Atšķirības starp "Hobss Tomass" versijām
m |
m |
||
| 4. rindiņa: | 4. rindiņa: | ||
Emigrēja uz [[Francijas karaliste|Francijas karalisti]], apmetās Parīzē, kur sarakstīja savus galvenos darbus: "Filosofiskie elementi mācībā par pilsoni" (1642.) un "Leviatāns" (1651.). 1652. gadā atgriezās [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]]. | Emigrēja uz [[Francijas karaliste|Francijas karalisti]], apmetās Parīzē, kur sarakstīja savus galvenos darbus: "Filosofiskie elementi mācībā par pilsoni" (1642.) un "Leviatāns" (1651.). 1652. gadā atgriezās [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]]. | ||
| − | Pēc Hobsa domām, pasaule ir mehāniskās kustības likumiem pakļautu ķermeņu kopums. Uz kustībām un piepūli viņš reducēja arī dzīvnieku un cilvēku garīgo dzīvi, kas esot sarežģīts mehānisms, kuru pilnībā nosaka iedarbība no ārpuses. Uz to pamatojoties Hobss noliedza dvēseles kā īpašas substances pastāvēšanu, atzina materiālos ķermeņus par vienīgo substanci, postulēja, ka ticība Dievam ir tikai iedomas produkts. Noliedza dabas kvalitatīvās daudzveidības objektīvo raksturu, uzskatīdams šo daudzveidību par cilvēka uztveres īpašību, kuras pamatā ir lietu mehāniskās atšķirības. Kritizēja [[Dekarts Renē|Dekarta]] ''iedzimto ideju'' teoriju. Visas idejas atvasinādams no sajūtām, viņš izstrādāja mācību par ideju pārstrādāšanu ar salīdzināšanas, kombinēšanas un nodalīšanas palīdzību. Apgalvodams, ka pieredze jeb atsevišķu faktu zināšana atklāj tikai varbūtējas patiesības par lietu saistību, Hobss tomēr atzina, ka iespējamas drošas vispārīgas zināšanas, kuru pamatā ir valoda, t.i. vārda spēja kļūt par vispārīgu ideju zīmēm. Koncepcijā par tiesībām un valsti Hobss atmeta teorijas, saskaņā ar kurām sabiedrība ir Dieva iestādījums, un aizstāvēja [[Sabiedriskā līguma teorija|sabiedriskā līguma teoriju]]. Risinājumu naidīgumam un agresivitātei, kas ir cilvēku attiecību pamatā, saskatīja likumu pieņemšanā. Uzskatīja, ka valsts un miera saglabāšanas nolūkos suverenās varas nesējam būtu jāreglamentē tieši tik daudz cilvēku dzīves jomas, cik nepieciešams, un padotajiem būtu jāpaliek šīs reglamentācijas rāmjos, kaut XVII un arī XVIII gs. Eiropā valdības un intelektuāļi uzskatīja tikumības regulēšanu par vienu no valsts funkcijām (šādu valsts ideoloģijas paveidu vācu vēsturnieki vēlāk nosauca par moralische ''Überwachungsstaat'' – tikumīgās uzraudzības valsti). | + | Pēc Hobsa domām, pasaule ir mehāniskās kustības likumiem pakļautu ķermeņu kopums. Uz kustībām un piepūli viņš reducēja arī dzīvnieku un cilvēku garīgo dzīvi, kas esot sarežģīts mehānisms, kuru pilnībā nosaka iedarbība no ārpuses. Uz to pamatojoties Hobss noliedza dvēseles kā īpašas substances pastāvēšanu, atzina materiālos ķermeņus par vienīgo substanci, postulēja, ka ticība Dievam ir tikai iedomas produkts. Noliedza dabas kvalitatīvās daudzveidības objektīvo raksturu, uzskatīdams šo daudzveidību par cilvēka uztveres īpašību, kuras pamatā ir lietu mehāniskās atšķirības. Kritizēja [[Dekarts Renē|Dekarta]] ''iedzimto ideju'' teoriju. Visas idejas atvasinādams no sajūtām, viņš izstrādāja mācību par ideju pārstrādāšanu ar salīdzināšanas, kombinēšanas un nodalīšanas palīdzību. Apgalvodams, ka pieredze