā]].

Dzimis Kordubā (tag. Kordova), Ibērijā, kur ģimenei piederēja latifundija. Tēvs - Seneka vecākais - Romas kultūrā pazīstams kā ievērojams retors, kurš rakstījis gan par daiļrades teorijas, gan vēstures, gan juridiskiem jautājumiem (pievēršoties dēla izglītošanai, sarakstījis arī ievērojamu retorikas mācību grāmatu). Paralēli latīņu valodai Seneka apguva vēl grieķu valodu un [[Antīkā filosofija|filosofiju]], bez kā nebija iedomājama tā laika izglītība. Izglītošanās tika turpināta Romā. Ir zināms, ka Romā Senekas skolotāju vidū bijuši stoicisma virziena grieķu filosofi Atals un Sotions (Atals līdzās stoicismam labi pārzinājis arī [[Epikūrisms|epikūrismu]], bet Sotions - [[Pītagorisms|pītagorismu]]). Pēc mācībām Seneka vairākus gadus pavadīja Ēģiptē, kur tapa pirmie viņa apcerējumi, kuri nav saglabājušies. 31. gadā, Tibērija principiāta laikā, atgriezies uzsāka savu karjeru, kļūstot vispirms par [[Kvestors|kvestoru]]. Guvis popularitāti ar savām tiesu runām un advokāta darbību, Seneka tika uzņemts arī [[Senāts Romā|Senātā]]. 42. gadā pēc imperatora Klaudija pavēles (apvainots laulības pārkāpšanā - apsūdzības iniciatore bijusi Mesalīna, Klaudija sieva) Seneka tika izsūtīts trimdā 8 gadus pavadīt tolaik visnotaļ nomaļajā Korsikas salā. Sodu viņš nav izcietis stoiciskā mierā, bet gan vēlējies ātrāk atgriezties Romā, proti, neieredzēdams Klaudiju, tam tomēr veltījis dzeju, kurā cildināti imperatora militārie panākumi Britānijā, tādējādi neļaujot sevi aizmirst. Tāpat arī citās vēstulēs valdniekam tuvu stāvošām personām Seneka, apslāpējot savu ,,žulti” (tā parādījās vēlāk sacerētajā pret Klaudiju vērstajā satīriskajā apcerē ,,Pārķirbjošanās”), cildinājis imperatoru, cerot ātrāk saņemt apžēlošanu. Zaudējis vispirms sievu, bet pēc tam arī dēlu, Korsikā Seneka nopietni pievērsās filosofijai un literatūrai. 49. gadā tika no trimdas atsaukts. Agripīna Jaunākā, kura nu pēc Mesalīnas bija kļuvusi par Klaudija sievu, nolēma uzticēt Senekam sava dēla un imperatora padēla Nērona audzināšanu. Kad Agripīnas politisko intrigu rezultātā par imperatoru kļuva viņas teju, teju 17 gadu vecumu sasniegušais dēls, Seneka kā Nērona padomdevējs un augstus valsts amatus ([[konsuls]] u.c.) ieņemoša persona faktiski kļuva par vienu no galvenajiem Romas politikas veidotājiem. Bez tam šajā laikā viņš kļuva arī par vienu no bagātākajiem cilvēkiem impērijā: tā mantu jo īpaši vairojusi Nerona labvēlība - dāvinājumi -, kā arī prasme izmantot ieņemamos amatus savtīgos nolūkos. 60. gadu sākumā Seneka faktiski jau bija zaudējis savu ietekmi politikā (maz ticams, ka Nērons būtu īpaši uzklausījis filosofa domas). 62. gadā Seneka vēlējies no politiskās dzīves attālināties, atsakoties gan no valsts amatiem, gan politiskās karjeras laikā iegūtajiem īpašumiem, bet imperators to nav pieļāvis. Pēc neveiksmīgās Pizona sazvērestības pret Nēronu 65. gadā Senekam kā tajā iesaistītam lika izdarīt pašnāvību. Kā vēsta Tacits, Seneka imperatora paziņojumu uzņēmis stoiciskā mierā un no dzīves aizgājis, pilnībā saglabājot pašcieņu.

Lielākā daļa Senekas darbu, t.sk. „Vēstules Lucīlijam par ētiku“ (''Ad Lucilium epistulae morales''), ko atzīst par ievērojamāko, ir saglabājušies oriģinālā. Būdams antīko stoiķu [[Panteisms|panteisma]] piekritējs, t.i., uzlūkodams pasauli kā vienotu materiālu un saprātīgu veselumu, Seneka galvenokārt nodarbojās ar morāli ētiskām problēmām, kuru pareizs risinājums, pēc viņa domām, ļauj panākt gara mieru un nesatricināmību (''ataraksiju''). Ētiku mēģināja saskaņot ar sabiedrības un valsts vēlmēm, visai ietekmēja kristietības ētikas veidošanos. Politiskajos uzskatos bijis stingras, bet žēlsirdīgas vienpersoniskas varas atbalstītājs, par ko liecina gan Nēronam veltītais traktāts ,,Par žēlsirdību”, gan traģēdijas, kurās neizvērsti iekļauti politiska rakstura disputi ("Tiests", "Trojietes"). Savos filosofiskajos traktātos Seneka galvenokārt risina domas par jābūtību, savukārt traģēdijās laikmeta realitāte, tās izraisītās šausmas apvienojas ar smalkāk ieaustiem filosofa uzskatiem par to pašu jābūtību. Kas attiecas uz vienpersoniskas varas radīto laikmetu, tad Seneka to vērtējis negatīvi, apzinoties, ka ētika ir nonākusi strupceļā, ka gandrīz neiespējama ir sabiedriskā doma kā cilvēka rīcības vērtētāja.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Seneka Lūcijs Annejs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 374. lpp.
* Lūcijs Annejs Seneka. Traģēdijas. - Liesma: Rīga, 1989. - 261 lpp. ISBN 541000356X
* Seneka Lūcijs Annējs. Dialogi. - Zinātne: Rīga, 2001. - 366 lpp. ISBN 9984-698-10-6
* Seneka, Lūcijs Annējs. Vēstules Lucīlijam par ētiku : Ad Lucilium epistulae morales. - Zinātne: Rīga, 1996. - 327 lpp. ISBN 5-7966-1109-7
* Seneka Lūcijs Annējs. Cilvēciskais un dievišķais. Senekas atziņas par ētiku. - Zvaigzne ABC: Rīga, 2010. - 128 lpp.
----
* Motto, Anna Lydia. Seneca on Trial: The Case of the Opulent Stoic. // The Classical Journal, Vol. 61, No. 6 (Mar., 1966), pp. 254–258
* Shelton Jo-Ann. Seneca's Hercules Furens: Theme, Structure and Style. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 1978. ISBN 3525251459
----
* Manfred Fuhrmann. Seneca und Kaiser Nero. Eine Biographie. - Frankfurt am Main, 1999, ISBN 3-596-14284-9
* Gregor Maurach. Seneca. Leben und Werk. - Darmstadt, 2005 (4. Aufl.), ISBN 3-534-15000-7
* Villy Sørensen. Seneca. Ein Humanist an Neros Hof. - München, 1984
* Paul Veyne. Weisheit und Altruismus. Eine Einführung in die Philosophie Senecas. - Frankfurt am Main, 1993, ISBN 3-596-11473-X
----
* Краснов П.Л. Анней Сенека, его жизнь и философская деятельность. - СПб., 1895. - 77 с.
* Фаминский В.И. Религиозно-нравственные воззрения Л. А. Сенеки философа и отношение их к христианству. В 3 ч. (220+196+196 с.) - Киев, 1906
* Грималь П. Сенека, или Совесть империи. - Молодая гвардия: Москва, 2003
* Титаренко И.Н. Философия Луция Аннея Сенеки и ее связь с учением Ранней Стои. - Ростов-на-Дону, 2002

