https://vesture.eu/api.php?action=feedcontributions&feedformat=atom&user=Sedlenieks+Kl%C4%81vsVēsture - Dalībnieka devums [lv]2026-04-06T16:27:52ZDalībnieka devumsMediaWiki 1.43.6https://vesture.eu/index.php?title=Patriarh%C4%81ts&diff=27653Patriarhāts2010-09-01T19:52:31Z<p>Sedlenieks Klāvs: </p>
<hr />
<div>'''Patriarhāts''' (no sengr. ''πατήρ, pāter'' - "tēvs" un ''ἀρχή, arché'' - "vara") - atkarībā no konteksta:<br />
* '''1.''' [[Pareizticība|Austrumu Baznīcā]] administratīvi teritoriāla vienība (angl. ''patriarchate'', vāc. ''Patriarchat'', kr. ''патриархат''), kurā apvienotas kādā teritorijā esošās kristiešu draudzes [[Patriarhs|patriarha]] virsvadībā.<br />
* '''2.''' Sociālās organizācijas forma (angl. ''patriarchy'', vāc. ''Patriarchat, Androkratie'', kr. ''патриархат''), kurā vīrietim ir noteicošā loma saimniecībā, tas ir ģimenes galva un noteicējs, t.i. ''patriarhātu'' raksturo vīrieša dominējošā loma sabiedrībā. Tiek uzskatīts, ka ideoloģijas, kuras saistītas ar vertikālu sociālo stratifikāciju parādās tikai līdz ar zemkopības parādīšanos, t.i., aptuveni pirms 10 000 gadiem. Mednieku augu vācēju sabiedrības, kuras pastāvēja visā pasaulē līdz tam, saskaņā ar šiem uzskatiem, raksturojamas kā lielākoties egalitāras, kurās nepastāv vertikāls nošķīrums starp vīriešiem un sievietēm. <br />
<br />
19. gadsimta unilineārā evolucionisma teorijas uzskatīja, ka patriarhāts raksturīgs barbarisma pakāpei sabiedrības attīstībā. Tika uzskatīts arī, ka patirarhālā sistēma saistīta ar patrilineārās radniecības sistēmas izveidošanos. Antropoloģijas attīstība, kura balstījās konkrētu dzīvu sabiedrību izpētē, drīz vien apgāza gan unilineārās attīstības principu, gan pierādīja, ka patriarhātam nav nekāda sakara ar radniecības noteikšanu pa mātes (matrilineāri) vai tēva (patrilineāri) līniju.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Patriarhāts. // Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / sast. P.Valters - Divergens: Rīga, 2001., 321. lpp.<br />
----<br />
* Sanday P.R. Female Power and Male Dominance. On the Origins of Sexual Inequality. - Cambridge, 1981<br />
* Davis Philip. Goddess Unmasked. - Spence Publishing: New York, 1998, ISBN 0-9653208-9-8<br />
* Stearns Peter N. Gender in World History. - Routledge: New York, 2000, ISBN 0-415-22310-5<br />
* Bourdieu Pierre. Masculine Domination. - Stanford University Press: Stanford, 2001<br />
----<br />
* Pierre Bourdieu. Die männliche Herrschaft. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 2005<br />
* Ernest Bornemann. Das Patriarchat. - Fischer: Frankfurt am Main 1991. ISBN 3-596-23416-6<br />
* Gerda Lerner. Die Entstehung des Patriarchats. - München, 2002<br />
----<br />
* Морган Л.Г., Древнее общество. - Ленинград, 1934<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://www.orgonelab.org/saharasia_de.htm James DeMeo's. Die Entstehung und Ausbreitung des Patrismus vor ca. 6000 Jahren: die Saharasia-These]<br />
----<br />
* [http://www.owl.ru/gender/128.htm Патриархат - Словарь гендерных терминов]<br />
* [http://history.kubsu.ru/pdf/kn3-19.pdf Коротаев А.В. Джордж Питер Мердок и школа кросс-культурных исследований. // Бюллетень: Антропология, меньшинства, мультикультурализм 3 (2003): 19-74 (.pdf)]<br />
* [http://scepsis.ru/library/id_84.html Семёнов Ю. Социальная организация отношений между полами: Возникновение и развитие.]<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]<br />
[[Kategorija:Kristietība]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Matriarh%C4%81ts&diff=27652Matriarhāts2010-09-01T19:18:20Z<p>Sedlenieks Klāvs: </p>
<hr />
<div>'''Matriarhāts''' (no sengr. ''μήτηρ, μάτηρ, māter'' - "māte" un ''ἀρχή, arché'' - "vara"; angl. ''matriarchy'', vāc. ''Matriarchat'', kr. ''матриархат''), '''ginekokrātija''' (no sengr. ''γυναικοκρατία'', angl. ''gynecocracy'') jeb '''mātes ģints laikmets''' (kr. ''материнский род'') - hipotētiska sociālās organizācijas forma, posms (laikmets) cilvēces attīstībā, kura pastāvēšanu pieņēma savās teorijās XIX gs beigu, XX gs. pirmās puses antropologi (Lafito, Morgans, [[Bahofens Johans Jakobs|Bahofens]] u.c.), balstoties uz aizvēstures materiālās kultūras liecībām par nozīmīgu sievietes lomu sabiedrībā. Saskaņā ar šo teoriju, ''matriarhātu'' raksturo sievietes dominējošā loma sabiedrībā. Pastāvot [[grupu laulība]]i, kā tas it kā esot bijis cilvēces attīstības sākotnējās stadijās, bērnu tēvs nebija zināms, droši zināma bijusi tikai māte. Tāpēc indivīda izcelsmi un radurakstus varējuši konstatēt tikai pēc mātes un tikusi atzīta radniecība tikai pa sieviešu līniju. Medību, kas bija vīriešu pamatnodarbe, devums kopējā saimniecībā bija visai niecīgs (vākšana un pirmās zemkopības metodes deva lauvas tiesu pārtikas sagādē), līdz ar to sieviešu rokās bijusi visa [[ģints]] saimnieciskā un sociālā dzīve. Tikai attīstoties lopkopībai, sievietes loma pamazām mazinājusies un dominēt sākuši vīrieši (t.s. [[patriarhāts]]). Teorijas piekritēji uzskatīja, ka ''matriarhāts'' bijis sastopams "visām tautām bez izņēmuma", pat ja par kādu kultūru nav šādu ziņu. Mūsdienās šī teorija noraidīta kā nepamatota un dominē uzskats, ka ''matriarhāts'' kā "iekārta" un "laikmets" šīs teorijas raditāju izpratnē nav bijis, taču vēsturē daudzviet pasaulē bijušas sastopamas matricentriskas sociālās formas, kur vai sievietes sociālā loma ir salīdzinoši liela. Viena no vēsturē visizteiktākajām matricentriskajām sabiedrībām ir Irokēzu ciltis līdz 18. gadsimtam.<br />
<br />
(Piezīme: nejaukt matriarhātu ar matrilineāru sabiedrību, kurā radniecība tiek noteikta pa mātes līniju. Matrilineārajās sabiedrībās arī lielākā vai mazākā mērā novērojama vīriešu dominance, t.i., patriarhāts)<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / sast. P.Valters - Divergens: Rīga, 2001., 267. lpp.<br />
----<br />
* Bachofen J. J. Myth, religion, and mother right // Selected writings of J. J. Bachofen - London, 1967<br />
* Eller C. The myth of matriarchal prehistory: Why an invented past won't give women a future. - Beacon Press: Boston, 2000, ISBN 0-8070-6793-8<br />
* Georgoudi S. Creating a Myth of Matriarchy. // A History of Women in the West. Vol. 1. From Ancient Goddesses to Christian Saints. - Cambridge, 1992<br />
* Hoskins J. Matriarchy and Diarchy: Indonesian Variations on the Domestication of the Savage Woman. // Myths of Matriarchy Reconsidered. Sydney: Oceania Monograph, 33, 1988. P. 34-56<br />
* McKesson M. Matriarchy: freedom in bondage. - New York, 1997<br />
* Reed E. Women's Evolution. - New York, 1975<br />
* Sanday P.R. Female Power and Male Dominance. On the Origins of Sexual Inequality. - Cambridge, 1981<br />
* Sanday P.R. Matriarchy as a Sociocultural Form. An Old debate in a New Light. - A Paper presented at the 16th Congress of the Indo-Pacific Prehistory Association, Malaka, Malaysia, 1-7 July, 1998<br />
* Bamberger Joan. The Myth of Matriarchy: Why Men Rule in Primitive Society. // Woman, Culture, and Society. / edited by Michelle Zimbalist Rosaldo and Louise Lamphere - Stanford University Press: Stanford, California, 1974, pp. 263–280. <br />
* Davis Philip. Goddess Unmasked. - Spence Publishing: New York, 1998, ISBN 0-9653208-9-8<br />
* Stearns Peter N. Gender in World History. - Routledge: New York, 2000, ISBN 0-415-22310-5<br />
----<br />
* Heide Göttner-Abendroth, Kurt Derungs. Matriarchate als herrschaftsfreie Gesellschaften. - Edition: Amalia, 1997, ISBN 3-905581-01-9<br />
* Heide Göttner-Abendroth. Das Matriarchat I. Geschichte seiner Erforschung. - Kohlhammer: Stuttgart, 1988, ISBN 3-17-009807-1<br />
* Heide Göttner-Abendroth. Das Matriarchat II.1. Stammesgesellschaften in Ostasien, Indonesien, Ozeanien. - Kohlhammer: Stuttgart, 1999, ISBN 3-17-014995-4<br />
* Heide Göttner-Abendroth. Das Matriarchat II.2. Stammesgesellschaften in Amerika, Indien, Afrika. - Kohlhammer: Stuttgart, 2000, ISBN 3-17-010568-X<br />
* Matriarchat in Südchina - Eine Forschungsreise zu den Mosuo. / Heide Göttner-Abendroth Hg. - Kohlhammer Verlag: Stuttgart, Berlin/Köln, 1998, ISBN 3-17-014006-X<br />
* Claude Meillassoux. Die wilden Früchte der Frau. - Syndikat: Frankfurt am Main, 1976, ISBN 3-8108-0010-4<br />
* Brigitte Röder,Juliane Hummel, Brigitta Kunz. Göttinnendämmerung. Das Matriarchat aus archäologisdcher Sicht. - DroemerKnaur: München, 1996, ISBN 3-426-26887-6<br />
* Beate Wagner-Hasel. Matriarchatstheorien der Altertumswissenschaft. - Wissenschaftliche Buchgesellschaft: Darmstadt, 1992, ISBN 3-534-01496-0<br />
* Barbara G. Walker. Das geheime Wissen der Frauen. - DTV: Frankfurt am Main, 1993, ISBN 3-86150-006-X<br />
* Uwe Wesel. Der Mythos vom Matriarchat. Über Bachofens Mutterrecht und die Stellung von Frauen in frühen Gesellschaften. - Suhrkamp: Frankfurt am Main, 1980, ISBN 3-518-07933-6<br />
----<br />
* Морган Л.Г., Древнее общество. - Ленинград, 1934<br />
* Думанов Х.М., Першиц А.И. Матриархат: новый взгляд на старую проблему. // Вестник Академии наук. Т. 70. N 7. - Москва, 2000, С. 621-627<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://www.britannica.com/EBchecked/topic/369468/matriarchy matriarchy (social system) - Britannica Online Encyclopedia]<br />
* [http://www.second-congress-matriarchal-studies.com/1st_congress_submenu.html 1st World Congress on Matriarchal Studies. - Luxembourg, 2003]<br />
* [http://www.sci.fi/~penelope/Feminism/matriarchy.html Matriarchy: history or reality?]<br />
----<br />
* [http://www.dmoz.org/World/Deutsch/Gesellschaft/Politik/Matriarchat/ Links zum Thema Matriarchat im Open Directory Project]<br />
* [http://elaine.ihs.ac.at/~isa/diplom/diplom.html Isabella Andrej. Matrilineare Gesellschaften – Eine Untersuchung aus ethnologischer und historischer Sicht (Wien, 1998)]<br />
* [http://www.orgonelab.org/saharasia_de.htm James DeMeo's. Die Entstehung und Ausbreitung des Patrismus vor ca. 6000 Jahren: die Saharasia-These]<br />
----<br />
* [http://zhurnal.lib.ru/k/kirin_l_w/kkirin_l_w-17.shtml Кирин Л.В. Матриархат.]<br />
* [http://www.owl.ru/gender/109.htm Матриархат - Словарь гендерных терминов]<br />
* [http://pryahi.indeep.ru/history/andreev_01.html Андреев Ю.В. Минойский матриархат. // Вестник Древней Истории. 1992, №2 - С. 3-14]<br />
* [http://history.kubsu.ru/pdf/kn3-19.pdf Коротаев А.В. Джордж Питер Мердок и школа кросс-культурных исследований. // Бюллетень: Антропология, меньшинства, мультикультурализм 3 (2003): 19-74 (.pdf)]<br />
* [http://ec-dejavu.ru/m/Matriarchy.html Стелла Джоргуди. Создание мифа о матриархате. // История женщин на Западе: В 5 т. Т.1: От древних богинь до христианских святынь. - Алетейя: СПб., 2005, с. 457-471.]<br />
* [http://scepsis.ru/library/id_84.html Семёнов Ю. Социальная организация отношений между полами: Возникновение и развитие.]<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Animisms&diff=11249Animisms2009-02-15T17:27:20Z<p>Sedlenieks Klāvs: Noņēmu nost atsauces uz primitīvo sabiedrību un pierakstīju par mūsdienu antropoloģijas uzskatiem par animismu. Arī Teiloru nomainīju uz Tailoru atbilstoši oriģinālajai izrunai</p>
