Atšķirības starp "Animisms" versijām
No ''Vēsture''
m |
m (→Literatūra) |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
* Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 16. lpp. | * Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 16. lpp. | ||
| + | |||
| + | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
| + | |||
| + | * [http://www.arctic.org.ru/new/vol.htm Волков Н. Магия, фетишизм и анимизм саамов. - о рукописи Н. Волкова из архива МАЭ РАН. 1947 г.] | ||
[[Kategorija:Reliģija]] | [[Kategorija:Reliģija]] | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. februāris, plkst. 09.06
Animisms (no lat. anima - "gars, dvēsele") - priekšstati, ka apkārtējās vides objektiem (upēm, strautiem, kokiem, akmeņiem, dzīvniekiem utt.) katram piemīt savs individuāls gars, dvēsele, kuru ar upuriem un lugšanām var noskaņot sev draudzīgi. Animistiskie priekšstati radušies un raksturīgi pirmatnējai sabiedrībai, lai gan sastopami arī vēlākās sabiedrības attīstības fāzēs. Pirmais terminu "animisms" sāka lietot Georgs Ernsts Štāls (Georg Ernst Stahl) 1708. gadā savā darbā "Theoria medica". Zinātniskajā literatūrā termins iegājās, pateicoties E.B.Teiloram (Sir Edward Burnett Tylor), kurš savā darbā Primitive Culture ar šo jēdzienu sāka apzīmēt t.s. "primitīvo kultūru" reliģiskos priekšstatus.
Literatūra
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība, Rīga, 1964., 16. lpp.