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.liis.lv/paslit/Literatura/16-17/16-17cit.html Senās Romas mūsu ēras 2.-3. gs. laika literatūra - liis.lv]
----
* [http://www.thelatinlibrary.com/sen.html L. Annaevs Seneca. // The Latin Library]
* [http://www.hs-augsburg.de/~harsch/Chronologia/Lspost01/Seneca/sen_intr.html L. Anneus Seneca. // Bibliotheca Augustana]
----
* [http://plato.stanford.edu/entries/seneca/ Seneca. // Stanford Encyclopedia of Philosophy]
* [http://librivox.org/newcatalog/search.php?title=&author=Lucius+Annaeus+Seneca&action=Search Seneca, Lucius Annaeus. Completed works.]
* [http://www.gutenberg.org/browse/authors/s#a1308 Seneca, Lucius Annaeus // Project Gutenberg]
* [http://www.stoics.com/books.html#SENECAE1 Seneca's "Essays"]
----
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118613200&method=simpleSearch Literatur von und über Seneca im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
* [http://www.prolatein.de/Seneca.html Lucius Annaeus Seneca - Leben und Werk]
* [http://www.vox-latina-gottingensis.de/origueb/senecaue.htm L. Annaeus Seneca. Epistulae Morales (Original und Nachdichtung)]
* [http://www.gottwein.de/latbio/sen01.php Lucius Annaeus Seneca. Aus Leben und Werk - Biographischer Steckbrief]
* [http://romanum.de/latein/uebersetzungen/seneca/de_otio/intro.html Seneca - De Otio (Über die Muße)]
* [http://gso.gbv.de/DB=1.28/REL?PPN=004292200&RELTYPE=TT&COOKIE=U999,K999,D1.28,E097f31b8-5a3,I0,B9994++++++,SY,A%5C9008+1,,0,H12-23,,30-31,,73-77,,80,,88-90,NGAST,R91.142.3.72,FN Seneca, Lucius Annaeus // Drucke des 17. Jahrhunderts (VD17) ]
----
* [http://ancientrome.ru/antlitr/seneca/index.htm Луций Анней Сенека. Нравственные письма к Луцилию. Трагедии. Эпиграммы. Aпофеоз императора Клавдия.]
* [http://www.lib.ru/POEEAST/SENEKA/ Луций Анней Сенека в библиотеке Максима Мошкова]
* [http://www.centant.pu.ru/sno/projects/seneca/index.htm Сенека - проект]

[[Kategorija:S]]

Likumu revīzijas

2010-12-18T16:54:42Z

Hansons Arturs:

'''Likumu revīzijas''' jeb '''Anakatarse''' (''Ἀνακάθαρσις τῶν νόμων, Anakatharsis tōn nomōn'' - "likumu attīrīšana") - likumdošanas pārstrādes process [[Bizantija|Bizantijas impērijā]], ko aizsāka pēc imperatora Basilija I (867-886) rīkojuma un ko turpināja tā dēla Leona VI (886-912) laikā un pēc tam. Likumu "attīrīšanas" mērķis bija pārstrādāt [[Ekloga]]s normas, revidēt [[Justiniāna kodifikācija|Justiniāna kodifikāciju]], atmetot novecojušās un pretrunās eošās normas, pārveidot [[Romiešu tiesības|romiešu tiesībās]] bāzēto latīnisko terminoloģiju grieķu valodā. Revīzijas rezultātā tapa tādi tiesību avoti kā [[Eisagoga]] (''Εἰσαγωγή''), [[Proheirs]] (''ὁ Πρόχειρος νόμος'') un noslēdza [[Basilikas]] (''Τὰ Βασιλικά'').

== Literatūra par šo tēmu ==

* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Freshfield, E. H., A Manual of Eastern Roman Law. - Cambridge University Press: Cambridge, 1928
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
----
* Медведев И. П. Развитие правовой науки. // Культура Византии. Т.2. - Москва, 1989
* Милов Л.В. Исследования по истории памятников средневекового права : сборник статей. // Под ред. Б. Н. Флори, А. А. Горского. - РОССПЭН: Москва, 2009, - 332 с. ISBN 978-5-8243-1105-1

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.temida.lv/Jurista_Biblioteka/Juridiska_literatura/RomaCiv.doc Romiešu civiltiesības. // Jurista bibliotēka (.doc)]
----
* [http://www.thesis.bilkent.edu.tr/0002537.pdf Merlino M. The post-Byzantine legal tradition: in theory and in practice (.pdf)]
* [http://www.third-millennium-library.com/MedievalHistory/Cambridge/IV/22-BYZANTINE-LEGISLATION.html Byzantine legislation from the death of Justinian (565) to 1453]
* [http://byzantineee.blogspot.com/2010/10/bibliography-of-byzantine-law-articles.html Bibliography of Byzantine Law]
* [http://openlibrary.org/works/OL4333571W/A_manual_of_later_Roman_law_the_Ecloga_ad_Procheiron_mutata A manual of later Roman law, the Ecloga ad Procheiron mutata]
----
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
----
* [http://www.pravenc.ru/text/Анакатарсис.html Анакатарсис. // Православная Энциклопедия]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://www.pravoslavie.ru/sm/30934.htm Иеродиакон Никон (Горохов). Римская империя и монашество]
* [http://lib.eparhia-saratov.ru/books/22c/cipin/eccllaw/37.html Кодификация византийских правовых источников в эпоху вселенских соборов. // Римско-Византийское право]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Basilikas

2010-12-18T16:52:38Z

Hansons Arturs:

'''Basilikas''' jeb '''Valdnieka likumi''' (''Τὰ Βασιλικά'' - "Basilika"; no ''basilikos'' - "valdnieka-") - ap 888. gadu [[Bizantija]]s tiesu sistēmas [[Likumu revīzijas]] rezultātā izveidots likumu krājums, apkopots 60 grāmatās. Tulkojuma grieķu valodā un pārstāstu kompilācija. Sākotnēji dēvēts arī par "60 valdnieka grāmatām" (''τὰ βασιλικὰ ξ´ βιβλία''). Konstantīna VIII laikā (1025-1028) tika veikta tālāka redakcija, un kopš XI gs. to sāka dēvēt par "Basilikām" ('''τὰ Βασιλικά''). Par pamatu ņemta [[Justiniāna kodifikācija]], izņemot novecojušās un praksei vairs neatbilstošās normas, esošās papildinot ar komentāriem, kā arī papildinot ar dažām jaunām normām, kas attiecās uz Baznīcu, no "[[Epanagoga]]s".

