Atšķirības starp "Bīskapa sēta Rīgā" versijām
No ''Vēsture''
m ("Bīskapa sēta" pārdēvēju par "Bīskapa sēta Rīgā") |
m |
||
| 1. rindiņa: | 1. rindiņa: | ||
| − | '''Bīskapa sēta''' - atkarībā no konteksta: | + | '''Bīskapa sēta Rīgā''' - atkarībā no konteksta: |
* '''1. Bīskapa sēta''' (''Riga, I Bischofshof'', no 1902. gada dēvēta par '''Jāņa sētu''') - pirmā nocietinātā pils ar palīgēkām viduslaikos [[Rīga]]s pilsētā, sākotnējā [[Rīgas bīskapija|Rīgas bīskapa]] rezidence (kvartāls starp tagadējām Skārņu, Jāņa, Kalēju ielām un Svētā Gara konventu). Avotos (Indriķa Livonijas hronikā) tā pirmoreiz minēta 1207. gadā. 1202. gadā, pārceļot savu kūriju no Ikšķiles uz Rīgu, bīskapam Albertam jaunās rezidences celšanai tiek ierādīts pilnīgi neapbūvēts gruntsgabals Rīdziņas upes malā, ārpus pirmās vācu apmetnes mūriem. Dienvidos, paralēli mūsdienu Jāņa ielai, kompleksa vienu malu veidoja svarīgākais objekts ''Bīskapa sētā'' - bīskapa pils, - gara, t.s. palasa būvtipa divstāvu ēka ar palīgtelpām pirmajā un dzīvojamām un reprezentācijas telpām otrajā stāvā. Tā bija viena no pirmajām mūra celtnēm Rīgas pilsētā un, acīmredzot, bija mūrēta no dolomītu akmeņiem, saistvielai izmantojot kaļķu javu (ķieģeļu celtnes Rīgā parādās nedaudz vēlāk). 1234. gada 8. septembrī Rīgas bīskaps Nikolajs (''Nikolaus von Nauen''), izpildot pāvesta sūtņa [[Vilhelms no Modenas|Modēnas Vilhelma]] lūgumu, šo “mūra pili ar piederīgiem gruntsgabaliem pie Rīdziņas” (''palacium nostrum lapideum'') nodeva [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu mūku]] rīcībā, nodibinot šī ordeņa misiju Rīgā. 1234. gadā dominikāņi pils kapelu iesvētīja par sv. Jāņa baznīcu, un laikā starp 1234. un 1297. gadu to ievērojami paplašināja.<ref>1297. gadā Rīgas pilsoņi no šīs baznīcas apšaudīja ordeņa pili.</ref> Visu ''Bīskapa sētu'' dominikāņi ieguva 1330. gada 3. augustā, kad Rīgas pilsēta “mūžīgā valdīšanā” klosterim par sešām markām pārdod laukumu starp klostera kapsētu un Sv. Jura pili, un tagad kopējā teritorija sniedzas līdz pat Jura sētai. Pēc gruntsgabala nopirkšanas dominikāņi sāk Sv. Jāņa baznīcas paplašināšanu un klostera būvi, kas ar pārtraukumiem turpinās līdz pat XIV gs. beigām. 1960.gadā tika pabeigti restaurācijas darbi, atjaunojot seno nocietinājuma mūri 20 m garumā, kā tas redzams arī šodien. Restaurācijas laikā izbūvēja arī vārtus uz Kalēju ielu, kas tika apzīmēti kā „ melno mūku vārti” un, kas pieslēdzas ēkai Jāņa sētā 1. | * '''1. Bīskapa sēta''' (''Riga, I Bischofshof'', no 1902. gada dēvēta par '''Jāņa sētu''') - pirmā nocietinātā pils ar palīgēkām viduslaikos [[Rīga]]s pilsētā, sākotnējā [[Rīgas bīskapija|Rīgas bīskapa]] rezidence (kvartāls starp tagadējām Skārņu, Jāņa, Kalēju ielām un Svētā Gara konventu). Avotos (Indriķa Livonijas hronikā) tā pirmoreiz minēta 1207. gadā. 1202. gadā, pārceļot savu kūriju no Ikšķiles uz Rīgu, bīskapam Albertam jaunās rezidences celšanai tiek ierādīts pilnīgi neapbūvēts gruntsgabals Rīdziņas upes malā, ārpus pirmās vācu apmetnes mūriem. Dienvidos, paralēli mūsdienu Jāņa ielai, kompleksa vienu malu veidoja svarīgākais objekts ''Bīskapa sētā'' - bīskapa pils, - gara, t.s. palasa būvtipa divstāvu ēka ar palīgtelpām pirmajā un dzīvojamām un reprezentācijas telpām otrajā stāvā. Tā bija viena no pirmajām mūra celtnēm Rīgas pilsētā un, acīmredzot, bija mūrēta no dolomītu akmeņiem, saistvielai izmantojot kaļķu javu (ķieģeļu celtnes Rīgā parādās nedaudz vēlāk). 1234. gada 8. septembrī Rīgas bīskaps Nikolajs (''Nikolaus von Nauen''), izpildot pāvesta sūtņa [[Vilhelms no Modenas|Modēnas Vilhelma]] lūgumu, šo “mūra pili ar piederīgiem gruntsgabaliem pie Rīdziņas” (''palacium nostrum lapideum'') nodeva [[Dominikāņu ordenis|dominikāņu mūku]] rīcībā, nodibinot šī ordeņa misiju Rīgā. 1234. gadā dominikāņi pils kapelu iesvētīja par sv. Jāņa baznīcu, un laikā starp 1234. un 1297. gadu to ievērojami paplašināja.