Atšķirības starp "Epikūrieši" versijām
m |
|||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Epikūrieši''' - [[Epikūrs no Samas|Epikūra no Samas]] filosofijas sekotāji, slēgta | + | '''Epikūrieši''' - [[Epikūrs no Samas|Epikūra no Samas]] filosofijas sekotāji, slēgta draugu kopa. ''Epikūrieši'' analizēja paša Epikūra un tā tuvāko skolnieku - ''hoi andres'' jeb "izcilie vīri": Epikūrs, Mētrodors, Hermarhs un Poliains - tekstu kopu, kas ar laiku ieguva gandrīz vai biblisku statusu. Šie teksti tika nemitīgi pārbaudīti disputos par ortodoksiju, un šo četru pirmo sarakste līdz ar citu agrīno ''epikūriešu'' korespondenci tika antoloģizēta un apgūta kā filosofiskas dzīves modelis. ''Epikūriešu'' kopiena bija noslēgta, balstīta draudzības kultā un kopīgās filosofijas studijās, un, lai arī aktīvi neuzstājoties pret apkārtējo sabiedrību, tā tomēr bija no tās atrauta. Kopienā neierasti savam laikam ar tādiem pašiem noteikumiem kā vīriešiem iesaistījās arī sievietes, bērni un pat [[vergi]] un [[prostitūtas]] (jo arī pats Epikūrs mācījis filozofiju savam vergam Mīsam, bet viņa sekotāja prostitūta Leonteja kļuva par grupas vadošo locekli un sarakstīja visai populāru darbu pret Teofrastu). Atbilstoši [[Senā Grieķija|klasiskās Grieķijas]] "varoņu kultam", godinot mirušo biedru piemiņu, ''epikūrieši'' regulāri sanāca kopā uz piemiņas dzīrēm – rituālu, kuru Epikūrs iedibināja jau savas dzīves laikā Mētrodora, Poliaina un citu piemiņai. Tas, ka mirušie draugi ir jāpiemin un jāgodā, nevis jāapraud, bija kopienas sadzīves pamatprincips. Izņemot dzīres šādos gadījumos, epikūriešu dzīvesveids bija visai askētisks, neattaisnojot mūsdienu jēdziena "epikūrisms" nozīmi. |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 3. jūnijs, plkst. 20.01
Epikūrieši - Epikūra no Samas filosofijas sekotāji, slēgta draugu kopa. Epikūrieši analizēja paša Epikūra un tā tuvāko skolnieku - hoi andres jeb "izcilie vīri": Epikūrs, Mētrodors, Hermarhs un Poliains - tekstu kopu, kas ar laiku ieguva gandrīz vai biblisku statusu. Šie teksti tika nemitīgi pārbaudīti disputos par ortodoksiju, un šo četru pirmo sarakste līdz ar citu agrīno epikūriešu korespondenci tika antoloģizēta un apgūta kā filosofiskas dzīves modelis. Epikūriešu kopiena bija noslēgta, balstīta draudzības kultā un kopīgās filosofijas studijās, un, lai arī aktīvi neuzstājoties pret apkārtējo sabiedrību, tā tomēr bija no tās atrauta. Kopienā neierasti savam laikam ar tādiem pašiem noteikumiem kā vīriešiem iesaistījās arī sievietes, bērni un pat vergi un prostitūtas (jo arī pats Epikūrs mācījis filozofiju savam vergam Mīsam, bet viņa sekotāja prostitūta Leonteja kļuva par grupas vadošo locekli un sarakstīja visai populāru darbu pret Teofrastu). Atbilstoši klasiskās Grieķijas "varoņu kultam", godinot mirušo biedru piemiņu, epikūrieši regulāri sanāca kopā uz piemiņas dzīrēm – rituālu, kuru Epikūrs iedibināja jau savas dzīves laikā Mētrodora, Poliaina un citu piemiņai. Tas, ka mirušie draugi ir jāpiemin un jāgodā, nevis jāapraud, bija kopienas sadzīves pamatprincips. Izņemot dzīres šādos gadījumos, epikūriešu dzīvesveids bija visai askētisks, neattaisnojot mūsdienu jēdziena "epikūrisms" nozīmi.
Literatūra par šo tēmu
- Epikūrs. Vēstules. Atziņas. Fragmenti. - Liepnieks un Rītups: Rīga, 2007., 424 lpp. ISBN 978-9984-9609-4-4