== Literatūra par šo tēmu ==

* Bazilikas // Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 166. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Freshfield, E. H., A Manual of Eastern Roman Law. - Cambridge University Press: Cambridge, 1928
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Basilicorum Libri LX. Series A: Textus; Series B: Scholia. 17 Bände. / Herman Jan Scheltema (Hrsg.) - Forsten: Groningen, 1953–1988
* Procheiron. / Zachariä von Lingenthal, Hrsg. - Heidelberg, 1837
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
----
* Медведев И. П. Развитие правовой науки. // Культура Византии. Т.2. - Москва, 1989
* Милов Л.В. Исследования по истории памятников средневекового права : сборник статей. // Под ред. Б. Н. Флори, А. А. Горского. - РОССПЭН: Москва, 2009, - 332 с. ISBN 978-5-8243-1105-1

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.temida.lv/Jurista_Biblioteka/Juridiska_literatura/RomaCiv.doc Romiešu civiltiesības. // Jurista bibliotēka (.doc)]
----
* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/55131/Basilica Basilica (code of law) // Encyclopædia Britannica]
* [http://chestofbooks.com/reference/Encyclopedia-Britannica-2/Basilica-A-Code-of-Law.html Basilica, A Code of Law - chestofbooks.com]
* [http://www.1911encyclopedia.org/Basilica_(Law) Basilica (Law) - 1911encyclopedia.org]
* [http://www.encyclo.co.uk/define/basilica Basilica // Online Enciclopedia]
* [http://e-homoreligiosus.blogspot.com/2010/12/basilica-code-of-law.html The Basilica (Basilics) code of law / Ο κώδικας νόμων των Βασιλικών]
* [http://www.thesis.bilkent.edu.tr/0002537.pdf Merlino M. The post-Byzantine legal tradition: in theory and in practice (.pdf)]
* [http://www.third-millennium-library.com/MedievalHistory/Cambridge/IV/22-BYZANTINE-LEGISLATION.html Byzantine legislation from the death of Justinian (565) to 1453]
* [http://byzantineee.blogspot.com/2010/10/bibliography-of-byzantine-law-articles.html Bibliography of Byzantine Law]
* [http://openlibrary.org/works/OL4333571W/A_manual_of_later_Roman_law_the_Ecloga_ad_Procheiron_mutata A manual of later Roman law, the Ecloga ad Procheiron mutata]
----
* [http://www.worldlingo.com/ma/dewiki/de/Basiliken Die Basiliken (Kaiserliche Gesetze) - worldlingo.com]
* [http://partners.academic.ru/dic.nsf/dewiki/143753 Basiliken // Academic Dictionaries and Encyclopedias]
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
----
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/es/11695/василики Василики // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://www.pravenc.ru/text/149783.html Василики // Православная Энциклопедия]
* [http://bse.sci-lib.com/article003409.html Значение слова "Василики" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://a-nomalia.narod.ru/bek3/192.htm Кормчая книга - Из Энциклопедии Брокгауза и Ефрона]
* [http://www.pravoslavie.ru/sm/30934.htm Иеродиакон Никон (Горохов). Римская империя и монашество]
* [http://www.hist.msu.ru/Byzantine/BB%2014%20(1958)/BB%2014%20(1958)%2067.pdf Сюзюмов М.Я. Василики как источник для внутренней истории Византии (.pdf)]
* [http://lib.eparhia-saratov.ru/books/22c/cipin/eccllaw/37.html Кодификация византийских правовых источников в эпоху вселенских соборов. // Римско-Византийское право]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Epanagoga

2010-12-18T16:50:58Z

Hansons Arturs:

'''Epanagoga''' (gr. ''Ἐπαναγωγή, epanagōgē'') - literatūrā bieži lietots ''Eisagogas'' (''Εἰσαγωγή) 'τοῦ νόμου, Eisagōgē tū nomū'' - "likumu ievads") apzīmējums, kas radies, aplami izlasot "Εἰσαγωγή". - [[Bizantija]]s tiesu sistēmas "[[Likumu revīzijas]]" (''Ανακάθαρσις τῶν νόμων'') ietvaros 884.-886. gadā izveidota jauna "[[Proheirs|Proheira]]" redakcija: iecerēta kā reizē likumu krājums un rokasgrāmata tiesnešiem, sadalīta 40 [[Tituls|titulos]] (ievadā teikts, ka [[Anakatarse]]s gaitā "seno likumu gūzma" - πλάτος τῶν παλαιῶν νόμων - tika attīrīta no uzslāņojumiem un neprecizitātēm, visu derīgo apvienojot 40 grāmatās). Sastādīta pēc Justiniāna I "[[Digestas|Digestu]]" parauga, ievērojami papildināta ar jaunām tiesību normām, kas attiecās uz [[baznīca|Baznīcu]] (2. un 3. tituli veltīti tikai Baznīcai un tās [[Patriarhs|patriarha]] statusam un tiesībām). ''Eisagoga'' tā arī palika likumprojekta statusā, un, turpinot likumu revīziju, tapa [[Basilikas]].

Ir arī viedoklis, ka "Proheirs" un "Eisagoga" tapuši vienā laikā kā divu juristu komisiju veidoti projekti, un pieņemts ticis "Proheirs".

== Literatūra par šo tēmu ==

* Epanagoga. // Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 166. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Freshfield, E. H., A Manual of Eastern Roman Law. - Cambridge University Press: Cambridge, 1928
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
----
* Медведев И. П. Развитие правовой науки. // Культура Византии. Т.2. - Москва, 1989
* Милов Л.В. Исследования по истории памятников средневекового права : сборник статей. // Под ред. Б. Н. Флори, А. А. Горского. - РОССПЭН: Москва, 2009, - 332 с. ISBN 978-5-8243-1105-1