<hr />
<div>'''Animisms''' (lat. ''animismus'', no ''anima'' - "gars, dvēsele") - uzskats vai uzskatu sistēma, ka apkārtējās vides objektiem (upēm, strautiem, kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem utt.) katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar upuriem un lugšanām var noskaņot sev draudzīgi.<br />
<br />
Pasaules kultūrās un vēsturē sastopam lielu skaitu un dažādību animistisko ticējumu. Piemēram, Filipīnās mītošo ''ifugao'' mitoloģijā ir ap 25 dažādu garu hierarhijas slāņi, tai skaitā atsevišķu reģionu gari, dievišķoti varoņi un mirušo senči. Šie gari ir visai personificēti, atšķirīgi, lokāli. Savukārt Ziemeļamerikas indiāņiem ''okanaga'' (Vašingtonas štats) šādu garu bija maz, toties tie uzskatīja ka jebkuram objektam ir sava dvēsele, līdz ar to jebkurš objekts var kļūt par garu-sargātāju vai palīgu. <br />
<br />
Animisms kā ticējumu forma visos laikos ir bijusi ļoti izplatīta. Metafiziskā nozīmē ''animisms'' ir pasaules uzskats, saskaņā ar kuru dzīvības pamatprincips ir "dvēsele". To sastopam gan [[Antīkā filosofija|antīkajā filosofijā]], gan [[Renesanse]]s laikā dzimušajā idejā par "pasaules dvēseli". Sengrieķu natūrfilosofijas aizsācējs [[Taless no Milētas|Taless]] domāja, ka visi ķermeņi, kuriem liek kustēties kāds iekšējs spēks, apveltīti ar dvēseli - "viss ir dievu piepildīts". [[Senā Roma|Senajā Romā]] [[Lukrēcijs Tits Kārs|Lukrēcijs]] par ''animus'' dēvēja neizmērojami sīkas matērijas daļiņas, kas izstaro no visu materiālo priekšmetu virsmām, iedarbojoties uz maņu orgāniem un radot sajūtas. Dvēsele kā matērijas paveids, pēc viņa domām, ir aktīva, darbīga un spējīga pakļaut un vadīt ķermeni.<br />
<br />
Terminu "animisms" pirmais sāka lietot [[Štāls Georgs Ernsts|Georgs Ernsts Štāls]] (''Georg Ernst Stahl'') 1708. gadā savā darbā "Theoria medica", līdzīgi antīkajiem autoriem, turpinot dvēseles kā ķermeņa dzinējspēka tēmu. Zinātniskajā literatūrā, etnogrāfijā termins iegājās, pateicoties [[Teilors Eduards Bernets|E.B.Tailoram]] (''Sir Edward Burnett Tylor''), kurš savā darbā ''Primitive Culture'' ar šo jēdzienu sāka apzīmēt pirmatnējos reliģiskos priekšstatus (t.sk. [[Fetišisms|fetišismu]], [[Šamanisms|šamanismu]] utt.) par apdvēseļoto pasauli, kurus radījis "mežonis filosofs", pārdomājot sapņu, nāves u.tml. fenomenu cēloņus. [[Vunds Vilhelms Makss|Vunds]] (''Wundt Wilhelm Max'') definē ''animismu'' kā metafizisku skatījumu, kura pamatā ir priekšstati par nepārtrauktu un atgriezenisku saikni starp psihi un visām dzīves izpausmēm, tādējādi par dzīvības pamatu uzskatot dvēseli. <br />
<br />
Mūsdienu antropoloģijā terminu ''animisms'' nereti izmanto tikai runājot par agrāko laiku teorijām, bet ne sociālu faktu. Tam pamatā ir 20. gadsimta gaitā izteiktā dažādu autoru kritika par Tailora un Freida uzskatiem šajā sakarā. Balstoties etnogrāfiskos datos, tika pamatots, ka tas, ko Freids un Tailors aprakstīja kā vienu tendenci, patiesībā ir pietiekoši atšķirīgi fakti, lai tos varētu uzskatīt par universālu parādību. Nav empīriska pamata arī runāt par ''primitīvo domāšanu'', ar kuru daudzi 19. gadsimta domātāji skaidroja prakses, kas atšķīrās no Rietumu uzskatiem. ''Animisma'' kā analītiskas kategorijas izmantošana ir apgrūtināta arī tāpēc, ka, strikti ņemot, visas reliģijas uzskata, ka cilvēkiem vai citām dzīvām būtnēm vai lietām piemīt dvēsele. <br />
<br />
Mūsdienu psiholoģijā pastāv arī termins '''bērnu animisms'''. Mūsdienu Latvijā liela daļa cilvēku uzskata, ka cilvēkiem piemīt gars, kā arī tic garu esamībai dažādās vietās vai lietās.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 16. lpp.<br />
----<br />
* Freud S. Totem and Taboo: Some Points of Agreement between the Mental Lives of Savages and Neurotics. / trans. Strachey. - W. W. Norton & Company, New York:, 1950, ISBN 0-393-00143-1<br />
* Higginbotham Joyce. Paganism: An Introduction to Earth- Centered Religions. - Llewellyn, 2002<br />
* Human and Cultural Geography. / Shelley Fred M. and Audrey E. Clarke, eds. - Wm. C. Brown Publishers, Dubuque, Iowa, 1994<br />
* Magic, Witchcraft, and Religion: An Anthropological Study of the Supernatural. / Lehmann Arthur C. and James E. Myers, eds. - Mayfield Publishing Company, Mountain View, California, 1993<br />
* Harvey Graham. Animism: Respecting the Living World - Hurst & Co, London; Columbia University Press, New York; Wakefield Press, Adelaide, 2005<br />
----<br />
* Käser Lothar. Animismus. Eine Einführung in die begrifflichen Grundlagen des Welt- und Menschenbildes traditionaler (ethnischer) Gesellschaften für Entwicklungshelfer und kirchliche Mitarbeiter in Übersee. - Liebenzeller Mission, Bad Liebenzell, 2004; ISBN 3-921113-61-X<br />
----<br />
* Философский словарь. / Под ред. И.Т. Фролова. - 4-е изд. - Политиздат, Москва, 1981. - 445 с.<br />
* Аксаков А.Н. Анимизм и спиритизм. - Спб., 1901<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://encyclopedia.jrank.org/ANC_APO/ANIMISM_from_animus_or_anima_mi.html Animism - Online Encyclopedia]<br />
* [http://www.mnsu.edu/emuseum/cultural/religion/animism/beliefs.html Sara Wenner. Basic Beliefs of Animism - Emuseum. 2001. Minnesota State University]<br />
---- <br />
* [http://www.abc-people.com/phenomenons/ghosts/doc-28.htm Aнимизм - Энциклопедия людей и идей]<br />
* [http://dic.academic.ru/dic.nsf/psihologic/150 Aнимизм - Словари и энциклопедии на Академике]<br />
* [http://bse.sci-lib.com/article059566.html Значение слова "Анимизм" в Большой Советской Энциклопедии]<br />
* [http://www.slovopedia.com/10/192/977130.html Aнимизм - Ф.А. Брокгауз, И.А. Ефрон. Энциклопедический словарь]<br />
* [http://www.cultinfo.ru/fulltext/1/001/008/059/566.htm Шаревская Б.И. Анимизм.]<br />
* [http://www.arctic.org.ru/new/vol.htm Волков Н. Магия, фетишизм и анимизм саамов. - о рукописи Н. Волкова из архива МАЭ РАН. 1947 г.]<br />
* [http://www.gumer.info/bibliotek_Buks/Psihol/fr_tabu/03.php Фрейд З. Анимизм, магия и всемогущество мысли. / Тотем и табу. Психология первобытной культуры и религии.]<br />
* [http://magazine.mospsy.ru/dictionary/dictionary.php?term=143000 Детский анимизм - Психологический толковый словарь]<br />
<br />
[[Kategorija:Reliģija]]<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Cilts&diff=7757Cilts2008-12-15T06:51:33Z<p>Sedlenieks Klāvs: /* Resursi internetā par šo tēmu */</p>
<hr />
<div>'''Cilts''' (angl. ''tribe'', vāc. ''Stamm'', kr. ''племя'') - etniskās kopības organizācijas forma. ''Ciltij'' ir savs pašnosaukums (kas var atšķirties no tā, kā šo ''cilti'' dēvē citu ''cilšu'' piederīgie), sava teritorija, kopīga valoda vai dialekts, paražas, vadība (vecākie, virsaiši vai valdnieki). Iekšēji sadalīta radniecīgās [[Dzimta|dzimtās]] un [[Fratrija|fratrijās]]. ''Cilts'' nozīme Eiropā sāka mazināties līdz ar [[valsts]] nostiprināšanos un lielģimeņu sairšanu.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 32. lpp.<br />
----<br />
* Философский словарь. / Под ред. И.Т. Фролова. - 4-е изд. - Политиздат: Москва, 1981. - 445 с.<br />
* Морган Л.Г., Древнее общество, пер. с англ., Л., 1934<br />
* Бутинов Н.А., О первобытной лингвистической непрерывности в Австралии. // Советская этнография, 1951, № 2<br />
* Косвен М.О., Об историческом соотношении рода и племени. // Советская этнография, 1951, № 2<br />
* Формозов А.А., О времени и исторических условиях сложения племенной организации. // Советская археология, 1957, № 1<br />
* Першиц А.И., Племя, народность и нация в Саудовской Аравии. // Советская этнография, 1961, № 5<br />
* Токарев С.А., Проблема типов этнических общностей. // Вопросы философии, 1964, № 11<br />
* Бромлей Ю.В., Этнос и этнография. - Москва, 1973. <br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
* [http://antropologubiedriba.wikidot.com/antropologijas-termini-latviesu-valoda-c Cilts skaidrojums antropoloģijas vārdnīcā]<br />
* [http://dal.sci-lib.com/word025902.html Значение слова "ПЛЕМЯ" в толковом словаре Даля]<br />
* [http://bse.sci-lib.com/article089805.html Значение слова "Племя" в Большой Советской Энциклопедии]<br />
----<br />
* [http://dictionary.reference.com/browse/tribe Definition of tribe at Dictionary.com]<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Cilts&diff=7755Cilts2008-12-15T06:33:24Z<p>Sedlenieks Klāvs: pievienoju, ka cilts nozīme sāka mazināties Eiropā, jo citur pasaulē cilts nozīme nav mazinājusies, tāpēc nevar vispārināt</p>
<hr />
<div>'''Cilts''' (angl. ''tribe'', vāc. ''Stamm'', kr. ''племя'') - etniskās kopības organizācijas forma. ''Ciltij'' ir savs pašnosaukums (kas var atšķirties no tā, kā šo ''cilti'' dēvē citu ''cilšu'' piederīgie), sava teritorija, kopīga valoda vai dialekts, paražas, vadība (vecākie, virsaiši vai valdnieki). Iekšēji sadalīta radniecīgās [[Dzimta|dzimtās]] un [[Fratrija|fratrijās]]. ''Cilts'' nozīme Eiropā sāka mazināties līdz ar [[valsts]] nostiprināšanos un lielģimeņu sairšanu.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 32. lpp.<br />
----<br />
* Философский словарь. / Под ред. И.Т. Фролова. - 4-е изд. - Политиздат: Москва, 1981. - 445 с.<br />
* Морган Л.Г., Древнее общество, пер. с англ., Л., 1934<br />
* Бутинов Н.А., О первобытной лингвистической непрерывности в Австралии. // Советская этнография, 1951, № 2<br />
* Косвен М.О., Об историческом соотношении рода и племени. // Советская этнография, 1951, № 2<br />
* Формозов А.А., О времени и исторических условиях сложения племенной организации. // Советская археология, 1957, № 1<br />
* Першиц А.И., Племя, народность и нация в Саудовской Аравии. // Советская этнография, 1961, № 5<br />
* Токарев С.А., Проблема типов этнических общностей. // Вопросы философии, 1964, № 11<br />
* Бромлей Ю.В., Этнос и этнография. - Москва, 1973. <br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://dal.sci-lib.com/word025902.html Значение слова "ПЛЕМЯ" в толковом словаре Даля]<br />
* [http://bse.sci-lib.com/article089805.html Значение слова "Племя" в Большой Советской Энциклопедии]<br />
----<br />
* [http://dictionary.reference.com/browse/tribe Definition of tribe at Dictionary.com]<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Dal%C4%ABbnieks:Sedlenieks_Kl%C4%81vs&diff=4088Dalībnieks:Sedlenieks Klāvs2008-11-05T08:41:34Z<p>Sedlenieks Klāvs: </p>
<hr />
<div>Sociālantropoloģija, dzimtes (''gender'') studijas.<br />
<br />
Lektors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju nodaļā, RSU maģistrantūras programmas 'Sociālā antropoloģija' autors<br />
<br />
== Izglītība ==<br />
<br />
* 1993. gadā absolvēta Vītauta Dižā Universitāte (Lietuvā). BA grāds Socioloģijā.<br />
* 1999. gadā absolvēta Kembridžas Universitātes (Lielbritānijā), Sociālās Antropoloģijas nodaļa. M.Phil. grāds Sociālajā antropoloģijā.<br />
<br />
