Atšķirības starp "Intelektuālās vēstures skola" versijām

Pašreizējā versija, 2009. gada 3. februāris, plkst. 21.25

Intelektuālās vēstures skola (angl. Intellectual History School, vāc. Schule der intellektuellen Geschichte, kr. Школа интеллектуальной истории) - vēsturnieku sociologu skola, kuras piekritēji - Dž.Haijams, K.Brintons, R.Strombergs, R.Darntons, D.Holindžers, A.Veisijs, D.Ross, Dž.Vuds u.c., - specializējušies sociāli politisko, ekonomikas, filosofijas zinātnes, religiju ideju, kurām ir nozīmīga loma izziņas procesā, izpētē. Skolas specifika, salīdzinot ar neokantistu virzienu Vācijā "ideju vēstures", "kultūras vēstures" utt. virzienā, ir apstāklī, ka šajā gadījumā pētniekus interesē tikai neparastas, izcilas idejas vēsturē. Terminu "intelektuālā vēsture" ieviesis amerikāņu vēsturnieks P.Millers savā darbā "Jaunanglijas apziņa" (1935.), kurā konkrēta sociālā un ģeogrāfiskā reģiona vēsturi aplūkoja no Jaunanglijas iedzivotāju ideju, t.sk. puritānisma ideju vēstures skatu punkta. Līdzīga pieeja bija A.Lavdžojam, kurš Rietumu demokrātijas sociāli politiskās idejas vēsturi aplūkoja savā darbā "Lielais esības mērķis" (1936.). Intelektuālās vēstures skola kā virziens nostiprinājās XX gs. 70. gadu otrajā pusē, laikā, kad Ziemeļamerikā u.c. angļvalodīgajās zemēs, sakarā ar konservatīvo noskaņu ar to akcentu uz pagātnes un tagadnes vērtībām pastiprināšanos, strauji pieauga interese par sociāli politisko procesu vēsturē teorētiskajiem pētījumiem un metodēm, un arī kā reakcija uz kvantifikācijas metožu nospiedošo dominanti vēsturē un it sevišķi socioloģijā. 1977. gadā Vingspredā (ASV) notika konference, kurā tika deklarēti Intelektuālās vēstures skolas nostādņu pamatpunkti:

• Ir jāpēta cilvēces mentālo sasniegumu evolūcija un izmaiņas, "ideju vēsture", kurā parādās "intelektuālās paradigmas" jeb "absolūtie priekšnosacījumi", jāaplūko to saistība ar vēsturiskajiem vai mūsdienu sociāli politiskajiem notikumiem. Kā svarīgākās tiek atzītas idejas R.Dž. Kolingvuda "vēsturiskās kritikas" ideju garā.
• Intelektuālās vēstures skolai jādominē starpdisciplinārās kooperācijas un sabiedrisko zinātņu integrācijas procesā.

Šie nosacījumi tiek realizēti visdažādākajos indivīdu gara dzīves, dažādu konfesionālās, sociālās un politiskās piederības masu apziņas, biedrību, šķiru, apvienību, sabiedrisko kustību masu apziņas izpausmju pagātnē un tagadnē pētījumos (piemēram, masu psihozes un panikas gadījumu vēsturi pēta, korelējot ar masu mediju attīstības vēsturi). Intelektuālās vēstures skola aplūko mūsdienu ASV u.c. valstu politikas sociāli politisko ideju un teoriju vēsturi no starptautisko attiecību, kultūras teoriju skatu punkta utt. konservatīvisma ideoloģijas ietvaros. Kulturuloģijā pēta idejas, kuras dzimst izziņas, estētikas vai jebkuras citas pētniekiem redzamās (sociālās realitātes līmenis) cilvēku dzīves darbības procesā. Vēsturē - cilvēces gara dzīves "viduszonas" idejas, kas atspoguļo sociālo realitāti ekonomiskās, politiskās, estētiskās, zinātniskās u.c. attiecībās (kolektīvās mentalitātes, ticības, gaidu, kas attiecas uz sociāli politisko vēsturi un kultūras vēsturi, līmenis). T.i. Intelektuālās vēstures skola pēta abstrakti teorētiskas sistēmas, sociālo realitāšu un kolektīvo mentalitāšu filosofisko pārdomāšanu (domu formālo sistēmu līmenis).

Literatūra

• New Directions in American Intellectual History. - London, 1979
• Kelley D.R. Horizons of Intellectual History: Retrospect, Circuspect, Prospect. // Journal of the History of Ideas. Phil., 1987. V. XLIII, N 1.

• Гаджиев К.С. Эволюция основных течений американской буржуазной идеологии: 50-70-е гг. - Москва, 1982
• Шамшурин В.И. История идей и историческое сознание: Р.Дж. Коллингвуд и его последователи // ВФ. 1986. № 5

Resursi internetā par šo tēmu

• Школа Интеллектуальной Истории - Социологический словарь