Atšķirības starp "Riga" versijām
(jauns šķirklis) |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
'''Riga''' (mūsdienu '''Rīga''') - pilsēta [[Livonija|Livonijā]], Daugavas labajā krastā, apmēram 15 km attālumā no upes ietekas jūrā. Pilsētas dienvidu un austrumu dabiskā robeža bija Daugavas pieteka – Rīgas upe, vēlāk saukta arī par Rīdzeni (vai, tai sašaurinoties - Rīdziņu). Pie Rīgas upes ietekas Daugavā bija izdevīga vieta ostai – paplašinājums, ko sauca par Rīgas ezeru. Vēlākais pilsētas vēsturiskais centrs bija apdzīvots jau XII gs. - te atradās vietējo iedzīvotāju ciemi (viens pie Rīgas ezera, otrs – pie Rīgas upes ietekas Daugavā). Šo ciemu tuvumā savas mītnes iekārtoja pirmie tirgotāji un misionāri no Eiropas, savām pirmajām būvēm apkārt uzberot zemes valni un uzceļot koka pāļu žogu – palisādi. 1207. gadā tika celts mūris, kuru 1210. gadā pagarināja līdz Daugavai - nocietinājumu siena ieslēdza arī vietējo iedzīvotāju ciemus, bet kopš 1234. gada mūris apjoza arī pilsētas ziemeļu daļu (2,2 km garais mūris norobežoja no apkārtnes 28 ha lielu pilsētu). XV gs. pilsētai sauszemes pusē aiz Rīdzenes upes papildus mūrim sāka būvēt nocietinājumu valni, kas šajā Rīgas daļā tika pabeigts 1554. gadā. Pilsētas teritorija palielinājās līdz 35 ha, bet iedzīvotāju skaits 1558. gadā sasniedza 12 000. Pilsētas platība līdz nocietinājumu sistēmas likvidēšanai vairs nemainījās. Iedzīvotāju skaits pieauga un 1844. gadā vaļņu ieskautajā teritorijā, t.s. iekšpilsētā jeb Iekšrīgā, dzīvoja 14 337 cilvēki. | '''Riga''' (mūsdienu '''Rīga''') - pilsēta [[Livonija|Livonijā]], Daugavas labajā krastā, apmēram 15 km attālumā no upes ietekas jūrā. Pilsētas dienvidu un austrumu dabiskā robeža bija Daugavas pieteka – Rīgas upe, vēlāk saukta arī par Rīdzeni (vai, tai sašaurinoties - Rīdziņu). Pie Rīgas upes ietekas Daugavā bija izdevīga vieta ostai – paplašinājums, ko sauca par Rīgas ezeru. Vēlākais pilsētas vēsturiskais centrs bija apdzīvots jau XII gs. - te atradās vietējo iedzīvotāju ciemi (viens pie Rīgas ezera, otrs – pie Rīgas upes ietekas Daugavā). Šo ciemu tuvumā savas mītnes iekārtoja pirmie tirgotāji un misionāri no Eiropas, savām pirmajām būvēm apkārt uzberot zemes valni un uzceļot koka pāļu žogu – palisādi. 1207. gadā tika celts mūris, kuru 1210. gadā pagarināja līdz Daugavai - nocietinājumu siena ieslēdza arī vietējo iedzīvotāju ciemus, bet kopš 1234. gada mūris apjoza arī pilsētas ziemeļu daļu (2,2 km garais mūris norobežoja no apkārtnes 28 ha lielu pilsētu). XV gs. pilsētai sauszemes pusē aiz Rīdzenes upes papildus mūrim sāka būvēt nocietinājumu valni, kas šajā Rīgas daļā tika pabeigts 1554. gadā. Pilsētas teritorija palielinājās līdz 35 ha, bet iedzīvotāju skaits 1558. gadā sasniedza 12 000. Pilsētas platība līdz nocietinājumu sistēmas likvidēšanai vairs nemainījās. Iedzīvotāju skaits pieauga un 1844. gadā vaļņu ieskautajā teritorijā, t.s. iekšpilsētā jeb Iekšrīgā, dzīvoja 14 337 cilvēki. | ||
| + | |||
