Atšķirības starp "Hobss Tomass" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
m (→‎Resursi internetā par šo tēmu)
m
2. rindiņa: 2. rindiņa:
 
'''Tomass Hobss''' (''Thomas Hobbes'',  1588.-1679.) - filosofs, politologs.
 
'''Tomass Hobss''' (''Thomas Hobbes'',  1588.-1679.) - filosofs, politologs.
  
−
Emigrēja uz [[Francijas karaliste|Francijas karalisti]], apmetās Parīzē, kur sarakstīja savus galvenos darbus: "Filosofiskie elementi mācībā par pilsoni" (1642.) un "Leviatāns" (1651.). 1652. gadā atgriezās [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]].
+
Dzimis 1588. gada 5. aprīlī Viltširā (''Wiltshire''), Glosterširas grāfistē, [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]], mācītāja ģimenē. Audzis pie tēvoča. 15 gadu vecumā iestājies Oksfordas universitātē, kuru absolvējis 1608. gadā. 1610. gadā kļuva par [[Barons|barona]] Viljama Hardvika (''Sir William, baron Cavendish of Hardwicke'', 1590.-1628.), vēlākā Devonširas [[Grāfs|grāfa]] (''2nd Earl of Devonshire''), biktstēvu. Pēc grāfa nāves bija tā dēla Viljama (''William Cavendish, 3rd Earl of Devonshire '') audzinātājs, kopā apceļoja Apenīnu pussalu (atgriezās Anglijā 1637. gadā). Emigrēja uz [[Francijas karaliste|Francijas karalisti]], apmetās Parīzē, kur sarakstīja savus galvenos darbus: "Filosofiskie elementi mācībā par pilsoni" (1642.) un "Leviatāns" (1651.). 1652. gadā atgriezās [[Anglijas karaliste|Anglijas karalistē]].
  
 
Pēc Hobsa domām, pasaule ir mehāniskās kustības likumiem pakļautu ķermeņu kopums. Uz kustībām un piepūli viņš reducēja arī dzīvnieku un cilvēku garīgo dzīvi, kas esot sarežģīts mehānisms, kuru pilnībā nosaka iedarbība no ārpuses. Uz to pamatojoties Hobss noliedza dvēseles kā īpašas substances pastāvēšanu, atzina materiālos ķermeņus par vienīgo substanci, postulēja, ka ticība Dievam ir tikai iedomas produkts. Noliedza dabas kvalitatīvās daudzveidības objektīvo raksturu, uzskatīdams šo daudzveidību par cilvēka uztveres īpašību, kuras pamatā ir lietu mehāniskās atšķirības. Kritizēja [[Dekarts Renē|Dekarta]] ''iedzimto ideju'' teoriju. Visas idejas atvasinādams no sajūtām, viņš izstrādāja mācību par ideju pārstrādāšanu ar salīdzināšanas, kombinēšanas un nodalīšanas palīdzību. Apgalvodams, ka pieredze jeb atsevišķu faktu zināšana atklāj tikai varbūtējas patiesības par lietu saistību, Hobss tomēr atzina, ka iespējamas drošas vispārīgas zināšanas, kuru pamatā ir valoda, t.i. vārda spēja kļūt par vispārīgu ideju zīmēm. [[Valsts izcelšanās teorijas|Koncepcijā par tiesībām un valsti]] Hobss atmeta teorijas, saskaņā ar kurām sabiedrība ir Dieva iestādījums, un aizstāvēja [[Sabiedriskā līguma teorija|sabiedriskā līguma teoriju]]. Risinājumu naidīgumam un agresivitātei, kas ir cilvēku attiecību pamatā, saskatīja likumu pieņemšanā. Uzskatīja, ka valsts un miera saglabāšanas nolūkos suverenās varas nesējam būtu jāreglamentē tieši tik daudz cilvēku dzīves jomas, cik nepieciešams, un padotajiem būtu jāpaliek šīs reglamentācijas rāmjos, kaut XVII un arī XVIII gs. Eiropā valdības un intelektuāļi uzskatīja tikumības regulēšanu par vienu no valsts funkcijām (šādu valsts ideoloģijas paveidu vācu vēsturnieki vēlāk nosauca par moralische ''Überwachungsstaat'' – tikumīgās uzraudzības valsti). Glorificēja neirobežotu valsts varu kā tādu, tāpēc par labāko un stabilāko valsts iekārtu uzskatīja [[Absolūtisms|absolūto monarhiju]]. Valsts varas tiesības uzskatīja par savienojamām ar pilsoņu interesēm.
 
