Apskatīt Pārdomas par publicēšanos un zinātni postpadomju telpā izejas kodu

[[Attēls:Buks_Artis.jpg‎|right|thumb|300px|]]
'''[[Buks Artis]]'''
<br>
<br>
<div style="text-align: left; width: 100%"><div style="font-size: 200%">'''Pārdomas par publicēšanos un zinātni postpadomju telpā'''</div>
<br>

Aizdomājoties par to, kāpēc zinātniekiem no Austrumeiropas ir procentuāli mazāk publikāciju starptautiski atzītos zinātniskās preses izdevumos, pamēģināšu atspoguļot šīs diskusijas atziņas, caur sava skatījuma prizmu.<br>
Austrumeiropas (t.s. postpadomju sfēras) zinātniskās domas meinstrīmā augušam ko tādu ir ļoti grūti, dažbrīd pat neiespējami saprast, jo kā personības un zinātnieki veidojušies visai kardināli atšķirīgā tradīcijā. Zinātniskā doma padomju bloka valstīs attīstījās lielā mērā bez publikācijām - to skaitam nebija nozīmes karjerā, - līdz ar to pētnieki rakstīja reti un nelabprāt, biežāk ārēju apstākļu spiesti, nevis iekšējas nepieciešamības vadīti. Toties bija ļoti attīstīta verbāla, tieša zināšanu tālāknodošana. Tā veidojās jau sākot ar „jauno naturālistu“ pulciņiem skolās un pionieru namos, turpinājās studiju un mājas semināros un ziņojumos, vakarēšanās pie ekspedīcijas ugunskura un sarunās līdz rīta gaismai virtuvē pie konjaka pudeles un pelnu trauka. Saruna bija galvenais zināšanu uzkrāšanā un apmaiņā, līdz ar to ikdienišķa norma bija izdzirdēt: braukšu uz izrakumiem tur un tur, beidzot satikšu X un varēšu viņam uzvaicāt, ko šis domā par Y koncepciju kādā tur jautājumā.<br>
Līdz ar to publicējās reti, kam bija daudz iemeslu (visus tos te uzskaitīt būtu nogurdinoši un lieki): ilgā gaidīšana (daži raksti savu kārtu tapt nodrukātiem zinātniskā izdevumā gaidīja pat 4-5 gadus, pie tam tas nebūt nebija rekords), nebija diskusiju un pretrakstu kā tādu (ja atļāvies kaut mazliet kritiski uzrakstīt par kolēģa pētījumu, tad sekas bija nevis pretraksts un dzīva diskusija - argumentācija, pretargumentācija, dialogs, - bet gan kolēģis gluži vienkārši pārstāja tevi sveicināt un dekanāta sēdē balsoja pret tevi tikai šī iemesla dēļ, t.i. tīri sadzīviski iemesli, kam ar zinātnisko domu nekāda sakara), grūtības „izdabūt cauri“ no kopējā meinstrība „izlecošas“ nestandarta tēzes un pieeju. Taču galvenais, manuprāt, bija pašu iesaistīto izveidota un pieņemta tradīcija. Tā tas bija.<br>
Līdz ar to publikācijas bija maksimāli koncentrētas. Publikācijā (ja jau autoru dzīve bija piespiedusi „dzemdēt ezi“) skrupulozi tika iepīts daudzu gadu, dažkārt pat gadu desmitu darba rezultāts. Pie tam tik koncentrētā veidā (tomēr zīmju skaits ierobežots), ka bieži vien tikai paša autora paskaidrojumi smēķētavā vai seminārā ļāva saprast tekstā ietamborēto ideju: ka lūk trešajā lappusē zemsvītras piezīme sagrauj tādu tur koncepciju, bet tajā tur tabulā redzams tas, ko tekstā nepiemin „lai nespļautu akā, no kuras vēl nāksies dzert“, taču gudrs cilvēks pats izlobīs no šīs tabulas, kas ir kas. Teksts bija