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.temida.lv/Jurista_Biblioteka/Juridiska_literatura/RomaCiv.doc Romiešu civiltiesības. // Jurista bibliotēka (.doc)]
----
* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/189441/Epanagoge Epanagoge (Byzantine law) - Britannica Online Encyclopedia]
* [http://www.uv.es/EBRIT/micro/micro_193_76.html E panagoge // Britannica CD]
* [http://www.ask.com/wiki/Epanagoge Epanagoge - ask.com]
* [http://www.museumstuff.com/learn/topics/Epanagoge Epanagoge - Museum of Learning]
* [http://www.third-millennium-library.com/MedievalHistory/Byzantine-Empire/Finlay/B2-C1-S1-BASIL-I.html Reign of Basil I Macedonian]
* [http://www.thesis.bilkent.edu.tr/0002537.pdf Merlino M. The post-Byzantine legal tradition: in theory and in practice (.pdf)]
* [http://www.third-millennium-library.com/MedievalHistory/Cambridge/IV/22-BYZANTINE-LEGISLATION.html Byzantine legislation from the death of Justinian (565) to 1453]
* [http://byzantineee.blogspot.com/2010/10/bibliography-of-byzantine-law-articles.html Bibliography of Byzantine Law]
* [http://openlibrary.org/works/OL4333571W/A_manual_of_later_Roman_law_the_Ecloga_ad_Procheiron_mutata A manual of later Roman law, the Ecloga ad Procheiron mutata]
* [http://www.archive.org/details/eclogaleonisetc00linggoog Ecloga Leonis et Constantini, Epanagoge Basilii Leonis et Alexandri (1852)]
----
* [http://www.reference-global.com/doi/abs/10.1515/byzs.1956.49.2.385 Scharf J. Photios und die Epanagoge]
* [http://www.myriobiblos.gr/texts/german/troianos_nomos.html Prof. Spyridon Ν. Τrοianos. Nomos und Kanon in Byzanz]
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
* [http://books.google.lv/books?id=sq0BoMs861oC&pg=PA298&lpg=PA298&dq=procheiron++Léon+VI&source=bl&ots=kB9uwtykv8&sig=H3wGu5_UZv1LqTF0N4bJDotyBpI&hl=lv&ei=iWQKTdH3D4zqObzK9JoG&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=7&ved=0CEEQ6AEwBg#v=onepage&q&f=false Mathias Bernath. Historische Bücherkunde Südosteuropa.]
----
* [http://www.pravenc.ru/text/Анакатарсис.html Анакатарсис. // Православная Энциклопедия]
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/brokgauz_efron/119178/Эпанагога Эпанагога // Словари и энциклопедии на Академике]
* [http://www.kulichki.com/~gumilev/VAA/vaa163.htm Прохирон и Эпанагога. // Законодательная деятельность македонских императоров. Социальные и экономические отношения в империи.]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://bse.sci-lib.com/article126778.html Значение слова "Эпанагога" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://a-nomalia.narod.ru/bek3/192.htm Кормчая книга (и Прохирон Василия Македонянина) - Из Энциклопедии Брокгауза и Ефрона]
* [http://www.pravoslavie.ru/sm/30934.htm «Эпанагоги» // Иеродиакон Никон (Горохов). Римская империя и монашество]
* [http://lib.eparhia-saratov.ru/books/22c/cipin/eccllaw/37.html Кодификация византийских правовых источников в эпоху вселенских соборов. // Римско-Византийское право]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Proheirs

2010-12-18T16:47:02Z

Hansons Arturs:

'''Proheirs''' jeb '''Proheira tiesības''' (gr. ''Πρόχειρος'' - "Rokasgrāmata" jeb ''Ό Πρόχειρος Νόμος, Prócheiros Nómos'' - "Rokasgrāmata likumiem"; lat. ''Legum Procheiron'' - "Likumu rokasgrāmata") - [[Bizantija]]s [[likumu revīzijas]] rezultātā tapusi saīsināta rokasgrāmata tiesnešiem, sastādīta laikā no 870. līdz 879. gadam, pēc imperatora Basilija I Maķedonieša (''Βασίλειος Α΄ ὁ Μακεδών'', 867.-886.) rīkojuma revidējot [[Justiniāna kodifikācija|Jusitiniāna kodifikāciju]], izņemot novecojušo un praksei vairs neatbilstošo, pārējo atstājot kā esošās likumdošanas korekcijas pamatu ar nosaukumu "Likumu revīzija" (''Ἀνακάθαρσις τῶν νόμων''). Tika grieķu valodā pārtulkoti izvilkumi no "Justiniāna kodifikācijas", lai, kā teikts ievadā, aizvietotu "nešķīsto ikonu apkarotāju likumus", t.i., [[Ekloga|Eklogu]] (taču daudzviet vārds vārdā atkārtoja "Eklogas" tekstu, jo tā tomēr optimāli atbilda tā laika prasībām).<ref>Ne vēlāk kā XI gs. "Proheirs" tika pārtulkots senslāvu valodā un kā "Pilsētu likums" (''Νόμος πολιτικός, Градский закон'') praktiski bez izmaiņām izmantots tiesvedībā.- [http://www.allpravo.ru/library/doc101p0/instrum2363/item2365.html проф. Загоскин Н.П. Очерк истории смертной казни в России.]</ref> Pēc laika "Proheiru" revidēja, izveidojot "[[Epanagoga|Epanagogu]]".

==== Atsauces un piezīmes ====

{{atsauces}}

== Literatūra par šo tēmu ==

* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. - Divergens: Rīga, 2001., 166. lpp.
* Kalniņš V. Romiešu civiltiesību pamati. - Zvaigzne: Rīga, 1977.
----
* Freshfield, E. H., A Manual of Eastern Roman Law. - Cambridge University Press: Cambridge, 1928
* Tellegen-Couperus O. A Short History of Roman Law. - Routledge: New York, 1993, pp. 138–141.
----
* Procheiron. / Zachariä von Lingenthal, Hrsg. - Heidelberg, 1837
* Marie Theres Fögen. Römische Rechtsgeschichten. Über Ursprung und Evolution eines sozialen Systems. - Vandenhoeck & Ruprecht: Göttingen, 2002
----
* Медведев И. П. Развитие правовой науки. // Культура Византии. Т.2. - Москва, 1989
* Милов Л.В. Исследования по истории памятников средневекового права : сборник статей. // Под ред. Б. Н. Флори, А. А. Горского. - РОССПЭН: Москва, 2009, - 332 с. ISBN 978-5-8243-1105-1

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.temida.lv/Jurista_Biblioteka/Juridiska_literatura/RomaCiv.doc Romiešu civiltiesības. // Jurista bibliotēka (.doc)]
----
* [http://www.third-millennium-library.com/MedievalHistory/Byzantine-Empire/Finlay/B2-C1-S1-BASIL-I.html Reign of Basil I Macedonian]
* [http://www.thesis.bilkent.edu.tr/0002537.pdf Merlino M. The post-Byzantine legal tradition: in theory and in practice (.pdf)]
* [http://www.third-millennium-library.com/MedievalHistory/Cambridge/IV/22-BYZANTINE-LEGISLATION.html Byzantine legislation from the death of Justinian (565) to 1453]
* [http://byzantineee.blogspot.com/2010/10/bibliography-of-byzantine-law-articles.html Bibliography of Byzantine Law]
* [http://openlibrary.org/works/OL4333571W/A_manual_of_later_Roman_law_the_Ecloga_ad_Procheiron_mutata A manual of later Roman law, the Ecloga ad Procheiron mutata]
----
* [http://de.academic.ru/dic.nsf/pierer/30281/Procheiron Procheiron // Academic dictionaries and encyclopedias]
* [http://www.zeno.org/Pierer-1857/A/Procheiron Procheiron // Pierer's Universal-Lexikon]
* [http://deposit.ddb.de/ep/netpub/91/53/58/964585391/_data_dyna/_snap_stand_2001_04_19/Auditorium/RomRecht/SO1/InstJ_B1.htm Begriffe und Einteilungen des römischen Rechts.]
* [http://books.google.lv/books?id=sq0BoMs861oC&pg=PA298&lpg=PA298&dq=procheiron++Léon+VI&source=bl&ots=kB9uwtykv8&sig=H3wGu5_UZv1LqTF0N4bJDotyBpI&hl=lv&ei=iWQKTdH3D4zqObzK9JoG&sa=X&oi=book_result&ct=result&resnum=7&ved=0CEEQ6AEwBg#v=onepage&q&f=false Mathias Bernath. Historische Bücherkunde Südosteuropa.]
----
* [http://bse.sci-lib.com/article093723.html Значение слова "Прохирон" в Большой Советской Энциклопедии]
* [http://lawtoday.ru/razdel/biblo/iqipzs/001/DOC_168.php Общая характеристика и источники права Византии в IV-VII вв.]
* [http://a-nomalia.narod.ru/bek3/192.htm Кормчая книга (и Прохирон Василия Македонянина) - Из Энциклопедии Брокгауза и Ефрона]
* [http://www.pravoslavie.ru/sm/30934.htm «Прохирон» Василия Македонянина // Иеродиакон Никон (Горохов). Римская империя и монашество]
* [http://www.byzantium.ru/historys.php?id=80 Прохирон и Эпанагога. Законодательная деятельность македонских императоров. Социальные и экономические отношения в империи.]
* [http://lib.eparhia-saratov.ru/books/22c/cipin/eccllaw/37.html Кодификация византийских правовых источников в эпоху вселенских соборов. // Римско-Византийское право]