[http://www.politika.lv/index.php?id=8651 politika.lv - īss CV]<br />
<br />
== Kontakti ==<br />
<br />
ksedleni @ parks.lv (bez atstarpēm - tās ieliktas, lai interneta roboti nepārkopētu spama sūtīšanai).</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Dal%C4%ABbnieks:Sedlenieks_Kl%C4%81vs&diff=4086Dalībnieks:Sedlenieks Klāvs2008-11-05T08:39:58Z<p>Sedlenieks Klāvs: /* Kontakti */</p>
<hr />
<div>Sociālantropoloģija, dzimtes (''gender'') studijas.<br />
<br />
Lektors Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļā.<br />
<br />
== Izglītība ==<br />
<br />
* 1993. gadā absolvēta Vītauta Dižā Universitāte (Lietuvā). BA grāds Socioloģijā.<br />
* 1999. gadā absolvēta Kembridžas Universitātes (Lielbritānijā), Sociālās Antropoloģijas nodaļa. M.Phil. grāds Sociālajā antropoloģijā.<br />
<br />
[http://www.politika.lv/index.php?id=8651 politika.lv - īss CV]<br />
<br />
== Kontakti ==<br />
<br />
ksedleni @ parks.lv (bez atstarpēm - tās ieliktas, lai interneta roboti nepārkopētu spama sūtīšanai).</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Cilts&diff=4081Cilts2008-11-05T07:51:31Z<p>Sedlenieks Klāvs: izdzēsu 'pirmatnējā sabiedrībā', jo ciltis pastāv arī mūsdienās</p>
<hr />
<div>'''Cilts''' (angl. ''tribe'', vāc. ''Stamm'', kr. ''племя'') - etniskās kopības organizācijas forma. ''Ciltij'' ir savs pašnosaukums (kas var atšķirties no tā, kā šo ''cilti'' dēvē citu ''cilšu'' piederīgie), sava teritorija, kopīga valoda vai dialekts, paražas, vadība (vecākie, virsaiši vai valdnieki). Iekšēji sadalīta radniecīgās [[Dzimta|dzimtās]] un [[Fratrija|fratrijās]]. ''Cilts'' nozīme sāka mazināties līdz ar [[valsts]] nostiprināšanos un lielģimeņu sairšanu.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Divergens: Rīga, 2001., 32. lpp.<br />
----<br />
* Философский словарь. / Под ред. И.Т. Фролова. - 4-е изд. - Политиздат: Москва, 1981. - 445 с.<br />
* Морган Л.Г., Древнее общество, пер. с англ., Л., 1934<br />
* Бутинов Н.А., О первобытной лингвистической непрерывности в Австралии. // Советская этнография, 1951, № 2<br />
* Косвен М.О., Об историческом соотношении рода и племени. // Советская этнография, 1951, № 2<br />
* Формозов А.А., О времени и исторических условиях сложения племенной организации. // Советская археология, 1957, № 1<br />
* Першиц А.И., Племя, народность и нация в Саудовской Аравии. // Советская этнография, 1961, № 5<br />
* Токарев С.А., Проблема типов этнических общностей. // Вопросы философии, 1964, № 11<br />
* Бромлей Ю.В., Этнос и этнография. - Москва, 1973. <br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://dal.sci-lib.com/word025902.html Значение слова "ПЛЕМЯ" в толковом словаре Даля]<br />
* [http://bse.sci-lib.com/article089805.html Значение слова "Племя" в Большой Советской Энциклопедии]<br />
----<br />
* [http://dictionary.reference.com/browse/tribe Definition of tribe at Dictionary.com]<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Kanib%C4%81lisms&diff=2176Kanibālisms2008-09-21T11:43:42Z<p>Sedlenieks Klāvs: /* Komentāri */</p>
<hr />
<div>'''Kanibālisms''' (angl. ''Cannibalism'', kr. ''Канибализм'', vāc. ''Kannibalismus'', fr. ''Cannibalisme'') - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Cilvēkēšanu dēvē par '''Antropofāgiju''' (no gr. ''anthropos'' - "cilvēks", un ''phagein'' - "ēst"), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir "kanibālisms".<br />
<br />
Klasiski kanibālismu iedala divos pamattipos:<br />
* eksokanibālisms<br />
* endokanibālisms<br />
<br />
== Komentāri ==<br />
<br />
Nosaukums radies no ''caniba'' - kā Bahamu salu iezemieši [[Kolumbs|Kolumbam]] nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti salā, kas it kā esot bijuši cilvēkēdāji.<br />
<br />
Kanibālisms ir novērots arī citu zīdītāju sugu vidū (lauvas, polārlāči, dažādu sugu pērtiķi (ieskaitot parastos šimpanzes, bet ne bonobo) (Skat. piem. Sherrow & Amsler 2007). Kukaiņu vidū bieži vien kanibālisms ir normāla dzīves cikla sastāvdaļa (piemēram, dažu zirnekļu sugu mātītes apēd tēviņu pēc pārošanās).<br />
<br />
''Homo sapiens sapiens'' sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska. Pirmkārt, vienas cilts locekļi var ēst citas cilts piederīgos, kas parasti ir agresīva konflikta rezultāts vai pat iemesls. Tāda ir tradicionālā versija par šo paražu, un šī cilvēkēšanas forma nosaukta par "eksokanibālismu". Otrkārt, cilvēki var ēst paši savas cilts locekļus – to sauc par "endokanibālismu". Katrai no šīm kanibālisma formām ir citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa nav ietilpusi dienišķajā uzturā - cilvēka gaļas ēšana vispirms bijusi kāda rituāla sastāvdaļa.<br />
<br />
==== Eksokanibālisms ====<br />
<br />
'''Eksokanibālisms''' daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie ''tedori'' un ''ngarigi'' nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet ''sumi'', Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.<br />
<br />
==== Endokanibālisms ====<br />
<br />
'''Endokanibālisms''' būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. ''Kallati'', indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. ''Daieri'', Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, ''amavaki'', ''humani'' un p''akidaji'', tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. ''Čiribiči'' savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem šķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.<br />
<br />
==== Kanibālisma saistība ar dzīvesveidu ====<br />
<br />
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. <br />
<br />
Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms.<br />
<br />
To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi [[sinantropi]], turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. Nepārprotamas rituāla liecības.<br />
<br />
==== Kanibālisms rietumu sabiedrībā ====<br />
<br />
Kanibālisms dažādās formās Rietumu sabiedrībās ir bijis izplatīts kopš senlaikiem un vēl joprojām pastāv. Galvenokārt šādu rīcību motivē medicīniski apsvērumi. Tā, 1. gs. m. ē. Plīnijs ieteica dzert cilvēka asinis, lai ārstētu epilepsiju. No 16. - 18. gadsimtam cilvēka miesas, asiņu, galvaskausa un kaula smadzeņu apēšana bija Eiropā plaši izplatīta dziednieciskā prakse (Lindenbaum 2004:478). Līdz pat 20. gadsimta sākumam Eiropas aptiekās bija nopērkamas mumificētas (no Ēģiptes atvestas vai arī Eiropā pagatavotas) cilvēka ķermeņu daļas, kas tika uzskatītas par panaceju. No 20. gadsimta 60-tajiem līdz 70-tajiem gadiem Eiropā no hipofīzes pagatavoti hormonu preparāti tika plaši izmantoti bērnu augšanas stimulēšanai (ibid.).<br />
<br />
Pie kanibālisma pieskaitāms arī autokanibālisms, t.i., paša ķermeņa daļu ēšana - piem., nagu graušana, mīksto audu ēšana. Pēc 70-tajiem gadiem sakarā ar mājas dzemdību popularizēšanos īpašu popularitāti ieguva placentas ēšana. Daļa veģetāriešu uzskata placentu par vienīgo gaļu, kas nav iegūta nogalināšanas procesā un tāpēc uzskata to par ēdamu (ibid.) Tomēr placentofāgijas gadījumā nereti placenta tiek sadalīta ģimenes locekļu vidū.<br />
<br />
Simbolisks kanibālisms tiek piekopts arī kristīgajā baznīcā kā svētais vakarēdiens jeb sakraments.<br />
<br />
<br />
Ārkārtas gadījumus, kur indivīdiem neatliek nekas cits, kā ēst savu biedru gaļu vai mirt bada nāvē, – pēdējā gadsimtā šāda situācija vairākkārt atgadījusies, nomaļā vietā avarējot lidmašīnai vai jūrniekiem pēc kuģa nogrimšanas daudzas dienas dreifējot okeānā, karu laikā - nevar uzskatīt par kanibālismu kā paražu, bet gan kā izņēmuma situāciju ekstremālos apstākļos.<br />
<br />
Pastāv arī psihes saslimšanas, kad garīgi slimi indivīdi, cilvēkēdāji, nogalina līdzcilvēkus un apēd savus upurus.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Līkijs R., Levins R., Sākotne. – Rīga, 1983.<br />
* Vituss B. Drešers, Izdzīvošanas likums. – Rīga, 1986.<br />
----<br />
* Elgar M. A. and Bernard J. Crespi (eds.). Cannibalism: Ecology and Evolution of Cannibalism among Diverse Taxa Oxford University Press, New York, 1992. ISBN 0198546505<br />
* Lindenbaum, Shirley. 2004. 'Thinking about Cannibalism'. Annual Review of Anthropology, Vol. 33 Issue 1, p475-498.<br />
* Stebbins, Robert C.; Nathan W. Cohen (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton, NJ: Princeton University Press, 9. ISBN 0-69110-251-1<br />
* Sherrow, Hogan M.; Amsler, Sylvia J. 2007. 'New Intercommunity Infanticides by the Chimpanzees of Ngogo, Kibale National Park, Uganda'. International Journal of Primatology, Feb2007, Vol. 28 Issue 1, p9-22,<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
----<br />
* Andree, «Die Authropophagie» - Ленинград, 1887<br />
* Воеводский, «Каннибализм в греческих мифах» - Санктпетербург, 1874<br />
* Каневский Л., «Каннибализм», Москва, «Крон-пресс», 1998<br />
----<br />
* Oscar Kiss Maerth: ''Der Anfang war das Ende – Der Mensch entstand durch Kannibalismus''. - ECON, Düsseldorf 1971, ISBN 3-430-15460-X<br />
* William Arens: ''The Man-Eating Myth, Anthropology and Anthrophagy''. - Oxford University Press, New York 1979. ISBN 0-19-502506-7<br />
* Günter Behm-Blancke: ''Höhlen Heiligtümer Kannibalen''. - Dingsda-Verlag Querfurt, Leipzig 2005, ISBN 3-928498-86-X<br />
* Silvia Freiin Ebner von Eschenbach: ''Speise für die Toten – Speise aus den Toten. Ahnenopfer und Kannibalismus in China''. In: Perry Schmidt-Leukel (Hrsg.): ''Die Religionen und das Essen''. Kreuzlingen 2000, S. 203–223, ISBN 3-7205-2115-X<br />
* Marvin Harris: ''Wohlgeschmack und Widerwillen. Die Rätsel der Nahrungstabus.'' Klett-Cotta, Stuttgart 1988 (Originaltitel ''Good to eat. Riddles of Food and Culture.'' 1985), ISBN 3-608-93123-6<br />
* Simon Haberberger: ''Kolonialismus und Kannibalismus, Fälle aus Deutsch-Neuguinea und Britisch-Neuguinea 1884-1914.'' Wiesbaden 2007, ISBN 978-3-447-05578-9<br />
* Gereon Janzing: ''Kannibalen und Schamanen – Verbreitete Irrtümer über fremde Völker''. - Werner Pieper & The Grüne Kraft. ISBN 978-3-922708-59-9<br />
* Annette Keck, Inka Kording und Anja Prochaska (Hrsg.): ''Verschlungene Grenzen. Anthropophagie in Literatur und Kulturwissenschaften''. - Tübingen 1999. ISBN 3823357018 <br />
* Volker Mergenthaler: ''Völkerschau – Kannibalismus – Fremdenlegion. Zur Ästhetik der Transgression (1897–1936)''. - Tübingen 2005, ISBN 3-484-15109-9<br />
* Josef Nussbaumer und Guido Rüthemann: ''Hungernde, Unwetter und Kannibalen''. - Studienverlag, Innsbruck/München 2004.<br />
* Jörg Orschiedt: ''Manipulationen an menschlichen Skelettresten. Taphonomische Prozesse, Sekundärbestattungen oder Kannibalismus?''. - Tübingen 1999.<br />
* Walter Pape und Daniel Fulda: ''Das Andere Essen. Kannibalismus als Motiv und Metapher in der Literatur''. - Freiburg im Breisgau, Rombach Verlag 2001<br />
* Heidi Peter-Röcher: ''Mythos Menschenfresser. Ein Blick in die Kochtöpfe der Kannibalen'' Beck'sche Reihe 1262. - München, Beck 1998. ISBN 3406420621.<br />