gandrīz vai šifrēts: daudzi salikumi, jēdzieni, izteicieni bija slēptas koncepcijas, kuras bija jāzina, lai saprastu, ko īsti autors vēlējies pateikt. Interesanti, ka šīs koncepcijas dzima un dzīvoja tieši mutvārdu formā. Attiecīgi, daudz ko varēja uzzināt, tikai iztaujājot jau zinošo, lai tad varētu saprast rakstīto. Bija ievērojami zinātnieki, kuriem bija tikai viena vai divas publikācijas. Pareizāk, tādu publikāciju šiem bija vairākas, taču tā viena… To semināros, smēķētavās un izbraukumos pie ugunskura apsprieda gadiem ilgi.<br>
Protams, tas nebija raksturīgs visiem, vairāk elitei – zinātņu kandidāti melnu muti cīnījās, gaidīja gadus, lai tikai savāktu doktora grādam nepieciešamo publikāciju skaitu, kur galvenais bij pats publikācijas fakts, nevis saturs. (Tas gan nenozīmē, ka arī dižākie prāti nepublicējās – publicējās, taču process, kā jau minēju, bija ļoti lēns, līdz ar to viņu zinātniskajā darbībā neieņēma svarīgāko vietu.)<br>
Vietu neoficiālajā savstarpējās cieņas hierarhijā šajā visai noslēgtajā vidē noteica nevis publikāciju skaits, grādi vai ieņemamie amati, bet gan koncepciju dziļums un oriģinalitāte – tā vai citādi gudrākie prāti bija visiem zināmi, neatkarīgi no to uzvārdu parādīšanās biežuma akadēmiskajā presē. Piemēram, šāda autoritāte varēja būt visai ikdienišķs pasniedzējs vai pat gadu desmitus laboratorijā ar studentiem strādājošs laborants, kurš doktora disertāciju aizstāvēja tikai mūža nogalē, vairāk apkārtējo pierunāts, jo intelektuāli sen jau atradās šajā līmenī un neoficiāli kā tāds arī tika atzīts. Vairāk stāstīja, apsprieda, retāk nodrukāja. Līdz ar to pastāvēja īpatni divdabīga situācija, kad plašāka publika zināja vienus uzvārdus, bet iekšējā lokā ar cieņu izrunāja pavisam citus, kas pati par sevi jau ir pētījuma vērta tēma.<br>
Sabrūkot „dzelzs aizkaram“, mainījās arī situācija zinātnē. Plašā vilnī sāka nākt iekšā Rietumu zinātniskās preses izdevumi, daudzi austrumeiropieši sāka savus darbus tulkot un publicēt šajā tiem jaunajā pasaulē. Taču vairāk bija tādu, kuri palika vecajās sliedēs un par publicēšanās iespēju meklēšanu neko daudz nedomāja, jo līdzšinējā paradigma, ka pētīt un apspriest ir svarīgāk, nekā kaut kur censties nopublicēt līdz galam nenoslīpētu hipotēzi vai saīsinātu atklājuma atreferējumu, tā jau nekur nepazuda. Un, nemaz nerunājot par tīri sadzīviskām izmaiņām zinātnes dzīvē (eksakto zinātņu kolapss, sabrūkot Austrumu bloka zinātņu finansēšanas sistēmai, humanitāro zinātņu pārstāvju restarts, lai gandrīz no nulles veidotu jaunu didaktisko bāzi u.tml.). Nekur nepazuda arī tiri tradicionālās grūtības publicēties, kā arī no nekurienes neparādījās diskusiju iespēja zinātniskajā presē. Viss palika iepriekšējās paradigmas ietvaros. Tas, šķiet, varētu būt pamatskaidrojums tam, kāpēc austrumeiropiešu devums pasaules zinātnē publikāciju ziņā bija un ir daudz pieticīgāks par ideju un koncepciju pienesumu. Un, protams, valodu barjera.