| + | Dažas blīvāk apdzīvotas vietas ārpus pilsētas mūra avotos minētas jau kopš XIV gs. Sākot ar XVII gs., apdzīvotība ārpus mūriem kļuva blīvāka un iezīmējās topošo priekšpilsētu galvenie veidošanās virzieni, kas sakrita ar nozīmīgākajiem satiksmes ceļiem. 1626. gadā, kad zviedri bija iekarojuši Rīgu, priekšpilsētas norobežoja ar palisādēm, kuras veidoja Rīgas ārējo nocietinājumu joslu. Vaļņos un palisādēs iekļautās teritorijas platība bija 226 ha. 1772. gadā pilsētas valņu priekšā izveidoja 400 m platu neapbūvētu joslu – [[Esplanāde|esplanādi]], un 1784. gadā palisādēs iekļautā pilsētas teritorija Daugavas labajā krastā sasniedza jau 440 ha. Cilvēki turpināja apmesties pilsētas tuvumā arī ārpus palisādēm, un 1808. gadā nozīmi zaudējušās palisādes nojauca. Divu gadsimtu laikā priekšpilsētas gan teritorijas, gan apdzīvotības ziņā bija ievērojami pārsniegušas iekšpilsētu. Lēnāk veidojās Pārdaugava un vēl 18. gadsimtā tā mazāk līdzinājās priekšpilsētai, vairāk – atsevišķām apdzīvotām vietām. | ||
== Resursi internetā par šo tēmu == | == Resursi internetā par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 11. aprīlis, plkst. 08.13
Riga (mūsdienu Rīga) - pilsēta Livonijā, Daugavas labajā krastā, apmēram 15 km attālumā no upes ietekas jūrā. Pilsētas dienvidu un austrumu dabiskā robeža bija Daugavas pieteka – Rīgas upe, vēlāk saukta arī par Rīdzeni (vai, tai sašaurinoties - Rīdziņu). Pie Rīgas upes ietekas Daugavā bija izdevīga vieta ostai – paplašinājums, ko sauca par Rīgas ezeru. Vēlākais pilsētas vēsturiskais centrs bija apdzīvots jau XII gs. - te atradās vietējo iedzīvotāju ciemi (viens pie Rīgas ezera, otrs – pie Rīgas upes ietekas Daugavā). Šo ciemu tuvumā savas mītnes iekārtoja pirmie tirgotāji un misionāri no Eiropas, savām pirmajām būvēm apkārt uzberot zemes valni un uzceļot koka pāļu žogu – palisādi. 1207. gadā tika celts mūris, kuru 1210. gadā pagarināja līdz Daugavai - nocietinājumu siena ieslēdza arī vietējo iedzīvotāju ciemus, bet kopš 1234. gada mūris apjoza arī pilsētas ziemeļu daļu (2,2 km garais mūris norobežoja no apkārtnes 28 ha lielu pilsētu). XV gs. pilsētai sauszemes pusē aiz Rīdzenes upes papildus mūrim sāka būvēt nocietinājumu valni, kas šajā Rīgas daļā tika pabeigts 1554. gadā. Pilsētas teritorija palielinājās līdz 35 ha, bet iedzīvotāju skaits 1558. gadā sasniedza 12 000. Pilsētas platība līdz nocietinājumu sistēmas likvidēšanai vairs nemainījās. Iedzīvotāju skaits pieauga un 1844. gadā vaļņu ieskautajā teritorijā, t.s. iekšpilsētā jeb Iekšrīgā, dzīvoja 14 337 cilvēki.
Dažas blīvāk apdzīvotas vietas ārpus pilsētas mūra avotos minētas jau kopš XIV gs. Sākot ar XVII gs., apdzīvotība ārpus mūriem kļuva blīvāka un iezīmējās topošo priekšpilsētu galvenie veidošanās virzieni, kas sakrita ar nozīmīgākajiem satiksmes ceļiem. 1626. gadā, kad zviedri bija iekarojuši Rīgu, priekšpilsētas norobežoja ar palisādēm, kuras veidoja Rīgas ārējo nocietinājumu joslu. Vaļņos un palisādēs iekļautās teritorijas platība bija 226 ha. 1772. gadā pilsētas valņu priekšā izveidoja 400 m platu neapbūvētu joslu – esplanādi, un 1784. gadā palisādēs iekļautā pilsētas teritorija Daugavas labajā krastā sasniedza jau 440 ha. Cilvēki turpināja apmesties pilsētas tuvumā arī ārpus palisādēm, un 1808. gadā nozīmi zaudējušās palisādes nojauca. Divu gadsimtu laikā priekšpilsētas gan teritorijas, gan apdzīvotības ziņā bija ievērojami pārsniegušas iekšpilsētu. Lēnāk veidojās Pārdaugava un vēl 18. gadsimtā tā mazāk līdzinājās priekšpilsētai, vairāk – atsevišķām apdzīvotām vietām.