[[Kategorija:Tiesību akti un kodeksi]]

Protagors no Abdērām

2010-11-21T20:48:54Z

Hansons Arturs:

'''Protagors no Abdērām''' (''Πρωταγόρας ὁ Ἀβδηρίτης, Prōtagoras ho Abdēritēs'', 483.–410. g. p.m.ē.) - [[Antīkā filosofija|antīkais filosofs]], [[Sofisms|sofists]].

Dzimis Abdērās, Trāķijā. Bijis malkas nesējs, kuru [[Dēmokrits no Abdērām|Dēmokrits]] pieņēmis par skolnieku, redzot, cik viņš racionāli krauj malkas saišķus. Guvis izglītību, Protagors aizrāvies ar [[Eristika|eiristiku]] un jau gana jaunos gados kļuvis par sava laika ievērojamāko sofistu, kas ļāva viņam par studentu apmācīšanu iekasēt savam laikam milzīgu maksu. Kādu laiku dzīvojis Sirakūzās, kādu laiku - [[Senās Atēnas|Atēnās]], daudz ceļojis pa [[Senā Grieķija|Helladas]] [[Polisa|polisām]], mācot būt labiem pilsoņiem. Kļuva par tuvu [[Perikls|Perikla]] līdzgaitnieku. 444. g. p.m.ē. uzrakstīja Fūriju (Atēnu kolonija Dienviditālijā) konstitūciju. 441. gadā par apgalvojumu "Par dieviem mēs nevaram zināt, vai tie ir vai to nav, jo to noskaidrot kavē gan tēmas neskaidrība, gan cilvēka mūža īsums" apsūdzēts bezdievībā un pakļauts [[Ostrakisms|ostrakismam]], bet viņa darbs "Par dieviem" (''Peri theōn'') tika sadedzināts. Gāja bojā kuģa katastrofā ceļā uz Sicīliju.

Protagora darbi nav saglabājušies, taču līdz mūsu dienām nonākuši citāti no "Oponenta runas" (''Alētheia ē Kataballontes''), "Iebildumi" (''Antilogiai''), "Dubultrunas" (''Dissoi logoi''), "Par dieviem" (''Peri theōn''), "Par esamību" (''Peri tū ontos''). Uzskatos balstījās uz [[Parmenids no Elejas|Parmenida]] un [[Hērakleits no Efesas|Hērakleita]] mācībām un [[Sensualisms|sensualismu]]. Viņa paša mācība visbiežāk tiek interpretēta kā [[skepticisms]], pamatojot to ar tādām Protagora tēzēm kā: cilvēks ir visu lietu mērs – esošo tādā ziņā, kā tās ir, un neesošo, kā tās nav; pasaulē viss ir mainīgs, arī cilvēkā; nekas nepastāv pats par sevi, bet tikai attiecībā pret kaut ko citu; viss mainoties kādreiz pāriet savā pretstatā, tāpēc par katru lietu iespējami pilnīgi pretēji apgalvojumi; viss ir vienlīdz patiess.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Protagorss. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp.
----
* Guthrie W.K.C., The Sophists. - Cambridge University Press: New York, 1977. ISBN 0521096669
----
* Wolfgang Deppert: Relativität und Sicherheit. // Gibt es sicheres Wissen? / Michael Rahnfeld (Hrsg.) - Leipziger Universitätsverlag: Leipzig, 2006, S. 90-188. ISBN 3-86583-128-1
* Lange Friedrich Albert. Geschichte des Materialismus und Kritik seiner Bedeutung in der Gegenwart. - Frankfurt am Main, 1974

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.iep.utm.edu/protagor/ Protagoras (fl. 5th C. BCE) // Internet Encyclopedia of Philosophy]
----
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118596772&method=simpleSearch Literatur von und über Protagoras im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
* [http://www.opera-platonis.de/Protagoras.html Der Protagoras - Dialog Platons]
* [http://www.gottwein.de/Grie/vorsokr/VSProt01.php Protagoras als Repräsentant der Sophistik.]
----
* [http://www.philosophy.ru/library/plato/prot.html Платон. Протагор.]

[[Kategorija:P]]

Protagors no Abdērām

2010-11-21T20:48:36Z

Hansons Arturs:

'''Protagors no Abdērām''' (''Πρωταγόρας ὁ Ἀβδηρίτης, Prōtagoras ho Abdēritēs'', 483-410. g. p.m.ē.) - [[Antīkā filosofija|antīkais filosofs]], [[Sofisms|sofists]].

Dzimis Abdērās, Trāķijā. Bijis malkas nesējs, kuru [[Dēmokrits no Abdērām|Dēmokrits]] pieņēmis par skolnieku, redzot, cik viņš racionāli krauj malkas saišķus. Guvis izglītību, Protagors aizrāvies ar [[Eristika|eiristiku]] un jau gana jaunos gados kļuvis par sava laika ievērojamāko sofistu, kas ļāva viņam par studentu apmācīšanu iekasēt savam laikam milzīgu maksu. Kādu laiku dzīvojis Sirakūzās, kādu laiku - [[Senās Atēnas|Atēnās]], daudz ceļojis pa [[Senā Grieķija|Helladas]] [[Polisa|polisām]], mācot būt labiem pilsoņiem. Kļuva par tuvu [[Perikls|Perikla]] līdzgaitnieku. 444. g. p.m.ē. uzrakstīja Fūriju (Atēnu kolonija Dienviditālijā) konstitūciju. 441. gadā par apgalvojumu "Par dieviem mēs nevaram zināt, vai tie ir vai to nav, jo to noskaidrot kavē gan tēmas neskaidrība, gan cilvēka mūža īsums" apsūdzēts bezdievībā un pakļauts [[Ostrakisms|ostrakismam]], bet viņa darbs "Par dieviem" (''Peri theōn'') tika sadedzināts. Gāja bojā kuģa katastrofā ceļā uz Sicīliju.