* Hedwig Röckelein (Hrsg.): ''Kannibalismus und europäische Kultur''. - Edition Diskord, Tübingen 1996. ISBN 3-89295-582-4<br />
* Michael Schneider: ''Tödliches Begehren – Kannibalen und Serienmörder''. - BOD, Norderstedt 2004, ISBN 3833412690<br />
* Dominik Schrey: ''"If I die, you can eat me" - Kannibalismus als Motiv im Spielfilm.'' In: Christian Hoffstadt et al. (Hrsg.): ''Der Fremdkörper.'' - Bochum/Freiburg im Breisgau 2008, ISBN 3897331896, S. 551-570.<br />
* Christian Spiel: ''Menschen essen Menschen: Die Welt der Kannibalen''. - Fischer Verlag, Frankfurt am Main 1974, ISBN 3-436-01952-6<br />
* Reay Tannahill: ''Fleisch und Blut – Eine Kulturgeschichte des Kannibalismus''. - München 1979, ISBN 344211215X<br />
* Manfred Riße: ''Abendmahl der Mörder. Kannibalen – Mythos und Wirklichkeit''. - Leipzig 2007, ISBN 978-3-86189-776-7<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://www.crimelibrary.com/criminal_mind/psychology/cannibalism/ All about Cannibalism: The Ancient Taboo in Modern Times (Cannibalism Psychology) at CrimeLibrary.com]<br />
* [http://www.straightdope.com/classics/a3_054.html The Straight Dope. - Notes arguing that routine cannibalism is myth.]<br />
* [http://www.straightdope.com/columns/050923.html Did a mob of angry Dutch kill and eat their prime minister?]<br />
* [http://www.lehigh.edu/~ejg1/natimag/Harry.html Harry J. Brown, 'Hans Staden among the Tupinambas.']<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Kanib%C4%81lisms&diff=2175Kanibālisms2008-09-21T11:41:02Z<p>Sedlenieks Klāvs: /* Komentāri */</p>
<hr />
<div>'''Kanibālisms''' (angl. ''Cannibalism'', kr. ''Канибализм'', vāc. ''Kannibalismus'', fr. ''Cannibalisme'') - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Cilvēkēšanu dēvē par '''Antropofāgiju''' (no gr. ''anthropos'' - "cilvēks", un ''phagein'' - "ēst"), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir "kanibālisms".<br />
<br />
Klasiski kanibālismu iedala divos pamattipos:<br />
* eksokanibālisms<br />
* endokanibālisms<br />
<br />
== Komentāri ==<br />
<br />
Nosaukums radies no ''caniba'' - kā Bahamu salu iezemieši [[Kolumbs|Kolumbam]] nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti salā, kas it kā esot bijuši cilvēkēdāji.<br />
<br />
Kanibālisms ir novērots arī citu zīdītāju sugu vidū (lauvas, polārlāči, dažādu sugu pērtiķi (ieskaitot parastos šimpanzes, bet ne bonobo) (Skat. piem. Sherrow & Amsler 2007). Kukaiņu vidū bieži vien kanibālisms ir normāla dzīves cikla sastāvdaļa (piemēram, dažu zirnekļu sugu mātītes apēd tēviņu pēc pārošanās).<br />
<br />
'Homo sapiens sapiens'' sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska. Pirmkārt, vienas cilts locekļi var ēst citas cilts piederīgos, kas parasti ir agresīva konflikta rezultāts vai pat iemesls. Tāda ir tradicionālā versija par šo paražu, un šī cilvēkēšanas forma nosaukta par "eksokanibālismu". Otrkārt, cilvēki var ēst paši savas cilts locekļus – to sauc par "endokanibālismu". Katrai no šīm kanibālisma formām ir citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa nav ietilpusi dienišķajā uzturā - cilvēka gaļas ēšana vispirms bijusi kāda rituāla sastāvdaļa.<br />
<br />
==== Eksokanibālisms ====<br />
<br />
'''Eksokanibālisms''' daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie ''tedori'' un ''ngarigi'' nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet ''sumi'', Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.<br />
<br />
==== Endokanibālisms ====<br />
<br />
'''Endokanibālisms''' būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. ''Kallati'', indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. ''Daieri'', Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, ''amavaki'', ''humani'' un p''akidaji'', tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. ''Čiribiči'' savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem šķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.<br />
<br />
==== Kanibālisma saistība ar dzīvesveidu ====<br />
<br />
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. <br />
<br />
Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms.<br />
<br />
To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi [[sinantropi]], turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. Nepārprotamas rituāla liecības.<br />
<br />
==== Kanibālisms rietumu sabiedrībā ====<br />
<br />
Kanibālisms dažādās formās Rietumu sabiedrībās ir bijis izplatīts kopš senlaikiem un vēl joprojām pastāv. Galvenokārt šādu rīcību motivē medicīniski apsvērumi. Tā, 1. gs. m. ē. Plīnijs ieteica dzert cilvēka asinis, lai ārstētu epilepsiju. No 16. - 18. gadsimtam cilvēka miesas, asiņu, galvaskausa un kaula smadzeņu apēšana bija Eiropā plaši izplatīta dziednieciskā prakse (Lindenbaum 2004:478). Līdz pat 20. gadsimta sākumam Eiropas aptiekās bija nopērkamas mumificētas (no Ēģiptes atvestas vai arī Eiropā pagatavotas) cilvēka ķermeņu daļas, kas tika uzskatītas par panaceju. No 20. gadsimta 60-tajiem līdz 70-tajiem gadiem Eiropā no hipofīzes pagatavoti hormonu preparāti tika plaši izmantoti bērnu augšanas stimulēšanai (ibid.).<br />
<br />
Pie kanibālisma pieskaitāms arī autokanibālisms, t.i., paša ķermeņa daļu ēšana - piem., nagu graušana, mīksto audu ēšana. Pēc 70-tajiem gadiem sakarā ar mājas dzemdību popularizēšanos īpašu popularitāti ieguva placentas ēšana. Daļa veģetāriešu uzskata placentu par vienīgo gaļu, kas nav iegūta nogalināšanas procesā un tāpēc uzskata to par ēdamu (ibid.) Tomēr placentofāgijas gadījumā nereti placenta tiek sadalīta ģimenes locekļu vidū.<br />
<br />
Simbolisks kanibālisms tiek piekopts arī kristīgajā baznīcā kā svētais vakarēdiens jeb sakraments.<br />
<br />
<br />
Ārkārtas gadījumus, kur indivīdiem neatliek nekas cits, kā ēst savu biedru gaļu vai mirt bada nāvē, – pēdējā gadsimtā šāda situācija vairākkārt atgadījusies, nomaļā vietā avarējot lidmašīnai vai jūrniekiem pēc kuģa nogrimšanas daudzas dienas dreifējot okeānā, karu laikā - nevar uzskatīt par kanibālismu kā paražu, bet gan kā izņēmuma situāciju ekstremālos apstākļos.<br />
<br />
Pastāv arī psihes saslimšanas, kad garīgi slimi indivīdi, cilvēkēdāji, nogalina līdzcilvēkus un apēd savus upurus.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Līkijs R., Levins R., Sākotne. – Rīga, 1983.<br />
* Vituss B. Drešers, Izdzīvošanas likums. – Rīga, 1986.<br />
----<br />
* Elgar M. A. and Bernard J. Crespi (eds.). Cannibalism: Ecology and Evolution of Cannibalism among Diverse Taxa Oxford University Press, New York, 1992. ISBN 0198546505<br />
* Lindenbaum, Shirley. 2004. 'Thinking about Cannibalism'. Annual Review of Anthropology, Vol. 33 Issue 1, p475-498.<br />
* Stebbins, Robert C.; Nathan W. Cohen (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton, NJ: Princeton University Press, 9. ISBN 0-69110-251-1<br />
* Sherrow, Hogan M.; Amsler, Sylvia J. 2007. 'New Intercommunity Infanticides by the Chimpanzees of Ngogo, Kibale National Park, Uganda'. International Journal of Primatology, Feb2007, Vol. 28 Issue 1, p9-22,<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
----<br />
* Andree, «Die Authropophagie» - Ленинград, 1887<br />
* Воеводский, «Каннибализм в греческих мифах» - Санктпетербург, 1874<br />
* Каневский Л., «Каннибализм», Москва, «Крон-пресс», 1998<br />
----<br />
* Oscar Kiss Maerth: ''Der Anfang war das Ende – Der Mensch entstand durch Kannibalismus''. - ECON, Düsseldorf 1971, ISBN 3-430-15460-X<br />
* William Arens: ''The Man-Eating Myth, Anthropology and Anthrophagy''. - Oxford University Press, New York 1979. ISBN 0-19-502506-7<br />
* Günter Behm-Blancke: ''Höhlen Heiligtümer Kannibalen''. - Dingsda-Verlag Querfurt, Leipzig 2005, ISBN 3-928498-86-X<br />
* Silvia Freiin Ebner von Eschenbach: ''Speise für die Toten – Speise aus den Toten. Ahnenopfer und Kannibalismus in China''. In: Perry Schmidt-Leukel (Hrsg.): ''Die Religionen und das Essen''. Kreuzlingen 2000, S. 203–223, ISBN 3-7205-2115-X<br />
* Marvin Harris: ''Wohlgeschmack und Widerwillen. Die Rätsel der Nahrungstabus.'' Klett-Cotta, Stuttgart 1988 (Originaltitel ''Good to eat. Riddles of Food and Culture.'' 1985), ISBN 3-608-93123-6<br />
* Simon Haberberger: ''Kolonialismus und Kannibalismus, Fälle aus Deutsch-Neuguinea und Britisch-Neuguinea 1884-1914.'' Wiesbaden 2007, ISBN 978-3-447-05578-9<br />
* Gereon Janzing: ''Kannibalen und Schamanen – Verbreitete Irrtümer über fremde Völker''. - Werner Pieper & The Grüne Kraft. ISBN 978-3-922708-59-9<br />
* Annette Keck, Inka Kording und Anja Prochaska (Hrsg.): ''Verschlungene Grenzen. Anthropophagie in Literatur und Kulturwissenschaften''. - Tübingen 1999. ISBN 3823357018 <br />
* Volker Mergenthaler: ''Völkerschau – Kannibalismus – Fremdenlegion. Zur Ästhetik der Transgression (1897–1936)''. - Tübingen 2005, ISBN 3-484-15109-9<br />
* Josef Nussbaumer und Guido Rüthemann: ''Hungernde, Unwetter und Kannibalen''. - Studienverlag, Innsbruck/München 2004.<br />
* Jörg Orschiedt: ''Manipulationen an menschlichen Skelettresten. Taphonomische Prozesse, Sekundärbestattungen oder Kannibalismus?''. - Tübingen 1999.<br />
* Walter Pape und Daniel Fulda: ''Das Andere Essen. Kannibalismus als Motiv und Metapher in der Literatur''. - Freiburg im Breisgau, Rombach Verlag 2001<br />
* Heidi Peter-Röcher: ''Mythos Menschenfresser. Ein Blick in die Kochtöpfe der Kannibalen'' Beck'sche Reihe 1262. - München, Beck 1998. ISBN 3406420621.<br />
* Hedwig Röckelein (Hrsg.): ''Kannibalismus und europäische Kultur''. - Edition Diskord, Tübingen 1996. ISBN 3-89295-582-4<br />
* Michael Schneider: ''Tödliches Begehren – Kannibalen und Serienmörder''. - BOD, Norderstedt 2004, ISBN 3833412690<br />
* Dominik Schrey: ''"If I die, you can eat me" - Kannibalismus als Motiv im Spielfilm.'' In: Christian Hoffstadt et al. (Hrsg.): ''Der Fremdkörper.'' - Bochum/Freiburg im Breisgau 2008, ISBN 3897331896, S. 551-570.<br />
* Christian Spiel: ''Menschen essen Menschen: Die Welt der Kannibalen''. - Fischer Verlag, Frankfurt am Main 1974, ISBN 3-436-01952-6<br />
* Reay Tannahill: ''Fleisch und Blut – Eine Kulturgeschichte des Kannibalismus''. - München 1979, ISBN 344211215X<br />
* Manfred Riße: ''Abendmahl der Mörder. Kannibalen – Mythos und Wirklichkeit''. - Leipzig 2007, ISBN 978-3-86189-776-7<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://www.crimelibrary.com/criminal_mind/psychology/cannibalism/ All about Cannibalism: The Ancient Taboo in Modern Times (Cannibalism Psychology) at CrimeLibrary.com]<br />
* [http://www.straightdope.com/classics/a3_054.html The Straight Dope. - Notes arguing that routine cannibalism is myth.]<br />
* [http://www.straightdope.com/columns/050923.html Did a mob of angry Dutch kill and eat their prime minister?]<br />
* [http://www.lehigh.edu/~ejg1/natimag/Harry.html Harry J. Brown, 'Hans Staden among the Tupinambas.']<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Kanib%C4%81lisms&diff=2133Kanibālisms2008-09-20T12:32:40Z<p>Sedlenieks Klāvs: </p>