<ref>1297. gadā Rīgas pilsoņi no šīs baznīcas apšaudīja ordeņa pili.</ref> Visu ''Bīskapa sētu'' dominikāņi ieguva 1330. gada 3. augustā, kad Rīgas pilsēta “mūžīgā valdīšanā” klosterim par sešām markām pārdod laukumu starp klostera kapsētu un Sv. Jura pili, un tagad kopējā teritorija sniedzas līdz pat Jura sētai. Pēc gruntsgabala nopirkšanas dominikāņi sāk Sv. Jāņa baznīcas paplašināšanu un klostera būvi, kas ar pārtraukumiem turpinās līdz pat XIV gs. beigām. 1960.gadā tika pabeigti restaurācijas darbi, atjaunojot seno nocietinājuma mūri 20 m garumā, kā tas redzams arī šodien. Restaurācijas laikā izbūvēja arī vārtus uz Kalēju ielu, kas tika apzīmēti kā „ melno mūku vārti” un, kas pieslēdzas ēkai Jāņa sētā 1. | ||
* '''2. Bīskapa sēta''' (''Riga, II Bischofshof'') - otra bīskapa rezidence, kopš 1210. gada atradās kuršu nopostītā lībiešu ciema vietā t.s. jaunajā pilsētā (''nova civitas'') - kvartāls starp mūsdienu 11. novembra krastmalu, Miesnieku, Mūku ielu, Herdera laukumu un Bīskapa gāti. | * '''2. Bīskapa sēta''' (''Riga, II Bischofshof'') - otra bīskapa rezidence, kopš 1210. gada atradās kuršu nopostītā lībiešu ciema vietā t.s. jaunajā pilsētā (''nova civitas'') - kvartāls starp mūsdienu 11. novembra krastmalu, Miesnieku, Mūku ielu, Herdera laukumu un Bīskapa gāti. | ||
Versija, kas saglabāta 2009. gada 30. jūlijs, plkst. 14.23
Bīskapa sēta Rīgā - atkarībā no konteksta:
- 1. Bīskapa sēta (Riga, I Bischofshof, no 1902. gada dēvēta par Jāņa sētu) - pirmā nocietinātā pils ar palīgēkām viduslaikos Rīgas pilsētā, sākotnējā Rīgas bīskapa rezidence (kvartāls starp tagadējām Skārņu, Jāņa, Kalēju ielām un Svētā Gara konventu). Avotos (Indriķa Livonijas hronikā) tā pirmoreiz minēta 1207. gadā. 1202. gadā, pārceļot savu kūriju no Ikšķiles uz Rīgu, bīskapam Albertam jaunās rezidences celšanai tiek ierādīts pilnīgi neapbūvēts gruntsgabals Rīdziņas upes malā, ārpus pirmās vācu apmetnes mūriem. Dienvidos, paralēli mūsdienu Jāņa ielai, kompleksa vienu malu veidoja svarīgākais objekts Bīskapa sētā - bīskapa pils, - gara, t.s. palasa būvtipa divstāvu ēka ar palīgtelpām pirmajā un dzīvojamām un reprezentācijas telpām otrajā stāvā. Tā bija viena no pirmajām mūra celtnēm Rīgas pilsētā un, acīmredzot, bija mūrēta no dolomītu akmeņiem, saistvielai izmantojot kaļķu javu (ķieģeļu celtnes Rīgā parādās nedaudz vēlāk). 1234. gada 8. septembrī Rīgas bīskaps Nikolajs (Nikolaus von Nauen), izpildot pāvesta sūtņa Modēnas Vilhelma lūgumu, šo “mūra pili ar piederīgiem gruntsgabaliem pie Rīdziņas” (palacium nostrum lapideum) nodeva dominikāņu mūku rīcībā, nodibinot šī ordeņa misiju Rīgā. 1234. gadā dominikāņi pils kapelu iesvētīja par sv. Jāņa baznīcu, un laikā starp 1234. un 1297. gadu to ievērojami paplašināja.[1] Visu Bīskapa sētu dominikāņi ieguva 1330. gada 3. augustā, kad Rīgas pilsēta “mūžīgā valdīšanā” klosterim par sešām markām pārdod laukumu starp klostera kapsētu un Sv. Jura pili, un tagad kopējā teritorija sniedzas līdz pat Jura sētai. Pēc gruntsgabala nopirkšanas dominikāņi sāk Sv. Jāņa baznīcas paplašināšanu un klostera būvi, kas ar pārtraukumiem turpinās līdz pat XIV gs. beigām. 1960.gadā tika pabeigti restaurācijas darbi, atjaunojot seno nocietinājuma mūri 20 m garumā, kā tas redzams arī šodien. Restaurācijas laikā izbūvēja arī vārtus uz Kalēju ielu, kas tika apzīmēti kā „ melno mūku vārti” un, kas pieslēdzas ēkai Jāņa sētā 1.
- 2. Bīskapa sēta (Riga, II Bischofshof) - otra bīskapa rezidence, kopš 1210. gada atradās kuršu nopostītā lībiešu ciema vietā t.s. jaunajā pilsētā (nova civitas) - kvartāls starp mūsdienu 11. novembra krastmalu, Miesnieku, Mūku ielu, Herdera laukumu un Bīskapa gāti.
Atsauces un paskaidrojumi
- ↑ 1297. gadā Rīgas pilsoņi no šīs baznīcas apšaudīja ordeņa pili.