Protagora darbi nav saglabājušies, taču līdz mūsu dienām nonākuši citāti no "Oponenta runas" (''Alētheia ē Kataballontes''), "Iebildumi" (''Antilogiai''), "Dubultrunas" (''Dissoi logoi''), "Par dieviem" (''Peri theōn''), "Par esamību" (''Peri tū ontos''). Uzskatos balstījās uz [[Parmenids no Elejas|Parmenida]] un [[Hērakleits no Efesas|Hērakleita]] mācībām un [[Sensualisms|sensualismu]]. Viņa paša mācība visbiežāk tiek interpretēta kā [[skepticisms]], pamatojot to ar tādām Protagora tēzēm kā: cilvēks ir visu lietu mērs – esošo tādā ziņā, kā tās ir, un neesošo, kā tās nav; pasaulē viss ir mainīgs, arī cilvēkā; nekas nepastāv pats par sevi, bet tikai attiecībā pret kaut ko citu; viss mainoties kādreiz pāriet savā pretstatā, tāpēc par katru lietu iespējami pilnīgi pretēji apgalvojumi; viss ir vienlīdz patiess.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Protagorss. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 346. lpp.
----
* Guthrie W.K.C., The Sophists. - Cambridge University Press: New York, 1977. ISBN 0521096669
----
* Wolfgang Deppert: Relativität und Sicherheit. // Gibt es sicheres Wissen? / Michael Rahnfeld (Hrsg.) - Leipziger Universitätsverlag: Leipzig, 2006, S. 90-188. ISBN 3-86583-128-1
* Lange Friedrich Albert. Geschichte des Materialismus und Kritik seiner Bedeutung in der Gegenwart. - Frankfurt am Main, 1974

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.iep.utm.edu/protagor/ Protagoras (fl. 5th C. BCE) // Internet Encyclopedia of Philosophy]
----
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118596772&method=simpleSearch Literatur von und über Protagoras im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
* [http://www.opera-platonis.de/Protagoras.html Der Protagoras - Dialog Platons]
* [http://www.gottwein.de/Grie/vorsokr/VSProt01.php Protagoras als Repräsentant der Sophistik.]
----
* [http://www.philosophy.ru/library/plato/prot.html Платон. Протагор.]

[[Kategorija:P]]

Prokls no Konstantinopoles

2010-11-03T09:24:56Z

Hansons Arturs:

[[Attēls:Proclus.png‎|right|thumb|200px|]]
'''Prokls no Konstantinopoles''' jeb '''Prokls Diadohs''' (''Πρόκλος ὁ Διάδοχος, Próklos ho Diádochos'', 412-485) – [[Neoplatonisms|filosofs]], neoplatoniķu Atēnu skolas vadītājs, [[Antīkā filosofija|antīkās filosofijas]] sistematizētājs un [[Misticisms|mistiķis]].

Dzimis 412. gada 8. februārī<ref>Šo datumu min viņa skolnieks un biogrāfs Marins no Neapoles (''Μαρῖνος ὁ Νεαπολίτης''). </ref> Konstantinopolē, turīga likumziņa no Ksantas (''Ξάνθος'') Likijā (''Λυκία'') ģimenē. Gatavojoties turpināt tēva karjeru, pusaudža gados devās studēt retoriku un matemātiku Aleksandrijā, taču tur aizrāvās ar filosofiju ( skat. [[Aleksandrijas skola]]), sākot mācīties pie Olimpiodora Jaunākā (''Ὀλυμπιόδωρος ὁ Νεώτερος''). Aptuveni 20 gadu vecumā Prokls devās uz Atēnām, kur mācījās [[Platona Akadēmija|Akadēmijā]], kuru tajā laikā vadīja [[Plutarhs no Atēnām]]. Kļuvis vispāratzīts kā spēcīgākais sava laika domātājs, viņš ap 450. gadu kļuva par skolas vadītāju. Aizrāvies ar vēlīnā pagānisma kultu [[Mistērijas|mistērijām]], interesējies par [[Astroloģija|astroloģiju]] un [[Maģija|maģiju]]. Visai aktīvi iesaistījies neoplatoniķu intelektuālajā pretstāvē [[kristietība]]s uzspiešanai, sarakstījis "Iebildumi pret kristiešiem" (darbs nav saglabājies), līdz bijis spiest bēgt uz [[Mazāzija|Mazāziju]], kur pavadījis aptuveni gadu. Miris 485. gada 17. aprīlī Atēnās.

Izstrādāja dialektisko triaditātes koncepciju. Balstīdamies uz [[Platons|Platona]] domu, ka dievišķais atklājas daudzajā un daudzais tiecas pēc vienības, Prokls visa pastāvošā attīstībā atzina trīs pakāpes: atrašanos noteiktā stāvoklī, tiekšanos uz priekšu (attīstību) un tiekšanos atpakaļ (stabilitāti). Attīstība, pēc viņa domām, noris nevis dalīšanās vai pārveidošanās ceļā, bet gan spēku pārpilnības dēļ, vienam radot otru un pašam nemainoties. Galvenie darbi ir: "Teoloģiskais pirmpamats" (''Στοιχείωσις θεολογική''), "Par Platona teoloģiju" (''Περὶ τῆς κατὰ Πλάτωνα θεολογίας'').

==== Atsauces un piezīmes ====

{{atsauces}}

== Literatūra par šo tēmu ==

* Prokls. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 334. lpp.
----
* Rosan L.J. The philosophy of Proclus. The final phase of ancient thought. - New York, 1949
* Gersh S.E. Kinesis akinetos. A study of spiritual motion in the philosophy of Proclus. - Brill: Leiden, 1973
* Lowry J.M.P. The logical principles of Proclus’ Stoicheiosis theologikeas systematic ground of the cosmos. - Amsterdam, 1980
* On Proclus and his influence in medieval philosophy. / Egbert P. Bos, Pieter A. Meijer (Ed.) - Brill: Leiden, 1992. ISBN 90-0409429-6
* Proklos. Methode, Seelenlehre, Metaphysik. / Matthias Perkams, Rosa Maria Piccione (Ed.) - Brill: Leiden, 2006. ISBN 90-04-15084-6
* John Phillips. Order from Disorder. Proclus' Doctrine of Evil and its Roots in Ancient Platonism. - Brill: Leiden, 2007. ISBN 978-90-04-16018-7
* Lucas Siorvanes. Proclus: Neo-Platonic Philosophy and Science. - Edinburgh University Press: Edinburgh, 1996. ISBN 0-7486-07684
----
* Beierwaltes W. Proklos. Grundzuge seiner Metaphysik. - Klostermann: Frankfurt am Main, 1979
* Werner Beierwaltes. Procliana. Spätantikes Denken und seine Spuren. - Klostermann: Frankfurt am Main, 2007. ISBN 978-3-465-03513-8
* Werner Beierwaltes. Proklos. Grundzüge seiner Metaphysik. - Klostermann: Frankfurt am Main, 1979. ISBN 3-465-01353-0
* Gyburg Radke. Das Lächeln des Parmenides. Proklos' Interpretationen zur Platonischen Dialogform. -Gruyter: Berlin, 2006. ISBN 3-11-019014-1
* Markus Schmitz. Euklids Geometrie und ihre mathematiktheoretische Grundlegung in der neuplatonischen Philosophie des Proklos. - Königshausen & Neumann: Würzburg, 1997. ISBN 3-8260-1268-2
----
* Петров А.В. К истории религиозно-философской мысли поздней античности (учение Прокла о магических именах). // Вестник СПбГУ, сер. 2, 1995, вып. 4, с. 15-21