<hr />
<div>'''Kanibālisms''' (angl. ''Cannibalism'', kr. ''Канибализм'', vāc. ''Kannibalismus'', fr. ''Cannibalisme'') - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Cilvēkēšanu dēvē par '''Antropofāgiju''' (no gr. ''anthropos'' - "cilvēks", un ''phagein'' - "ēst"), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir "kanibālisms".<br />
<br />
Klasiski kanibālismu iedala divos pamattipos:<br />
* eksokanibālisms<br />
* endokanibālisms<br />
<br />
== Komentāri ==<br />
<br />
Nosaukums radies no ''caniba'' - kā Bahamu salu iezemieši [[Kolumbs|Kolumbam]] nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti salā, kas it kā esot bijuši cilvēkēdāji.<br />
<br />
Kanibālisms ir novērots arī citu zīdītāju sugu vidū (lauvas, polārlāči, dažādu sugu pērtiķi (ieskaitot parastos šimpanzes, bet ne bonobo) (Skat. piem. Sherrow & Amsler 2007). Kukaiņu vidū bieži vien kanibālisms ir normāla dzīves cikla sastāvdaļa (piemēram, dažu zirnekļu sugu mātītes apēd tēviņu pēc pārošanās).<br />
<br />
Tradicionālajā ''homo sapiens sapiens'' sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska. Pirmkārt, vienas cilts locekļi var ēst citas cilts piederīgos, kas parasti ir agresīva konflikta rezultāts vai pat iemesls. Tāda ir tradicionālā versija par šo paražu, un šī cilvēkēšanas forma nosaukta par "eksokanibālismu". Otrkārt, cilvēki var ēst paši savas cilts locekļus – to sauc par "endokanibālismu". Katrai no šīm kanibālisma formām ir citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa nav ietilpusi dienišķajā uzturā - cilvēka gaļas ēšana vispirms bijusi kāda rituāla sastāvdaļa.<br />
<br />
==== Eksokanibālisms ====<br />
<br />
'''Eksokanibālisms''' daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie ''tedori'' un ''ngarigi'' nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet ''sumi'', Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.<br />
<br />
==== Endokanibālisms ====<br />
<br />
'''Endokanibālisms''' būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. ''Kallati'', indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. ''Daieri'', Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, ''amavaki'', ''humani'' un p''akidaji'', tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. ''Čiribiči'' savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem ķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.<br />
<br />
==== Kanibālisma saistība ar dzīvesveidu ====<br />
<br />
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. <br />
<br />
Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms.<br />
<br />
To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi [[sinantropi]], turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. Nepārprotamas rituāla liecības.<br />
<br />
==== Kanibālisms rietumu sabiedrībā ====<br />
<br />
Kanibālisms dažādās formās Rietumu sabiedrībās ir bijis izplatīts kopš senlaikiem un vēl joprojām pastāv. Galvenokārt šādu rīcību motivē medicīniski apsvērumi. Tā, 1. gs. m. ē. Plīnijs ieteica dzert cilvēka asinis, lai ārstētu epilepsiju. No 16. - 18. gadsimtam cilvēka miesas, asiņu, galvaskausa un kaula smadzeņu apēšana bija Eiropā plaši izplatīta dziednieciskā prakse (Lindenbaum 2004:478). Līdz pat 20. gadsimta sākumam Eiropas aptiekās bija nopērkamas mumificētas (no Ēģiptes atvestas vai arī Eiropā pagatavotas) cilvēka ķermeņu daļas, kas tika uzskatītas par panaceju. No 20. gadsimta 60-tajiem līdz 70-tajiem gadiem Eiropā no hipofīzes pagatavoti hormonu preparāti tika plaši izmantoti bērnu augšanas stimulēšanai (ibid.).<br />
<br />
Pie kanibālisma pieskaitāms arī autokanibālisms, t.i., paša ķermeņa daļu ēšana - piem., nagu graušana, mīksto audu ēšana. Pēc 70-tajiem gadiem sakarā ar mājas dzemdību popularizēšanos īpašu popularitāti ieguva placentas ēšana. Daļa veģetāriešu uzskata placentu par vienīgo gaļu, kas nav iegūta nogalināšanas procesā un tāpēc uzskata to par ēdamu (ibid.) Tomēr placentofāgijas gadījumā nereti placenta tiek sadalīta ģimenes locekļu vidū.<br />
<br />
Simbolisks kanibālisms tiek piekopts arī kristīgajā baznīcā kā svētais vakarēdiens jeb sakraments.<br />
<br />
<br />
Ārkārtas gadījumus, kur indivīdiem neatliek nekas cits, kā ēst savu biedru gaļu vai mirt bada nāvē, – pēdējā gadsimtā šāda situācija vairākkārt atgadījusies, nomaļā vietā avarējot lidmašīnai vai jūrniekiem pēc kuģa nogrimšanas daudzas dienas dreifējot okeānā, karu laikā - nevar uzskatīt par kanibālismu kā paražu, bet gan kā izņēmuma situāciju ekstremālos apstākļos.<br />
<br />
Pastāv arī psihes saslimšanas, kad garīgi slimi indivīdi, cilvēkēdāji, nogalina līdzcilvēkus un apēd savus upurus.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Līkijs R., Levins R., Sākotne. – Rīga, 1983.<br />
* Vituss B. Drešers, Izdzīvošanas likums. – Rīga, 1986.<br />
----<br />
* Elgar M. A. and Bernard J. Crespi (eds.). Cannibalism: Ecology and Evolution of Cannibalism among Diverse Taxa Oxford University Press, New York, 1992. ISBN 0198546505<br />
* Lindenbaum, Shirley. 2004. 'Thinking about Cannibalism'. Annual Review of Anthropology, Vol. 33 Issue 1, p475-498.<br />
* Stebbins, Robert C.; Nathan W. Cohen (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton, NJ: Princeton University Press, 9. ISBN 0-69110-251-1<br />
* Sherrow, Hogan M.; Amsler, Sylvia J. 2007. 'New Intercommunity Infanticides by the Chimpanzees of Ngogo, Kibale National Park, Uganda'. International Journal of Primatology, Feb2007, Vol. 28 Issue 1, p9-22,<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
----<br />
* Andree, «Die Authropophagie» - Ленинград, 1887<br />
* Воеводский, «Каннибализм в греческих мифах» - Санктпетербург, 1874<br />
* Каневский Л., «Каннибализм», Москва, «Крон-пресс», 1998<br />
----<br />
* Oscar Kiss Maerth: ''Der Anfang war das Ende – Der Mensch entstand durch Kannibalismus''. - ECON, Düsseldorf 1971, ISBN 3-430-15460-X<br />
* William Arens: ''The Man-Eating Myth, Anthropology and Anthrophagy''. - Oxford University Press, New York 1979. ISBN 0-19-502506-7<br />
* Günter Behm-Blancke: ''Höhlen Heiligtümer Kannibalen''. - Dingsda-Verlag Querfurt, Leipzig 2005, ISBN 3-928498-86-X<br />
* Silvia Freiin Ebner von Eschenbach: ''Speise für die Toten – Speise aus den Toten. Ahnenopfer und Kannibalismus in China''. In: Perry Schmidt-Leukel (Hrsg.): ''Die Religionen und das Essen''. Kreuzlingen 2000, S. 203–223, ISBN 3-7205-2115-X<br />
* Marvin Harris: ''Wohlgeschmack und Widerwillen. Die Rätsel der Nahrungstabus.'' Klett-Cotta, Stuttgart 1988 (Originaltitel ''Good to eat. Riddles of Food and Culture.'' 1985), ISBN 3-608-93123-6<br />
* Simon Haberberger: ''Kolonialismus und Kannibalismus, Fälle aus Deutsch-Neuguinea und Britisch-Neuguinea 1884-1914.'' Wiesbaden 2007, ISBN 978-3-447-05578-9<br />
* Gereon Janzing: ''Kannibalen und Schamanen – Verbreitete Irrtümer über fremde Völker''. - Werner Pieper & The Grüne Kraft. ISBN 978-3-922708-59-9<br />
* Annette Keck, Inka Kording und Anja Prochaska (Hrsg.): ''Verschlungene Grenzen. Anthropophagie in Literatur und Kulturwissenschaften''. - Tübingen 1999. ISBN 3823357018 <br />
* Volker Mergenthaler: ''Völkerschau – Kannibalismus – Fremdenlegion. Zur Ästhetik der Transgression (1897–1936)''. - Tübingen 2005, ISBN 3-484-15109-9<br />
* Josef Nussbaumer und Guido Rüthemann: ''Hungernde, Unwetter und Kannibalen''. - Studienverlag, Innsbruck/München 2004.<br />
* Jörg Orschiedt: ''Manipulationen an menschlichen Skelettresten. Taphonomische Prozesse, Sekundärbestattungen oder Kannibalismus?''. - Tübingen 1999.<br />
* Walter Pape und Daniel Fulda: ''Das Andere Essen. Kannibalismus als Motiv und Metapher in der Literatur''. - Freiburg im Breisgau, Rombach Verlag 2001<br />
* Heidi Peter-Röcher: ''Mythos Menschenfresser. Ein Blick in die Kochtöpfe der Kannibalen'' Beck'sche Reihe 1262. - München, Beck 1998. ISBN 3406420621.<br />
* Hedwig Röckelein (Hrsg.): ''Kannibalismus und europäische Kultur''. - Edition Diskord, Tübingen 1996. ISBN 3-89295-582-4<br />
* Michael Schneider: ''Tödliches Begehren – Kannibalen und Serienmörder''. - BOD, Norderstedt 2004, ISBN 3833412690<br />
* Dominik Schrey: ''"If I die, you can eat me" - Kannibalismus als Motiv im Spielfilm.'' In: Christian Hoffstadt et al. (Hrsg.): ''Der Fremdkörper.'' - Bochum/Freiburg im Breisgau 2008, ISBN 3897331896, S. 551-570.<br />
* Christian Spiel: ''Menschen essen Menschen: Die Welt der Kannibalen''. - Fischer Verlag, Frankfurt am Main 1974, ISBN 3-436-01952-6<br />
* Reay Tannahill: ''Fleisch und Blut – Eine Kulturgeschichte des Kannibalismus''. - München 1979, ISBN 344211215X<br />
* Manfred Riße: ''Abendmahl der Mörder. Kannibalen – Mythos und Wirklichkeit''. - Leipzig 2007, ISBN 978-3-86189-776-7<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://www.crimelibrary.com/criminal_mind/psychology/cannibalism/ All about Cannibalism: The Ancient Taboo in Modern Times (Cannibalism Psychology) at CrimeLibrary.com]<br />
* [http://www.straightdope.com/classics/a3_054.html The Straight Dope. - Notes arguing that routine cannibalism is myth.]<br />
* [http://www.straightdope.com/columns/050923.html Did a mob of angry Dutch kill and eat their prime minister?]<br />
* [http://www.lehigh.edu/~ejg1/natimag/Harry.html Harry J. Brown, 'Hans Staden among the Tupinambas.']<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Kanib%C4%81lisms&diff=2132Kanibālisms2008-09-20T12:29:34Z<p>Sedlenieks Klāvs: /* Komentāri */</p>
<hr />
<div>'''Kanibālisms''' (angl. ''Cannibalism'', kr. ''Канибализм'', vāc. ''Kannibalismus'', fr. ''Cannibalisme'') - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Cilvēkēšanu dēvē par '''Antropofāgiju''' (no gr. ''anthropos'' - "cilvēks", un ''phagein'' - "ēst"), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir "kanibālisms".<br />
<br />
Klasiski kanibālismu iedala divos pamattipos:<br />
* eksokanibālisms<br />
* endokanibālisms<br />
<br />
== Komentāri ==<br />
<br />
Nosaukums radies no ''caniba'' - kā Bahamu salu iezemieši [[Kolumbs|Kolumbam]] nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti salā, kas it kā esot bijuši cilvēkēdāji.<br />
<br />
Kanibālisms ir novērots arī citu zīdītāju sugu vidū (lauvas, polārlāči, dažādu sugu pērtiķi (ieskaitot parastos šimpanzes, bet ne bonobo) (Skat. piem. Sherrow 2007). Kukaiņu vidū bieži vien kanibālisms ir normāla dzīves cikla sastāvdaļa (piemēram, dažu zirnekļu sugu mātītes apēd tēviņu pēc pārošanās).<br />
<br />
Tradicionālajā ''homo sapiens sapiens'' sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska. Pirmkārt, vienas cilts locekļi var ēst citas cilts piederīgos, kas parasti ir agresīva konflikta rezultāts vai pat iemesls. Tāda ir tradicionālā versija par šo paražu, un šī cilvēkēšanas forma nosaukta par "eksokanibālismu". Otrkārt, cilvēki var ēst paši savas cilts locekļus – to sauc par "endokanibālismu". Katrai no šīm kanibālisma formām ir citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa nav ietilpusi dienišķajā uzturā - cilvēka gaļas ēšana vispirms bijusi kāda rituāla sastāvdaļa.<br />
