Atšķirības starp "Dirkheims Emīls" versijām

Versija, kas saglabāta 2009. gada 13. maijs, plkst. 14.24

Emīls Dirkheims (fr. Émile Durkheim, 1875.-1917.) - sociologs, socioloģijas metodoloģijas pamatlicējs, funkcionālisma virziena attīstītājs, filosofs. Dzimis 1858. gada 15. aprīlī Epinalā. Tēvs - rabīns. Pamatizglītibu guva Luija Lielā licejā (Lycee Louis le Grand), sākot ar 1879. gadu studēja École Normale Supérieure Parīzē. Pēc augstskolas absolvēšanas no 1882. gada līdz 1887. gadam strādāja kā filosofijas pasniedzējs dažādos licejos Parīzes apkārtnē. Laika posmā no 1885. gada līdz 1886. gadam viņš papildināja zināšanas Vācijā, kur iespaidojās no eksperimentālā psihologa V. Vundta. 1887. gadā Dirkheims uzsāka darbu Bordo universitātē, kur 1895. gadā tika izveidota Socioloģijas fakultāte. Sākot ar 1902. gadu pasniedzējs Sorbonnas universitātē Parīzē. 1906. gadā - profesors. Dirkheims ieņem nozīmīgu lomu socioloģijas attīstībā, viņš arī pirmais Francijas augstskolu sistēmā piedāvāja socioloģijas kursu. Uzskatīja, ka socioloģijai esot jāpēta sabiedrību kā īpašu garīgu kopumu, kā likumi atšķiras no individuālās psihes darbības likumsakarībām. Akcentēja sabiedrības noteicošo varu pār indivīdu un viņa psihi. Modelī "cilvēks-sabiedrība" Dirkheims akcentēja sabiedrības noteicošo lomu attiecībā pret cilvēku. Viss cilvēciskais cilvēkā nāk no sabiedrības Cilvēka sociālā daba vienmēr ir vēsturiski konkrētas sabiedrības spogulis. Analizējot sociālos procesus, ļoti lielu uzmanību pievērsa to psiholoģiskajiem komponentiem, bez kuru pētīšanas pilnvērtīga socioloģiska teorija, pēc viņa domām, nav iespējama. Individuālo, grupu un visas sabiedrības psiholoģiju determinē sabiedrība. Sabiedrības attīstību skaidroja ar 3 pamatfaktoriem: iedzīvotāju blīvumu, satiksmes ceļu attīstību un kolektīvo apziņu. Civilizētā sabiedrībā valda organiskā solidaritāte, kas balstas uz darba dalīšanu. Ar to ir saistīta indivīdu diferencēšanās un individualitātes parādīšanas. Pati darba dalīšana ir sabiedrības attīstības produkts. Tā ir atkarīga satiksmes ceļu apjoma, kolektīvās apziņas un iedzīvotāju blīvuma. Ar sabiedrības apjomu Dirkheims saprata tās locekļu skaitlisko kopumu. Materiālais blīvums ir cilvēku skaits, kas apdzīvo konkrētu teritoriju, morālais blīvums — komunikāciju un citu saišu intensitāte starp indivīdiem. Jo vairāk darba, tirdzniecības, konkurences un citu attiecību veidojas starp sabiedrības locekļiem, jo augstāks morālais blīvums. Daudzu indivīdu kopdzīve neizbēgami rada cīņu par eksistenci. Šīs dilemmas mierīgs atrisinājums ir sabiedrības diferencēšanās, kura specializē indivīdu, rodas darba dalīšana, kas atļauj katram indivīdam ieņemt savu vietu sabiedrības struktūrā un veikt sabiedrībai nepieciešamu funkciju. Radusies specializācija veicina cilvēku kooperāciju, tie kļūst nepieciešami cits citam, jo katrs dod ieguldījumu visu citu dzīvē - rodas organiskā solidaritāte. Organiskās solidaritātes pavadonis ir individuālās apziņas attīstība - cilvēks sāk domāt un just patstāvīgi, atplaukst viņa personība, atraisās "es". Cilvēka uzvedība kļttst brīvāka. To vada individuāli atšķirīgie vēlmes, intereses, nolūki un mērķi.

Literatūra par šo tēmu

• Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 89. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu