Atšķirības starp "Bērklijs Džordžs" versijām

'''Džordžs Berklijs''' (''George Berkeley'', 1685.-1753.) – teologs, filosofs, subjektīvais ideālists. Dzimis Tomastaunā, netālu no Kilkenijas (''Kilkenny'') Lensteras grāfistē Īrijā. Mācījās Trīsvienības koledžā Dublinā, kuru beidza kā maģistrs 1707. gadā. Pēc koledžas absolvēšanas strādāja par privātskolotāju un sengrieķu valodas pasniedzēju. 1721. gadā ieguva teoloģijas doktora grādu un pasniedza Trinitijas koledžā teoloģiju un senebreju valodu. 1727. gadā devās uz Ziemeļameriku ar nodomu nodibinā koledžu un utopisku kopienu Bermudu salās, taču pašakums izrādījās neveiksmīgs un viņam nācās atgriezties [[Lielbritānijas karaliste|Lielbritānijas karalistē]]. 1734. gadā Berklijs kļuva par [[Anglijas Baznīca]]s [[Bīskaps|bīskapu]] Kloinā (''Cloyne'') (Īrijā). 1752. gadā viņš devās pie dēla uz Oksfordu, kur mira 1753. gada janvārī. Galvenais darbs ir "Traktāts par cilvēka zināšanu pamatiem" (1710.). Pamatojoties uz to, ka cilvēks tieši uztver tikai pats savas "idejas" (sajūtas), Berklijs nonāca pie secinājuma, ka lietu pastāvēšana izpaužas to uztveramībā (''esse est percipi''). Idejas ir pasīvas, tās uztver bezķermeniska substance - dvēsele, - kas ir aktīva un spēj radīt idejas. Censdamies izvairīties no [[Solipisms|solipisma]], Berklijs atzina, ka garīgu substanču ir daudz, pastāv arī "bezgalīgs gars" (Dievs). Idejas potenciāli pastāv Dieva prātā, taču aktuālo eksistenci tās iegūst cilvēka saprātā. Mūža nogalē Berklijs kļuva tuvāks [[neoplatonisms|neoplatonismam]] tuvajām objektīvā ideālisma pozīcijām, atzīdams ideju mūžīgu pastāvēšanu Dieva prātā. No [[Nominālisms|nominālisma]] pozīcijām kritizēja matērijas jēdzienu, kas esot iekšēji pretrunīgs un izziņai nederīgs. Noraidīja [[Loks Džons|Loka]] teoriju par primārām un sekundārām īpašībām, uzskatot, ka visas īpašības ir subjektīvas. Postulēja, ka zinātnieka uzdevums ir "censties saprast Radītāja valodu, nevis pretendēt uz visa izskaidrošanu ar ķermeniskiem cēloņiem vien". Noraidīja [[Ņūtons Izaks|Ņūtona]] absolūtās telpas teoriju un gravitācijas teoriju, uzskatot, ka tā ir mācība par materiālo ķermeņu kustības dabisko cēloni, kas bija pretrunā ar ideju par garīgo substanci kā vienīgo aktivitātes avotu. XIX gs. otrajā pusē daudzas Berklija idejas pārņēma un aktualizēja filosofu ideālistu skolas (imanentā skola, [[Empiokriticisms|empiokriticisti]], [[Pragmatisms|pragmatiķi]] u.c.).