<br />
==== Eksokanibālisms ====<br />
<br />
'''Eksokanibālisms''' daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie ''tedori'' un ''ngarigi'' nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet ''sumi'', Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.<br />
<br />
==== Endokanibālisms ====<br />
<br />
'''Endokanibālisms''' būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. ''Kallati'', indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. ''Daieri'', Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, ''amavaki'', ''humani'' un p''akidaji'', tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. ''Čiribiči'' savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem ķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.<br />
<br />
==== Kanibālisma saistība ar dzīvesveidu ====<br />
<br />
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. <br />
<br />
Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms.<br />
<br />
To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi [[sinantropi]], turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. Nepārprotamas rituāla liecības.<br />
<br />
==== Kanibālisms rietumu sabiedrībā ====<br />
<br />
Kanibālisms dažādās formās Rietumu sabiedrībās ir bijis izplatīts kopš senlaikiem un vēl joprojām pastāv. Galvenokārt šādu rīcību motivē medicīniski apsvērumi. Tā, 1. gs. m. ē. Plīnijs ieteica dzert cilvēka asinis, lai ārstētu epilepsiju. No 16. - 18. gadsimtam cilvēka miesas, asiņu, galvaskausa un kaula smadzeņu apēšana bija Eiropā plaši izplatīta dziednieciskā prakse (Lindenbaum 2004:478). Līdz pat 20. gadsimta sākumam Eiropas aptiekās bija nopērkamas mumificētas (no Ēģiptes atvestas vai arī Eiropā pagatavotas) cilvēka ķermeņu daļas, kas tika uzskatītas par panaceju. No 20. gadsimta 60-tajiem līdz 70-tajiem gadiem Eiropā no hipofīzes pagatavoti hormonu preparāti tika plaši izmantoti bērnu augšanas stimulēšanai (ibid.).<br />
<br />
Pie kanibālisma pieskaitāms arī autokanibālisms, t.i., paša ķermeņa daļu ēšana - piem., nagu graušana, mīksto audu ēšana. Pēc 70-tajiem gadiem sakarā ar mājas dzemdību popularizēšanos īpašu popularitāti ieguva placentas ēšana. Daļa veģetāriešu uzskata placentu par vienīgo gaļu, kas nav iegūta nogalināšanas procesā un tāpēc uzskata to par ēdamu (ibid.) Tomēr placentofāgijas gadījumā nereti placenta tiek sadalīta ģimenes locekļu vidū.<br />
<br />
Simbolisks kanibālisms tiek piekopts arī kristīgajā baznīcā kā svētais vakarēdiens jeb sakraments.<br />
<br />
<br />
Ārkārtas gadījumus, kur indivīdiem neatliek nekas cits, kā ēst savu biedru gaļu vai mirt bada nāvē, – pēdējā gadsimtā šāda situācija vairākkārt atgadījusies, nomaļā vietā avarējot lidmašīnai vai jūrniekiem pēc kuģa nogrimšanas daudzas dienas dreifējot okeānā, karu laikā - nevar uzskatīt par kanibālismu kā paražu, bet gan kā izņēmuma situāciju ekstremālos apstākļos.<br />
<br />
Pastāv arī psihes saslimšanas, kad garīgi slimi indivīdi, cilvēkēdāji, nogalina līdzcilvēkus un apēd savus upurus.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Līkijs R., Levins R., Sākotne. – Rīga, 1983.<br />
* Vituss B. Drešers, Izdzīvošanas likums. – Rīga, 1986.<br />
----<br />
* Elgar M. A. and Bernard J. Crespi (eds.). Cannibalism: Ecology and Evolution of Cannibalism among Diverse Taxa Oxford University Press, New York, 1992. ISBN 0198546505<br />
* Lindenbaum, Shirley. 2004. 'Thinking about Cannibalism'. Annual Review of Anthropology, Vol. 33 Issue 1, p475-498.<br />
* Stebbins, Robert C.; Nathan W. Cohen (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton, NJ: Princeton University Press, 9. ISBN 0-69110-251-1<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
----<br />
* Andree, «Die Authropophagie» - Ленинград, 1887<br />
* Воеводский, «Каннибализм в греческих мифах» - Санктпетербург, 1874<br />
* Каневский Л., «Каннибализм», Москва, «Крон-пресс», 1998<br />
----<br />
* Oscar Kiss Maerth: ''Der Anfang war das Ende – Der Mensch entstand durch Kannibalismus''. - ECON, Düsseldorf 1971, ISBN 3-430-15460-X<br />
* William Arens: ''The Man-Eating Myth, Anthropology and Anthrophagy''. - Oxford University Press, New York 1979. ISBN 0-19-502506-7<br />
* Günter Behm-Blancke: ''Höhlen Heiligtümer Kannibalen''. - Dingsda-Verlag Querfurt, Leipzig 2005, ISBN 3-928498-86-X<br />
* Silvia Freiin Ebner von Eschenbach: ''Speise für die Toten – Speise aus den Toten. Ahnenopfer und Kannibalismus in China''. In: Perry Schmidt-Leukel (Hrsg.): ''Die Religionen und das Essen''. Kreuzlingen 2000, S. 203–223, ISBN 3-7205-2115-X<br />
* Marvin Harris: ''Wohlgeschmack und Widerwillen. Die Rätsel der Nahrungstabus.'' Klett-Cotta, Stuttgart 1988 (Originaltitel ''Good to eat. Riddles of Food and Culture.'' 1985), ISBN 3-608-93123-6<br />
* Simon Haberberger: ''Kolonialismus und Kannibalismus, Fälle aus Deutsch-Neuguinea und Britisch-Neuguinea 1884-1914.'' Wiesbaden 2007, ISBN 978-3-447-05578-9<br />
* Gereon Janzing: ''Kannibalen und Schamanen – Verbreitete Irrtümer über fremde Völker''. - Werner Pieper & The Grüne Kraft. ISBN 978-3-922708-59-9<br />
* Annette Keck, Inka Kording und Anja Prochaska (Hrsg.): ''Verschlungene Grenzen. Anthropophagie in Literatur und Kulturwissenschaften''. - Tübingen 1999. ISBN 3823357018 <br />
* Volker Mergenthaler: ''Völkerschau – Kannibalismus – Fremdenlegion. Zur Ästhetik der Transgression (1897–1936)''. - Tübingen 2005, ISBN 3-484-15109-9<br />
* Josef Nussbaumer und Guido Rüthemann: ''Hungernde, Unwetter und Kannibalen''. - Studienverlag, Innsbruck/München 2004.<br />
* Jörg Orschiedt: ''Manipulationen an menschlichen Skelettresten. Taphonomische Prozesse, Sekundärbestattungen oder Kannibalismus?''. - Tübingen 1999.<br />
* Walter Pape und Daniel Fulda: ''Das Andere Essen. Kannibalismus als Motiv und Metapher in der Literatur''. - Freiburg im Breisgau, Rombach Verlag 2001<br />
* Heidi Peter-Röcher: ''Mythos Menschenfresser. Ein Blick in die Kochtöpfe der Kannibalen'' Beck'sche Reihe 1262. - München, Beck 1998. ISBN 3406420621.<br />
* Hedwig Röckelein (Hrsg.): ''Kannibalismus und europäische Kultur''. - Edition Diskord, Tübingen 1996. ISBN 3-89295-582-4<br />
* Michael Schneider: ''Tödliches Begehren – Kannibalen und Serienmörder''. - BOD, Norderstedt 2004, ISBN 3833412690<br />
* Dominik Schrey: ''"If I die, you can eat me" - Kannibalismus als Motiv im Spielfilm.'' In: Christian Hoffstadt et al. (Hrsg.): ''Der Fremdkörper.'' - Bochum/Freiburg im Breisgau 2008, ISBN 3897331896, S. 551-570.<br />
* Christian Spiel: ''Menschen essen Menschen: Die Welt der Kannibalen''. - Fischer Verlag, Frankfurt am Main 1974, ISBN 3-436-01952-6<br />
* Reay Tannahill: ''Fleisch und Blut – Eine Kulturgeschichte des Kannibalismus''. - München 1979, ISBN 344211215X<br />
* Manfred Riße: ''Abendmahl der Mörder. Kannibalen – Mythos und Wirklichkeit''. - Leipzig 2007, ISBN 978-3-86189-776-7<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://www.crimelibrary.com/criminal_mind/psychology/cannibalism/ All about Cannibalism: The Ancient Taboo in Modern Times (Cannibalism Psychology) at CrimeLibrary.com]<br />
* [http://www.straightdope.com/classics/a3_054.html The Straight Dope. - Notes arguing that routine cannibalism is myth.]<br />
* [http://www.straightdope.com/columns/050923.html Did a mob of angry Dutch kill and eat their prime minister?]<br />
* [http://www.lehigh.edu/~ejg1/natimag/Harry.html Harry J. Brown, 'Hans Staden among the Tupinambas.']<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Kanib%C4%81lisms&diff=2131Kanibālisms2008-09-20T12:25:35Z<p>Sedlenieks Klāvs: </p>
<hr />
<div>'''Kanibālisms''' (angl. ''Cannibalism'', kr. ''Канибализм'', vāc. ''Kannibalismus'', fr. ''Cannibalisme'') - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Cilvēkēšanu dēvē par '''Antropofāgiju''' (no gr. ''anthropos'' - "cilvēks", un ''phagein'' - "ēst"), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir "kanibālisms".<br />
<br />
Klasiski kanibālismu iedala divos pamattipos:<br />
* eksokanibālisms<br />
* endokanibālisms<br />
<br />
== Komentāri ==<br />
<br />
Nosaukums radies no ''caniba'' - kā Bahamu salu iezemieši [[Kolumbs|Kolumbam]] nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti salā, kas it kā esot bijuši cilvēkēdāji.<br />
<br />
Kanibālisms ir novērots arī citu zīdītāju sugu vidū (lauvas, polārlāči, dažādu sugu pērtiķi (ieskaitot parastos šimpanzes, bet ne bonobo). Kukaiņu vidū bieži vien kanibālisms ir normāla dzīves cikla sastāvdaļa (piemēram, dažu zirnekļu sugu mātītes apēd tēviņu pēc pārošanās).<br />
<br />
Tradicionālajā ''homo sapiens sapiens'' sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska. Pirmkārt, vienas cilts locekļi var ēst citas cilts piederīgos, kas parasti ir agresīva konflikta rezultāts vai pat iemesls. Tāda ir tradicionālā versija par šo paražu, un šī cilvēkēšanas forma nosaukta par "eksokanibālismu". Otrkārt, cilvēki var ēst paši savas cilts locekļus – to sauc par "endokanibālismu". Katrai no šīm kanibālisma formām ir citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa nav ietilpusi dienišķajā uzturā - cilvēka gaļas ēšana vispirms bijusi kāda rituāla sastāvdaļa.<br />
<br />
==== Eksokanibālisms ====<br />
<br />
'''Eksokanibālisms''' daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie ''tedori'' un ''ngarigi'' nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet ''sumi'', Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.<br />
<br />
==== Endokanibālisms ====<br />
<br />
'''Endokanibālisms''' būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. ''Kallati'', indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. ''Daieri'', Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, ''amavaki'', ''humani'' un p''akidaji'', tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. ''Čiribiči'' savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem ķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.<br />
<br />
==== Kanibālisma saistība ar dzīvesveidu ====<br />
<br />
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. <br />
<br />
Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms.<br />
<br />
To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi [[sinantropi]], turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. Nepārprotamas rituāla liecības.<br />
<br />
==== Kanibālisms rietumu sabiedrībā ====<br />
<br />