Pēc Hobsa domām, pasaule ir mehāniskās kustības likumiem pakļautu ķermeņu kopums. Uz kustībām un piepūli viņš reducēja arī dzīvnieku un cilvēku garīgo dzīvi, kas esot sarežģīts mehānisms, kuru pilnībā nosaka iedarbība no ārpuses. Uz to pamatojoties Hobss noliedza dvēseles kā īpašas substances pastāvēšanu, atzina materiālos ķermeņus par vienīgo substanci, postulēja, ka ticība Dievam ir tikai iedomas produkts. Noliedza dabas kvalitatīvās daudzveidības objektīvo raksturu, uzskatīdams šo daudzveidību par cilvēka uztveres īpašību, kuras pamatā ir lietu mehāniskās atšķirības. Kritizēja [[Dekarts Renē|Dekarta]] ''iedzimto ideju'' teoriju. Visas idejas atvasinādams no sajūtām, viņš izstrādāja mācību par ideju pārstrādāšanu ar salīdzināšanas, kombinēšanas un nodalīšanas palīdzību. Apgalvodams, ka pieredze jeb atsevišķu faktu zināšana atklāj tikai varbūtējas patiesības par lietu saistību, Hobss tomēr atzina, ka iespējamas drošas vispārīgas zināšanas, kuru pamatā ir valoda, t.i. vārda spēja kļūt par vispārīgu ideju zīmēm. [[Valsts izcelšanās teorijas|Koncepcijā par tiesībām un valsti]] Hobss atmeta teorijas, saskaņā ar kurām sabiedrība ir Dieva iestādījums, un aizstāvēja [[Sabiedriskā līguma teorija|sabiedriskā līguma teoriju]]. Risinājumu naidīgumam un agresivitātei, kas ir cilvēku attiecību pamatā, saskatīja likumu pieņemšanā. Uzskatīja, ka valsts un miera saglabāšanas nolūkos suverenās varas nesējam būtu jāreglamentē tieši tik daudz cilvēku dzīves jomas, cik nepieciešams, un padotajiem būtu jāpaliek šīs reglamentācijas rāmjos, kaut XVII un arī XVIII gs. Eiropā valdības un intelektuāļi uzskatīja tikumības regulēšanu par vienu no valsts funkcijām (šādu valsts ideoloģijas paveidu vācu vēsturnieki vēlāk nosauca par moralische ''Überwachungsstaat'' – tikumīgās uzraudzības valsti). Glorificēja neirobežotu valsts varu kā tādu, tāpēc par labāko un stabilāko valsts iekārtu uzskatīja [[Absolūtisms|absolūto monarhiju]]. Valsts varas tiesības uzskatīja par savienojamām ar pilsoņu interesēm.

Versija, kas saglabāta 2009. gada 31. jūlijs, plkst. 10.06

Tomass Hobss

Tomass Hobss (Thomas Hobbes, 1588.-1679.) - filosofs, politologs.

Dzimis 1588. gada 5. aprīlī Viltširā (Wiltshire), Glosterširas grāfistē, Anglijas karalistē, mācītāja ģimenē. Audzis pie tēvoča. 15 gadu vecumā iestājies Oksfordas universitātē, kuru absolvējis 1608. gadā. 1610. gadā kļuva par barona Viljama Hardvika (Sir William, baron Cavendish of Hardwicke, 1590.-1628.), vēlākā Devonširas grāfa (2nd Earl of Devonshire), biktstēvu. Pēc grāfa nāves bija tā dēla Viljama (William Cavendish, 3rd Earl of Devonshire ) audzinātājs, kopā apceļoja Apenīnu pussalu (atgriezās Anglijā 1637. gadā). Emigrēja uz Francijas karalisti, apmetās Parīzē, kur sarakstīja savus galvenos darbus: "Filosofiskie elementi mācībā par pilsoni" (1642.) un "Leviatāns" (1651.). 1652. gadā atgriezās Anglijas karalistē.