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www-history.mcs.st-andrews.ac.uk/Biographies/Proclus.html Proclus Diadochus. // MacTutor History of Mathematics archive]
* [http://www.kheper.net/topics/Neoplatonism/Proclus-lifeof.html Proclus's Life and Teachings.]
* [http://www.hiw.kuleuven.ac.be/dwmc/plato/proclus/proclusbiblio.html Bibliography: Proclus (covering the years 1990–2008)]
* [http://www.tertullian.org/fathers/marinus_01_life_of_proclus.htm Marinus of Samaria. Proclus or Concerning Happiness.]
* [http://www.archive.org/details/ProclusOnTheTheologyOfPlato-ElectronicEdition Proclus on the Theology of Plato.]
* [http://www.archive.org/details/ProcluscommentaryOnTheTimaeusOfPlato Proclus:Commentary on the Timaeus of Plato.]
* [http://www.archive.org/details/ProclusTenDoubtsConcerningProvidenceAndTheNatureOfEvil Proclus. Ten Doubts concerning Providence and the Nature of Evil.]
* [http://www.archive.org/details/ThomasTaylorFragmentsThatRemainOfTheLostWritingsOfProclus Thomas Taylor. Fragments that Remain of the Lost Writings of Proclus.]
* [http://www.hiw.kuleuven.be/dwmc/plato/proclus/proclused.html Editions and Translations Proclus]
* [http://www.esotericism.co.uk/proclus-sacred.htm Stephen Ronan. Proclus and his On the Sacred Art.]
* [http://www.esotericism.co.uk/proclus-signs.htm Stephen Ronan. Proclus Diadochus and his On the Signs of Divine Possession.]
* [http://myweb.cableone.net/subru/platonictheology.html Proclus. Theologia Platonis.]
----
* [http://www.bautz.de/bbkl/p/proklos.shtml Proklos. // Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon]
* [https://portal.d-nb.de/opac.htm?query=Woe%3D118641778&method=simpleSearch Literatur von und über Proklos im Katalog der Deutschen Nationalbibliothek]
----
* [http://psylib.org.ua/books/diogenl/txt14.htm Марин. Прокл, или О счастье.]
* [http://www.centant.pu.ru/plat/proklos/index.htm Прокл Диадох - проект.]

[[Kategorija:P]]

Predestinācijas teorija

2010-11-03T09:22:26Z

Hansons Arturs:

'''Predestinācijas teorija''' (''de Praedestinatione'') - mācība, ka pasaulē visu nosaka vai nu Dieva griba ([[Aurēlijs Augustīns|Augustīns]], [[Luters Martins|Luters]], [[Kalvins Žans|Kalvins]]), vai arī nemaināma cēloņsakarību virkne.

== Literatūra ==

* Predestinācijas teorija. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 337. lpp.

== Resursi internetā par šo tēmu ==

[[Kategorija:Kristietība]]
[[Kategorija:Filosofijas vēsture]]

Piko Džovanni della Mirandola

2010-11-03T09:21:17Z

Hansons Arturs:

[[Attēls:Pico_della_Mirandola.jpg‎|right|thumb|200px|]]
'''Džovanni Piko della Mirandola''' (''Giovanni Pico della Mirandola'', 1462-1494) jeb '''Džovanni Piko no Mirandolas''' - filosofs [[Neoplatonisms|neoplatoniķis]], [[Platona akadēmija Florencē|Florences Platona akadēmijas]] dalībnieks, viens no redzamākajiem [[Renesanse]]s domātājiem un ideju paudējiem Itālijā.

Dzimis 1462. gada 24. februārī Konkordijas (''Concordia sulla Secchia'') [[Senjors|senjora]], Mirandolas [[Grāfs|grāfa]] Frančesko I (''Francesco I, Signore di Mirandola e Conte della Concordia'') ģimenē. Būdams jaunākais dēls, jau 14 gadu vecumā sācis studēt [[kanoniskās tiesības]] Boloņas universitātē, 1480.-1482. gadā studēja filosofiju un teoloģiju Padujas universitātē, aizrāvās ar [[Averoess|Averoesa]] mācību un tās traktējumiem. 1485. gadā devās studēt uz Parīzi. Šajos gados visai dziļi apguva [[Aristotelis no Stagīras|Aristoteļa]] filosofiju, turklāt nevis tās formāli loģiskajā un abstrakti metafiziskajā saturā, bet gan tās tāpatībā ar [[Platons|Platonu]], [[Plotīns|Plotīnu]] un kristietību. 1486. gadā tapa "900 tēzes par dialektiku, morāli, fiziku un matemātiku publiskai apspriešanai", kurās tika formulēts viņa ultramonistiskais pasaules uzskats. 13 no šīm tēzēm tā teologu komisija atzina par [[Herēze|herētiskām]], un tās neiegāja plašā apritē. Tomēr tās bija un paliek spilgts florenciešu neoplatonisma piemineklis, kura sintētiskās iezīmes bija iegūtas visu tajā laikā zināmo filosofisko un reliģisko sistēmu daudzvalodu izziņas ceļā. 1488. viņš devās uz Franciju, kur tika arestēts un apsūdzēts herēzē, taču augstais stāvoklis un gana ietekmīgu augstmaņu sašutums (pats Lorenco dei Mediči pieprasīja atbrīvot grāfu) ļāva viņam atgūt brīvību. Piko apmetās Florencē pie Lorenco, kur aktīvi iesaistījās Platona akadēmijas dzīvē. Miris 1494. gada 17. novembrī.