Kanibālisms dažādās formās Rietumu sabiedrībās ir bijis izplatīts kopš senlaikiem un vēl joprojām pastāv. Galvenokārt šādu rīcību motivē medicīniski apsvērumi. Tā, 1. gs. m. ē. Plīnijs ieteica dzert cilvēka asinis, lai ārstētu epilepsiju. No 16. - 18. gadsimtam cilvēka miesas, asiņu, galvaskausa un kaula smadzeņu apēšana bija Eiropā plaši izplatīta dziednieciskā prakse (Lindenbaum 2004:478). Līdz pat 20. gadsimta sākumam Eiropas aptiekās bija nopērkamas mumificētas (no Ēģiptes atvestas vai arī Eiropā pagatavotas) cilvēka ķermeņu daļas, kas tika uzskatītas par panaceju. No 20. gadsimta 60-tajiem līdz 70-tajiem gadiem Eiropā no hipofīzes pagatavoti hormonu preparāti tika plaši izmantoti bērnu augšanas stimulēšanai (ibid.).<br />
<br />
Pie kanibālisma pieskaitāms arī autokanibālisms, t.i., paša ķermeņa daļu ēšana - piem., nagu graušana, mīksto audu ēšana. Pēc 70-tajiem gadiem sakarā ar mājas dzemdību popularizēšanos īpašu popularitāti ieguva placentas ēšana. Daļa veģetāriešu uzskata placentu par vienīgo gaļu, kas nav iegūta nogalināšanas procesā un tāpēc uzskata to par ēdamu (ibid.) Tomēr placentofāgijas gadījumā nereti placenta tiek sadalīta ģimenes locekļu vidū.<br />
<br />
Simbolisks kanibālisms tiek piekopts arī kristīgajā baznīcā kā svētais vakarēdiens jeb sakraments.<br />
<br />
<br />
Ārkārtas gadījumus, kur indivīdiem neatliek nekas cits, kā ēst savu biedru gaļu vai mirt bada nāvē, – pēdējā gadsimtā šāda situācija vairākkārt atgadījusies, nomaļā vietā avarējot lidmašīnai vai jūrniekiem pēc kuģa nogrimšanas daudzas dienas dreifējot okeānā, karu laikā - nevar uzskatīt par kanibālismu kā paražu, bet gan kā izņēmuma situāciju ekstremālos apstākļos.<br />
<br />
Pastāv arī psihes saslimšanas, kad garīgi slimi indivīdi, cilvēkēdāji, nogalina līdzcilvēkus un apēd savus upurus.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Līkijs R., Levins R., Sākotne. – Rīga, 1983.<br />
* Vituss B. Drešers, Izdzīvošanas likums. – Rīga, 1986.<br />
----<br />
* Elgar M. A. and Bernard J. Crespi (eds.). Cannibalism: Ecology and Evolution of Cannibalism among Diverse Taxa Oxford University Press, New York, 1992. ISBN 0198546505<br />
* Lindenbaum, Shirley. 2004. 'Thinking about Cannibalism'. Annual Review of Anthropology, Vol. 33 Issue 1, p475-498.<br />
* Stebbins, Robert C.; Nathan W. Cohen (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton, NJ: Princeton University Press, 9. ISBN 0-69110-251-1<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
----<br />
* Andree, «Die Authropophagie» - Ленинград, 1887<br />
* Воеводский, «Каннибализм в греческих мифах» - Санктпетербург, 1874<br />
* Каневский Л., «Каннибализм», Москва, «Крон-пресс», 1998<br />
----<br />
* Oscar Kiss Maerth: ''Der Anfang war das Ende – Der Mensch entstand durch Kannibalismus''. - ECON, Düsseldorf 1971, ISBN 3-430-15460-X<br />
* William Arens: ''The Man-Eating Myth, Anthropology and Anthrophagy''. - Oxford University Press, New York 1979. ISBN 0-19-502506-7<br />
* Günter Behm-Blancke: ''Höhlen Heiligtümer Kannibalen''. - Dingsda-Verlag Querfurt, Leipzig 2005, ISBN 3-928498-86-X<br />
* Silvia Freiin Ebner von Eschenbach: ''Speise für die Toten – Speise aus den Toten. Ahnenopfer und Kannibalismus in China''. In: Perry Schmidt-Leukel (Hrsg.): ''Die Religionen und das Essen''. Kreuzlingen 2000, S. 203–223, ISBN 3-7205-2115-X<br />
* Marvin Harris: ''Wohlgeschmack und Widerwillen. Die Rätsel der Nahrungstabus.'' Klett-Cotta, Stuttgart 1988 (Originaltitel ''Good to eat. Riddles of Food and Culture.'' 1985), ISBN 3-608-93123-6<br />
* Simon Haberberger: ''Kolonialismus und Kannibalismus, Fälle aus Deutsch-Neuguinea und Britisch-Neuguinea 1884-1914.'' Wiesbaden 2007, ISBN 978-3-447-05578-9<br />
* Gereon Janzing: ''Kannibalen und Schamanen – Verbreitete Irrtümer über fremde Völker''. - Werner Pieper & The Grüne Kraft. ISBN 978-3-922708-59-9<br />
* Annette Keck, Inka Kording und Anja Prochaska (Hrsg.): ''Verschlungene Grenzen. Anthropophagie in Literatur und Kulturwissenschaften''. - Tübingen 1999. ISBN 3823357018 <br />
* Volker Mergenthaler: ''Völkerschau – Kannibalismus – Fremdenlegion. Zur Ästhetik der Transgression (1897–1936)''. - Tübingen 2005, ISBN 3-484-15109-9<br />
* Josef Nussbaumer und Guido Rüthemann: ''Hungernde, Unwetter und Kannibalen''. - Studienverlag, Innsbruck/München 2004.<br />
* Jörg Orschiedt: ''Manipulationen an menschlichen Skelettresten. Taphonomische Prozesse, Sekundärbestattungen oder Kannibalismus?''. - Tübingen 1999.<br />
* Walter Pape und Daniel Fulda: ''Das Andere Essen. Kannibalismus als Motiv und Metapher in der Literatur''. - Freiburg im Breisgau, Rombach Verlag 2001<br />
* Heidi Peter-Röcher: ''Mythos Menschenfresser. Ein Blick in die Kochtöpfe der Kannibalen'' Beck'sche Reihe 1262. - München, Beck 1998. ISBN 3406420621.<br />
* Hedwig Röckelein (Hrsg.): ''Kannibalismus und europäische Kultur''. - Edition Diskord, Tübingen 1996. ISBN 3-89295-582-4<br />
* Michael Schneider: ''Tödliches Begehren – Kannibalen und Serienmörder''. - BOD, Norderstedt 2004, ISBN 3833412690<br />
* Dominik Schrey: ''"If I die, you can eat me" - Kannibalismus als Motiv im Spielfilm.'' In: Christian Hoffstadt et al. (Hrsg.): ''Der Fremdkörper.'' - Bochum/Freiburg im Breisgau 2008, ISBN 3897331896, S. 551-570.<br />
* Christian Spiel: ''Menschen essen Menschen: Die Welt der Kannibalen''. - Fischer Verlag, Frankfurt am Main 1974, ISBN 3-436-01952-6<br />
* Reay Tannahill: ''Fleisch und Blut – Eine Kulturgeschichte des Kannibalismus''. - München 1979, ISBN 344211215X<br />
* Manfred Riße: ''Abendmahl der Mörder. Kannibalen – Mythos und Wirklichkeit''. - Leipzig 2007, ISBN 978-3-86189-776-7<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://www.crimelibrary.com/criminal_mind/psychology/cannibalism/ All about Cannibalism: The Ancient Taboo in Modern Times (Cannibalism Psychology) at CrimeLibrary.com]<br />
* [http://www.straightdope.com/classics/a3_054.html The Straight Dope. - Notes arguing that routine cannibalism is myth.]<br />
* [http://www.straightdope.com/columns/050923.html Did a mob of angry Dutch kill and eat their prime minister?]<br />
* [http://www.lehigh.edu/~ejg1/natimag/Harry.html Harry J. Brown, 'Hans Staden among the Tupinambas.']<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Kanib%C4%81lisms&diff=2130Kanibālisms2008-09-20T11:27:21Z<p>Sedlenieks Klāvs: /* Komentāri */</p>
<hr />
<div>'''Kanibālisms''' (angl. ''Cannibalism'', kr. ''Канибализм'', vāc. ''Kannibalismus'', fr. ''Cannibalisme'') - situācija, kad vienas dzīvnieku sugas pārstāvji ēd savas sugas pārstāvjus. Cilvēkēšanu dēvē par '''Antropofāgiju''' (no gr. ''anthropos'' - "cilvēks", un ''phagein'' - "ēst"), kaut plašāk pazīstams apzīmējums ir "kanibālisms".<br />
<br />
Klasiski kanibālismu iedala divos pamattipos:<br />
* eksokanibālisms<br />
* endokanibālisms<br />
<br />
== Komentāri ==<br />
<br />
Nosaukums radies no ''caniba'' - kā Bahamu salu iezemieši [[Kolumbs|Kolumbam]] nosaukuši citu iezemiešu cilti Haiti salā, kas it kā esot bijuši cilvēkēdāji.<br />
<br />
Cilvēki, tāpat kā lauvas un polārlāči, ir vienīgie zīdītāji, kas attiecīgos apstākļos apzināti ēd cits citu.<br />
<br />
Tradicionālajā ''homo sapiens sapiens'' sabiedrībā sastopams divi kanibālisma paveidi, un atšķirība starp tiem ir visai būtiska. Pirmkārt, vienas cilts locekļi var ēst citas cilts piederīgos, kas parasti ir agresīva konflikta rezultāts vai pat iemesls. Tāda ir tradicionālā versija par šo paražu, un šī cilvēkēšanas forma nosaukta par "eksokanibālismu". Otrkārt, cilvēki var ēst paši savas cilts locekļus – to sauc par "endokanibālismu". Katrai no šīm kanibālisma formām ir citi motīvi. Abi kanibālisma veidi tikuši piekopti gandrīz visās pasaules daļās, kur, tagadējo izturēšanās normu neskarti, dzīvoja t.s. "primitīvie" cilvēki. Nevienai ciltij, vai tā būtu nodevusies endokanibālismam vai eksokanibālismam, cilvēka gaļa nav ietilpusi dienišķajā uzturā - cilvēka gaļas ēšana vispirms bijusi kāda rituāla sastāvdaļa.<br />
<br />
==== Eksokanibālisms ====<br />
<br />
'''Eksokanibālisms''' daudz biežāk ir karadarbības pavadonis nekā tās iemesls. Jaungvinejas kalniešu ciltis, kas šķiet rīkoja kanibālistiskus sirojumus sava prieka pēc, patiesībā to darīja plaša cilts rituāla ietvaros. Šādam sirojumam gatavojās mēnešiem ilgi – auda simboliskus rotājumus un izgrieza komplicētus tēlus no koka, - kam ir spēcīga vienojoša ietekme uz cilti. Pretinieka apēšana tika īstenota nevis izsalkuma dēļ, bet vai nu lai liegtu tā garam iespēju atriebties, vai lai pārņemtu uzvarētā pretinieka spēku sevī. Austrālijas dienvidaustrumos dzīvojošie ''tedori'' un ''ngarigi'' nogrieza un apēda savu upuru roku un kāju muskuļus, ādu un sānu gaļu, reizē visu laiku lamādami un apsmiedami kritušo. Bet ''sumi'', Dienvidamerikas indiāņu cilts, sakapāja un apēda kaujā nonāvēto pretinieku līķus, acīmredzot cerēdami, ka šāda rīcība ne tikai apvaino kritušos, bet arī liedz tiem iespēju atriebties.<br />
<br />
==== Endokanibālisms ====<br />
<br />
'''Endokanibālisms''' būtībā ir apbedīšanas paņēmiens. ''Kallati'', indiāņu cilts, apēda savus mirušos radiniekus, līķu dedzināšanu vai aprakšanu uzskatīdami par barbarisku ieražu un ņirgāšanos par nelaiķa piemiņu. ''Daieri'', Austrālijas aborigēnu cilts, izgrieza un apēda mirušā roku, kāju, sejas un vēdera taukus; griezējs parasti bija vecs nelaiķa radinieks. Šie aborigēni ticēja, ka taukiem piemīt svarīgas spējas, kas šādā ceļā iemantojamas, taču viņi vēlējās arī uzņemt sevī nelaiķa personību un dvēseli. Šī vēlēšanās saglabāt pēctecību ir visizplatītākais endokanibālisma motīvs. Tiesa gan, par to, kurā nelaiķa ķermeņa daļā atrodas viņa pārņemamā būtība, dvēsele, acīmredzot ir bijis daudz dažādu viedokļu. Vairākas Dienvidamerikas ciltis, piemēram, ''amavaki'', ''humani'' un p''akidaji'', tic, ka dvēsele mājo kaulos. Ja kāds nomira, viņa mirstīgās atliekas sadedzināja un pelnus piejauca dzērienam, lai dzīvība, kas atstājusi mirušo, pārceltos uz tām būtnēm, kas iedzer šo maisījumu. ''Čiribiči'' savus nelaiķus cepināja uz uguns, lai savāktu kūstošos taukus. Pēc tam šos taukus izdzēra, lai mirušā dzīvība patvertos viņa draugu un radinieku ķermeņos. Eiropiešu piekoptā līķu aprakšana sapūšanai zemē, viņiem ķiet visbriesmīgākā visu mīlētā nelaiķa zaimošana.<br />
<br />
==== Kanibālisma saistība ar dzīvesveidu ====<br />
<br />
Prof. R. Līkijs apsekojot 54 Dienvidamerikas džungļu ciltis, izrādījās, ka 16 no tām piekopj endokanibālismu, bet pārējās – eksokanibālismu. 14 no šīm 16 endokanibālu ciltīm bija mednieki vācēji. Un tikai sešas no 38 eksokanibālu ciltīm nenodarbojās ar lauksaimniecību. Citiem vārdiem, 70% no visiem apsekotajiem medniekiem vācējiem piekopa endokanibālismu un tikai 30% – eksokanibālismu. Savukārt no zemkopjiem – 6% bija endokanibāli un 94% – eksokanibāli. Karošana un ar to saistītais eksokanibālisms ir daudz vairāk raksturīgs vietsēdīgajiem zemkopjiem nekā vietmainīgajām nelielajām mednieku vācēju grupiņām. Tie 30% apsekoto Dienvidamerikas mednieku vācēju, kuri tomēr dažkārt piekopa eksokanibālismu, dzīvoja visai tuvu kaimiņos zemkopjiem un bija kontaktējušies ar eiropiešiem. <br />
<br />