jeb atsevišķu faktu zināšana atklāj tikai varbūtējas patiesības par lietu saistību, Hobss tomēr atzina, ka iespējamas drošas vispārīgas zināšanas, kuru pamatā ir valoda, t.i. vārda spēja kļūt par vispārīgu ideju zīmēm. [[Valsts izcelšanās teorijas|Koncepcijā par tiesībām un valsti]] Hobss atmeta teorijas, saskaņā ar kurām sabiedrība ir Dieva iestādījums, un aizstāvēja [[Sabiedriskā līguma teorija|sabiedriskā līguma teoriju]]. Risinājumu naidīgumam un agresivitātei, kas ir cilvēku attiecību pamatā, saskatīja likumu pieņemšanā. Uzskatīja, ka valsts un miera saglabāšanas nolūkos suverenās varas nesējam būtu jāreglamentē tieši tik daudz cilvēku dzīves jomas, cik nepieciešams, un padotajiem būtu jāpaliek šīs reglamentācijas rāmjos, kaut XVII un arī XVIII gs. Eiropā valdības un intelektuāļi uzskatīja tikumības regulēšanu par vienu no valsts funkcijām (šādu valsts ideoloģijas paveidu vācu vēsturnieki vēlāk nosauca par moralische ''Überwachungsstaat'' – tikumīgās uzraudzības valsti). |
== Literatūra par šo tēmu == | == Literatūra par šo tēmu == | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 28. jūlijs, plkst. 12.59
Tomass Hobss (Thomas Hobbes, 1588.-1679.) - filosofs, politologs.
Emigrēja uz Francijas karalisti, apmetās Parīzē, kur sarakstīja savus galvenos darbus: "Filosofiskie elementi mācībā par pilsoni" (1642.) un "Leviatāns" (1651.). 1652. gadā atgriezās Anglijas karalistē.
Pēc Hobsa domām, pasaule ir mehāniskās kustības likumiem pakļautu ķermeņu kopums. Uz kustībām un piepūli viņš reducēja arī dzīvnieku un cilvēku garīgo dzīvi, kas esot sarežģīts mehānisms, kuru pilnībā nosaka iedarbība no ārpuses. Uz to pamatojoties Hobss noliedza dvēseles kā īpašas substances pastāvēšanu, atzina materiālos ķermeņus par vienīgo substanci, postulēja, ka ticība Dievam ir tikai iedomas produkts. Noliedza dabas kvalitatīvās daudzveidības objektīvo raksturu, uzskatīdams šo daudzveidību par cilvēka uztveres īpašību, kuras pamatā ir lietu mehāniskās atšķirības. Kritizēja Dekarta iedzimto ideju teoriju. Visas idejas atvasinādams no sajūtām, viņš izstrādāja mācību par ideju pārstrādāšanu ar salīdzināšanas, kombinēšanas un nodalīšanas palīdzību. Apgalvodams, ka pieredze jeb atsevišķu faktu zināšana atklāj tikai varbūtējas patiesības par lietu saistību, Hobss tomēr atzina, ka iespējamas drošas vispārīgas zināšanas, kuru pamatā ir valoda, t.i. vārda spēja kļūt par vispārīgu ideju zīmēm. Koncepcijā par tiesībām un valsti Hobss atmeta teorijas, saskaņā ar kurām sabiedrība ir Dieva iestādījums, un aizstāvēja sabiedriskā līguma teoriju. Risinājumu naidīgumam un agresivitātei, kas ir cilvēku attiecību pamatā, saskatīja likumu pieņemšanā. Uzskatīja, ka valsts un miera saglabāšanas nolūkos suverenās varas nesējam būtu jāreglamentē tieši tik daudz cilvēku dzīves jomas, cik nepieciešams, un padotajiem būtu jāpaliek šīs reglamentācijas rāmjos, kaut XVII un arī XVIII gs. Eiropā valdības un intelektuāļi uzskatīja tikumības regulēšanu par vienu no valsts funkcijām (šādu valsts ideoloģijas paveidu vācu vēsturnieki vēlāk nosauca par moralische Überwachungsstaat – tikumīgās uzraudzības valsti).
Literatūra par šo tēmu
- Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 155. lpp.