Pēc Hobsa domām, pasaule ir mehāniskās kustības likumiem pakļautu ķermeņu kopums. Uz kustībām un piepūli viņš reducēja arī dzīvnieku un cilvēku garīgo dzīvi, kas esot sarežģīts mehānisms, kuru pilnībā nosaka iedarbība no ārpuses. Uz to pamatojoties Hobss noliedza dvēseles kā īpašas substances pastāvēšanu, atzina materiālos ķermeņus par vienīgo substanci, postulēja, ka ticība Dievam ir tikai iedomas produkts. Noliedza dabas kvalitatīvās daudzveidības objektīvo raksturu, uzskatīdams šo daudzveidību par cilvēka uztveres īpašību, kuras pamatā ir lietu mehāniskās atšķirības. Kritizēja Dekarta iedzimto ideju teoriju. Visas idejas atvasinādams no sajūtām, viņš izstrādāja mācību par ideju pārstrādāšanu ar salīdzināšanas, kombinēšanas un nodalīšanas palīdzību. Apgalvodams, ka pieredze jeb atsevišķu faktu zināšana atklāj tikai varbūtējas patiesības par lietu saistību, Hobss tomēr atzina, ka iespējamas drošas vispārīgas zināšanas, kuru pamatā ir valoda, t.i. vārda spēja kļūt par vispārīgu ideju zīmēm. Koncepcijā par tiesībām un valsti Hobss atmeta teorijas, saskaņā ar kurām sabiedrība ir Dieva iestādījums, un aizstāvēja sabiedriskā līguma teoriju. Risinājumu naidīgumam un agresivitātei, kas ir cilvēku attiecību pamatā, saskatīja likumu pieņemšanā. Uzskatīja, ka valsts un miera saglabāšanas nolūkos suverenās varas nesējam būtu jāreglamentē tieši tik daudz cilvēku dzīves jomas, cik nepieciešams, un padotajiem būtu jāpaliek šīs reglamentācijas rāmjos, kaut XVII un arī XVIII gs. Eiropā valdības un intelektuāļi uzskatīja tikumības regulēšanu par vienu no valsts funkcijām (šādu valsts ideoloģijas paveidu vācu vēsturnieki vēlāk nosauca par moralische Überwachungsstaat – tikumīgās uzraudzības valsti). Glorificēja neirobežotu valsts varu kā tādu, tāpēc par labāko un stabilāko valsts iekārtu uzskatīja absolūto monarhiju. Valsts varas tiesības uzskatīja par savienojamām ar pilsoņu interesēm.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 155. lpp.
  • Džeremijs Stengrūms. Filosofija - dižas idejas mazā grāmatā. - Zvaigzne ABC, Rīga, 2008. ISBN 9789934000355
  • Gauthier D.P. The logic of Leviathan. - Oxford, 1969
  • Macpherson C.B. The Political Theory of Possessive Individualism: Hobbes to Locke. - Oxford University Press: Oxford, 1962
  • Robinson D., Groves J. Introducing Political Philosophy. - Icon Books, 2003, ISBN 1-84046-450-X
  • Strauss L. The Political Philosophy of Hobbes; Its Basis and Its Genesis. - Clarendon Press: Oxford, 1936
  • Shapin S, Shaffer S. Leviathan and the Air-Pump. - Princeton University Press: Princeton, 1995
  • Malcolm N. Aspects of Hobbes. - Oxford University Press: New York, 2002
  • Skinner Q. Reason and Rhetoric in the Philosophy of Hobbes's. - Cambridge University Press: Cambridge, 1996
  • Malcolm N. Reason of State, Propaganda, and the Thirty Years' War: An Unknown Translation by Thomas Hobbes. - Oxford University Press, 2007
  • Jean Hampton. Hobbes and the Social Contract Tradition. - Cambridge University Press, 1988, ISBN 0-521-36827-8
  • Philip Pettit. Made with Words: Hobbes on Mind, Society and Politics. - Princeton University Press: Princeton, 2008
  • Tönnies F. Thomas Hobbes, der Mann und der Denker. - Osterwieck, 1912
  • Hobbes über die Freiheit. / Georg Geismann, Karlfriedrich Herb (Hgg.) - Würzburg, 1988, ISBN 3-88479-337-3
  • Dieter Hüning. Freiheit und Herrschaft in der Rechtsphilosophie des Thomas Hobbes. - Duncker & Humblot: Berlin, 1998, ISBN 3-428-09046-2
  • Der lange Schatten des Leviathan. Hobbes' politische Philosophie nach 350 Jahren. / Dieter Hüning (Hrsg.) - Duncker & Humblot: Berlin, 2005, ISBN 3-428-11820-0
  • Wolfgang Kersting. Thomas Hobbes zur Einführung. - Junius: Hamburg, 1992, ISBN 3-88506-875-3
  • Bernd Ludwig. Die Wiederentdeckung des Epikureischen Naturrechts. Zu Thomas Hobbes' philosophischer Entwicklung von „De Cive“ zum „Leviathan“ im Pariser Exil 1640-1651. - Frankfurt am Main, 1998, ISBN 978-3-465-02998-4
  • Herfried Münkler. Thomas Hobbes. - Campus: Frankfurt am Main u. a., 2001, ISBN 3-593-36831-5
  • Polin R. Politique et philosophie chez Thomas Hobbes. - Paris, 1952
  • Валлис против Гоббса: Квадратура круга. Глава 2. // Хал Хеллман. Великие противостояния в науке. Десять самых захватывающих диспутов. - Диалектика: Москва, 2007, - С. 320
  • Ческис А.А. Томас Гоббс. - Москва, 1929

Resursi internetā par šo tēmu

Saturs iegūts no "https://vesture.eu/index.php?title=Hobss_Tomass&oldid=19273"