Zemkopjiem ir daudz vairāk uz karošanu pamudinošu apstākļu nekā klejotājiem: viņu sabiedriskos grupējumus parasti veido lielākas cilvēku masas, viņiem jāsargā savi tīrumi un raža; turklāt, kad raža ievākta, viņiem ir ilgāki karošanai piemēroti atelpas periodi. Pat tikai pavirši palūkojoties cilvēces karu vēsturē, nevar nepamanīt, ka visbiežāk karagājieni atlikti, līdz raža sabērta klētīs, jo brīvajam laikam un pārtikas krājumiem neapšaubāmi ir bijusi svarīga nozīme karu stratēģijā. Bet medniekiem vācējiem, kam ikdienas dzīve gan nav pārāk grūta, pastāvīgi saista rokas nepieciešamība mīt darbu ar atpūtu, tā ka nepaliek nekādi ilgāki starplaiki, kad nebūtu nekas darāms.<br />
<br />
To, vai arheoloģiskajos izrakumos konstatētās kanibālisma pēdas ir bijušas rituāls, jeb pārtikas ieguves veids, liecina upura kaulu stāvoklis. Piemēram šimpanzes, beigdami mieloties ap nomedīto paviānu mazuli, bez kādām ceremonijām sašķaida tam galvaskausu, lai tiktu pie smadzenēm. Savukārt atradumi Džoukoudjanas alās netālu no Pekinas, liecina, ka gandrīz pirms pusmiljona gadu kādi [[sinantropi]], turēdami rokās mirušu cilvēku galvas, rūpīgi un uzmanīgi paplašināja caurumu, pa kuru muguras smadzenes savienotas ar galvas smadzenēm. Pēc tam viņi izrausa laukā smadzenes, kas pa šo neērto kanālu nav viegli izdarāms, un gandrīz noteikti tās apēda. Nepārprotamas rituāla liecības.<br />
<br />
==== Kanibālisms rietumu sabiedrībā ====<br />
<br />
Kanibālisms dažādās formās Rietumu sabiedrībās ir bijis izplatīts kopš senlaikiem un vēl joprojām pastāv. Galvenokārt šādu rīcību motivē medicīniski apsvērumi. Tā, 1. gs. m. ē. Plīnijs ieteica dzert cilvēka asinis, lai ārstētu epilepsiju. No 16. - 18. gadsimtam cilvēka miesas, asiņu, galvaskausa un kaula smadzeņu apēšana bija Eiropā plaši izplatīta dziednieciskā prakse [Lindenbaum, Shirley. Annual Review of Anthropology, 2004, Vol. 33 Issue 1, p475-498:478]</ref><br />
<br />
<br />
Ārkārtas gadījumus, kur indivīdiem neatliek nekas cits, kā ēst savu biedru gaļu vai mirt bada nāvē, – pēdējā gadsimtā šāda situācija vairākkārt atgadījusies, nomaļā vietā avarējot lidmašīnai vai jūrniekiem pēc kuģa nogrimšanas daudzas dienas dreifējot okeānā, karu laikā - nevar uzskatīt par kanibālismu kā paražu, bet gan kā izņēmuma situāciju ekstremālos apstākļos.<br />
<br />
Pastāv arī psihes saslimšanas, kad garīgi slimi indivīdi, cilvēkēdāji, nogalina līdzcilvēkus un apēd savus upurus.<br />
<br />
== Literatūra ==<br />
<br />
* Līkijs R., Levins R., Sākotne. – Rīga, 1983.<br />
* Vituss B. Drešers, Izdzīvošanas likums. – Rīga, 1986.<br />
----<br />
* Elgar M. A. and Bernard J. Crespi (eds.). Cannibalism: Ecology and Evolution of Cannibalism among Diverse Taxa Oxford University Press, New York, 1992. ISBN 0198546505<br />
* Stebbins, Robert C.; Nathan W. Cohen (1995). A Natural History of Amphibians. Princeton, NJ: Princeton University Press, 9. ISBN 0-69110-251-1<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
* Laurel R. Fox, Cannibalism in natural populations. Annual Review of Ecology and Systematics 6, 87-106 (1975).<br />
----<br />
* Andree, «Die Authropophagie» - Ленинград, 1887<br />
* Воеводский, «Каннибализм в греческих мифах» - Санктпетербург, 1874<br />
* Каневский Л., «Каннибализм», Москва, «Крон-пресс», 1998<br />
----<br />
* Oscar Kiss Maerth: ''Der Anfang war das Ende – Der Mensch entstand durch Kannibalismus''. - ECON, Düsseldorf 1971, ISBN 3-430-15460-X<br />
* William Arens: ''The Man-Eating Myth, Anthropology and Anthrophagy''. - Oxford University Press, New York 1979. ISBN 0-19-502506-7<br />
* Günter Behm-Blancke: ''Höhlen Heiligtümer Kannibalen''. - Dingsda-Verlag Querfurt, Leipzig 2005, ISBN 3-928498-86-X<br />
* Silvia Freiin Ebner von Eschenbach: ''Speise für die Toten – Speise aus den Toten. Ahnenopfer und Kannibalismus in China''. In: Perry Schmidt-Leukel (Hrsg.): ''Die Religionen und das Essen''. Kreuzlingen 2000, S. 203–223, ISBN 3-7205-2115-X<br />
* Marvin Harris: ''Wohlgeschmack und Widerwillen. Die Rätsel der Nahrungstabus.'' Klett-Cotta, Stuttgart 1988 (Originaltitel ''Good to eat. Riddles of Food and Culture.'' 1985), ISBN 3-608-93123-6<br />
* Simon Haberberger: ''Kolonialismus und Kannibalismus, Fälle aus Deutsch-Neuguinea und Britisch-Neuguinea 1884-1914.'' Wiesbaden 2007, ISBN 978-3-447-05578-9<br />
* Gereon Janzing: ''Kannibalen und Schamanen – Verbreitete Irrtümer über fremde Völker''. - Werner Pieper & The Grüne Kraft. ISBN 978-3-922708-59-9<br />
* Annette Keck, Inka Kording und Anja Prochaska (Hrsg.): ''Verschlungene Grenzen. Anthropophagie in Literatur und Kulturwissenschaften''. - Tübingen 1999. ISBN 3823357018 <br />
* Volker Mergenthaler: ''Völkerschau – Kannibalismus – Fremdenlegion. Zur Ästhetik der Transgression (1897–1936)''. - Tübingen 2005, ISBN 3-484-15109-9<br />
* Josef Nussbaumer und Guido Rüthemann: ''Hungernde, Unwetter und Kannibalen''. - Studienverlag, Innsbruck/München 2004.<br />
* Jörg Orschiedt: ''Manipulationen an menschlichen Skelettresten. Taphonomische Prozesse, Sekundärbestattungen oder Kannibalismus?''. - Tübingen 1999.<br />
* Walter Pape und Daniel Fulda: ''Das Andere Essen. Kannibalismus als Motiv und Metapher in der Literatur''. - Freiburg im Breisgau, Rombach Verlag 2001<br />
* Heidi Peter-Röcher: ''Mythos Menschenfresser. Ein Blick in die Kochtöpfe der Kannibalen'' Beck'sche Reihe 1262. - München, Beck 1998. ISBN 3406420621.<br />
* Hedwig Röckelein (Hrsg.): ''Kannibalismus und europäische Kultur''. - Edition Diskord, Tübingen 1996. ISBN 3-89295-582-4<br />
* Michael Schneider: ''Tödliches Begehren – Kannibalen und Serienmörder''. - BOD, Norderstedt 2004, ISBN 3833412690<br />
* Dominik Schrey: ''"If I die, you can eat me" - Kannibalismus als Motiv im Spielfilm.'' In: Christian Hoffstadt et al. (Hrsg.): ''Der Fremdkörper.'' - Bochum/Freiburg im Breisgau 2008, ISBN 3897331896, S. 551-570.<br />
* Christian Spiel: ''Menschen essen Menschen: Die Welt der Kannibalen''. - Fischer Verlag, Frankfurt am Main 1974, ISBN 3-436-01952-6<br />
* Reay Tannahill: ''Fleisch und Blut – Eine Kulturgeschichte des Kannibalismus''. - München 1979, ISBN 344211215X<br />
* Manfred Riße: ''Abendmahl der Mörder. Kannibalen – Mythos und Wirklichkeit''. - Leipzig 2007, ISBN 978-3-86189-776-7<br />
<br />
== Resursi internetā par šo tēmu ==<br />
<br />
* [http://www.crimelibrary.com/criminal_mind/psychology/cannibalism/ All about Cannibalism: The Ancient Taboo in Modern Times (Cannibalism Psychology) at CrimeLibrary.com]<br />
* [http://www.straightdope.com/classics/a3_054.html The Straight Dope. - Notes arguing that routine cannibalism is myth.]<br />
* [http://www.straightdope.com/columns/050923.html Did a mob of angry Dutch kill and eat their prime minister?]<br />
* [http://www.lehigh.edu/~ejg1/natimag/Harry.html Harry J. Brown, 'Hans Staden among the Tupinambas.']<br />
<br />
[[Kategorija:Antropoloģija]]</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Dal%C4%ABbnieks:Sedlenieks_Kl%C4%81vs&diff=2006Dalībnieks:Sedlenieks Klāvs2008-09-06T05:20:34Z<p>Sedlenieks Klāvs: /* Izglītība */</p>
<hr />
<div>Sociālantropoloģija, dzimtes (''gender'') studijas.<br />
<br />
Lektors Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļā.<br />
<br />
== Izglītība ==<br />
<br />
* 1993. gadā absolvēta Vītauta Dižā Universitāte (Lietuvā). BA grāds Socioloģijā.<br />
* 1999. gadā absolvēta Kembridžas Universitātes (Lielbritānijā), Sociālās Antropoloģijas nodaļa. M.Phil. grāds Sociālajā antropoloģijā.<br />
<br />
[http://www.politika.lv/index.php?id=8651 politika.lv - īss CV]<br />
<br />
== Kontakti ==<br />
<br />
klavs @ delna.lv (bez atstarpēm - tās ieliktas, lai interneta roboti nepārkopētu spama sūtīšanai).</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Dal%C4%ABbnieks:Sedlenieks_Kl%C4%81vs&diff=2005Dalībnieks:Sedlenieks Klāvs2008-09-06T05:20:25Z<p>Sedlenieks Klāvs: </p>
<hr />
<div>Sociālantropoloģija, dzimtes (''gender'') studijas.<br />
<br />
Lektors Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļā.<br />
<br />
== Izglītība ==<br />
<br />
* 1993. gadā absolvēta Vītauta Dižā Universitāte (Lietuvā). BA grāds Socioloģijā.<br />
1999. gadā absolvēta Kembridžas Universitātes (Lielbritānijā), Sociālās Antropoloģijas nodaļa. M.Phil. grāds Sociālajā antropoloģijā.<br />
<br />
[http://www.politika.lv/index.php?id=8651 politika.lv - īss CV]<br />
<br />
== Kontakti ==<br />
<br />
klavs @ delna.lv (bez atstarpēm - tās ieliktas, lai interneta roboti nepārkopētu spama sūtīšanai).</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=V%C4%93sture:Kopienas_port%C4%81ls&diff=2004Vēsture:Kopienas portāls2008-09-06T05:18:11Z<p>Sedlenieks Klāvs: /* Tēmu redaktori: */</p>
<hr />
<div>== Tēmu redaktori: ==<br />
<br />
[[Lietotājs:Buks Artis|Buks Artis]] - Āzijas viduslaiki<br />
<br />
[[Lietotājs:Ļenskis Iļja|Ļenskis Iļja]] - ebreju vēsture, kreisās kustības XX gs.<br />
<br />
[[Lietotājs:Sedlenieks Klāvs|Sedlenieks Klāvs]] - Sociālantropoloģija, dzimtes (''gender'') studijas.<br />
<br />
==== Palīgnozaru redaktori ====<br />
<br />
[[Lietotājs:EmilsKlotins|Klotiņš Emīls]] - resursi internetā: arhīvi, bibliotēkas, avoti, galerijas utt.<br />
<br />
----<br />
Nereģistrētie lietotāji savus rakstus iesūta attiecīgās tēmas (vai tai tuvākās tēmas) redaktoram, kurš vai nu iesūtīto atzīst par atbilstošu un ievieto enciklopēdijā, vai arī norāda uz kļūdām un nepilnībām, autoram tālākai uzlabošanai.</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Dal%C4%ABbnieks:Sedlenieks_Kl%C4%81vs&diff=2003Dalībnieks:Sedlenieks Klāvs2008-09-06T05:17:46Z<p>Sedlenieks Klāvs: </p>
<hr />
<div>Sociālantropoloģija, dzimtes (''gender'') studijas.<br />
<br />
Lektors Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļā.<br />
<br />
== Izglītība ==<br />
<br />
1999. gadā absolvēta Kembridžas Universitātes (Lielbritānijā), Sociālās Antropoloģijas nodaļa. M.Phil. grāds Sociālajā antropoloģijā.<br />
<br />
[http://www.politika.lv/index.php?id=8651 politika.lv - īss CV]<br />
<br />
== Kontakti ==<br />
<br />
klavs @ delna.lv (bez atstarpēm - tās ieliktas, lai interneta roboti nepārkopētu spama sūtīšanai).</div>Sedlenieks Klāvshttps://vesture.eu/index.php?title=Dal%C4%ABbnieks:Sedlenieks_Kl%C4%81vs&diff=2002Dalībnieks:Sedlenieks Klāvs2008-09-06T05:16:48Z<p>Sedlenieks Klāvs: informācija par autoru</p>
<hr />
<div>Sociālantropoloģija dzimtes (''gender'') studijas.<br />
<br />
Lektors Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes Socioloģijas nodaļā.<br />
<br />
== Izglītība ==<br />
<br />
1999. gadā absolvēta Kembridžas Universitātes (Lielbritānijā), Sociālās Antropoloģijas nodaļa. M.Phil. grāds Sociālajā antropoloģijā.<br />
<br />
[http://www.politika.lv/index.php?id=8651 politika.lv - īss CV]<br />
<br />
== Kontakti ==<br />
<br />
klavs @ delna.lv (bez atstarpēm - tās ieliktas, lai interneta roboti nepārkopētu spama sūtīšanai).</div>Sedlenieks Klāvs