Atšķirības starp "Homjakovs Aleksejs" versijām

No ''Vēsture''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
(jauns šķirklis)
 
m
1. rindiņa: 1. rindiņa:
[[Attēls:Homyakoff.jpg‎‎‎‎‎|right|thumb|200px|Aleksejs Homjakovs]]
+
[[Attēls:Aleksey_Khomyakov.jpg‎‎‎‎‎|right|thumb|200px|Aleksejs Homjakovs (pašportrets, 1842.)]]
 
'''Aleksejs Homjakovs''' (''Алексей Степанович Хомяков'', 1804.-1860.) - [[muižnieks]], dzejnieks, publicists, filosofs, viens no [[Slavofilisms|slavofilisma]] aizsācējiem.
 
'''Aleksejs Homjakovs''' (''Алексей Степанович Хомяков'', 1804.-1860.) - [[muižnieks]], dzejnieks, publicists, filosofs, viens no [[Slavofilisms|slavofilisma]] aizsācējiem.
  

Versija, kas saglabāta 2009. gada 31. jūlijs, plkst. 14.03

Aleksejs Homjakovs (pašportrets, 1842.)

Aleksejs Homjakovs (Алексей Степанович Хомяков, 1804.-1860.) - muižnieks, dzejnieks, publicists, filosofs, viens no slavofilisma aizsācējiem.

Dzimis 1804. gada 1.(13.) maijā Ordinkā (Ордынка), Maskavā (Москва), Krievijas impērijā, muižnieku ģimenē. Pamatizglītību guvis mājās. 1820. gadā absolvējis Maskavas universitāti (1821. gadā saņēmis zinātņu kandidāta grādu). 1822. gadā uzsāka karadienestu Astrahaņas kirasieru pulkā (Астраханский кирасирский полк), bet pēc gada tika pārcelts uz Pēterburgu (Петербург) dienēt jātnieku gvardē. 1825. gadā demobilizējas, apceļo Eiropu, glezno, saraksta lugu "Jermaks" (Ермак). 1828.-1829. gados piedalās karā ar Osmaņu impēriju, pēc kā pārceļas uz dzīvi dzimtas muižā, raksta sociālas esejas, kuras publicē presē. 1838. gadā uzsāk darbu pie savas grāmatas "Piezīme par pasaules vēsturi" (Записка о всемирной истории). Politiskajos uzskatos visai liberāls monarhijas atbalstītājs, iestājās par dzimtbūšanas atcelšanu, sociālām reformām impērijā. Kopš 1850. gada pievērsās reliģijas jautājumiem. Miris holēras epidēmijā 1860. gada 23. septembrī (5. oktobrī), Spešņevo-Ivanovskoje (Спешнево-Ивановское) ciemā, Tambovas guberņā (Тамбовская губерния).

Savās publikācijās kritizēja materiālismu un vācu klasisko ideālismu, pieturoties objektīvā ideālisma pozīcijās. Par esošā pirmpamatu uzskatīja ideālu, saprātīgu un brīvu pirmssākumu, kuru nav iespējams izzināt ar cilvēka parastajiem izziņas instrumentiem - sajūtām un prātu, - bet kas izzināms ar nedefinējamas "iekšējas izzinas", "saprātīgas redzēšanas" palīdzību. Sabiedrības teorijā pieurējās pie reliģiskā providenciālisma viedokļa.

Literatūra par šo tēmu

  • Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 156. lpp.

Resursi internetā par šo tēmu