Savu pirmo lielo sacerējumu, 23 gadu vecumā sarakstīto komentāru sava drauga Džirolamo Benivjeni „Mīlestības dziesmai”, Piko velta mīlestībai kā īstena intelektuālā redzējuma virsotnei. Savā domāšanā Piko līdz bezgalībai paplašināja tos vēsturiskos filosofijas un reliģijas apvāršņus, kas nemitīgi vilināja arī [[Fičīno Marsīlio|Fičīno]] reliģiozi filosofisko domu. Taču Piko šeit loģiski radās apziņa, ka šādiem bezgalīgiem apvāršņiem būtu tikpat bezgalīgi jāpaplašina arī personiskā cilvēka aktivitāte. Nepietika, ka Piko sapludināja Kristus, Platona, Aristoteļa un Plotīna tēlus vienā veselumā. Tajā ietilpa vēl arī Zoroastrs, Hermejs (vēlākie antīkie hermētiskie traktāti tajā laikā tika piedēvēti dievam Hermejam), Orfejs (ko tajā laikā uzskatīja par liela skaita skaņdarbu autoru), Mozus, Muhameds, nekristīgi un pat antikristīgi domātāji al Farabi, [[Avicenna]], [[Averoess]], arī kristīgie ortodoksi [[Alberts Lielais]], [[Akvīnas Toms]], [[Ģentes Heinrihs]]. Šo neticamo reliģiju dibinātāju, filosofu un pat dzejnieku daudzumu Piko ar lielu entuziasmu sludināja kā kaut ko vienu, veselu un permanentu. To visu vainagoja [[Kabala]], kur Piko atrada ne tikai mācību par skaitļiem, maģiju un astroloģiju, bet arī kristīgās mācības pierādījumu, ieskaitot mācību par dievības trīsvienību, Dieva iemiesošanos cilvēkā un pašu Kristu. Cilvēciskā personība tika izvirzīta priekšplānā tādā tonī, kas pilnībā saskanēja ar tolaik pieaugošajiem Renesanses viļņiem, lai arī formāli Piko tomēr pamanījās palikt uzticīgs viduslaiku ortodoksijai. Mācība par cilvēka personisko aktivitāti ir īpaša tēma viņa traktātā „Par cilvēka vērtību”. Šajā traktātā tiek pierādīts, ka cilvēks, kas ir ceturtā un pēdējā pasaule pēc padebešu, debešķīgās un pasaules zem Mēness, ir maksimāla visu esamības apgabalu sintēze un nav raksturīga nevienai no pārējām trīs pasaulēm. Cilvēka laimes noslēpums ir augšupejā, kas vedina uz dievībai piemītošo sintēzi. „Laimi es definēju tā: ikvienas lietas atgriešanās pie sava pirmsākuma. Laime ir augstākā svētība, bet augstākā svētība ir tas, ko visi vēlas, tā pati par sevi ir visa pirmsākums.” Piko raksturo 3 posmus augšupejai pie augstākā labuma: attīrīšanās no kaislībām ar ētikas palīdzību, saprāta attīstīšana ar dialektiku un dabas filosofiju kā arī dievišķā iepazīšana ar teoloģijas palīdzību. Galvenais ir mācība par cilvēka sevis paša radīšanu. Piko uzskati formāli ne ar ko neatšķiras no kristīgās ortodoksijas, tomēr augošā individuālisma laikā viņa pārspriedumi varēja kalpot vienīgi brīvdomības progresam. Tradicionālā Piko neoplatonisma ignorance pamatojas maldīgā pārliecībā, ka ikviens neoplatonisms noteikti ir konservatīvs vai pat reakcionārs. Vairākus neoplatonisma paveidus tā patiešām var kvalificēt. Taču tas pilnīgi neattiecas uz Atdzimšanas laika neoplatonismu, kam piemita izteikti pasaulīgs raksturs, kas balstījās uz reālistisku dabas un cilvēka izziņu, bieži bija noteiktas bezrūpības iekrāsots, bet neoplatonisma garīgi poētiskās iezīmes tika lietotas cīņai ar skolniecisko rutīnu kā arī individuālistiski noskaņotā cilvēka nozīmes paaugstināšanai. Netiešs pierādījums viņa iziešanai ārpus neoplatonisma ir tas, ka viņa spalvai pieder Fanelli publicētais poētiskais fragments „Pasaulīgā dzīve”, kurā iezīmētas parasta cilvēka, kam pieder viss, ko viņš vēlas, visai pieticīgās vajadzības, konkrēti, paša saimniecība (zivis, putni utt.). Šis idilliskā žanra dzejiskais fragments (102 rindas) ir īpaši interesants, jo Piko ir iznīcinājis gandrīz visus savus poētiskos sacerējumus.

== Literatūra par šo tēmu ==

* Pico della Mirandola. New Essays. / M. V. Dougherty (Ed.) - Cambridge University Press: Cambridge, 2008. ISBN 978-0-521-84736-0
* Anthony Gottlieb. The Dream of Reason: A History of Western Philosophy from the Greeks to the Renaissance. - Penguin: London, 2001. ISBN 0-14-025274-6
* Paul Oskar Kristeller. Eight Philosophers of the Italian Renaissance. - Stanford University Press: Stanford, 1964, Chapter 3, "Ficino" pp. 37–53.
* Robb Nesca A. Neoplatonism of the Italian Renaissance. - Octagon Books Inc.: New York, 1968
* Field Arthur. The Origins of the Platonic Academy of Florence. - Princeton, 1988
* Stéphane Toussaint. Giovanni Pico della Mirandola (1463–1494). The Synthetic Reconciliation of All Philosophies. // Paul Richard Blum: Philosophers of the Renaissance. - Catholic University of America Press: Washington, DC 2010, pp. 69-81, ISBN 978-0-8132-1726-0
----
* Walter Andreas Euler. "Pia philosophia" et "docta religio". Theologie und Religion bei Marsilio Ficino und Giovanni Pico della Mirandola. - Fink: München, 1998. ISBN 3-7705-3280-5
* Leonhard G. Richter. Unser Chamäleon. Die Weltchiffre des Menschen bei Pico della Mirandola und Albrecht Dürer. // Perspektiven der Philosophie. Neues Jahrbuch, Band 33, 2007, ISSN 0171-1288 (S. 305-392)
----
* Пико дела Мирандола Джованни. Девятьсот тезисов. Тезисы 1-400: Четыреста суждений по учениям халдеев, арабов, евреев, греков, египтян и по мнениям латинян. - Изд-во Русской христианской гуманитарной академии: СПб., 2010, 259 с. ISBN 978-5-88812-418-5

== Resursi internetā par šo tēmu ==

* [http://www.scribd.com/doc/19525498/RENESANSES-ESTTIKA Losevs A.F. Renesanses estētika.]
----
* [http://www.brown.edu/Departments/Italian_Studies/pico/ Pico Project]
----
* [http://www.newadvent.org/cathen/10352a.htm Giovanni Pico della Mirandola - Catholic Encyclopedia]
* [http://plato.stanford.edu/entries/pico-della-mirandola/ Giovanni Pico della Mirandola - Stanford Encyclopedia of Philosophy]
* [http://www.safarmer.com/pico/ Syncretism in the West - Count Giovanni Pico della Mirandola]
* [http://www.historyguide.org/intellect/pico.html Pico della Mirandola, Oration on the Dignity of Man.]
* [http://www.cscs.umich.edu/~crshalizi/Mirandola/ Giovanni Pico della Mirandola. Oration on the Dignity of Man.]
* [http://www.mvdougherty.com/pico.htm Pico in English: A Bibliography and Works]
* [http://www.pico-kabbalah.eu/ Giovanni Pico della Mirandola and the Kabbalah translated into latin.]
* [http://www.wsu.edu:8080/~dee/REN/PICO.HTM Richard Hooker. Giovanni Pico della Mirandola.]
----
* [http://www.bautz.de/bbkl/p/pico_d_m_g.shtml Giovanni Pico della Mirandola - Biographisch-Bibliographisches Kirchenlexikon.]
----
* [http://philosophiya.ru/marsilio-fichino-dzhovanni-piko-della-mirandolla-petro-pomponatstsi-bernardino-telezio-muravev-an Муравьев А.Н. Марсилио Фичино, Джованни Пико делла Мирандолла, Пьетро Помпонацци, Бернардино Телезио.]
* [http://filosof.historic.ru/books/item/f00/s00/z0000563/index.shtml Пико делла Мирандола. О Сущем и Едином.]

[[Kategorija:P]]