90. gadu sākumā ielauzties pasaules publikāciju apritē mēģināja gan krievi, gan poļi, gan citi austrumeiropieši, it sevišķi jaunākā zinātnieku paaudze, taču nekas dižs nesanāca. Viena lieta ir zināt to pašu angļu valodu sarunvalodas līmenī, pat spēja lasīt gana sarežģītu zinātnisku tekstu, bet pavisam kas cits ir tajā ko rakstīt. Lielākā daļa autoru savu domu izklāstīt svešvalodā pietiekami augstā akadēmiskā līmenī nespēja. Un arī „parastie“ tulki to nespēja, jo zinātnē lietotā valoda visai atšķiras no sarunvalodas vai literārās valodas. Te jābūt attiecīgajā zinātņu nozarē profesionālim, jāorientējās teorijā, koncepcijas struktūrā, jāpārzina materiālu, un to visu jāspēj atveidot atbilstoši kvalitatīvā svešvalodā, nepieciešami papildus paskaidrojumi un izskaidrojumi. Principā, jārada jaunu nišu tulkošanā, jo valodu un domu struktūras, izteiksmes līdzekļi un veidi tomēr pārāk atšķiras. Pat ja šādu cilvēku var atrast (par ko šaubos), tam nebūs brīva laika tik laikietilpīgam darbam, bet autors viņam nevarēs samaksāt, pat ja laiks būtu. Vieglāk ir trīs jaunas publikācijas uzrakstīt dzimtajā mēlē, nekā vienu gana kvalitatīvu svešvalodā. <br>
Protams, tas nenozīmē, ka problēma nav atrisināma, taču ieskicē grūtības, kuras daudzos nokauj sākotnējo entuziasmu.<br>
Bija tādi, kas izvēlējās citu ceļu. Emigrēja uz Rietumiem papildu studijām, palika tur kā lektori. Attiecīgi, valodu un profesionālos izteiksmes līdzekļus apguva jau tādā līmenī, ka varēja savas koncepcijas izklāstīt un publicēt. Nelaime, ka kādi 95% viņu zināšanu sakņojās vidē, kurā tie bija veidojušies kā zinātnieki, t.i., lai izklāstītu savus uzskatus un to pamatojumu, jāpiemin pamatteorijas, savukārt tās jaunajai auditorijai bija/ir svešas, tātad papildus jāizskaidro. Un pārāk bieži pamatu skaidrošana jau sāka aizēnot paša autora koncepcijas novitāti. Lielākajā daļā gadījumu neizdevās ieinteresēt jaunās mītnes zemes akadēmisko sabiedrību. Par to gana daudz spriests, tā kā nav vērts meklēt iemeslus, kļūdas, objektīvos un subjektīvos faktorus – to tik daudz, ka var spekulēt ļoti plaši. Šai gadījumā svarīgs ir tikai rezultāts. Bet rezultāts tāds, ka pati austrumeiropiešu domu struktūra lielāko tiesu izrādījās interesanta eksotika, taču lielāko tiesu netika pieņemta apritē kā dialoga partneris. Atsevišķas personas jā, bet pats meinstrīms nē. Izklāsta tradīcija, problēmu noteikšanas principi, risinājumu piedāvājumi, tas viss tomēr pārāk atšķiras. <br>
Pie tam jāatzīst, teoretizēšanas un disputa līmenis Rietumos ir pakāpi augstāk, un daudz kas no tā, kas postsovjetiskajā teritorijā šobrīd tiek uztverts kā kas neordinārs un jauns - apgūstams, - Rietumu zinātniskajā domā jau ir pagātne. Tā kā tomēr var zināmā mērā runāt arī par kvalitatīvajām atšķirībām. Tā kā ja te kāds uzdod zinātniekam jautājumu „kāpēc jums tik maz publikāciju starptautiski atzītos zinātniskos izdevumos?“, tad tas nozīmē tikai to, ka jautātājs… kā lai to korektāk pasaka… acīmredzot gribējis nevis ko uzzināt, bet gan vienkārši vēlējies sarūgtināt sarunu biedru, atbildi zinot jau iepriekš.<br>
Bet vai tas, ka esi viens no pēdējiem Romā, kā maina faktu, ka esi pirmais savā ciemā? Arī Roma savulaik izauga no maza, nevienam nezināma nomales ciema. Pēc tam, kad ielika pamatus publiskā disputa kultūrai, jo bez tās doma paliks virtuvēs, smēķētavās, vai pie ugunskura. <br>
Taču nav dabas likuma, saskaņā ar kuru domāšanas līmenim kvalitatīvi jāpieaug pašam no sevis. Tas var noslīdēt līdz tādai pakāpei, ka vairs nekad neatjaunosies, jo nav tam objektīvu priekšnosacījumu. Izaugsmes pamatā ir tikai subjektīvi faktori, tikai atsevišķu indivīdu intelektuālais spēks, vēlme un entuziasms. Katrā zinātņu nozarē šādas personības ir uz rokas pirkstiem saskaitāmas. Vienu piemirsīs, jo tas nīkst maizes darbā provincē, nevis grozās akadēmiskajā furšetā, otru atsacīsies publicēt, jo neviens viņu tā īsti nepazīst, trešo izēdīs no katedras, lai kolēģiem būtu lielāks atalgojums, divi nesagaidīs pensiju, vēl kāds emigrēs, un zinātne nekad nepacelsies augstāk par tautskolotāju sagatavošanas kursu līmeni. Ir precedenti. Un būs.

2012.